Krīgers: "Trakākais bija dzirdēt vārdus - tagad nekusties, gatavojamies operācijai"

Oriģināli no Jelgavas nākošais BMX riteņbraucējs Kristens Krīgers uz olimpisko sapni gāja ilgi. Agri pārceļoties uz Valmieru un būdams Ivo Lakuča vadītajā treniņgrupā ar divkārtējo olimpisko čempionu Māri Štrombergu priekšgalā, Krīgers pirmajā personā ir redzējis kāds darbs sportistam jāiegulda, lai būtu olimpietis. Dalībai Tokijas spēlēm šlagbaumu priekšā pielika 2021. gada pasaules kausa posmā piedzīvotais kritiens. Tagad, 28 gadu vecumā, BMX sportists aizcīnījās līdz tiesībām startēt Parīzes spēlēs. Lai gan treniņos bija izdarīts viss nepieciešamais, tomēr sacensības nāca ar stresu un klusās cerības par finālu tika nodzēstas jau otrajā braucienā ar kritienu un kakla skriemeļa lūzumu. Šo rindu autors ar sportistu satikās Latvijas BMX sezonas izskaņas posmā Silvas trasē pie Smiltenes.

Pirmais un pats svarīgākais jautājums, kā šobrīd ir ar veselību? Redzu, ka esi ticis ārā no apkakles, tas noteikti nozīmē to, ka progresiņš ir.
Negribās neko džinksot [piesaukt nelaimi - no angļu val.], bet pagaidām atlabšana iet labāk nekā bija plānots. Apkakle ir nost. Pēc pirmajiem apskatiem bija domāts, ka tai būs vēl jābūt virsū. Laikam ejot, pēc kārtējām pārbaudēm redzams, ka viss iet uz priekšu. Ar ārstiem izlēmām, ka viņu var ņemt nost. Līdz ar šo brīdi es varu sākt vingrot. Nu jau trīs nedēļas divreiz nedēļā vingroju. Tajā mirklī arī garastāvoklis uzlabojās. Nav vairs tā slimnieka sajūta. Līdz perfektam stāvoklim vēl diezgan ilgs laiks ir priekšā - kādi trīs četri mēneši kā minimums. Ir sperti forši soļi uz priekšu, un jūtos daudz labāk. Ikdienas situācijās arī vairs nav tāda diskomforta. Esmu priecīgs par to, kā rit progress, un ir daudz labāk.

Pēdējais moments, kad mēs tevi redzējām, ir tas kritiens pāri ragiem. Pats saviem spēkiem nogāji no trases, pieturot roku. No malas tā izskatās pēc ierindas BMX traumas un var nospriest, ka visticamāk trešo braucienu nebrauksi. Kurā brīdī saprati, ka tas ir nopietnāk nekā tikai sasista roka?
Beigās tas viss ir ļoti likumsakarīgi un loģiski. Pēc kritiena roku turēju tādēļ, ka es viņu nejutu. Ideja bija tāda, ka ir bijuši lūzumi, un tā sajūta bija diezgan līdzīga. Mirklī, kad kaut kas salūzt, ir tā vieglā notirpšanas sajūta. Man likās, ka rokā ir tā problēma. Ejot un turot to roku, sapratu, ka man viņa nesāp. Tad, kad sajūta rokā atgriezās, tad tas viss likās neloģiski. Tagad zinot, kas notika, viss izskaidrojas. Šis piektais skriemelis ir tas, kurš atbild par šīm daļām. Tādēļ nejutu roku. Pēc kritiena, kad sapratu, ka rokai nekas nekait, jutu ka ir viegli stīvs kakls, es pat tur pat vēl izbraucu ar ričuku. Tagad atskatoties liekas tik traki, ka es to darīju. Tobrīd vēl bija doma galvā, ka es to trešo braucienu vēl varētu braukt. Labi, ka medicīna un mūsu ārsti nostrādāja, pasakot, ka labāk uztaisām pārbaudes. Kakls kļuva aizvien stīvāks un stīvāks. Ja godīgi, tad baigās sāpes nevienā mirklī nebija. Trasē tika veiktas pirmās pārbaudes, un tobrīd tā situācijas nopietnība vēl nebija tik satraucoša, jo tur paziņoja, ka ir tikai plaisa skriemelī. Vēlāk aizbraucot uz slimnīcu, no cita rakursa kļuva skaidrs, ka tas ir lūzums. Pēc tam, skatoties vēl tālāk, kļuva skaidrs, ka tas skriemelis ir salūzis trīs daļās. Notikumu gaita no tā, ka nav nekas tik traks, līdz tam, kad pasaka tagad nekusties un gatavojamies operācijai - tas bija tas pats bailīgākais un nepatīkamākais. Es jau biju samierinājies, ka ir kritiens un trauma. Trauma sākumā nešķiet tik traka. Beigās izrādās, ka tā ir traka un tas viss varēja beigties ļoti slikti. Tas bija tas pats trakākais tajā visā. Visvairāk no tā visa tieši atceros šos vārdus: "Tagad nekusties - gatavojamies operācijai". Tas bija tiešām smagi. Fiziskas sāpes nevienā brīdī nebija, vairāk tas milzīgais uztraukums un bailes.

