Kāpēc jāmīl Kirovs

Vai atcerieties interviju, kurā Kirovs stāstīja par savām pirmajām gaitām VEF rūpnīcā? Par savu pirmo algu, kas bija gana pieticīga, taču pieklājīgi liela, lai nodzertu vai noēstu vienā vakarā, glaunā restorānā. Viņš pats to izstāstīja: ja bija vajadzīga pazīšanās vai sakari, tad bija jāatstāj paliekošs iespaids uz attiecīgo mērķauditoriju. Nu, piemēram, lai cilvēki pie blakus galdiņa atminētos, ka te vakar plosījās un rubļus mētāja Lipmans ar lielo burtu! Tas, ka viņš krogā neatgriezās nākamajā vakarā un nebija tur manāms arī pēc nedēļas – kuru tas uztrauca?! Tā sabiedrības daļa, kas gribēja redzēt sev blakus švītu Lipmanu, uzskatīja, ka jaunietis vienkārši ir darbos un dzīvē – nav laika... Viņi nedomāja vai nespēja noticēt, ka Kirovam tobrīd gluži vienkārši nebija naudas, lai paslīpētu restorāna grīdu vai paburzītu galdautus. Lipmans to saprata, izprata un ļoti gaumīgi izmantoja. Pēc mēneša, kad rūpnīcā atkal bija algas diena, lepnākais Rīgas krogs atkal sagaidīja savu dendiju. Kirovs bija klāt! Un tā viņš apauga – ar sakariem, paziņu loku, iespējām, kas, protams, bija viņā plāna mūžīgais dzinējs. Kā viņam izdodas tikt galā ar biznesu? To nesaprot neviens, gluži tāpat kā savulaik neizprata viņa restorāna viendiennīša solo. Tomēr šobrīd Kirovs var mierīgi rādīt zobus, bet pārējie viņu apskaust. Viens no Latvijas lielākajiem nodokļu maksātājiem, farmācijas biznesa asarītis (būsim pieklājīgi, līdz haizivij viņš nevelk, jo ir sapratis un apzinājis spēles laukumu) mierīgi peld pa straumi ar hokeja nūju zobos...

Hokejs! Tur Kirovs neko neizgudro – vienkārši ņem un izmanto laiku un situāciju savā labā. Vienā brīdī pat noticēju, ka pēdējā epopeja ar Sanda Ozoliņa piesaistīšanu izlasei viņam ir ar tālejošu soli – ar domu par vērtībām, kas jāsakārto, jāsaliek pa plauktiem, jādod jauna elpa nākotnes cēlienam. Taču aizsapņojos – biju muļķis! - Kirovam tā bija tikai parasta vajadzība viena pavasara garumā, jo viņam no rokām pirms pasaules čempionāta bija izkritušas dažas kārtis. Neko nepārmetu – gudri, ar aprēķinu. Tā viņš tika pie federācijas ruļļiem, vislabāk no visiem saprotot, ka māju var uzbūvēt vai uzturēt tie, kam ir nauda, nevis tie, kas sakās – esam redzējuši labākus projektus par esošo... Ko var pārmest Lipmanam hokeja federācijas sakarā? Neko. Viņš tāpat kā savulaik restorāna stāstā, izmanto tikai sabiedrības kompleksu, izlikties par labākiem, nekā patiesībā viņi ir... Instruments tas pats vecais, nav pat jāpārvelk stīgas. Nevienam citam bez Lipmana nav bijusi ne dūša, ne varēšana (nerunāsim par saprašanu) publiski pavaicāt – a ko tu esi devis Latvijas hokejam? Kirovs zina, ko viņš pats atbildētu (izdomātu), bet vēl labāk viņš zina, ka uzrunātie pārsvarā ar acīm meklēs savu kurpju purngalus un kaut ko murmulēs zem deguna par ierobežotajām iespējām. Vai tad viņam toreiz sešdesmitajos bija daudz iespēju? Nebija. Bet savu vienīgo aldziņu viņš kapitalizēja ar domu... Tam vajag aknas. Blakus Kirovam šobrīd var nostāties tikai Kirovs, jo Latvijas hokeja sabiedrība citam stāstam nespēj, nevar, negrib vai nemāk noticēt. Lipmana versija un darbošanās pārliecina un viņš šajā tumšajā istabā drīzāk ir melns kaķis, nekā tas, kurš kaut ko meklē vai taustās... Tie aklie darbi lai paliek naivajiem.

