Zēbolds: "Manā sporta veidā ir 40 lēcieni, pieļauj vienu kļūdu, un viss ir cauri"

25 gadus vecais Ernests Zēbolds pasaules kausu apritē startē kopš 2018. gada. Šī gada jūnija izskaņā BMX frīstaila riteņbraucējs uzzināja, ka iepriekšējā gada pasaules čempionātā iegūtā 13. vieta devusi viņam kvotu dalībai Parīzes olimpiskajās spēlēs. Pašai lielākajai skatuvei Latvijas sportists bija gatavs, iekļūstot finālā un izcīnot astoto vietu pamatsacensībās. Ernesta platais smaids iekaroja skatītāju simpātijas, un viņa lieliski izpildītā triku programma deva vienu no augstākajām Latvijas vietām aizvadītās vasaras olimpiskajās spēlēs.

Tagad atskatoties uz Parīzes spēlēm, kad domas un emocijas par to visu ir sastrukturizētas, cik gandarīts esi par iegūto astoto vietu un parādīto sniegumu?
Esmu ļoti gandarīts. Manuprāt, galvenais ir parādīt savu labāko sniegumu. Es apbraucu divus braucējus, kurus līdz tam nevienās sacensībās nebiju apbraucis. Esmu jau teicis, ka katram sava karjera notiek tā, kā tā notiek, un katram ir savs laiks. Es trenējos un lieku klāt tik, cik es varu. Tagad tas, kam biju gatavs, bija tā astotā vieta. Izdarīju savu labāko. Esmu gandarīts, jo treniņprocess pirms Parīzes bija ļoti sarežģīts, tādēļ esmu īpaši gandarīts. 2023. gada sezona bija superīga - rezultāti lieliski, superīgi arī jutos un vēl kvalificējos olimpiādei. Tad, kad nezini būsi vai nē olimpiādē, tad ir ļoti sarežģīti trenēties. Domā - trenēties sezonai vai trenēties olimpiādei. Esmu gandarīts par to, kas man izdevās.

Saki, ka bija sarežģījumi treniņprocesā. Kas bija šie galvenie sarežģījumi, kurus bija jāpārvar, lai parādītu to rezultātu, kas izdevās?
Tas sniegums bija tādēļ, ka nekad nepadodos. Vienmēr devos uz katru treniņu un nevienu neizlaidu. Atdevos uz visiem simts. Tā man bija garākā treniņu sezona, jo sanāca trenēties nezināmajam. Tā tu normāli zini, ka sacensības būs pēc mēneša. Uzturi sevi formā, trīs nedēļas trenējies - viena brīva. Aiziet! Brauc uz sacensībām! Tad, kad īsti nezini, tad ir grūti. Bija arī ļoti daudz traumas. Janvārī, kad sāku trenēties, izsitu plecu. Atgriezos, uzņēmu labu formu, un viss bija forši. Tad nomainīju riteni. Principā nomainījās visas detaļas. Tā bija ļoti nepareiza izvēle no manis, un izdarīt to vēl pirms olimpiādes... Visi izmēri līdz ar to arī izmainās. Lecot ir jābūt 100% pārliecinātam par riteni un jājūtas ērti. Nomainīt riteni bija ļoti slikta izvēle. Nokritu un dabūju smadzeņu satricinājumu. Divas trīs nedēļas nosēdēju mājās. Piecēlos no gultas un domāju, ka būs labi. Mēģināju aiziet līdz veikalam, bet kļuva dulla galva. Pēc atgriešanās uz riteņa pirmajā treniņā atkal nokritu un atsitu galvu. Tas bija ļoti sarežģīts posms. Nevarēji saprast - esi vai neesi gatavs. Taču kā beigās redzējām, visu izdarīju un parādīju savus labākos braucienus. Varbūt biju pārāk skarbs pret sevi. Varbūt jā, varbūt nē. Tā ir tava karjera, tavi treniņi - ej uz priekšu un dari to labāko ko spēj. Mācies no savām kļūdām, un tā ceļa, ko ej. Rezultāts bija no tā, ka nevienu brīdi nenoņēmu kāju no pedāļa un devu sevi uz visiem 100%. Man bija tiešām liels prieks parādīt savu labāko sniegumu olimpiādē. To visi redzēja, ka man bija prieks. Bija arī prieks saņemt ziņas no līdzjutējiem un ģimenes. Pirmo reizi dzīvē pats biju priecīgs par savu rezultātu. Nē, nu esmu bijis arī priecīgs par sniegumu, bet tā, ka būtu bijis apmierināts par rezultātu, ka izlieku pilnīgi visu, tā bija gandarījuma sajūta uz visiem simts.