Pirmais brauciens neizdevās veiksmīgs, skaidrs, ka otrajā uz risku ir jāiet. Pašu kritiena epizodi ierakstā esi skatījies un analizējis?
Esmu skatījies, bet super analizējis neesmu. Tā izvērtās ļoti liela apstākļu sakritība. Rats izslīdēja tieši momentā, kad man ir jāsāk mīties. Notiktu tas mirkli ātrāk vai mirkli vēlāk, nevis tieši miniena kustībā, tas kritiens nenotiktu. Arī pats kritiens varbūt atkārtojumā palēninājumā izskatās traki, bet man viņš vēl aizvien izskatās nevainīgs kritiens. Ir bijuši trakāki. Ar to mēs rēķināmies, ka, kāpjot uz trases, tā var gadīties. Arī šīs it kā nevainīgās situācijas var pārvērsties trakos notikumos. Es vēl joprojām uzskatu, ka tā bija apstākļu sakritība. Izslīdētu rats un būtu vienkārši nokritis. Šeit salikās kopā izslīdēšana ar minienu - inerce ir liela, esi virāžas augšā - tas ir diezgan neizbēgami. Tas mani pārsteidza nesagatavotu.

Katrs bēmiksists zin, ka kritieni būs, ka lauzti kauli visticamāk gadīsies. Vai pēc šāda kritiena ar pietiekami nopietnām sekām, tā pietāte pret ričuku mainās un rodas pārdomas, kādēļ visu šo vispār daru?
Īsti nē. Es uzskatu, ka ričuks nav pie tā vainīgs. Kā jau teici, mums ir tāds sports, mēs ar to rēķināmies. BMX ir ekstrēmais sporta veids - kritieni būs. Nav tā, ka es tagad vainoju BMX'u tajā, kas notika. Grozies, kā gribi, tā tāpat bija mana kļūda. Es vēljoprojām gribu būt trasē. Arī tajā mirklī beidzamais galvā pirms narkozes, ko atceros, bija tas, kā lēkāju pa treiliem ar ričuku. Sauc to, kā gribi. Kaut kāda veida slimība tā laikam ir. Ričuku tajā visā nevainoju un attieksmi pret sportu neesmu mainījis.

Foto: Māris Vancevičs/LOK

Nogriežam nost tās beigas. Esi ticis līdz olimpiskajām spēlēm. Stāvi uz starta kalna pirms pirmā brauciena. Kas ir tie mērķi un uzdevumi, kādus sev noliec galvā? Un vai ar tavu pietiekami lielo pieredzi ir arī mandrāža?
Stress, protams, ka bija. Lai cik liela pieredze ir gūta, olimpiāde ir kaut kas pavisam nesalīdzināms. Braucot treniņos, man nelikās, ka tā ir. Braucot treniņos, uzliku pats sev lielāku slogu, jo treniņi gāja tik ļoti labi. Sagatavošanās process bija izdarīts. Arī katra treniņu diena palika aizvien labāka. Turpat ar konkurentiem esi. Tas minimālais mērķis - tikt uz pusfinālu - ir tik ļoti aizsniedzams. Arī formāts bija salīdzinoši forši uzbūvēts. Lai arī pirmais brauciens nesanāca, nebija pārdzīvojumi par to. Tikai četri cilvēki priekšbraucienos izkrīt. Paliek vēl cerību brauciens. Par to tik ļoti nepārdzīvoju. Zemapziņā iezagās stress, kas neļāva braukt tā, kā gribētos. Kļūdas radās, un arī šāds kritiens. Tā parasti nenotiek. Es gribētu teikt, ka neesmu tāds sportists, kurš tādās vietās pieļautu kļūdas. Tagad var domāt, ko darītu citādi, bet sportā ir tikai viena iespēja. Pateikšu godīgi - netiku galā ar savām emocijām. Gribējās vairāk. Pats arī bērniem stāstu, ka sacensībās nav jāizdara nekas vairāk kā treniņos. To ir tik daudz vieglāk pateikt nekā izdarīt. Pārāk daudz gribēju un sasteidzu. Nekādā veidā negribu novelt vainu uz neko citu. Pats vien biju vainīgs. Pats biju stresā. Tāds nu beigās ir rezultāts.

