Miljonus mazgā arī otrā krastā

Vispār kapitālisms ir jautra padarīšana, bet profesionālajā sportā šis konteksts ir vēl skaistāks. Neviens klubu īpašniekus nespiež maksāt saviem atlētiem summas, kuras viņi maksā. Tomēr, vaidot par sportistu alkatību, komandu saimnieki... paši parakstās zem treknajiem gadiem. Amizanti, ka viņi pat savā starpā nespēj vienoties par algu karteli, lai gan ir visas iespējas to darīt. NBA gadījumā slieksnis ir sasniegts šovasar un ir maz izredžu, ka sezona sāksies vai – tā vispār notiks. NHL savu tukšo gadu nospēlēja 2005. gadā – šķiet, vēl ne tika sen, lai vēsturiskā atmiņa nebūtu noglabāta bēniņos, taču – kas tev deva! Palūkojiet, kas noticis ir šovasar un jau tagad var teikt, ka 2012. gada 5. septembrī, kad beigsies kolektīvais līgums starp līgu un Spēlētāju asociāciju, būsim nonākuši vēl viena lokauta priekšvakarā.

Kas ir lokauts? Tas nav streiks, ko būtu uzsākuši darba ņēmēji – šajā gadījumā, profesionālie sportisti. Lokauts ir gadījums, kad darba devēji nolemj apstādināt savu iniciatīvu un rupji sakot – aptur konveijerus un aizslēdz rūpnīcu vārtus... Bet, ja viņi to dara, kāpēc saimnieki paši pirms tam izdara visu, lai sevi iedzītu stūrī? Palūkosim jaunnoslēgtos NHL līgumus, kas šajā vasarā ir notikuši un paliks skaidrs, ka krietni saimnieki tā nerīkojas. Protams, no laicīgajām atlētu interesēm raugoties – labi, ka kāds par viņu kājām un rokām maksā šādus ciparus. Taču paies sezona un NHL paziņos, ka finansiāli šie līgumi ir uzpūsti un neattaisnojami. Kurš uzpūš, kurš maksā?
Piemēram, Floridas Panthers:
- Eds Džovanovskis – 16,5 miljoni dolāru (līgums uz 4 gadiem);
- Skotijs Upšals – 16 miljoni (4 gadi);
- Tomas Fleišmans – 18 miljoni (4 gadi);
- Tomašs Kopecki – 12 miljoni (4 gadi).
Tad viņi vēl iemainīja no Čikāgas aizsargu Braienu Kembelu (nākamajās četrās sezonās garantētais līgums būs 7,14 miljoni gadā) un no Filadelfijas dabūja uzbrucēju Krisu Verstīgu (sezonas alga 3,083 miljoni). Zinot, ka Florida nav uzvarējusi nevienu play off kausa spēli jau turpat pusotra desmit gadus (kopš 1996/97. gada sezonas), vai iepriekš nosauktie darījumi viņus tagad pietuvina šim mērķim?

Par sistēmas kroplumu un līgas nespēju savākt savus menedžerus (NHL valdē ir visu komandu pārstāvji), liecina divi šīs vasaras darījumi ar labiem, taču ne izciliem aizsargiem. Katrā ziņā, ne Kristians Erhofs, ne Džeims Višņevskis nav tas kalibrs, par kuriem runās Norisa balvas sakarā (labākais NHL aizsargs), tomēr abi šobrīd ir iegrāmatojuši savus jaunos līgumus: Erhofs parakstīja ar Bufalo par 40 miljoniem (10 gadu līgums), bet Višņevskis ar Kolumbusu par 33 miljoniem (6 gadi). Paturam prātā, ka Kolumbusas Blue Jackets pagājušajā sezonā ar savu darbību kluba īpašniekiem sagādāja 25 miljonus dolāru lielus zaudējumus, tomēr komandas menedžeris no saimniekiem vēl saņem atbalstu – iemainīt no Filadelfijas uzbrucēju Džefu Karteru, kas nāk kopā ar jau parakstītu līgumu kabatā (42 miljoni nākamajās deviņās sezonās). Ja naudu iegāžam podā, kāds ir šo darījumu sportiskais vēstījums? Kurš pateiks, ka ar Karteru un Višņevski sastāvā Kolumbusa sevi ir ar milzu soli pietuvinājusi Stenlija kausam, vai vismaz tā izspēlei? Citi jau sērfo ar tādām pašām burām. Rangers aplaimo Bredu Ričardu ar 60 miljoniem dolāru nākamajos deviņos gados, atrunājot, ka pirmos piecdesmit citronus no šī līguma viņš saņems sadarbības pirmajos piecos gados... Monreāla iedod 18 miljonus Erikam Kolē (4 gadi), Džoels Vards no Nešvilas sagaidīja 12 miljonus (4 gadi), bet kauslis Maiks Raps no Rangers nākamajos trīs gados saņems brīnumainos 4,5 miljonus. Tampabeja pērn savu pirmo vārtsargu Maiku Smitu nosēdināja rezervē, tomēr Fīniksa viņam tagad iedeva 4 miljonus (2 sezonas).
Tomēr par vienu no dīvainākajiem darījumiem sauc Filadelfijas Flyers jauniegūto čehu veterānu Jaromīru Jāgru, kas savos 39 gados saņems 3,3 miljonus dolāru. Ja līga nesauktos NHL, varētu domāt, ka mēs ar šiem piemēriem esam Krievijas naftas un gāzes atradņu ārēs.

Spēlētājiem neko nevar pārmest – viņi paņem to, ko viņiem dod. Bet, ko darīt NHL komisāram Gerijam Betmenam, kam drīz vajadzēs sēsties ar Spēlētāju asociāciju pie sarunu galda, lai vienotos par jauno sadarbības līgumu? Iepriekšējais lokauts un sekojošā tukšā sezona tika attaisnota ar tirgus principu sakārtošanu, uzpūsto līgumu izskaušanu u.t.t. Tika uzsvērts, ka klubu saimnieki zaudē daudz naudas, tāpēc vajadzīgi stingri tēriņu rāmji. Pagājuši pieci gadi, bet rati čīkst tāpat kā agrāk. Īpašnieki nespēj savas dziņas apslāpēt. Ja tā nav naudas atmazgāšana, tad – kas vēl? Bezrūpīga tērēšana? Kāpēc tādā gadījumā ir vajadzīgi darba pārtraukumi, kas slēpjas aiz vārda lokauts? Izdomāt grūtības, lai tās pēc tam atkal pārvarētu un atkal iedzīvotos jaunās...grūtībās? Interesanti...