"Mūsu" Kemzura valda pasauli

"Uzskatu, ka jums paveicies," pagājušajā ziemā, kad 38 gadus vecais Kemzura nule kā bija apstiprināts pie Latvijas izlases stūres, man atzinās pieredzējusī Lietuvas basketbola apskatniece Regīna Mundrīte. "Ķēstuti zinu jau sen - vēl kopš laikiem, kad viņš spēlēja "Atletas" komandā pie Garasta un kopā ar Ilgausku. Vienmēr bijis ļoti solīds cilvēks, kas nopietni attiecas pret darbu. Uzticams: nekad nevienu neaprunās, aiz muguras neko sliktu neteiks. Inteliģents, erudīts profesionālis. Tāpēc Blats viņu vienmēr aicināja pie sevis - kā zinošu cilvēku, kuram var uzticēties. Teikšu tā - vairāk tādu cilvēku, lai arī kādas tautības viņi būtu!"

Kad Kemzura ieradās Latvijā, lai sāktu darbu, pārliecinājos - Regīna neko nav piepušķojusi. Vienmēr atsaucīgs, taču līdz muguras smadzenēm profesionāls un tolerants - neļaujot sev pārkāpt sarkano līniju pat dziļākajos krīzes brīžos, kad šķita - jumts virs salīdzinoši jaunā un maz pieredzējušā (?) trenera galvas brūk un gāžas. Kad sagatavošanas posma izšķirošajā nedēļā pēc atgriešanās no turnīra Grieķijā, kas beidzās ar visiem zināmiem notikumiem, Kemzuras telefons pāris dienas neatsaucās, bija skaidrs - tas ir ļoti nopietni. Un arī toreiz - vēlā vakara stundā - viss tomēr atrisinājās ar izlašu direktora zvanu - par to, ka treneris ir gatavs satikties un atbildēt uz būtiskajiem jautājumiem.

Kemzura ieradās pa tiešo no tikšanās ar Andri Biedriņu, kur pārrunāja viņa demaršu, kas sekoja konfliktam un Kaspara Bērziņa izslēgšanai no komandas. Pavisam droši - labāk būtu devies kādā citā virzienā, taču atnāca un sāka ar atvainošanos par to, ka bijis tik rupjš un nav atsaucies telefona zvaniem... Ne ar pušplēstu vārdu neaizvainoja nevienu spēlētāju un nestāstīja neko no tā, kas notika, lai šādi varbūt attaisnotu savu lēmumu un izskatītos labāks. "Nevēlos Kasparam kaut kā kaitēt vai bojāt dzīvi. Viņš bija no tiem, kas strādāja labi, viņš centās," nelokāms, taču pārliecināts par pieņemto lēmumu tovakar bija treneris. "Nevaru stādīt savus principus augstāk par komandas interesēm, taču nevaru nolaist tos arī zemāk par zināmu robežu. Es nevaru! Tad nevarēšu skatīties acīs ne spēlētajiem, ne jums, ne pats saviem bērniem. Tad necienīšu pats sevi, un neviens mani necienīs..."

Tāds - pēkšņi iestrēdzis kaut kur starp saviem profesionālajiem principiem un apmulsumu apstākļos, kādos nācās pabeigt sagatavošanās darbu ar šo savādo komandu - Kemzura arī aizbrauca uz Poliju. Brīnumi nenotika - Latvija atkal netika ārā no grupas. Neklausa mēle iebilst - likumsakarīgi netika. Galveno vainīgo neveiksmēs ar "visu laiku labāko Latvijas izlasi" daudzi atrada tieši Kemzuras personā. Iespējams. Tagad varam tikai spekulēt - Kemzura bija tik slikts, varbūt tikai nepiemērots, vai varbūt vienkārši pārāk labs Latvijas basketbolam. Taču vērts ieklausīties spēlētājos, ar kuriem Kemzura strādāja. "Visvairāk žēl Kemzuras. Mums bija patiešām lielisks treneris, un es nezinu, kad nākamreiz Latvijā tāds būs. Varu pateikt pilnīgi godīgi - labākais treneris, pie kāda man jebkad ir bijusi laime strādāt. Gan kā profesionālis - taktiķis un psihologs -, gan vienkārši kā cilvēks. Taču viss, kas notika apkārt... Viņam bija jācīnās ar lietām, ar kurām trenerim nav jācīnās," atzinās Kristaps Janičenoks. "Ar pilnu atbildību varu pateikt: Kemzura ir ļoti, ļoti profesionāls treneris, ar ļoti profesionālu pieeju un attieksmi. Viņa noniecināšana šobrīd ir smieklīga - to noteikti dara cilvēki, kas nepazīst ne viņu, ne viņa metodes un nezina, kā izlase šogad gatavojās," - tā savukārt daudz pieredzējušais komandas kapteinis Uvis Helmanis...

Atgriežoties tajā vēlajā vakarā pēc Bērziņa drāmas. "Es to daru Kaspara un visas Latvijas izlases labā," toreiz pateica Kemzura. Pagājis gads, un izlasē spēlēja labākais Kaspars Bērziņš, kādu tā redzējusi...