Tavi komentāri pirms sacensībām medijos bija diezgan optimistiski. Kas bija tas, ko pozitīvajā scenārijā sev biji ielicis, redzot arī to, kāda līmeņa sportisti bija blakus?
BMX nav tik neprognozējams, kā cilvēki to grib pasniegt. Atrodoties uz barjeras, it sevišķi olimpiādē, var notikt jebkas. Kā teicu, pats minimālākais mērķis bija pusfināls. Tālāk - es sevi redzēju finālā. Lai arī kāds tagad teiks - nu ko tu tur sapņo. Es gāju ar domu, ka redzu sevi finālā. Ja skatāmies kāda ir konkurence pasaules kausos, kur esam 200 pluss cilvēki,- šeit ir tikai 24! Tā varbūtība tīri vienkārši matemātiskā variantā ir lielāka. Minimālais mērķis bija tikt līdz pusfinālam - sasniegt otro dienu. Patiešām [iesmejās] mērķis bija tikt finālā un cīnīties par augstākajām vietām. Treniņu process bija aizvadīts. Es biju gatavs. Mani pārsteidza tas, ka sacensības izvērtās pavisam citādas nekā ierastās. Tie skatītāju pūļi, un tas, kā tie francūži trakoja, kad viņu braucēji ir tavā braucienā. Tā atmosfēra un apstākļi zemapziņā nospēlēja lomu. Jā, es netiku ar to galā.

Pavelkam laiku atpakaļ. Tu biji turpat blakus, kad lielais trio gatavojās savām olimpiādēm. Lokomotīve - Māris [Štrombergs]. Kopā ar viņu vēl divi augsta līmeņa braucēji Edžus [Treimanis] un Rihards [Veide]. Viņiem bija sava iekšējā komanda, kurā viens otru dzen uz priekšu. Tagad vismaz publiski izskatās, ka tev vienam pašam šajā līmenī jācīnās un jādzen pašam sevi. Kā tas viņu tā laika darbs atšķīrās no tā, kā tev tagad jāstrādā?
Īstenībā tagad tieši šis gatavošanās process šai olimpiādei nebija tik traki, kā tas no malas varētu izskatīties, ka biju pilnīgi viens. Re kur mums nāk jaunie sportisti - Edgars Langmanis, Kristers Apels, Emīls Treimanis, Kārlis Pedraudzis. Protams, tie vēl nav tik skaļi uzvārdi kā bija Edžus, Rihards un, protams, Māris. Tā komandiņa mums veidojās. Tas bija tas, kas sagatavošanās procesā ļoti palīdzēja. Tādēļ arī jutos tik optimistisks, jo bija komanda, ar ko trenēties. Uzskatu, ka process baigi daudz neatšķīrās. Vienkārši sastāvs nebija tik spēcīgs, bet idejiski darbojāmies ļoti līdzīgi kopā ar Ivo [Lakuču]. Treniņu plāns bija līdzīgs, un neviens treniņš īsti neizkrita. Nebija arī nekādas traumas, kas būtu traucējušas. Bijām gatavi. Jāatzīst, ka esam iestrēguši paaudžu maiņā. Skatoties, ka tagad vēl vairāki jaunie sportisti pārceļas uz Valmieru, tostarp atnākuši vairāki sportisti no Rīgas, gribētu domāt, ka tas mainīsies. Gatavojoties uz olimpiādi, nostabilizējās grupiņa, kas kopā trenējāmies. Tagad baigi nevaru sūdzēties. Jā - divus trīs gadus atpakaļ daudz biju viens. Tas treniņus padarīja daudz grūtākus un ne tik interesantus. Šobrīd tas ir mainījies, un esmu apmierināts ar to, kas mēs esam un kā šis treniņprocess noritēja.

