Bārtulis smaida, Daugaviņš spļaudās

No visos laikos NHL draftā paņemtajiem Latvijas hokejistiem (26), sešpadsmit kadriem tomēr izdevies aizvadīt sapņu līgā vismaz vienu spēli vai vairāk, kas atzīsim – ir labs procents. Ja vēl pieņem, ka Viktoram Hatuļevam sakarā ar padomju sistēmas principiem, vispār nebija variantu kaut kur citur slīpēt vai atrādīt savu meistarību...
Tādas atklātas drafta izgāšanās mums nav tipiskas – tādā nozīmē, kad spēlētājs tiek noskatīts un pazūd ar galiem. Nu, vismaz Latvijas pieaugušo izlases vajadzībām lielākā daļa no viņiem visi ir noderējuši un palīdzējuši, kas atkal pasvītro sen zināmo patiesību – gluži uz aklo nevienu tāpat vien NHL draftā neņem. No tukšajiem numuriem varētu izcelt Raimondu Daņiliču, ko 2003. gadā noskatīja Tampabeja un Aleksandru Andrējevu, kas 1997. gadā nokļuva Fīnikskas paspārnē. Daņiliča gadījums ir sevišķi rūgts, jo Raimondam bija visi priekšnoteikumi, lai spēlētu labākā komandā par Francijas otrās līgas Monpeljē. Var jau teikt, ka viņa vienaudzis Lauris Dārziņš savu NHL kārti (Nešvila) arī neprata izmantot, tomēr šobrīd abu pozīcijas lielajā hokejā atšķiras, proporcionāli naudai, ko viņi ar šo spēli nopelna. Tas, ko Dārziņam maksās Kazaņā vienā mēnesī, to Daņiličs labākajā gadījumā nopelna divās sezonās Francijā. Turklāt, arī Latvijas izlases sakarā starp Lauri un Raimondu jau ir nogruvums, ko nez vai otrais spēs pārvarēt.

Starp tiem, kas savulaik no Latvijas izvēlēti, bijuši gan daudzsološi talanti, gan aklas vistas graudi, gan vienkārši zemnieka tikuma apveltīti puikas. Piemēram, Kolorado Avalanche tā arī nesagaidīja Agra Saviela lielo pienesumu, lai gan viņam tika radīti izcili apstākļi visās nozīmēs, ieskaitot augsto 63. numuru kopējā sarakstā. Augstāk šajās tabulās no mūsējiem ir bijis tikai Ozoliņš un Žoltoks. Savukārt, Kaspars Astašenko (Tampabeja) savu talantu vienkārši paspēlēja bezrūpībā un atklāti sakot – aģenta nolaidībā, ko saprata jau pie izlieta trauka. Jānis Sprukts (Florida) līdz NHL aizlauzās tikai ar mērķtiecīgu darbu un melnu muti – tur talants bija mazāk. Starp citu, Sprukts un Krišjānis Rēdlihs pie draftu galda nonāca tikai tāpēc, ka viņi atzīmējās Latvijas pieaugušo izlasē. Brālis Jēkabs R. mēģināja iet tā saukto ASV studiju ceļu, kas arī ik pa brīdim atmet profesionālajam hokejam kādu darītāju. It kā jau Ješka visu izdarīja pareizi, taču Kolumbusa viņa varējumam līdz galam nenoticēja. Žoram Pujacam patrāpījās Bostona, taču laikam jau viņš pats nebija gatavs sisties par tēvu un māti un vēl – par kaimiņiem... Ja skatāmies pēc fiziskajiem dotumiem, tad Armandam Bērziņam vajadzētu šobrīd spēlēt Minesotā, taču – atkal raksturs, kas, iespējams, neļauj šim neapšaubāmi labajam hokejistam sasniegt vairāk nekā Somijas krastus. Jo Sprukta gadījums pierāda – bez talanta, bet ar centību un stingru gribu, var dažas durvis atvērt.

