LHMP: par iekšā došanu un vecajiem kājsargiem

Saprotams, ka komentārs var būt kā iedvesma vai pamats lielām ziņām, taču izturēties pret repliku tik nevērīgi, kā to izdarīja čaklie kolēģi – tas liecina gan par izglītības, gan izpratnes trūkumu. Par ko cepiens? Ozoliņš varētu beigt spēlētāju karjeru. Tādi vai tamlīdzīgi bija virsraksti, kas tika pamatoti ar atsauci uz SA+ publikāciju. Neviens (neviens!), citējot komentāru, nebija pavaicājis pašam Ozoliņam – ko viņš par to domā. Tāpat neviens nebija vaicājis, ko komanda par šo stāstu domā. Satieku arēnā kluba augšgala cilvēku Zigmāru Priedi, viņš saka: „Mēs darīsim visu, lai Ozoliņš atgūtu veselību – Sandis ir mūsu kapteinis, viņam tiks sniegta atbilstoša palīdzība, lai ko tas mums arī prasītu vai maksātu...” Ozoliņu var satikt katru dienu komandas treniņos – uz ledus viņš neiet, bet iespēju robežās knosās gar trenažieriem, ģērbtuvi... „Pacietība – tas man pietrūkst visvairāk. Kā jūtu, ka mugura jau mazliet atlaiž sāpes vai stīvumu, tā esmu jau gatavs rakt zemi... Vienu reizi sasteidzu – biju muļķis. Esmu prātīgāks.” Ja komanda tagad no Somijas ir uzaicinājusi muguras speciālistu, kas kopā ar spēlētājiem bija arī treniņnometnē Valmierā, tad tā ir viena no atbildēm – uztraucas Dinamo par Sanda muguru, vai nē.

Pēc pirmās spēles arēnā, žagatas sāk knābāt stāstus par trenera Rautakalio rokrakstu un kaujas mākslas manieri. Runa ir par spēles vadīšanu. Papļāpājot ar vairākiem komandas hokejistiem, liekot saprast, ka vēlos tikai vispārīgu vērtējumu par gaisotni uz soliņa spēles laikā (anonimitāti garantēju), saņemu pārsteidzoši vienādas atbildes, kuras var apkopto šādos teikumos. „Spēles laikā tika prasīta spēles disciplīna, turklāt bez jebkādām atlaidēm. Uz soliņa gandrīz katrs hokejists esot noklausījies savas darbības īso vērtējumu, kādā no neveiksmīgi nospēlētajām epizodēm. Turklāt, treneris esot bijis bargs, nešķirojot – kurš te pirmo gadu, kurš otro, vai kam pienākas piena taloni par aizvadītajiem gadiem Latvijas vai citā hokejā. Stingras prasības, ar dzelžainu kulaku. Pret visiem vienādi!” No malas tā nemaz neizskatās, piekritīsiet? „Iedeva iekšās visiem – pa ģēlu...” – jau hokejistu žargons.

Kriss Holts pārdzīvo savus trešos ielaistos vārtus mačā pret Ņeftehimik, lai gan sakās – esot ļoti labā formā un sajūtās. Viņš vēro somu SaiPa treniņu un brīnās – kā var tik ātri skriet. „Turklāt, viņi nav nemaz tik lieli augumā...” Paskatos uz to pusi, kur ar zodu rāda Holts. Pirmo ieraugu Robertu Jekimovu. Viņam somu klubs iedevis tā saukto trīs spēļu izmēģinājuma laiku. Vairāki uzbrucēji savainoti, Robčikam iespēja... „Jā, domāju šo iespēju nelaist garām, jo katru dienu tādus uzaicinājumus nesaņemsi.” Pēc dažām stundām uz arēnas ledus jau kaujas apstākļos, Jekijs iemet vārtus un atdod piespēli, pamatoti tiekot atzīts par savas komandas labāko spēlētāju. Balvas vietā varēja iedot līgumu uz sezonu... Kāpēc viņš nepalika cīnīties par vietu Dinamo? „Es pat nemēģināju. Zināju, ka braukšu atpakaļ uz Somiju un tur kārpīšos. Gribu uzspēlēt augstākajā līgā.”

Miša Vasiļonoks – tas, kurš Liepājas Metalurga hokejā galvenais menedžeris, bet savulaik bijis Rīgas Dinamo vārtu varonis (septiņdesmitie). Skraida pa arēnas pažobelēm, meklē Māri Jučeru – Dinamo mūsdienu versijas otro vārtsargu. „Man jādabū no viņa atpakaļ veco vārtsarga formu – liepājniekiem pašiem vajag, bet laiki tādi – ka jātaupa visā, arī tādos sīkumos kā vecie kājsargi. Viņam Rīga tagad iedeva jaunus... Bet Māris ir labs, centīgs – manā priekšā izaudzis, zinu viņu kā piecus pirkstus. Prasīja pirms sezonas – Miša, ko darīt, vai piekrist Dinamo piedāvājumam? Saku – brauc! Ja dod iespēju kā otrajam, tad izmanto. Protams, ka viņam vēl pamaz spēļu prakses, taču arī Dinamo treniņi nav nekādi vieglie – spēlētāji meistarīgi, vārtsargiem grūti. Iegūs pieredzi, tiks laukumā uzspēlēt – un tad jau viss būs viņa paša rokās.”