Kad Māris ar saviem cīņu biedriem lika punktu, šī paaudžu maiņa sākotnēji izskatījās cerīga. Pa priekšu gāji tu un Helvijs Babris, kurš pēc Tokijas olimpiādes nozuda. Mikus Strazdiņš bija cerīgs junioros. Niks Rožukalns bija cerīgs jaunais, bet nu jau vairāk pievērsies trenēšanai. Kas notika ar šo nākamo paaudzi, kādēļ viņa tā izšķīda?
Pieminēji - spēcīgs juniors. Tas ir cits zvērs. Elite ir kas pavisam cits. Junioros tāpat sacenties ar saviem vienaudžiem. Tur globāli nekas nemainās. Pamainās trase, bet turpini braukt kopā ar tiem pašiem puišiem, ar kuriem sacenties 15 un 16 gadu vecumā. Tas pats notiek 17 un 18 gados, kas ir junioru vecums. Tieši šī pāreja ir ļoti grūta. Tagad ir bonuss, ka ir šī U-23 grupa, kurā ir iespēja apbružāties. Kamēr tas nebija, 19 gados ielekt elitē ir ļoti grūti. Ir jāsamierinās, ka rezultāti vairs nav tik augsti. Tā varbūt nebija pat galvenā problēma. Galvenā problēma bija tā, ka nebija komandas sajūta. Katrs vilka deķi uz savu pusi. Kādam kaut kas interesēja, kāds kā vienmēr bija apdalīts. Es uzskatu, ka tajā mirklī visa tā dalīšana un aiz muguras runāšana bija galvenā problēma. Tas viss izklausās tik muļķīgi, taču tās ir lietas, kas gandē šo sportu. Tā ir lieta, ko saku, kādēļ ir forši tagad. Atkal ir radusies šī komandas sajūta Ivo un Olafa vadībā. Atkal šis duo ir kopā. Manuprāt, varam redzēt, ka BMX atkal Latvijā aug un ir labās rokās. Šī sašķeltība bija tas, kas ļoti palēlināja BMX attīstības procesu un paaudžu maiņu. Vēlreiz uzsvēršu, ka pāriet no junioriem uz eliti ir traki. Atceros, ka mans pirmais gads elitē 19 gados bija grūts. Biju pieradis braukt pa priekšu. Junioros arī sliktā dienā mierīgi varēji būt finālā un cīnīties par uzvaru. Savukārt elitē pat labā dienā, kad viss šķiet, ka sanāk, fināls var būt neaizsniedzams. Radās pārdomas, vai vispār esmu spējīgs to darīt. Man bija forši, ka treniņos bija tas trio, ar kuru salīdzināties, ka īstenībā jau tepat vien esmu. Zināju lietas, kuras treniņos ir jāpieliek. Otrais gads jau bija labāks, un rezultāti sāka parādīties. Tad, kad dūži pazuda, tad vairs nav ar ko te pat salīdzināties un saprast, kur esi. Tādēļ jau tās lielās nācijas ir tur, kur viņas ir. Ikdienā treniņos esot kopā ar šiem lielajiem sportistiem, tu vari apzināties savu spēku. Esot vienam, tev ir jāzīlē. Aizbrauc uz sacensībām, bet tur jau bieži vien ir par vēlu.

Foto: Jānis Lārmanis

BMX'am ienākot olimpiskajās spēlēs tika spriests, ka nu tik tas būs komerciāls uzrāviens, viss notiks, un nu tika aiziet. Mārim izdevās trāpīt tajā labajā laikā un pietiekami labi naudiņas nopelnīt. Šobrīd būt profesionālam BMX riteņbraucējam Latvijā ir rentabli? Ar to var komfortabli dzīvot?
Atkarībā no tā, cik labs esi. Es vēl papildus esmu treneris. Nevarētu izdzīvot, būdams tikai sportists. Esmu arī treneris, un ir jādara šīs blakus lietas. Ja esi top, top čalis, tad jā. Re kur paskatāmies - Žoriss Dodē, Silveins Andrē. Francūži vai tie paši holandieši - Nīks Kimmans. Ja esi augšas sportists, tad vari dzīvot. Tas, protams, nebūs tā kā basketbolistiem vai hokejistiem. Tas var būt tavs peļņas avots, taču ir jābūt augšgalā. Citiem par savu vietu zem Saules ir jāsitas.

Tā galvenā lieta ir tikt kādā rūpnīcas komandā, lai tev maksātu, ka brauc ar konkrētu ričuku?
Tā ir daļa no tā. Es arī pārstāvu rūpnīcas komandu, bet tas ir vairāk ekipējuma un formas dēļ. Ja pasaules kausā izcīni augstākās vietas, tad par to saņem atalgojumu. Ja uzvari, tad tajā mirklī esi arī daudz vairāk interesants sponsoriem un atbalstītājiem, un vari iegūt šos līgumus, par kuriem vari sākt dzīvot.

