Skatījums: arī bez viena santīma lats nesanāk

Ja Blūms ir viens no mūsu labākajiem špīleriem, un viņš ir izlasē, skaidrs, ka viņš centīsies ļoti daudz spēlēt ar bumbu. Tā pat nav basketbola īpašība, tā ir cilvēciskā īpašība. Viņš centīsies kapāties, centīsies izdarīt pēc iespējas vairāk, un te parādās bīstama iespēja - pārturēs bumbu. Respektīvi, pārējie pasīvi noskatīsies un paļausies - jo viņš taču ir līderis! Šajā gadījumā nav ko pārmest Blūmam. Runa ir par to, kas vispār notiek ar izlases spēli. Nav komandas spēles! Ir sadarbības, taču komandas spēle, spēlētāju iesaistītība notikumos - ļoti vāji attīstīta. Un tas ir atkarīgs no treneriem. Vēlreiz uzsveru: tikai objektīvi un normāli, ka Jānis uzņemas ļoti lielu iniciatīvu. Tomēr klasi pārāks spēlētājs. Taču, ja nespēlēs arī pārējā komanda, Jānis viens pats izvilkt nevarēs! Viņš centīsies, daudz iemetīs, visu pārējo, taču pārējie nebūs gatavi nopietnās situācijās uzņemties atbildīgu lomu. Jo nebūs jau tā, ka tās nopietnās situācijas būs tikai Jānim! Aizmirstiet! Būs arī pārējiem. Bet viņi nebūs tām gatavi.

Mūsu lielākais spēks un bīstamākais ierocis šobrīd ir divi pirmie numuri - divi Jāņi. Viņu rokās pārsvarā ir bumba, un no viņiem tiek gaidīts lielākais rezultāts. Diemžēl, to gaida ne tikai līdzjutēji, bet arī komandas biedri. Situācija būtu citādāka, ja mums būtu viens tiešām labs centrs - liels, tehnisks. Tāds, uz kuru varam uzspēlēt, un kurš liek pretiniekam domāt arī par groza apakšu. Tāds, kurš izspēlē arī laukā - dažreiz pat speciāli, lai dabūtu brīvību apakšā. Tad mēs varētu dabūt no abiem Jāņiem to, kas patiesībā būtu jādabū: meklē sev izdevības, taču neaizmirsti par alternatīvu! Bet šobrīd man jāuzdod jautājums: kur ir mūsu trešie numuri? Jurēvičus. Kuksiks. Uzvārdus es zinu. Taču neredzu viņus laukumā! Kuksika spēlē jau šobrīd redzus augļus tām problēmām, par ko runāju. Jurēvičus, domāju, sevi jau nosvītrojis. Kuksiks ir spēcīgāks, viņam ir Amerikas studentu basketbola fundaments - arī psiholoģiskajā ziņā. Taču arī viņš sāk pazust. Treneriem tas jāredz un to nedrīkst pieļaut! Jāiedveš ticība. "Veči, katrs no jums ir man svarīgs! Katrs no jums vajadzīgs!" Atnes kaut to vienu santīmu, jo bez tā mums ir tikai 99. Lats nesanāk. Tas ir tikai viens santīms, bet tev tas jāatnes!!! Un tas ir būtiski arī tad, ja Jāņi atnesīs 90. Bet bez tā viena santīma lata nebūs.

Tas spēlētājiem jāatgādina un jāļauj sajust. Nepazeminot Blūmu un Strēlnieku, taču liekot skaidri saprast - komandā ir 12 spēlētāju, un ieguldījums jānes katram no viņiem. Tas ir smags darbs un dziļa, dziļa pārliecība. Jo augstākas klases spēlētājs, jo labāk viņš to zina un saprot. Īpaši tāds, kāds ir Jānis - johaidī! Un Strēlnieks. Gaišs cilvēks! Viņi sapratīs. Bet šobrīd no viņiem tiek prasīts pārāk daudz. Un atļauts pārāk daudz. Abi cenšas, abi ir īsti cīnītāji, taču, ja neliksim klāt no malas melno darbu - būs ziepes! Tādu spēlētāju kāds ir Kuksiks - nevar neizmantot! Citādi pienāk tas brīdis, kad uz leju aiziet arī šāds spēlētājs. Ar bažām jau skatos, kas notiek arī ar Freimani. Tāpēc tik ļoti uzsveru - vairāk ticības visiem! Ir jāciena katrs! Citādi sanāks tā, ka svarīgākajā brīdī pārējie nebūs gatavi dot to santīmu. Sak, ko tad es - no manis taču prasa tikai santīmu. Tad, ai... Atmet ar roku. Būs 99, nekas traks jau nenotiks... Bet tā nav! Tieši tas viens vienīgais bieži vien ir vislielākā atbildības nasta. Abi Jāņi ir spēlētāji, ar kuriem var radīt nopietnas problēmas jebkuram pretiniekam, bet viņiem jāredz arī citus darītājus. Un mums tādi ir! Tas pats Kuksiks, vai Meiers, vai Freimanis, kas arī var pabeigt to darbu. Labi, dažreiz nebūs tev tie divi vai trīs punkti, būs tikai viena piespēlīte, taču Freimanis ieliks! Un te līdzās ir vēl viena šķautne - abi Jāņi ir vieni no labākajiem aizsardzības spēlētājiem komandā. Veltot tik daudz spēka un uzmanības uzbrukumam, viņi vairs nespēj ar tādu atdevi nošancēt aizsardzībā - īpaši jau, spēlējot pa 30-35 minūtēm. Un tas vēl būs Eiropas čempionāta līmenis, nevis LBL, kur var nožarīt 40 minūtes.