Tas, ka šogad mums nav neviena pārstāvja NHL draftā, nav nekas traģisks. Arī tad, ja saprotam, ka pēc iemaņām un talanta, šis bija viens no pēdējo gadu vārgākajiem jauno spēlētāju sarakstiem. Apzināmies savu resursu un vietu. Tostarp, notikušais jandāliņš ap hokeja skautiem liek samērīt jau esošo mūsu karakalpu izredzes, ko, starp citu, šis kārtējais drafts noteikti ietekmē. Tātad, starp tiem latviešiem, kas šogad ir kāda NHL kluba pietuvinātajos sarakstos, pēcjāņu rīts atnesa sekojošas pārdomas:
- Oskars Bārtulis (Flyers): komanda pirms drafta aizmainīja divus savus uzbrukuma līderus (Karteru un Ričardu), pretī dabūjot arī uzbrucējus un dažāda drafta tiesības. Tas, ka Flyers pirmajās kārtās neizvēlējās aizsargus, parāda, ka ar šo pozīciju menedžments pagaidām ir mierā. Priekš Bārtuļa tā ir laba ziņa.
- Kaspars Daugaviņš (Senators). Aizvadītās drafta dienas Kasparam pagaidām nav neko priecīgu devušas – Otavas no Kolumbusas iemainīja krievu uzbrucēju Filatovu ar skaidru zemtekstu – lai dotu šim talantam jaunu iespēju. Krievs Blue Jackets menedžementam esot piedraudējis – sak, neaizmainīsiet uz citu komandu, braukšu spēlēt uz Krieviju. Otava tagad darīs visu, lai savu jauno stādu podiņā gan aprušinātu, gan pabarotu, kas citiem uzbrucējiem var radīt grūtsirdīgas pārdomas. Redzot, ka pirmajā kārtā Otava savas izvēles tiesības pārvērta divos malējos uzbrucējos un vienā centrā, tā ir skaidra zīme, ka Daugaviņam šajā organizācijā labākajā gadījumā spīd tikai jāņtārpiņi. Jācer, ka komanda viņa tiesības vēl līdz 1. jūlijam aizmainīs uz citu pilsētu, vai – pēc šī datuma ļaus Kasparam vaļu.
- Raitis Ivanāns (Flames). Latviešu spēkavīram ir līgums ar Kalgarī klubu uz vēl vienu sezonu. Darba vieta garantēta, spēles laiks – atkarīgs no veselības. Drafta vakars uz viņa nākotni komandā neatstāja nekādu iespaidu.
- Artūrs Kulda (Jets). Aizsargus Vinpega izvēlējās trešajā un ceturtajā kārtā, kas tomēr ir rādītājs – komandai šobrīd ar esošo zilās līnijas resursu ir gana. Kuldam visticamāk piedāvās jaunu līgumu un viņš šo iespēju garām nelaidīs. Jets ar miljoniem nemētāsies, jo tie viņiem nemaz nav.
- Kārlis Skrastiņš (Stars). Klubs solījis, ka piedāvās Kārlim līgumu, taču tas vēl nav noticis. Jaroslavļas pusotrs miljons skaidrā stāv uz galda un izskatās, ka Skrastiņš to tomēr paņems. Dalasa pirmajā kārtā izvēlējās aizsargu un tas ir mājiens uz šīs līnijas atjaunošanu. Arguments, ka blakus jaunajiem noder arī veterāni – neiztur kritiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunie komandas īpašnieki neko lieku veterāniem netaisās maksāt. Kārlis būtu dumiķis, ja mēģinātu savā vecumā noticēt amerikāņu solījumiem – gan Amerikā, gan Krievijā visu lietu mērs biznesā ir izdevīgums. Lokomotiv piedāvājums ir Skrastiņam izdevīgs, Dalasas piedāvājums – tāds nemaz nav...

Kā varētu iezīmēties mūsu hokejistu NHL stāsti jaunajā sezonā? Ivanāns ar Bārtuli paliek savos klubos, Kulda līdz pēdējais rudens nometnes dienai atkal cīnās par vietu pamatsastāvā, Daugaviņš – brauc, piemēram, uz Floridu (tur šobrīd uz papīra izteikts uzbrucēju deficīts), bet Skrastiņš iesēžas Jaroslavļas lokomotīvē.