Teds Nolans un viņa baltā lapa

Tikšanos ar treneri palūdzu nokārtot Kirovam Lipmanam un federācijas prezidents ir pretimnākošs – viņš izbauda šādus mirkļus, jo aiz muguras atstājis nervozu pavasari un ne mazāk stresainu vasaru. Šobrīd Lipmans ir ar cigāru un glāzi konjaka rokās – ja saprotat, ko izsaka šo regāliju simbolisms pārnestā nozīmē. Viņš ir dabūjis savā komandā labu treneri, iespējams, labāko, kāds jebkad Latvijas izlasi ir vadījis. Tā nav pirmā reize, kad Kirovs dabū to, ko grib, vai vismaz to, ko viņam vajadzētu, lai publika noticētu federācijas prezidenta varenībai, iespēju spektram un sakaru daudzveidībai. Lai aizdomātos par Kirova skaitāmpantiņu – kurš vēl te kaut ko Latvijas hokeja labā ir izdarījis? Visi šie virsraksti par kīnaniem un vēl „vairākiem kanādiešiem ar izlašu pieredzi” bija tikai manevriem nepieciešamie dūmi un – ne vairāk. Protams, ka Kīnans bija Lipmana sarakstos, taču viņš neiederējās pēc ambīciju apjoma – proti, naudas lieluma, ko paģērēja par savu vārdu - savukārt citi, kas atbilda šīm prasībām un arī gribēja mazāk, pēdējā brīdī mūsu hokeju uzmeta. Teds Nolans uzpeldēja pirms trīs nedēļām un kā atzīs vēlāk pats galvenais varonis – tik ātri no viņa nav prasīta piekrišanu par nevienu no iepriekšējiem darbiem. Izbrīns neviltots, tikai ne tiem, kas pazīst vai sakās – zinām Kirova Lipmana spalvu un tikumu. Federācijas prezidents negribēja izskatīties sūdīgi un tas viņam ar ierasto akrobāta veiklību izdevās. Trenera atrašana bija principa un goda lieta – ne velti, vēlāk preses konferencē Lipmans lepni paziņoja, ka neviena no valstīm, kas savus izlašu galvenos trenerus atlaidusi pavasarī, nav tikusi pie jauna vadītāja tik ātri... Mazi meli, protams, bet – piedosim Kirovam šo vājumu. Jāsaprot, ka viņam ļoti vajadzēja šo mazo izrādīti ar laimīgām beigām. Par beigām šajā gadījumā sauksim nevis gaidāmos darbus vai uzvaras, bet gan jaunā trenera iecelšanu.

Teds Nolans ir atsaucīgs sarunu biedrs - atvērts, rāms un pārliecinošs. Runājot, skatās acīs... Virsaitis? Tā viņš tiekot saukts savas indiāņu izcelsmes dēļ... Mēģinu saskatīt Čingačguku vai Oceolu, it kā iztēlodamies šos mītiskos piedzīvojumu personāžus un saliekot tos kopā ar Nolana stāju, ķermeņa valodu un izturēšanos. Spēju noticēt, ka viņš ir savas cilts cienīgs. „Mūsu kultūras pamatā ir tā sauktais septiņu vectēvu dzīves ceļš – septiņu paaudžu uzkrātā pieredze, ko pārmanto nākamie... Vecie zina, ko saka, vecie ir jāciena, jo viņi ir daudz vairāk pieredzējuši. Mēs ieklausāmies viņos...” Nolans bārsta viedas domas, it kā būtu nosēdies pie ugunskura ar miera pīpi zobos. „Taisnīgums, godīgums – tie ir vārdi, kas ir visa pamatā. Tā veidojas arī hokeja komandas. Man nav vajadzīgas zvaigznes – es strādāju ar tiem, kas tic... Vai Latvija var hokejā uzvarētu Kanādu? Vai Latvija var uzvarēt Krieviju? Nevar – ja domājam par talantu resursu, kas jāsalīdzina. Bet, ja padomājam tikai par vienu spēli, par konkrētu maiņu, par vienu izgājienu pret vārtiem... Tas ir iespējams! Man ir mācīts nevis dzīvot ar ilūzijām, bet ar vārdu – tagad. Tieši tagad, tieši šajā mirklī izdari visu, lai nebūtu jākaunas. Izej uz laukuma treniņā un padari savu darbu. Izej uz maiņu spēlē un tieši tagad parādi visu labāko, ko tev ir mācījuši, ko proti. Tiksi par to atalgots – nešaubos...” Kas ies, kas rādīs? Pavaicāju un treneris saprot, ko ar to domāju. „Izlase ir gods, par to neviens nediskutē, par to neviens nav jāpārliecina. Nebūs spēlētāju? Spēlēs tie, kas būs...”