Tagad esot treneris Valmieras sporta skolā, kas ir tas, ko redzi jaunajos censoņos? Vai viņi atšķiras no tā, kāds mazais puika biji tu? Vai šī brīža puikas un meitenes tajā riteņbraukšanā meklē kaut ko citu?
Ļoti atšķiras. Ir daļa līdzīgu. Neslavējot sevi, gribu teikt, ka es biju traks. Visu laiku gribējās būt un darīt. Gribējās eksperimentēt - mājas pagalmā būvēt tramplīnus, trakot un darīties. Es joprojām redzu arī šādus bērnus. Ir arī tādi, kas vienkārši nāk, un viņiem tā ir izklaide. Bērni ir dažādi. Vieglāk ir strādāt ar tiem, kuriem acis deg. Ir jāsaprot, ka ir arī tādi, kuriem vienkārši patīk atnākt un pavadīt laiku ar draugiem. Sports viņiem var būt sekundārs, un pirmā ir šī kopā būšana un izklaide. Bērni ir atšķirīgi un arī pieejas ir citādas.

Foto: Jānis Lārmanis

Kā trenerim tagad noteikti ir vēl viens elements, par ko agrāk nedomāji. Komandu sporta veidos šī tēma tiek cilāta. Daudz runāts par vecāku attieksmi futbolā. Gan hokejā, gan vēl nesen basketbolā ir gadījies, ka vecāki savā starpā izkaujas. BMX vecāki - vai ar viņiem ir viegli? Vai viņu prasības ir augstas? Kā izskatās šis elements?
BMX ir ļoti liels entuziasma sporta veids. Tādēļ ar šiem vecākiem, kas nāk, es teiktu, ka ir viegli. Viņi saprot, ka tieši uz viņiem un viņu bērniem BMX jau turas. Ja viņi ar savu labo attieksmi necentīsies celt šo sportu, tad nekas nenotiks. Grozies, kā gribi. Mazie ir tie, kas taisa to masu un sacensībās sastāda to galveno dalības maksas daļu. Mūsu sports turas uz šiem bērniem, tādēļ mums viņi ir jānotur. Arī vecāki to apzinās. Nē, vismaz manā praksē ar vecākiem nav bijušas baigās saķeršanās. Viņi ir pozitīvi, saprot un uzticas manam darbam.

Braucot uz sarunu, pa ceļam uzmetu aci pirms trīs gadiem, kad ar Māri runāju. Tobrīd tikko bija noslēgusies Tokijas olimpiāde. Tad viņš teica, ka nezin, kā būs Parīzē, kā būs Losandželosā - taču uz Brisbenu ļoti cerīgajai jaunajai paaudzei jau būs "jālien ārā". Brisbena tagad jau sanāk pēc astoņiem gadiem. Vai astoņu gadu griezumā Latvijas BMX izskatās cerīgi?
Es gribētu teikt, ka jā. Mums aug jaunie sportisti. Arī strādājot ar bērniem, es jau uzskatu, ka Losandželosā mums kāds jauns spīdeklis parādīsies. Nākotne izskatās diezgan spoža. Protams, kā jau spriedām, tas ir junioru vecums. Tur potenciāls ir daudziem. Ir ļoti forši, ka mums atkal veidojās sistēma ar komandu un vienotību. Neviens vairs negrib vilkt uz savu pusi, jo godīgi jau nav, ko vilkt. Mēs visi kopā velkam BMX kā sportu. Es uzskatu, ka BMX ir labās rokās un mums nebūs jāgaida līdz Brisbenai. Nav jau arī nemaz tik slikti. Visās olimpiādēs Latvija ir pārstāvēta. Neesam mēs tā lielākā nācija. Protams, mums ir bijušas ļoti labas tradīcijas. Katrā olimpiādē vismaz šo vienu vietu esam spējuši izlauzt. Domāju, ka tas turpināsies. Mums ir jāliek klāt un jāiet uz priekšu, lai atgrieztos tur, kur jau bijām.

Starp džekiem esi septītais Latvijas BMX olimpietis. Tā birka beidzot ir - olimpietis. Lai kā tās sacensības noslēdzās, - vai viss tas ceļš bija tā vērts?
Viennozīmīgi! To jau vairs neviens tev nevar atņemt. Šis tituls - olimpietis. Cik cilvēki pasaulē ir spējīgi sevi pilntiesīgi saukt par olimpieti? Šis ceļš bija visu asaru un asiņu vērts. Gan šinī mirklī, gan arī domāju vēlāk, ka mans viedoklis nemainīsies, - tas bija tā vērts. Esmu lepns par to, ko sasniedzu.

Lasi vēl...

# Pārsteigums liek sariesties asarām acīs: Stūriška nonāk "Red Bull" saimē
# Pētersone: "Valmierā izgāju uz starta, lai pārvarētu bailes pēc traumas"
# Štrombergs: "Karjeras laikā mīļākais sporta veids bija basketbols, tagad golfs"