Foto: Māris Vancevičs/LOK

Nostājoties uz starta tur olimpiādē, kas ir tas kam galvā ej cauri. Mandrāžai noteikti būtu jābūt. Kurā brīdī saproti, ka vari parādīt to ko vari? Izved nedaudz cauri tam visam.
Zini, pirms starta satraukums pat nebija. Man bija tukšums galvā. Es ievilku elpu un teicu sev: "Ko tu uztraucies, Ernest? Tu visu dzīvi trenējies šim mirklim - šim brīdim. Tu to dari katru dienu, tev nav ko uztraukties. Liec ārā! Nesanāks, nesanāks..." Tā es, protams, nedomāju. Vienkārši vienmēr saku, ja nesanāk - nesanāk. Tā gadās. Ne brīdi nepadevos un nedomāju, ka kaut kas nesanāks. Zināju, ka man sanāks. Sacensībās ir jānoliek sevi pārliecībā, ka viss sanāks. Gadās reizes, kad neizdodās. To nevari ietekmēt, un gadās, kad nokrīti. Var gadīties, ka tajā dienā sagriezās vēders - kaut kas traucēja. Tie ir ārējie faktori. Iekšēji tev vienmēr ir jābūt tādam, ka uzticies sev. Ne brīdi sevi neapšaubīju. Biju pārliecināts arī par jaunajiem trikiem, un man viņi sanāca uz visiem simts. Tā kā man viņi sacensībās sanāca pat labāk nekā treniņos, tad ar mentālo pusi viss bija kārtībā. Fiziski arī trenējos, bet mentālajam aspektam ir jābūt top līmenī, bez tā nevar nekur tikt. Neticēsi sev treniņos, neticēsi arī sacensībās. Es saku, ka citos sporta veidos tev ir vairāk mēģinājumu - tu vari kļūdīties. Manā sporta veidā tie ir 40 lēcieni pa abiem braucieniem. Tu nedrīksti kļūdīties nevienā. Tu pieļauj vienu kļūdu un viss ir cauri - tu netiec tālāk. Padomā, tev 40 lēcieni jāizpilda uz 100%! Tas diezgan dod pa galvu. Tev ir jābūt perfektam - īpaši kvalifikācijā. Viena kļūda un viss - esi ārā. Finālā, jā. Tur ir vēl otra iespēja. Tas arī ir stress. Tāpat nedrīksti kļūdīties, jo vari kļūdīties, nokrist un sasisties. Kļūdīties - nē, manā sporta veidā nedrīkst kļūdīties.

