Ņujorka čurāja biksēs. Rīga vēro...

Ar komplimentu citēšanu varētu vēl nodarboties stundām un kaudzēm – tieši tādā manierē 1999. gada vasarā Ņujorkas Rangers sagaidīja savu pirmās kārtas NHL drafta izvēli – uzbrucēju Džeimiju Lundmarku. Tas bija jauno hokejistu iesaukums, ko tobrīd autoritātes nosauca par visiespaidīgāko un talantīgāko klājumu, bet, kas pēc desmit gadiem izrādījās viens no NHL tukšākajiem pienesumiem. Divpadsmit gadus vēlāk tika saskaitīts, ka no pirmās kārtas 28 izvēlēm jeb hokejistiem – tātad, jebkuram no viņiem tika prognozēta spoža nākotne, jo savādāk jau klubi neķēpātos – NHL šobrīd spēlē tikai pieci... Protams, ka zviedru dvīņi Sedini ir izcils izņēmums, bet citi nāk no daudz tālākiem drafta plauktiem – piemēram, uzbrucēju Henriku Zeterbergu Detroita izvēlējās tikai septītajā kārtā kā 210(!). numuru, bet vārtsargu Raienu Milleru Bufalo Sabres noskatīja kā 138. labāko jauno hokejistu. Cita starpā mūsu nebēdnis Kaspars Astašenko togad pie Tampabejas nokļuva kā 127., bet Žora Pujacs pie Bostonas – kā 264. Bet atgriežamies pie Lundmarka, kas tagad staigā pa Rīgas Dinamo ģērbtuvi. Pirms desmit gadiem Ņujorkas Rangers izlūki saviem priekšniekiem saiņoja šādu stāstu par izredzēto Edmontonā dzimušo centra uzbrucēju: „Ļoti labs slidotājs ar labu starta ātrumu un paātrinājumu. Solīda slidošanas tehnika ar sabalansētu līdzsvaru un soļu mobilitāti. Uz laukuma labi izmanto māņu kustības, kad kontrolē ripu – īpaši situācijās viens pret vienu. Labi pārredz laukumu un savus maiņas partnerus. Ierobežotā laukumā labi prot izmest īsās piespēles. Ļoti precīzs un ass plaukstas metiens, spēj gūt šādā manierē negaidītus vārtus no jebkuras vietas uzbrukuma zonā. Piemīt labs un spēcīgs metiens (slap shot). Spēj pārliecinoši kontrolēt ripu uzbrukuma zonā. Bezbailīgs, azartisks, nepadodas grūtību priekšā. Spēj izmainīt spēles gaitu, ja tiek uzticēts konkrēts uzdevums. Pēc fiziskajiem dotumiem vidēja auguma, taču spēka spēlē spēj būt arī ass un agresīvs, lai atbildētu pretiniekam. Pieradis pie liela spēles laika.”