Nolans vēro junioru izlases kandidātus un māj ar zodu viņu virzienā. „Man patīk, kā viņi izpilda uzdevumus, kā treneri strādā ar šo grupu. Protams, ka Kanādā ir daudz lielākas iespējas atlasīt labākos no labākajiem, spēcīgākos, talantīgākos. Vai latvieši atpaliek? Jā – fiziski šie puikas ir vājāki, tas taču ir redzams, bet - rokas strādā labi. Jums liekas, ka NHL spēlē tiek, kas ir fiziski stiprākie, veiklākie, meistarīgākie? Nē, tajā līgā izdzīvo tie, kas spēj izturēt mentālo slodzi – tas ir pirmais! Ja netiec galā ar savu pārliecību un gribasspēku – nepalīdzēs ne ātras rokas, ne lieli muskuļi. Tāpēc latviešiem ir jātic, ka viņi var. Jo ticībā ir liels spēks.” Virsaitis māk runāt, viņš prot pārliecināt un iedvesmot. Gandrīz vai gribās celties kājās pēc šiem uzsaukumiem un iet uzbrukumā, spēlēt aizsardzībā, sargāt vārtus, mest ripas vai izdarīt piespēles... Kāds naivums? Nolans ir bijis atzīts par NHL sezonas labāko treneri... „Man nebija viegli ienākt līgā, kurā ir daudz spēlētāju ar saviem ego un miljonu lielajiem līgumiem. Pirmajā treniņā veterāni atļāvās iesildīties bez ķiverēm galvās. Aizrādīju. Otrajā rītā nekas nebija mainījies. Pateicu – stop! Vai nu būs mani noteikumi, vai mēs šo pasākumu neturpināsim. Pēc pusstundas visi bija sapratuši, ko vēlos panākt.” Kādu hokeja stilu grib redzēt treneris Nolans Latvijas izlases izpildījumā? „Vispirms mēs būsim komanda. Es pats nāku no lielas ģimenes – mēs bijām divpadsmit bērni! – zinu, ko nozīmē dalīties, upurēties citu labā, ziedot sevi otram, palīdzēt. Hokeja komandā ir tieši tāpat. Nebūs zvaigznes, kas spīdēs vienatnē – vai nu kopā ar komandu, vai – mums nav pa ceļam.”

Pagaidām izlases treneris neko nezina par Latvijas hokeju. „Esmu kā balta lapa, bet iespējams – tāpēc būs vieglāk. Man nav zināmi jūsu labākie spēlētāji, es nezinu maiņu un attiecību priekšvēsturi, mani neuztrauc, kas bijis ir līdz šim. Šobrīd es skatos un saku vēlreiz – tagad! Tieši tagad es lieku kopā savu redzējumu par Latvijas izlases darba kārtību, tieši tagad es gūstu pirmos iespaidus par hokeja saimniecību. Atceros, ka manā junioru komandā Monktonā spēlēja Karsums un arī Bārtulis – taču es toreiz nezināju, kas viņi ir no Latvijas. Man viņi vispirms bija komandas hokejisti, ar kuriem gāju uzvarēt laukumā.” Nolans paņem lapiņu, kas jau no vienas puses ar kaut ko aprakstīta un rāda: „Redz, tā top Latvijas hokeja piezīmes...” Vai viņam būs palīgi? „Par to vienosimies ar federāciju, taču galvenais būšu es. Vienmēr esmu prasījis stingru kārtību un atbildību: spēlētājiem savs darbs, treneriem – savs, menedžeriem – savs... Visi dara kopīgu darbu, bet viens otra lietās iekšā nejaucās.” Un hokeja federācijas prezidentam arī ir savs darbs? Tā jau no manas puses ir provokācija. Nolans atskatās uz Lipmanu, kas sēž pie blakus galdiņa „Jā, arī viņam ir jāpilda savi pienākumi, bet tie nebūs saistīti ar trenera darbu. Prezidents nenoteiks, kas ies laukumā...”