Kāpēc to visu rakstu? Tāpēc, ka Lipmans šajās dienās ir devis mājienus, ka viņam teju, teju būs izdevies atrast Latvijas izlasei jaunu treneri. Pēc Znaroka, Vītoliņa un Ozoliņa patriekšanas, nākamais uznāciens valstsvienības sakarā nevarēja izskatīties kā bomžu dzīres, lai arī pasaules čempionāta laikā daudzi tā jutās. Lipmans izņēma no skapja labāko uzvalku un brauc uz – protams! – Ņujorku. Kādā sakarā treneris būtu jāmeklē Rīgā vai mazliet labākā gadījumā – Maskavā? Tas izklausās lēti, tur nav ietinamā papīra. Ņujorka – tur jau var atsperties uz Brīvības statujas pamata, var pieminēt amerikāņu un – pie reizes – arī kanādiešus. Var ieiet NHL oficiālajā mītnē un recepcijā uzzināt, ka Gerijs Betmens šodien ir aizņemts, bet – ieiet var! Ārā jau nevienu nedzen, jo Kirovs jau nav parasts apmeklētājs, viņš vada Latvijā hokeja federāciju. Labi atceros, ka pēc Haralda Vasiļjeva bija šis pats spoguļattēls – čempionāts bija sūdīgs, treneri padzina, bet – lai noņemtu spriedzi no apmātajiem, kas kabatā turēja akmeni, vai labākajā gadījumā – vīstīja sažņaugtās dūrītes federācijas prezidenta virzienā, Kirovs no Zviedrijas atveda laimes lāci, pasaules slavenā Kurta Lindstrēma personā. Žokļi dažiem atkārās, citiem pievērās mutītes... Bet Kirovs – kā toreiz algas dienā, ar kāju atsperot restorāna durvis. Nu, ko – negaidījāt? Es taču teicu, ka varu visu! Tagad viņš brauc treneri meklēt uz Ameriku. Noteikti jau ir atradis, noteikti jau ir vienojies, bet – nē, jāuzspēlē vēl dažas ainas no federācijas prezidenta dzīves. Ko Kirovs met publikai košļāt? Jaunais izlases treneris esot prasījis lielu algu, taču Lipmans viņu nospiedis uz ceļiem – kaut kur ap 200 000 dolāru... Lai gan šajā vietā pilnīgi neiederējās, taču Kirovs mierīgi pasaka – ja valdība mūs atbalstītu, varētu arī labāku (viņš nesaka – dārgāku) treneri atļauties. Tas ir vecais labais hīts par valdību, kas hokejam neko nedod. Tam vajadzēja uzpeldēt agrāk vai vēlāk – šoreiz pie Hudzonas krastiem. Vispār jau var apbrīnot, kā Lipmans jauc visu kopā, bet – domāju, arī viņš VEF rūpnīcas ēdnīcā savulaik ir garšojis vinigretu. Tad nu – kāda starpība, būtu tikai iemesls pabeigt teikumu.

Salīdzinot ar retoriku, kas bija pirms pusotra mēneša, LHF prezidents ir aizmirsis savu nu jau spārnoto frāzi „ja jūs zinātu kādu naudu viņš paprasīja”. Tas bija Ozoliņš, kas Kirovam paprasīja, tas bija Kirovs, kas to naudu vieglu roku apsolīja un tas atkal bija Kirovs, kas izlikās neko nesaprotam – sak, nu kā var būt tik alkatīgi cilvēki uz šī zemes... Starp citu, Lindstrēma sakarā arī savulaik ieskanējās „nu par to naudu jau varēja daudz ko citu izdarīt” un - saprotams, tas bija dienās, kad zviedram jau rādīja promiešanas durvis. Šoreiz viens amerikānis ir paprasījis atalgojumu par darbu ar izlasi, Kirovs ar izgrieztām krūtīm iezīmē spēles lauku, kas cilvēkiem paliek atmiņā ar 200 000 dolāru... Te vīzijā atkal parādās restorāns, sešdesmitie, algas diena...Lai gan patiesībai tuvāk ir stāsts, ka jaunais treneris droši vien jau ir pieņēmis summu, kas ir uz pusi mazāka un pilnīgi noteikti – viņš nav īpaši kaulējies. Starp citu, kā neuzmanīgi atklāj LHF prezidents, trenerim jau esot Rīgā sagatavota mašīna un dzīvoklis, kas patiesībā nozīmē – viss jau ir izlemts. Tad kādi tur vēl trīs kandidāti, kas it kā staigās pa Ņujorkas modes skates mēli, ko tur pīt iekšā treneri Vasiliju Tihonovu, kam pašam Rīgā ir gan dzīvoklis, gan mašīna!? Nu, labi, nomierināmies – viss jau ir noticis. Veids kā Latvijas izlases ir tikusi pie jaunā trenera, saprotams, ir aizkustinošs un hokeja dievu svētā grāla cienīgs, bet – Kirovs māk tikai tā un ne savādāk. Atzīšu, viņam tas piestāv. Apsviedīgi, kairinoši, satraucoši, pikanti – jūs taču saprotat, kāda vīzija te atkal tiek klonēta... Kirovs, malacis! Ja izprot viņa Lielvārdes jostā ieausto šifru, vērot notikumus Latvijas hokejā ir tāda pati bauda, kā Jāņos skatīties Streiča limuzīnu... Starp citu, vismaz līdz nākamā gada pavasarim, ar jauno treneri pie stūres, izlasei apkārt būs ķīseļa krasti un piena upes. Tādā veidā Lipmans vienmēr ir iesācis jauno ciklu, lai atstātu labu iespaidu, bet tad – līdz pirmajam pagriezienam – un atkal vecie virsraksti. Par alkatīgajiem hokejistiem, apdrošināšanām, par Dinamo nenovīdību, valdību, kas nepalīdz un, protams, neizpaliks motīvs arī jaunā trenera virzienā – sak, par naudu jau visi var trenēt Latvijas izlasi, bet Tu pamēģini bez naudas! Mīlīgi. Kā tajā dungojamājā dziesmā par Gauju – kā var tādu māsu (brāli Kirovu) nemīlēt?