Kāda bija atgriezeniskā saite? Lielākoties vidējam sporta skatītājam BMX frīstails ir pietiekami svešs sporta veids. Ne tu tur brauci kā favorīts, ne arī objektīvi pretendēji uz medaļām. Skatītājiem gan patika, un arī komentāros atsauksmes bija žilbinošas. Cik daudz ziņu saņēmi nevis no tās saimes, ar kuru ir regulārā komunikācija, bet no tiem ārpus sporta veida esošajiem cilvēkiem?
Bija ļoti liels atbalsts. Es tiešām necīnījos par medaļām. Es braucu, lai izdarītu savu labāko. Uzrādīju ceturto labāko no Latvijas rezultātiem, otro labāko no individuālajiem sporta veidiem. Olimpiādē tas ir superīgs rezultāts. Ziņas dabūju ļoti daudz. Esmu jau teicis, ka atbildēju ziņām no pieciem sešiem, kad pēc fināla biju atpakaļ olimpiskajā ciematā, līdz kādiem vieniem pa nakti. Visu laiku biju pie telefona un atbildēju pilnīgi visām ziņām. Bija superīgas ziņas. Vissiltākās ziņas bija no mammām. Viņas rakstīja, ka esmu iedvesmojis viņu bērnus. Tas bija ļoti patīkami. Saņēmu video, kā bērns sētā taisa kūleņus un skrien pa kalniņu. Saka, re, iedvesmojies no Ernesta. Tas bija superīgi saņemt tik daudz pozitīvas ziņas, ka iedvesmoju ar savu enerģiju, smaidu un atdevi. Tas apliecināja, ka daru visu pareizi. Jāturpina iet uz priekšu, jāliek klāt triki. Ar lauku tās medaļas un pjedestāli būs. Ļoti patīkami apzināties, ka šajā brīdī es iedvesmoju arī jauno paaudzi. Tādēļ dodos arī uz skolām. Ja ar parakstu varu uzlabot bērna dienu, nedēļu vai mēnesi, es nezinu varbūt arī dzīvi. Varbūt viņam ir slikti, bet, ja spēj viņu iedvesmot, kļūt tik labu, cik viņš var būt. To ir superīgi apzināties, ka varu dāvāt smaidu un iedvesmu bērniem.

Foto: Edijs Pālens/LETA/LOK

Speciāli uz nevieniem BMX frīstaila mačiem neesmu braucis, bet, staigājot pa pilsētām, gadās redzēt, ka lietas notiek. Eju pilsētas svētkos pa Siguldu - skeitparkā džeki lēkā. Aizbraucu uz festivālu Saldū, tur skeitparkā priekšā sači. Cik liela ir tā frīstaila subkultūra Latvijā? Cik daudzi ar šo lietu tā puslīdz nopietni cenšas nodarboties?
Lielākoties esam Liepājā un Rīgā. Ventspilī? Varbūt desmit, nē, drīzāk pat pieci. Rīgā uz treniņiem iet kādi 30, bet tie ir jaunie censoņi. Liepājā mēs esam kādi 15, kas ar to nodarbojas vairāk profesionālā līmenī. Tad arī kādi 20 vai 30 mazie darbojās. Daudz mēs neesam.

Pieņemu, ka viss sākas ar skeitparku. Taisi džampiņus un ar laiku kaut kas bišķiņ sāk sanākt. Kurš ir tas brīdis, kad saproti, ka ar šo lietu var arī nopietni nodarboties nevis tikai prieka pēc palēkāt?
Tas jau ir no tā, ko tu pats dzīvē izvēlies. Tāpat kā bērnībā uzsāc iet basketbolā vai futbolā, vai jebkurā citā sporta veidā, ej līdz 12. klasei paralēli sportot. Tad sāc iet augstskolā, un tad tas sports paliek aizmugurē. Arī BMX'ā braukā līdz beidz skolu. Tad sāc strādāt, parādās ģimene, un tev vairs tam nav laiks. Tad nākas iet prom. Tā jau vienkārši trenējies. Nekad nebūtu domājis, ka es braukšu uz olimpiādi. Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos braukāties ar riteni. Man ļoti patīk atrasties uz riteņa - atrasties skeitparkā, gaisā, taisīt trikus. Tas ir atkarīgs no tā, ko vēlies dzīvē. Ja nav tās bailes un gribās to adrenalīnu, tad turpini līdz vienā brīdi esi starp labākajiem. Galvenais ir iet uz priekšu un trenēties. Kā jau jebkurā sporta veidā, nevari tā pēkšņi būt labākais. Pēc 12. klases reti kuram var pateikt, ka viņš būs pasaules čempions. Ja tiešām gribi, tad ej un dari - galvenais tikai trenēties.

