Ūsainais karjeras piecirtiens

Citi profesionālie hokejisti, skrienot pakaļ trofejām, neskujas, Kaspars nolēma pa savam – uzaudzēt kuplas ūsas. Tagad tās vajadzētu dzīt nost, vai – tomēr labāk nē? Māņticība nav labākais sabiedrotais, ja gribi sasniegt dzīvē mērķi, taču – arī bez tās, gluži nevar iztikt. Kaut kas līdzīgs iedvesmojošiem atribūtiem, kas cilvēkā rada gan emocionālo līdzsvaru un mieru, gan piepilda ar fizisko spēku. Sasniedzis karjerā paliekošu slieksni, Daugaviņš nespēlē hokeju, lai atlikušo mūža daļu stāstītu, ka viņam 2011. gada jūnijā bija garas ūsas un Kaldera kauss. Viņam vajag vairāk un, vairāk Kaspara gadījumā nozīmē – spēlēt Nacionālajā hokeja līgā. Vai šī cerībām vispār ir pamats?

Kopš Daugaviņš spēlē Ziemeļamerikā, viņš visu laiku atradies Otavas Senators paspārnē. Savulaik nodraftēts ar salīdzinoši solīdo kopējo 91. numuru, latvietis pacietīgi mīņājies pie lielo iespēju durvīm. Tas, ka uzspēlējis tikai vienu NHL čempionāta spēli Senators kreklā, šķiet, par maz, lai kaut ko pateiktu par viņa atbilstību šim līmenim. Tiesa, to vienīgo iespēju, kas nāca pagājušajā gadā, viņš neizniekoja. Vai palika kādam atmiņā? Šaubos. Tomēr gluži bez satura un jēgas uz ledus neizpildījās, liekot līdzjutējiem turpināt ticēt, ka NHL uzgriežņu un skrūvīšu mehānismā, sparīgajam latviešu uzbrucējam atrastos vieta. Aizvadītā sezona mazliet sarūgtināja, jo Kasparu lielā komanda atstāja pie ratiem – citus cēla augšā, sūtīja lejā, mēģināja un pārbaudīja, bet Daugaviņš kā bija tā palika rezerves komandā Bimhentonā. Vai tas bija mājiens – vecīt, savus griestus esi sasniedzis, mēs ar labdarību nenodarbojamies? Ja paskatās uz statistiku, kas uzbrucējam allaž ir jābīda pa priekšu, tad tā nav slikta. Tomēr pat otrajā komandā latvietim priekšā ir vairāki kolēģi, kam cipari labāki, turklāt – arī viņi domā, ka būs šovasar izredzētie pie Senators ēdamgalda. Otavas uzbrukumā šobrīd ir desmit spēlētāju, kam līgumi ar komandu būs spēkā arī nākamajā sezonā un tie neparedz algu samazinājumu, ja komanda nolemj hokejistu sūtīt uz fārmklubu. Piemēram, Daugaviņam bija divvirziena līgums: spēlējot Bimhentonā, viņam maksāja 62 500 dolārus, bet, ja viņam izdotos nostiprināties lielajā komandā, tad sezonā viņš izceltu 525 000 dolāru.

Starp tiem, kas spēlēja Bimhentonā un tagad kopā ar Daugaviņu jau ir dzēruši no Kaldera kausa, līdzīgs statuss kā latvietim ir vēl septiņiem uzbrucējiem. Proti, viņiem ir divvirziena līgumi, kas tagad beigušies. Viņi visi domā, ka pavasara plosīšanās palīdzēs iepatikties Otavas Senators, kas 1. jūlijā publiskos formālos līguma piedāvājumus. To dara gadījumos, ja spēlētāju vēlas saglabāt organizācijas apritē. Jau tagad ir skaidrs, ka visus neapmierinās un nepaturēs. Tā profesionālajā sportā notiek – kā gaļas kombinātā... Daugaviņa gadījumā, jāsaka – piedāvājumu viņš saņems. Bet tas noteikti nebūs ar garantiju. Visdrīzāk – iedos palasīties to pašu divvirziena stāstu, ar iespēju sevi apliecināt treniņnometnē. Rēķinam, ka būtībā runa ir par vienu vai divām uzbrucēju vietām, uz kurām pretendēs vismaz pieci vai seši reāli kandidāti. Tiesa, atšķirībā no citiem rudeņiem, uz Kasparu un kolēģiem skatīsies nevis ar rožainām perspektīvas brillēm, bet gan ar vērtējumu – ko viņš var izdarīt? Šeit, tagad un – uzreiz! Tas, ka Daugaviņš Kaldera kausa triumfā bija viens no spilgtākajiem raksturiem, to nevarēs noliegt. Viņš bija trešais rezultatīvākais komandā, veica lielu darba apjomu aizsardzībā, bija viens no redzamākajiem mutes bajāriem pie žurnālistu mikrofoniem – arī tas, starp citu, nav mazsvarīgi un pasvītro Kaspara nozīmi. Tomēr ar visu savu skaitļu bagāžu, Daugaviņš ir ļoti spilgts tā sauktais rakstura spēlētājs un, kas svarīgi – beidzot parādīja uz ledus tās kvalitātes, ko no viņa gaida sezonas svarīgākajā brīdī. Protams, ka AHL līmenis nav salīdzināms ar NHL, ja runājam par spēles veidošanu. Taču to neviens no latvieša nemaz negaida un Daugaviņš arī nekad nebūs NHL zvaigzne (piedod, Kaspar, bet Tu pats to zini). Viņš drīzāk pretendē uz spilgta ceturtās, labākajā gadījumā – trešās maiņas uzbrucēja vietu, pretinieku apcēlēju. Amerikā saka – trash talk... Tā ir mutes nesaturēšana, lai ietekmētu pretspēlētāju. Domājams, Kaspara personā viņiem ir izdevies nobriedināt īsto personāžu. Viņš ir fiziski spēcīgs, ar ātrām rokām un labu vārtu gūšanas garšu. Protams, ja vien viņam piedāvās...

