Melnbalti krekli. Kāds būs hokejs?

Šī nav pirmā reize, kad Peka Rautakalio iepazīst Latviju. Septiņdesmitajos pirms kārtējās PSRS čempionāta sezonas, Sporta pilī parasti notika avīzes „Sovestkij Sport” balvas turnīri, kur bez mājiniekiem Dinamo, piedalījās arī pāris krievu komandas un viens ārzemju klubs. Tā kā Rīgas sadraudzības pilsēta bija Pori (Somija), tad ārzemnieku statusā bija somu dūži (assat) – Pori Assat. Man viņi palikuši atmiņā ar sponsoru izraibinātajiem tērpiem, kas pie sociālistiskās iekārtas un piecgadu plānošanas, bija kaut kas neiedomājams un neredzēts. Savukārt, Peka Rautakalio no šiem braucieniem atceras spēļu spraigumu. „Mums vienmēr klājās grūti, jo pretī spēlēja patiešām labas komandas. No spēlētājiem, protams, atceros Balderi, kas man kā aizsargam radīja daudz problēmu. Ar viņu tikos arī izlašu turnīros un pasaules čempionātos – Helmuts patiešām bija viens no pasaules labākajiem uzbrucējiem.” Rautakalio ar savām spalvām nezīmējas, lai gan arī pats aizsarga pozīcijā tolaik bija starp pasaules grandiem. Viņa iekļūšana NHL un, šķietami, bezrūpīgā karjera, uzreiz saņemot gan uzslavas, gan godus, gan kāroto statistiku – pasvītro ceļu, ko gāja viens no visu laiku labākajiem Somijas hokejistiem. Viņa vārdā ir nosaukta Somijas galvenās hokeja līgas balva, kas pienākas sezonas labākajam aizsargam un, ja notiktu balsošana par izcilāko somu uz slidām un ar nūju rokās, vēl nav teikts, ko paši somi liktu augstāk – Tīmu Selanē, Jari Kurri vai... Peku Rautakalio.

Somu trenera izpratni par hokeju un tā nospiedumus redzēsim uz laukuma Rīgas Dinamo hokejistu izpildījumā. Viņš ir agresīva hokeja piekritējs, kur katram spēlētājam laukumā ir loma un darbs. „Ja veči to sapratīs, ja trenerim izdosies komandai iemācīt savu spēles stilu un disciplīnu, ja mūsējie to pieņems... Tad Rīgas Dinamo būs ļoti neērts pretinieks jebkuram. Tad būs arī uzvaras. Man pašam šāds hokejs ļoti patīk, jo tas ir dinamisks, bet, tā ir pilnīgi cita filozofija, ja atceros, ko komanda ir darījusi pirms tam, kā izcīnījusi savus lielākos panākumus. Viegli viņiem nav, to redzu jau treniņos”, tā jaunā trenera tvērienu novērtē uzbrucējs Kaspars Daugaviņš, kurš kopā ar Dinamo aizvada treniņnometni Valmierā. „Ja kaut ko nesaprotam, tad prasām, bet – nesaprotam vēl daudz...”, tā daudznozīmīgi pirmo nedēļu uz ledus novērtē komandas kapteinis Sandis Ozoliņš. „Ja netiksim ar šiem uzdevumiem galā treniņos, tad spēlē jau vispār nav ko meklēt un cerēt. Tāpēc, jāpieņem un jāaprod ar jaunajiem apstākļiem, jātrenējas”. Starp citu, tieši prasot vai izvaicājot savus trenerus, savulaik Rautakalio saprata, ka šis arods varētu būt viņa mūža darbs. „Es kā spēlētājs biju ļoti vērīgs – vēlējos izprast uz laukuma katru darbību, kombināciju. Daudz vaicāju treneriem, viņi centās atbildēt un tā es apaugu ar informāciju un zināšanām. Bet par treneri kļuvu nejauši – tolaik vēl spēlēju Šveicē. Guvu savainojumu, kas prasīja ilgu ārstēšanos. Sagadījās, ka komanda atbrīvoja no darba galveno treneri, bet, kamēr meklēja jaunu, kluba vadība piedāvāja man – sak, pamēģini dažas spēles novadīt... Pirmo spēli ar mani kā treneri vinnējām un es sapratu, ka tas ir mans, es gribu to darīt arī turpmāk.”