Tas muļķīgais priekšstats no malas, ka frīstailā lēkā kalsnie džeki - mazie akrobāti. Atverot tavus sociālos tīklus, izrādās, ka esi kārtīgs zālītes zvērs. Cik liela sadaļa tavā treniņu procesā ir zālīte, un cik daudz no elites frīstailistiem arī ir reāli atlēti nevis akrobāti?
Tie, kas mēs esam top 20 vai top 30, tie mēs esam un darām visu, kā vajag. Ejam uz zāli, pareizi ēdam un visu pārējo. Cik svarīgi tas ir man? Es pat nepateikšu no cik gadiem jau sāku iet. Braukājos ar riteni, bet man kaut kā bija vēlēšanās iet uz zāli. Biju no tievajiem džekiem. Nebiju pats tievākais, bet gribēju kļūt lielāks. Ēdu vairāk un sāku iet uz zāli. Man pašam gribējās iet. Lielāks es nepaliku. [smejas] Ja gribi lietu darīt, tad tas ir profesionāli. Tev ir vairāk spēks, vairāk enerģija, izturība un eksplozivitāte. Profesionālim tā jābūt. Īpaši manā sporta veidā. Tu jau krīti. Ķermanim ir jābūt gatavam.

Miesu vajag kaut vai lai uzņemtu triecienus...
Jā! Ķermenim ir jābūt gatavam jebkam. BMX'ā nokrist vari jebkādā veidā. Vienmēr jābūt top formā. Es, piemēram, nedodos uz skeitparku, ja es nejūtos labi. Kādreiz devos vienmēr, un man bija vienalga. Tad, kad brauc ar "vienalga" attieksmi, tad tu smagi nokrīti. Tā darīt nevajag. Uz zāli man ļoti patīk iet. Arī BMX pasaulē visi zin, ka kā teici, esmu zvērs zālē. [smejas] Visi zin, ka Ernests cilā ļoti lielus svarus. Es pat teiktu, ka es uzsāku to, ka pirms treniņa ir jāiesildās un jāatsildās. Pirms treniņiem to neviens nedarīja. 2018. gadā, kad pirmo reizi aizbraucu uz pasaules kausu, mierīgs stāvu pie rampas un vēzēju rokas, vēzēju kājas. Pienāk top 2 braucējs un prasa: "Tev kaut kāda trauma ir? Ko tu dari?" Atbildu: "Es iesildos." Viņš: "Iesildies? Kas tas tāds?" Tagad daudzi iesildās, un tas ir profesionāli. Tagad tas notiek, bet arī salīdzinoši ar tiem gadiem spriedze ir lielāka. Mēs tā pat parkā esam kā brāļi un labākie draugi. Es gan teiktu, ka tas, manuprāt, ir neinteresanti. Vajadzētu vairāk spriedzi starp braucējiem. Kā tas ir NBA, tu nevis aprunā otru, bet gribi parādīt, ka vari izdarīt lietas labāk par to otru. Tas iedod to degsmi sevi pierādīt. Es esmu ļoti azartisks cilvēks. Kādreiz vispār man varētu jebko pateikt, es sacenstos un tiektos uz uzvaru. Tādēļ gribētu, lai mūsu sporta veidā būtu vairāk tas azarts. Esam kā ģimene. Tas nav slikti, bet man vairāk gribētos sportisko azartu.