Šobrīd ap Otavas Senators ir sacelti divi dūmu mākoņi. Viņi meklē galveno treneri un, pēdējais – grib tikt vaļā no sava dārgākā uzbrucēja Džeisona Specas (7 miljoni sezonā). Abas ziņas priekš Daugaviņa ir labas, ja vien tiek īstenotas ar noteiktu kārtību. Kamēr Bimhentona vēl nebija kļuvusi par Kaldera kausa ieguvēju, Senators galvenais menedžeris Braiens Marejs neko mazāku par Hičkoku vai Hārtliju (abi treneri ir ar solīdu NHL pieredzi) nemeklēja. Tomēr, atnākot jūnijam, arvien nopietnāk tika locīts fārmkluba galvenā trenera Kurta Kleinendorsta vārds. Kā ne – organizācijai vajag veiksminieku ar izpratni, bet tepat pa rokai ir viens vīrs, kurš vienu no šīs sezonas AHL pieticīgākajām komandām, aizved pēc kausa. Turklāt, bija acīmredzams, ka Kleinendorsts prata izmantot savā rīcībā esošo resursu nevis kā akla vista, bet gan kā vērīgs hokeja eksperts, uzticot spēles partijas konkrētiem izpildītājiem, tajā pašā laikā – saliedējot un izveidojot izcilu kolektīvu. Ja vēl pirms pāris nedēļām Marejs pieminēja citus AHL trenerus (no Hamiltonas un Hjūstonas), tad tagad būtu gluži vai nepiedienīgi neievērot savu Kleinendorstu. Apskatnieki jau ziņo, ka pirmās darba intervijas ar treneri jau sarunātas. Ja Bimhentonas Senators galvenajam trenerim patiešām uzticēs vadīt Otavas Senators, tad nav šaubu, ka dažus briežus viņš savā pajūgā ņems līdzi arī no fārmkluba. Šajā ziņā Daugaviņam var paveikties, jo Kleinendorsts par latvieti allaž ir izteicies pozitīvi, vēl vairāk – devis viņam spēlēt un sevi apliecināt.

No 2006. gada NHL drafta trešās kārtas, kas kopumā veido 30 dažādus jaunu hokejistu ceļus, starp kuriem atrodam arī Kasparu Daugaviņu, tikai divpadsmit gadījumos censoņu klubi ir devuši savam izredzētajam iespēju – paostīt NHL gaisu. No šī duča tikai pusei ir izdevies vairāk vai mazāk iepatikties vai būt konkrētajā brīdī noderīgiem – tas ir, aizvadīt uz ledus vairāk par pārdesmit spēlēm. Var jau pasmaidīt par Daugaviņa vienīgo reizi, bet lielākā daļa nemaz nav tikusi pat pie tādas uzmanības. Līdz triumfam Kaldera kausā Kaspara izredzes spēlēt NHL izskatījās, maigi izsakoties – niecīgas. Taču iegūtā kausa pieredze kā arī rakstura cīņas, ko nodemonstrēja Bimhentonas līderi, tagad var tikt pārkalta NHL cēlmetālā. Tā notiek bieži. Jo izcīnīt kausu tādā formātā, kā to paredz AHL nolikums – ar parastu komandu un veiksmi vien ir par maz. Daugaviņa dabūtais Kaldera kauss automātiski pārvelk svītru viņa teorētiskajiem nodomiem šovasar izskatīt Rīgas Dinamo piedāvājumu – šobrīd Kaspars par katru cenu vēlēsies savu laimi izliet Ziemeļamerikā. KHL viņa plānos parādīsies tikai kā pēdējais variants vai situācija – ja viņu vienkārši no Amerikas padzīs, vai – viņš pats sapratīs, ka ir jātinas. Kādi tam var būt priekšnoteikumi? Elementāri. Karsums taču arī savu NHL zīli atstāja nevis kokā, bet gan karstajā Latvijas vasarā. Ja sapratāt, par ko ir runa... Ja Daugaviņš gribēs Kaldera kausu no sirds nosvinēt, tad viņam ap novembri pašam jau būs skaidrs, ka Sējēja tālruņa numurs var izrādīties kā zvans draugam...