Tostarp žurnālisti savos komentāros 1999. gada vasarā paredzēja, ka pēc diviem trīs gadiem Lundmarks būs visu Ņujorkas žurnālu vāku varonis un, protams, izteikts Rangers uzbrukuma līderis. Šādu optimismu viņi dzina sev pa priekšu uz konkrēta fona – pirms pāris mēnešiem tieši Ņujorkā ardievas lieliskajai karjerai teica Veins Greckis un loģiski, ka Brodvejas snobi un kaklaisaites gaidīja jaunu mesiju... Rangers galvenais skauts/izlūks Martijs Madens personiski bija vairākas reizes ticies ar Lundmarku un viņa vecākiem, viņš bija gluži vai apmāts par redzēto un piemeklēja salīdzinājumus, kas raksturoja jaunā hokejista potenciālu: „Iztēlojieties Džeremiju Reniku no Čikāgas Blackhawks – mums bija iespēja savulaik viņu dabūt pie sevis, bet mēs izvēlējāmies citu puisi viņa vietā. Lundmarks ir kā Reniks, tikai augumā raženāks.” Pirms 1999. gada NHL drafta izvēles Rangers menedžments veica vēl kādu darījumu, lai pilnībā būtu droši par Lundmarka dabūšanu – viņi pārdeva Kalgarī Flames vienu no saviem jaunajiem, bet jau apburzītajiem uzbrucējiem Marku Savāru, pretī saņemot Flames piederošās drafta pirmās kārtas izvēles tiesības. Tas garantēja, ka citi klubi Lundmarku nenocels no Ņujorkas deguna priekšas, kas arī notika. Starp citu, Rangers toreiz ar kopējo 4. numuru paņēma čehu uzbrucēju Pavelu Brendlu, bet ar 9. – Džeimiju Lundmarku. Kamēr pa augšgalu Tampabeja ar Vankūveru rāva gabalos vai lika kopā brāļus Sedinus, Ņujorka veica izvēles, ko apskatnieki krāsaini nosauca par „lieliskām laupīšanām”. Pirmkārt, tas bija tēmēts uz Lundmarku. Saņēmis pūkainu kritiku par Savāra pārdošanu, jau minētais Rangers izlūku boss Madens atrauca: „Salīdziniet abu hokejistu augumus – Lundmarks ir hokejists! Ticiet man, pēc diviem gadiem jūs par Savāru jau būsiet aizmirsuši. Un atbilde būs – Džeimijs Lundmarks”.

Kā varēja notikt, ka nekas no iepriekš minētā un cerētā tomēr nepiepildījās? Iespējams, ka tā ir Ņujorkas organizācijas specifika, kas gaida zvaigznes uz brokastu laiku vai vēlākais – pēc divpadsmitiem dienā. Varbūt Lundmarks tika vienkārši pārturēts junioru apritē, jo pēc drafta viņu vēl trīs gadus marinēja pa WHL komandām. Kad viņam beidzot iedeva izšaut fārmklubā, bet vēlāk arī lielajā komandā – daudzi vīlās savās ilūzijās, lai gan patiesībā Lundmarks spēlēja labi. Rangers meklēja lielo glābšanas riņķi, bet Džeimijs tāds nebija – patiesībā, tāds nebija neviens no tiem, ar kuriem organizācija gribēja būvēt savu nākotni. Pacietība – tas varētu būt viens no vārdiem, kas skaidro Lundmarka karjeras kūleni. Un pacietība pietrūka komandai, nevis spēlētājam. Par Lundmarka potenciālu liecina arī fakts, ka laikā, kad Rangers gribēja dabūt no Vašingtonas Capitals Jaromīru Jāgru, tieši Džeimijs bija tas, ko otra komanda vēlējās dabūt pretī... Rangers nepiekrita. Ja šo situāciju aplūko no cilvēciskās puses, iespējams, labi, ka tā – pretējā gadījumā nez vai Lundmarks būtu Ņujorkā saticis savu nākamo sievu Ēriku... Tad sekoja lokauts, pieredze Itālijā (Bolzano), tad viņu pārdeva Fīniksai un puika aizgāja pa tirgus apli – Flames, Kings, Leafs... 2007. gadā viņš domāja, ka varbūt savas hokeja iemaņas konvertēt labā līgumā – runā, ka sadarbība ar Maskavas Dinamo ļāvusi viņam nopelnīt pirmo miljonu, tomēr krieviem radās finansiālas problēmas un sezonas vidū Lundmarks atkal bija atpakaļ Amerikā. Vēlreiz mēģinājums uzspēlēt Kalgarī, tad Maple Leafs, taču abos gadījumos mētājies – starp lielo komandu un fārmklubu. Šī gada janvārī viņš parakstīja līgumu ar zviedru Timra IK un tā bija viņa pēdējā pietura pirms pievienošanās Rīgas Dinamo sastāvam „Zviedri man nepiedāvāja un es izvēlējos Rīgas priekšlikumu...” Ja aplūko Lundmarka karjeras statistiku, tad galvenā rota ir divi pasaules sudrabi Kanādas junioros (lai gan Kanādai tās droši vien bija sēras) un 295 spēles NHL laukumos (40 vārti un 59 piespēles). KHL pietuvinātie aģenti un hokeja cilvēki lēš, ka tāds kadrs brīvajā tirgū velk ap 250 līdz 300 tūkstošiem eiro sezonā. Iespējams, ka tieši tādu summu par Lundmarku ir maksājusi Rīga.