Nolans ir labs vecis, bet tieši šis tēls pagaidām nekā nelīmējas kopā ar to, ko Latvijas hokeja saimniecībā sauc par Lipmana faktoru ar visām no tā piedzīvotajām sekām. Par nākotni nav ko spriedelēt – tā mums priekšā, taču, zinot, kā noticis līdz šim, uzdodu retorisku jautājumu – vai nu Nolans mainīs Lipmanu, vai Lipmans... nomainīs Nolanu. Mainīs un nomainīs ir ar dažādām nozīmēm. Pirmajā gadījumā šāda trenera atnākšana var likt Kirovam mazliet pārvērtēt savu līdzšinējo darbošanos, kurā ir atrodams daudz labā, bet – tik pat daudz arī lietu, ko viena indiāņu cilts sauktu par skalpa vērtu atbildi. Domāt, ka jaunā trenera autoritāte kaut kā Lipmanu rausta vai ir nobiedējusi – neesam naivi... Kirovs pat Nolana pirmajā preses konferencē nespēja sevi savaldīt, lai neaprietu priekšgājēju Znaroku. Atceros, ka vēl pirms mēneša izlases galvenā trenera amats tika principiāli pakots kopā ar atbildību par junioriem. Tagad tas vairs nav aktuāli un, kā tas varēja pazust tulkojumā – tikai pasmaidu. Prasu Nolanam – vai viņš gribētu trenēt arī mūsu junioru izlasi? Treneris atbild – neviens to nav piedāvājis. Prasu – ja piedāvātu, vai gribētu? Kāpēc nē? – atrauc treneris... Kāpēc līgums ar hokeja federāciju slēgts uz vienu gadu ar iespēju pagarināt uz vēl vienu termiņu? „Tā viņi piedāvāja – varbūt pēc gada man piedāvās līgumu vēl uz pieciem gadiem”. Bet varbūt viņi jau pēc pusgada pateiks – paldies par centību. Mēģinu jokot... Taču treneris nenoraustās, tikai pasmaida. „Arī tā var būt... Zini, ja man vajag kaut ko izdarīt ātri, es daru viens, bet – ja man ir doma kaut kam lielākam, kas prasa vairāk laika un spēka – meklēju palīgus ar kuriem iet kopā...”

Ja Tedam Nolanam ļaus strādāt, būs labi. Tomēr – pagaidām viņa klātbūtne Latvijas hokejā un iedomātā darbošanās tajā, vairāk izskatās pēc mākslīgās apaugļošanas, kur spermas donora loma ir tikusi meklēta, meklēta, meklēta līdz laimīgi (vai nejauši) atrasta... Var jau būt, ka viss izdosies, taču drīzāk šajā situācijā spētu noticēt faktam, ka pirms jaunā trenera uzrunāšanas, Kirovs vienkārši izstudēja Teda Nolana cilts ieražas. Atklājis, ka vecākiem cilvēkiem viņi pretī nerunā – Lipmans uzskatījis, ka labāku turpinājumu Latvijas izlases sāgai nemaz nevar vēlēties. Murgi? Protams, taču atsevišķos gadījumos un apjomos, tie Latvijas hokejam pat piestāv... Vismaz ar šo vadību – noteikti.
Kirov, sākums patiešām atkal labs, tikai nesačakarē beigas...