Reāli mums ir tikai viens saspēles vadītājs šī jēdziena klasiskajā izpratnē - Jeromanovs. Un arī viņš - godīgi sakot, pat nesaprotu kad un kāpēc viņu uzlaiž. Tajā pat neiedziļinos - tikai skatos spēles un redzu. Jūtu un saprotu, ka būtu jābūt vismaz kaut kādam līdzsvaram, lai viņi visi justos cienīgi spēlēt šajā komandā - lai katrs būtu artava. Šobrīd tā nav, līdz ar to man tas viss izskatās stipri savādi. Izlase ir jauna, taču šādi tā jauna arī paliks uz mūžīgiem laikiem. Domāju, ka treneriem tomēr vajadzēja pakonsultēties pie vecākiem kolēģiem - pie tā paša Krauliņa, Krūmiņa. Savas pārdomas būtu izstāstījis arī es. Saprotu, ka tur daudz lieka un nevajadzīga, taču varbūt kaut desmitā daļa tomēr iekristu viņiem sirdī. Neviens jau nesaka, ka jāklausa, taču - ko sliktu nodarītu uzklausīšana? Nezinu, vai ar padomiem spētu palīdzēt, taču varu pateikt droši - es gribu palīdzēt! Netaisos nevienu aizēnot, Die`s pasarg - man ir savs klubs, "Turība". Taču, ja runa ir par nacionālo izlasi - es gribu un vienmēr būšu gatavs palīdzēt. Jo arī es gribu būt lepns ar šo komandu! Lietas, par kurām es šeit runāju, ir vecas kā pasaule. Protams, varbūt tā ir tikai mana pārliecība, ko vienmēr esmu centies realizēt, taču esmu sapratis, ka citādāk nemaz nevar. Nevar paļauties tikai uz to, ka tagad esam jauni, bet vēlāk noteikti paliksim stiprāki. Šie "jauni" vēlāk būs "veci"!

Jābūt godīgam pret sevi un komandu. Teiksim, Dāvis Bertāns - nu, nav viņš gatavs! Nav vēl nobriedis vīriešu cīņām! NAV! Kam viņu ņemt komandā? Vai tad Kuksiks nevar iemest to pēdējo, izšķirošo? Vai tad Jurēvičus nevar? Nedrīkst avansa veidā ielikt sastāvā puišeli. Nevajag. Tas nav godīgi. Tā tikai tiek nomērdēti spēlētāji, kam izlasē vēl 2-3 gadus stabili būtu jābūt noteicējiem. Protams, no sirds novēlu izlasei visu to labāko, taču šobrīd redzu tur tikai divus izpildītājus. Pārējie ir piespēlētāji. Taču šajā sporta izrādē svarīgs ir katrs - te nevar būt otrā plāna lomas. Citādāk izrāde izgāzīsies. Jā, izrādes gaitā parādās titulvaroņi, kam spilgtāki teksti un beigās skaļāk skan aplausi, taču bez visiem pārējiem viņu nebūtu vispār! Viena zvaigzne nekad nav spoža. Zvaigzne var būt spoža tikai starp citām, kas nav tik spilgtas. Ja nebūtu pārējās, nevarētu novērtēt arī to spožo zvaigzni. Sorry, tā man traucētu! Es to ar akmeni izsistu - kā laternu, kas griežas acīs...

Man jautāja par Eiropas čempionātu - ko no tā sagaidīsim? Šobrīd domāju, ļoti svarīgs būs veiksmes faktors. Varbūt, aizbraucot uz Lietuvu, atradīsies pareizie vārdi, lai komanda pa īstam saliedētos - tad varbūt ir šance. Visi tie saukļi, ko izmanto Bagijs - viss jau ir normāli, taču tam apakšā jābūt nenormālam darbam. Ideoloģijai - sauksim to tā. Pagaidām - man ir bažas par to, ko es redzu. Redzu uz soliņa Jurēviču. Es pazīstu sejas izteiksmes - kā nekā, 40 gadi basketbolā. Viņš vairs nevienam netic. Beigās viņam būs vienalga, kā tas Eiropas čempionāts - viņš domās par savu Itāliju, kur jau noslēgts līgums. Bet to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut! Man izskatās, ka vienkārši pietrūkst stingrākas rokas. No malas vienmēr izskatās vienkāršāk, taču es neko nefilozofēju un neizskaistinu - jebkurš, kas mani pazīst un lasīs šīs pārdomas, uzreiz pateiks: "Tāda ir viņa būtība." Tāda tā patiešām ir. Un nobeigumā gribu uzsvērt: nevajag dzīvot pagātnē. Nevajag filozofēt par kambalām un citiem, kuru nav un nebūs. Mums ir šie čaļi. Un nedrīkst viņus nosodīt. Gluži pretēji - mūsu misija ir palīdzēt viņus uzlādēt - kā uzlādē akumulatoru. Tā, lai varam spēlēt par uzvarām, nevis tikai "ar godu". Jo par godu necīnās, gods vai nu ir vai tā nav. Un laukumā to redz uzreiz.