Lielas sporta personības laukumā parasti reti kad kļūst par labiem treneriem. „Kā hokejists es zināju praktiski visu, arī izpildīt varēju. Taču ar to vien trenera darbam ir par maz. Uzskatu, ja vēlies, lai trenera karjera izdodas, jāsāk ir ar apakšām, ar pamatu – ar bērniem un junioriem. Tā es Šveicē sāku trenēt kluba juniorus, pēc tam palīdzēju junioru izlasei. Pēc tam jau bija pieaugušo komandas...” Kad Rautakalio saņēma piedāvājumu no Rīgas, viņš bija pārsteigts. „Piezvanīja Normunds (Sējējs) un teica – vai nevēlos šo darbu. Biju redzējis KHL spēles, zināju, kā spēlē Dinamo. Pārdomas nebija ilgas, jo šajā iespējā redzēju daudz pozitīva. Komanda ir laba, pilsēta arī – te nu esmu!” Sarunā treneris vairākkārt piemin vārdus, kas, visticamāk, raksturo viņa hokeja trenera rokrakstu – slidošana („ar to nebūs problēmu”), agresivitāte („daudz jāstrādā treniņos”), koncentrācija („saproti, kāpēc to dari, nevis vienkārši – dari”), ātrums („ripa visu laiku ir kustībā”). „Man ir četras dažādas spēles sistēmas un tās mēs mēģināsim apgūt. Puiši ir labi, strādā sirsnīgi, tas dos arī rezultātu... Patīk jaunie – Podziņš, Pelšs, Jučers... Viņi labi saprot spēli, tas mani patīkami pārsteidza. Solīda attieksme ir vecajiem – Spruktam, Ankipānam, Laviņam, protams, Ozo nav jāmāca vai jāskubina...”. Kad pavaicāju, kā Rautakalio varētu salīdzināt Somijas un KHL spēlētos hokejus un līmeņa kvalitātes, treneris uzreiz atbild: „Šeit spēlē ātrāku hokeju, lielāks ātrums... Tāpat – izteikti raženāki un fiziski stiprāki ir aizsardzības spēlētāji”.

„Mana galvenā prasība – visiem ir jāsaprot, kāpēc viņi uz laukuma to dara. Pārnestā nozīmē varētu teikt – mēs visi esam uz vienas lapas, ar vienu izpratni par konkrēto spēles situāciju. Jā, šis hokejs prasa fizisko spēku, bet – tam ir jābūt pašsaprotamam. Ja iesi laukumā, tad pretiniekam būs grūti. Un nav svarīgi, vai tā pirmā vai ceturtā maiņa.” Iespējams, tieši šīs kopības dēļ, Rautakalio treniņu procesā liek spēlētājiem vilkt tikai divu krāsu kreklus – puse komanda ir baltie, otra puse – melnie. Citiem treneriem patīk kreklu krāsas sadalīt pa maiņām – melnie, baltie, sarkanie, dzeltenie, zaļie – Peka tāds nav... „Mums tagad pilna noliktava ar krāsainiem krekliem, nav kur likt...”, nosmej menedžeris Sējējs. „Es neprasu, lai Dinamo aizsargs vai uzbrucējs savam pretspēlētājam izsit zobus, bet pretinieks uz laukuma ir jāneitralizē – jāiedzen stūrī, vai jāpiespiež atkāpties. Redzu, ka šī attieksme un iemaņas ir visiem, nepieciešams tikai smags darbs, lai to iedzīvinātu uz ledus. Ja tev nepatīk atlētiska spēka spēle hokejā, tad tas nav hokejs...” Runājot par sastāvu, Rautakalio sola neko garumā nevilkt – jo ātrāk būs skaidrība, jo labāk visiem. „Man patīk spēlētāju entuziasms, es izbaudu šo laiku, kas ieliek pamatus visai sezonai. Kur mēs būsim pavasarī? Mērķis viens – play off... Bet, bez smaga darba – tas nesanāks.”

Rautakalio ir nācis ar citu dienas kārtību un jauniem lozungiem. Vai tie atnesīs Rīgai uz ledus to pašu intrigu un rezultātus, ko izdevās viņa priekšgājējam – parādīs sezona. Salīdzināt Jūli ar Peku – bezjēdzīgi... Katram sava izpratne un laiks. Tiesa, soms kā treneris nekad nav vaidējis, ja viņa rīcībā ir tikai viduvēji hokejisti, bet atzīsim – Rīgā to ir vairāk, nekā zvaigznes. Arī no budžeta sniegtajām iespējām viņš parasti centies un arī izspiedis vairāk, nekā cilvēki no malas gaidījuši vai sapratuši. Redzēs, kas sanāks šeit...