Latvija turpina cerēt uz iespēju nākamgad spēlēt papildu kvalifikācijas turnīrā, bet treneris Kemzura tikmēr strādā pasaules čempionātā - nu jau ar savu Lietuvas komandu. Viņš šobrīd ir jaunākais treneris čempionātā, un jaunākais treneris, kādam jebkad uzticēts vadīt Lietuvas nacionālo komandu. "Šādā vecumā [Kemzuram šobrīd ir 40 - I.J.] nākas bieži dzirdēt šaubas par viņa uzticamību, par spējām strādāt ar zvaigznēm. Ja ierakstīsiet viņa vārdu interneta meklētājos, pirmais, ko dabūsiet "Kemzura, Delfino" un "Kemzura, Latvijas izlase, skandāls". Taču tā ir tikai viena monētas puse," raksta "Lietuvos rytas". Atceroties latviešu viebšanos par "vēl neko nesasniegušo", paradoksāli - lietuvieši uzsver, ka, par spīti vecumam, Kemzura ir teju pieredzējušākais un sasniegumiem bagātākais treneris, kāds strādājis ar Lietuvas valstsvienību! Izņēmums, protams, Vlads Garasts. Kad 1997. gadā pie stūres stājās Jons Kazlausks, viņa rēķinā bija trīs sezonas Grunvaldē, gads ar Lietuvas junioru izlasi un Garasta asistenta pieredze. Pie Antana Sireikas trofeju jostas pirms došanās uz pirmo Eiropas čempionātu karājās vien pusotra sezona Kauņā, Ramūns Butauts - labs jaunatnes treneris, kas pastrādājis divas sezonas Šauļos un Rīgā.

Kemzuras CV tikmēr atgādina par darbu "Lietuvos rytas", Sanktpēterburgā un titulētajā itāļu "Benetton" kopā ar Deividu Blatu, Krievijas sudrabu Himkos un pieredzi Lietuvas un, jā - arī Latvijas izlasēs. Bet uzsāka trenera karjeru Kemzura pirms deviņiem gadiem... Turcijā! "Marheba," satiekot žurnālistus Izmiras "Halkapinar Arena" gaiteņos, šajās dienās vietējā mēlē parasti smaidīgs sveicinās Ķēstutis. "Atceros pirmo reizi, kad ierados Stambulā. Tas bija kultūršoks! Nekas nebija kā Eiropā! Jutos kā baltā vārna," tagad stāsta treneris, kurš uzreiz mēģinājis lauzīties turku mēlē. Tagad gan atceras maz, taču - cenšas pie iespējas izmantot. "Mums visiem taču patīk, ja ārzemnieks Lietuvā sasveicinās lietuviski. Daudz vairs neatceros, taču sasveicināties cenšos!"

Taču ne jau turku valodas zināšanas, bet gan Lietuvas negaidīti pārliecinošais sniegums ir iemesls, kāpēc šobrīd runā par Kemzuru. Komanda, par kuru daudziem arī dzimtenē bija šaubas - izkļūs vai neizkļūs no apakšgrupas - turpina cīnīties bez zaudējumiem, un ceļā uz uzvaru apakšgrupā apspēlēja gan pasaules un Eiropas čempionus spāņus, gan sparīgo Francijas izlasi. Sagatavošanās posmā Kemzuras komandai nebūt neklājās tik viegli, un treneris uzklausīja diezgan daudz kritiķu (viens no pirmajiem bija tagadējais VEF treneris Rims Kurtinaitis). "Katram ir savs viedoklis, un es neesmu kāds, ko nedrīkstētu kritizēt," jau tobrīd mierīgi situāciju uztvēra Kemzura. Kaut vairākkārt tika provocēts, atteicās arī nosodīt spēlētājus, kas izvēlējās šovasar nepārstāvēt nacionālās izlases krāsas - tādu bija diezgan daudz (Jasikēvičs, Šiškausks, brāļi Lavrinoviči, Petrāvičs, Kaukēns), un Lietuva šobrīd ne tuvu nav optimālajā sastāvā.

Tā vietā Kemzura strādāja ar tiem vīriem, kas bija viņa rīcībā, un izveidoja kaujas spējīgu komandu. Tās līderis - karstasinīgais Lins Kleiza, kura viena no vizītkartēm ilgus gadus bija sakāpinātas emocijas laukumā un tehniskās piezīmes. Šobrīd Turcijā Kleiza spēlē basketbolu, nevis meklē kašķi. Kemzura neslēpj - nopietni izrunājies ar savu labāko spēlētāju, un viss liecina, ka vīri ir sapratušies. "Trenerim komandā pieder pirmais un pēdējais vārds," - šķiet, šis Kleizas atzinums izsaka visu. "Kad nav daudz spožu individuālo izpildītāju, glābj sistēma, disciplīna un trenera ideju bezierunu izpildīšana. Šādās reizēs komandas īstā seja visbiežāk nav atsevišķi kareivji, bet tās ģenerālis," vēl pirms došanās uz čempionātu secināja "Lietuvos rytas". Tagad varam secināt - Lietuvas izlasei šajā pasaules čempionātā patiešām ir savs ģenerālis.

"Nekad dzīvē man nav bijis tik grūti kā šobrīd. Lēmumu pieņemšana saistās ar milzīgu atbildības natsu," Lietuvas mediji atgādina Sireikas spriedumus 2003. gada Eiropas čempionātā. Un salīdzina tos ar cita debitanta - Kemzuras filozofiju. "Iepriekš biju tikai asistents, tagad - galvenais. Tā ir lieliska atšķirība! Pats varu pieņemt galējos lēmumus un pats par tiem arī atbildēt." Ir starpība, vai ne?

Novēlēsim kaimiņiem izdošanos nākamās otrdienas astotdaļfinālā pret Ķīnas izlasi - lietuvieši to ir pelnījuši. Tagad jau mūsu kārta secināt - ar treneri viņiem paveicies...