Šovakar viņš tiks pieteikts spēlei pret somu Saipa kā trīspadsmitais uzbrucējs. Iešūpošanās nebūs strauja, jo Lundmarks vēl nav fiziski gatavs lieliem darbiem – Ziemeļmerikā hokejisti sezonai briest vēlāk, viņi vasarā daudz nesvīst - taču dažas pazīmes treniņos var novērot. Te viņu saliek kopā ar Miķeli, te ar Karsumu (Sprukts ceturtdien atpūtās, jo bija mazs svainojums)... No Rīgas hokejistiem viņš nepazīst nevienu – gandrīz nevienu. Fārmlīgās saskrējies kaut kad ar vārtsargu Holtu – viņu zina. „Džeimijs ir ļoti labs... Uh!” Vaicāts par Lundmarka kvalitātēm laukumā, stāsta Dinamo pirmais vārtsargs. „Es viņu varu salīdzināt ar Troteru – labi pārredz laukumu, spēj atdot labas piespēles. Bet atšķirībā no Trotera – ar labu un spēcīgu metienu. Par snaiperi nesauktu, bet, ja vajadzēs – savu izdevību izmantos”. Kad pavaicāju pašam Lundmarkam, kas ir viņa spēles spēcīgākās puses, viņš daudz nedomā. „Es uzbrukumā varu spēlēt jebkurā pozīcijā, bet domāju, ka skaitliskais vairākums ir tas, kur varu apliecināt savas iemaņas pilnībā.” Juris Štāls atceras, ka savulaik viņš pirmsezonas nometnē Ņujorkas Rangers sastāvā uz Lundmarku skatījies tikai pa gabalu (smejas). „Tā kā viņš bija starp pirmajiem drafta numuriem, tad viņam veltīja lielu uzmanību – viņu gatavoja par lielu zvaigzni...” Kas no viņa sanāks mūsu laukumā? Treneris Rautakalio ir vērīgs, menedžeris Sējējs – tāpat. „Lai spēlē, tad redzēs, kas sanāks...”, daudznozīmīgi laukuma malā, vērojot jauno pirkumu, nosaka Normunds. Pirms divpadsmit gadiem Ņujorkas Rangers pūta dūdas un stabules, izziņojot pasaulei savu lielo grābienu Džeimija Lundmarka personā. Dinamo viņu nopirka pa kluso... Kas notiks ar viņu Rīgā? Ja piepildītos kaut viens no tiem komplimentiem, ko savulaik par viņu rakstīja Rangers skauti, arī nebūtu slikti. Var sanākt arī tā, ka tieši Rīgas Dinamo atgādina hokeja pasaulei, ka Lundmarka talants un spējas nebija izgudrots mīts, vai iedomāts untums – drīzāk, nenovērtēts. Ja puika atveras... Trīsdesmit gadu vecumā nav par vēlu. „Redzēs... Man patīk šeit būt, ceru, ka jums patiks hokejs, kuru spēlēšu. Biju patīkami šokēts par atmosfēru, kas valdīja arēnā pirmajā spēlē – neticēju, ka līdzjutējs var būt tik skaļš...” Var, var – un būs vēl skaļāks, kad arēnas informators skaļruņos dimdinās. „Vārtus Rīgas Dinamo labā guva Dž...” Lai paliek, ļausim gūt un tad paklausīsimies, kā tas skan. Citādi būs kā ņujorkiešiem – sarakstīja, sacerējās, bet beigās – garām gan vārtiem, gan kasei, gan, ja godīgi – arī iecerētajai NHL karjerai.