Nolans lūpas Kirova priekšā nekrāsos

Teds Nolans ir indiānis un tas noteikti ir pirmais, kas uzreiz ir jāpasaka, kad runājam par viņa dzīvi un karjeru. Dzimis vienā no Kanādas indiāņu rezervātiem, tur arī starp ģimenes divpadsmit brāļiem un māsām izaudzis par hokejistu. Uz dīķa – dzenājot ripu no novembra līdz aprīlim, dalot vienīgo slidu pāri ar brāļiem, pa vidu mācoties indiāņu skolā un palīdzot vecākiem krūmu un mežu darbos. Junioru hokejā viņu pieņēma, jo bija liels cīņasspars. Neticami, bet - kad 1978. gada rudenī jaunietis Teds ieradās uz Detroitas Red Wings pirmssezonas treniņnometni, jo bija iekļauts šīs komandas sarakstos (nodraftēts), viņš līdz tam nebija aizvadījis nevienu speciālu hokeja treniņu, kas viņu sagatavotu spēles lielajai skatuvei. Junioru vecumā bija tikai hokeja spēles, bet svaru cilāšana, krosiņi vai lokanības un spēka vingrinājumi, tika aizstātas ar pagalma spēlēm starp vigvamiem un ugunskuriem. Nav brīnums, ka ieraugot sev blakus ģērbtuvē večus, kas bija kā trīsdurvju skapji, Teds Nolans vienkārši aizbēga no šī bara. NHL viņš uzspēlēja, tāpat kā izdauzījās pa fārmklubiem, taču astoņdesmito gadu vidū viņa profesionālā hokejista karjera pārtrūka – nopietns muguras savainojums.

Kā treneris Teds Nolans ir izdzīvojis visu piramīdu – sākot no pašām apakšām ar bērnu komandām un beidzot ar Džeka Edamsa balvu, ko pasniedz NHL labākajam trenerim (1997. gads). Par viņa darba ētiku stāsta leģendas, tāpat kā ir daudz atmiņu par Nolana attieksmi pret hokejistiem un attiecībām ar priekšniekiem. Taču viena spilgta rakstura iezīme laužas cauri laikiem – tas ir godīgums. Kad Nolans nostāda rindā savus padotos, viņš nešķiro personības un neizceļ zvaigznes – vienāda ir arī attieksme pret padarīto darbu, paveikto uzdevumu vai sasniegto mērķi. Tie, kas reiz gājuši cauri Nolana dzīves un karjeras standarta rāmjiem, kļūst par viņa fanātisma un paštaisnās attieksme vergiem - labā nozīmē. Martiņš Karsums un Oskars Bartulis noteikti Tedu dievina pēc 2006. gada sezonas junioru līgā kopā ar Monktonas Wildcats komandas biedriem. Toreiz Nolans bija komandas treneris un viņa vadībā Monktona kļuva par regulārās sezonas čempioni. Tas, cik ļoti treneris atdodas savam darbam un motivē padotos, liecina kāda epizode, kad Tedu Nolanu uz komandtiltiņa aicināja viena no NHL komandām. Tobrīd viņš vadīja junioru komandu, bija laba sezona un piedāvājums no sapņu līgas varēja paraut trenera ambīcijas debesīs. Tikai ne Nolana gadījumā – viņš pieklājīgi atteica, pamatojot šo izvēli ar vienkāršo – sak, esmu iesācis darbu, man tas ir jāpabeidz kopā ar puišiem, viņu uzticību nenodošu.

