Kad niknais soms ļaus spēlēt hokeju?

Brīdī, kad lasīsiet šīs rindas, Dinamo domās un darbos būs Somijā, kur aizvadīs pirmsezonas kārtējās pārbaudes spēles. Trenerim Rautakalio šī vizīte nekādu uztraukumu vai saviļņojumu nerada, lai gan nepacietīgākie līdzjutēji jau prasa – kad būs uzvaras? „Uzvaras? Treniņspēlēs vispār ir citi uzdevumi – piemēram, pret CSKA mēs atstrādājām vienu konkrētu uzdevumu, kam bija maz sakara ar rezultātu uz tablo. Redzēju, ka otras komandas treneris ļāva savējiem spēlēt hokeju – es to vēl neļauju, jo man ir jāpārliecinās, vai cilvēki saprot, ko no viņiem prasa. Tiesa, ne viss pagaidām izdodas, tāpat netieku vēl gudrs – kas puišiem aiz ādas vai darās galvā. Zinu viņu individuālās spējas, ko esmu pamanījis treniņos vai videoierakstos, taču mans uzdevums ir viņos atklāt vēl kādas iemaņas, kas noderēs kopējā plānā...” Tad Rautakalio mazliet iepauzē un tad saka: „Zini, joprojām neizprotu jūsu mentalitāti. It kā uz ielas cilvēki ir atvērti, draudzīgi – nekādu problēmu. Bet es treniņā, pēc uzdevuma izklāsta, pārprasu komandai – vai sapratāt? Atbildes vietā ir klusums... No vienas puses – tas varētu būt piekrītošs klusums, taču tik pat labi to var skaidrot pretēji – ka neko nav sapratuši... Uz laukuma ir jārunā, uz ledus ir jāsarunājas – komunikācija ir visa pamatā. Tagad to cenšos viņos dabūt iekšā. Iespējams, ka viņi baidās vēl no mana sirmā un skarbā vaiga, taču mani tas mierīgāku tāpēc nepadara. Dzirdu, ka ģērbtuvē notiek čalošana – tātad, galīgi uz mutes nav krituši, tātad – savā starpā sarunājas, joko, velk uz zoba... To pašu vajag uz ledus, laukumā, spēles laikā. Kad viens otru uzmundrina, kad ar vārdu vari palīdzēt komandas biedram pieņemt kādā spēles epizodē pareizu lēmumu. Pavērojiet, kas notiek NHL klubos treniņu laikā – tur ir tāds bla, bla, bla, kā tirgus placī. Tā nav muldēšana, tas pieder pie šī darba. Prasme komunicēt, sarunāties. Ja esi ierāvies sevī, tad arī lēmumos uz ledus būsi tāds pats. Ja esi atvērts, tad tas dod arī izpratni un pārliecību – tālāk jau seko uzdevumi, ko vari paveikt.”

Pekas monologs par Dinamo spēlētāju atvērtību nav nejaušs, viņš zina, ka šo rindu autors to uzrakstīs, viņš meklē ceļus, kā komandai iedot prasīto grūdienu – tā viņš arī līdzjutējiem grib pastāstīt par savu trenera rokrakstu. Ko viņš veido uz ledus? Kas tiek gatavots pretiniekam uz brokastu laiku? „Forechecking...” Hokeja valodā tas varētu nozīmēt akmens skudru pūznī. Kad mūsu maiņa pretiniekus sāk vajāt pa laukumu jau viņā zonas galā, neļaujot ieskrieties vai atdot pirmo piespēli. „Krieviem šāds hokejs nepatiks, viņiem riebjas, ja sāk viņus čakarēt jau no saviem vārtiem...”, atzīst treneris Artis Ābols. Tajā pašā laikā jaunā kārtība prasa labu un ātru slidojumu, tempu un visas maiņas atbildību – gan ejot uz priekšu, gan aizstāvoties. „Visi kontakti ar pretspēlētāju jāpabeidz ar spēka paņēmienu – tā ir prasība, no kuras galvenais treneris neatkāpsies”, pasvītro Ābols. Pilnībā izmainās uzbrucēju loma, jo ar forechecking ir tā – kurš tuvāk, tas strādā. Ja kāds no malējiem ir tuvāk savai aizsardzības zonas, nekā maiņas centra uzbrucējs, tad pretinieku pretuzbrukumu piesedz malējais – viņš palīdz aizsargiem. Tradicionālajā pozicionālajā spēlē it kā centram būtu jāskatās savu aizsargu virzienā, viņš ir tas, kurš no uzbrucējiem pēc burta un likuma atvelkas pirmais atpakaļ – tagad tiek prasīta maiņas elastība. Pieradumu grūti pašiem mainīt, tāpēc treneris Rautakalio prasa ar kulaku: „Jā, es esmu stingrs, bet hokejā ir lietas, kas vienkārši laukumā ir jāizpilda. Tāpēc viņiem tagad kājas smagas – lai sezonā būtu vieglāk, jo forechecking prasa lielu enerģiju, tā ir solīda slodze. Man liekas, ka labāk būtu, ja varētu šajā procesā uz ledus būt arī Ozo – viņš ir autoritāte, viņš, iespējams, ļautu komandas biedriem izprast un saprast šo manis diktēto metodi... Taču muguras savainojums Sandim ir nopietns un es tur šobrīd neko nevaru izdarīt. Viņam ir milzīga gribēšana spēlēt hokeju – zinu, pats arī tāds biju. Bet tagad – jābūt pacietīgam, lai tiktu atpakaļ, tas nav un nebūs viegli”. Vai cits līderis komandā nav redzams, nepiesakās? „Tad man atkal jāstāsta par komunikāciju... Mums ir labi spēlētāji, taču līderis nerodas vai neparādās tikai uz ledus spēles laikā. Vispirms ir sadzīve, ģērbtuve, treniņi... Ar attieksmi kā spēlētājs laukumā – izcils ir Varjs, taču viņš ir klusais. Strādās kā velns, rādīs piemēru, taču man vajag vēl vienu dimensiju šajā tēlā – lai spēlētāji pavilktos no viņa skatiena vai cietā vārda, no uzbļāviena.”