Kristens Krīgers, Ernests Zēbolds, Veronika Stūriška, Vineta Pētersone. Foto: Santa Sinka

Ir sanācis redzēt kā savulaik Māris Štrombergs ar citiem BMX sportistiem svaros strādā. Nu tas noteikti ir pielīdzināms bobslejistu darbam. Kāda ir tava specifika? Vai ir konkrētākas lietas tieši frīstailam? "Klucis" tu tomēr nevari būt - ir jābūt pietiekami lokanam, lai trikus izpildītu. Kādas ir tās tavas nianses, kas tavu darbu atšķir no klasiskā BMX riteņbraucēja, kurš brauc trasē? Piemēram salīdzinām to kā visticamāk Kristens strādā?
Es nedomāju, ka mums baigi kaut kas izmainās. Neesam tā savstarpēji salīdzinājuši treniņus, taču domāju, ka daudz tie nemainās. Mums abiem diviem ir jābūt ļoti eksplozīviem, izturīgiem un ir jābūt spēkam. Domāju, ka viņš vairāk trenē kājas nekā es. Tajos pirmajos minienos viņiem jābūt ļoti spēcīgiem. Man ir jābūt eksplozīvam un vieglam. Eksplozivitāte mums visiem vajadzīga. Runājot par Štrombergu, Olimpiskajā vienībā mums ir testi. Tur domāja, ka es lēkšu uz augšu, jo esmu taču frīstailists. Neuzlēcu tik augstu, cik viņi domāja. Tad man pateica kādu augstumu Štrombergs lēca. Tad es tā padomāju - labi ir. Uzliku sev mērķi pārlekt. Kā ne kā Štrombergs ir divkārtējs zelta medaļnieks, tādā kārtīgā formā. Aiziet, jāuzlec! Šogad es uzlecu vairāk. Janvāra testos pieliku klāt desmit centimetrus. Tā kā pagājušajā gadā fizisko esmu pielicis klāt tā tīri normāli. Kopumā tie fiziskie rādītāji mums ļoti neizmainās. Tie viņu pirmie minieni atšķirās. Tāpēc BMX'ā viņiem ir lielākās kājas, tieši kvadriceps un kāju augšdaļa. Mums frīstailā svarīgāka ir akrobātika, jo tev gaisā ir jāpārvalda savs ķermenis.

Finiša daļā nedaudz par tevi pašu... Pats nāc no Ventspils, bet sports ir aizvedis uz Liepāju. Kā pats vairāk jūties - ventspilnieks vai liepājnieks?
Es esmu ventspilnieks. Nu stabili ventspilnieks. Ventspils pilsēta mani atbalsta. Visa ģimene dzīvo Ventspilī. Pašam sirds arī ir Ventspilī.

Liepājā vienkārši darbiņš?
Liepājā ir skeitparks. Nē, nu man patīk arī Liepājā. Tur man ir dzīvoklis, un arī esmu deklarējies Liepājā. Tā pēc papīriem skaitos liepājnieks, bet, jā - tagad mani sauc par kurzemnieku. Esmu to tagad dzirdējis. Nē, es neapvainojos. Man abas pilsētas patīk. Jau cik sen Liepājā trenējos, un tur man ir komanda. Tā, protams, esmu ventspilnieks.

Ir sportisti, kuriem citi sporta veidi interesē, un ir tādi, kuri ir tikai savā lietā. Kā ir ar tevi?
Interesēt man interesē. Man ļoti patīk basketbols. Katru rītu apskatos NBA labāko momentu izgriezumus. Patīk sekot līdzi statistikai, jo man ļoti patīk arī matemātika. Kādreiz ļoti skatījos līdzi statistiku, tagad galvenokārt noskatos hailaitus.

Lasi vēl...

# Krīgers: "Trakākais bija dzirdēt vārdus - tagad nekusties, gatavojamies operācijai"
# Pārsteigums liek sariesties asarām acīs: Stūriška nonāk "Red Bull" saimē
# Pētersone: "Valmierā izgāju uz starta, lai pārvarētu bailes pēc traumas"
# Štrombergs: "Karjeras laikā mīļākais sporta veids bija basketbols, tagad golfs"