NHL viņš nokļuva komandā, kurā bija tikai viena zvaigzne – vārtsargs Dominiks Hašeks. Kļūstot par Bufalo Sabres galveno treneri, savā otrajā un, kā vēlāk izrādījās – pēdējā gadā pie kluba stūres – Teds Nolans izmainīja gan komandas spēli, gan spēlētāju attieksmi pret savu darbu, gan spārnoja līdzjutējus. Klubs iekļuva Stenlija kausa izcīņā, bet Nolanu pēc sezonas atzina par NHL gada treneri. Kad rudenī sākās jauna sezona – Teda vārds vairs kluba treneru sarakstos nebija atrodams. Kas notika? Runā dažādi. Dzeltenā versija – treneris it kā esot smagi flirtējis ar Hašeka sievu, novedot šīs attiecības līdz pat gultai un tādejādi izsaucot Sabres lielā varoņa dusmas. Taču šis kompromats parādījās tikai pēc tam, kad pats Nolans bija kārtīgi izvillojies pa komandas aizgaldiem. Pēc veiksmīgās sezonas, viņš aizgāja pie kluba saimniekiem un pateica, ka kluba menedžments (menedžeris Džons Maklers) veic visai vāju darbu spēlētāju atlasē un tirgos, pierādot to ar konkrētiem piemēriem. Makleru nekavējoties padzina, taču tad sākās mistiskais – jaunais menedžeris tā arī nevienojās ar Nolanu par jauno līgumu, ko viņam tajā vasarā vajadzēja parakstīt. Tieši tajā laikā uzpeldēja stāsti par Hašeka sievu, par Nolana problēmām ar alkoholu, par viņa nesavaldību treniņos, tomēr nekas no nosauktā neguva apstiprinājumu. Zinātāji stāsta, ka Nolana gājiens pie komandas saimniekiem patiesībā izvērtās par NHL klubu ģenerālmenedžeru ģildes klusējošo atmaksu. Padzītajam Makleram bija liela autoritāte starp kolēģiem un var mierīgi iztēloties, ka nevienam menedžerim nepatiktu, ka viņa padotais ir tik spītīgi nevaldāms, vēl vairāk – aizmuguriski izrēķinās ar viņu draugu. Var par šo sazvērestības teoriju pasmaidīt, taču nākamā reize, kad Tedu Nolanu uzaicināja vadīt NHL klubu, bija pēc deviņām sezonām, turklāt darbu viņam iedeva komanda, kuras menedžeri Gartu Snovu (Ņujorkas Islanders) citi amata brāļi vienkārši neieredzēja. Nolans atkal izcēla savu komandu no mēsliem, taču darbam turpinājums pēc diviem pavadītajiem gadiem ar Islanders – nebija... Var teikt, ka Latvijas izlase ir ieguvusi treneri, ko NHL klusie telefoni sauc par izstumto. Piekritīsiet – palikt bez darba pēc sezonas, kad tevi atzīst par NHL labāko treneri – tā nez vai būs nejauša apstākļu sakritība. Arī šovasar, kad Nolans izsūtīja vēstules visiem NHL klubiem, apliecinot savu gatavību būt lietderīgam jebkurā amatā un līgā, viņam atbildēja tikai viena komanda... pieklājīgi atsakot.

Kā viņš var palīdzēt Latvijas izlasei? Pirmkārt, kā indiānis viņš mentāli noteikti izpratīs mazās valsts kompleksus un pašapziņas meklējumus – arī hokeja sakarā. Nolanam nekad nav komandā bijušas vajadzīgas zvaigznes, kas tikai spēlētu klavieres. Viņš veido domubiedru grupu no viduvējībām vai tādiem, kas grib strādāt. Šajā ziņā viņa un Rīgas Dinamo galvenā trenera Pekas Rautakalio motto tīri labi sasaucas. Nolans nekad nav bijis savu darba devēju priekšā tā sauktais „Klausos, boss!” – viņš drīzāk pagriezīs muguru un aizies, nekā ļaus sev kāpt uz galvas. Tāpat var aizmirst, ka Teds Nolans lišķīgi izdabās tiem, kuri viņam maksā algu. Var iztēloties, ka sadarbības sākumposmā Kirovs Lipmans pats būs kā galdiņš, kas klāsies Nolana priekšā, vienīgi, zinot LHF prezidenta pagājušo dienu kūleņus, pienāks rīts, kad viņš gribēs savu baltģīmja varas kompleksu tomēr nodemonstrēt. Maiks Kīnans noteikti publiski lietu sīrupu uz Lipmana dzirnavām jau no pirmās dienas, Teds Nolans ar savas cilts virsaiša stingrību sekos savam izdomātajam plānam, pat nepieļaujot, ka to var apšaubīt cilvēki no malas. Intrigas viņš nepacieš, negodīgu attieksmi vai melus – tāpat. Viņš noteikti baudīs autoritāti spēlētāju acīs un sirdīs, bet mēs atceramies, ar ko tas beidzās Sandim Ozoliņam pie šī paša prezidenta. Pagaidām gan varam teikt ar gandarījumu – ja nu kādu pāli Kirovs patiešām ir iedzinis Latvijas hokeja pamatos, tad šis var izrādīties par labāko balstu. Protams, ja vien Lipmanam pašam pietiks prāta un pacietības sagaidīt turpinājumu. Tas gan vairs nebūs stāsts par Tedu Nolanu... Starp citu, treneris nav slēpis Ziemeļamerikas kolēģiem, ka juties mazliet pārsteigts, ka Latvijas puse viņa pakalpojumu piekritusi izmantot bez tradicionālajām darba intervijām, tomēr šajā situācijā viņš negaužas - treneris grib strādāt!