Pēdējos treniņos Peka izmainīja uzbrucēju virknējumus, liekot nojaust, ka tiek meklēta pirmā maiņa. Ņiživijs – Varjs – Miķelis. „Jā, tāda doma ir... Vai sanāks – redzēsim.” Citi trijnieki: Karsums – Sprukts – Ankipāns; Cipulis – Luseniuss – Melins; Bukarts – Džeriņš- Meija. Štālu met klāt pa reizei pie Sprukta. Laikam jau viņu divu saspēlē Rautakalio saskatījis kaut kādu lietderīgo dzirksteli. Vai atceraties, ka treneris paģēr saskatīt nevis uzbrucēju trijniekus, bet gan divniekus, trešo piemetot klāt? Tādā gadījumā vienā no pēdējiem treniņiem skrēja šādi pāri pretuzbrukumā: Bukarts-Meija; Ņiživijs-Miķelis; Melins-Luseniuss; Cipulis-Džeriņš, Karsums – Ņiživijs... Vai tie ir aizmetņi uzbrukumu viļņiem? Varbūt... „Aizsargiem vēl daudz jāstrādā, lai viss piecnieks uz laukuma būtu kompakts un tajā pašā laikā – atrastos kustībā....” Treneris uzvārdus nesauc, tikai vēlreiz pasvītro, ka ar Ozo tās lietas būtu savādākas. „Nepārprotiet mani – viens spēlētājs komandas spēlē par visiem nevar nospēlēt. Es saku, ka Ozo ļoti noderētu, taču – pagaidām mēs nevaram ar viņu rēķināties jau minētā savainojuma dēļ. Taču – nekas nestāv uz vietas. Tie Latvijas spēlētāji, kas ir manā rīcībā, šobrīd ir tajā savas karjeras posmā, ka viņi ne tikai var, bet viņiem ir jārāda labākais no savām dotībām. Viņiem ir jāizšķir spēles, viņiem ir jāuzņemas iniciatīva. Tas ir viņu laiks! Neviens viņu vietā hokeju labāk šajā valstī nenospēlēs!” Ja nesanāk... Mēģinu bikli pavaicāt, ar domu – treneris var aplauzties... Rautakalio nesamulst: „Spēlētājiem šis mēnesis nav bijis viegls, saprotu. Tagad no viņiem prasa sūru darbu, bet būs diena, kad uzspēlēsim hokeju – ar prieku! Tajā brīdī visi kauliņi būs uz galda. Domā, ka somi hokeju iemācījās spēlēt vienā dienā vai divos mēnešos? Arī bija ar zemu pašnovērtējumu. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai izmainītu šo kompleksu. Man ir sajūta, ka ar latviešiem ir kaut kas līdzīgs. Ieguldītais nekur nepazudīs, taču bez darba – nekā. Tāpēc strādājam...”

„Nospēlēsim Somijā, tad būs turnīrs Rīgā un tad brauksim uz Astanu... Pēc tam man jau būs lielāka skaidrība, pavaicā par sastāvu un spēli pēc atgriešanās no Kazahstānas...”, nosaka Rīgas Dinamo galvenais treneris. Pavaicāšu.