Samoilovs: "Šoreiz tikām atstāti malā, neko darīt"

Spānija – Maljorka, pastāsti, ko tu te dari?
Te notiek jau ceturtā BeachBox Camps treniņnometne, kur kopā ar Tomu Šmēdiņu un manu tēvu Genādiju Samoilovu trenējam pludmales volejbola amatierus un iesācējus. Mēs ar Tomu esam pamat treneri, bet laiku pa laikam mums pievienojas Jānis Šmēdiņš, Andris Šmēdiņš un mans tēvs. Šī ir iespēja profesionāļu ādā iejusties cilvēkiem, kuri profesionāli ar pludmales volejbolu nenodarbojas. Viņiem ir divi treniņi dienā, divi fiziskās sagatavotības treniņi nedēļā. Tā ir iespēja jautāt mums kaut ko arī par taktiku. Treniņnometnes laikā skatāmies dažādus video, lai amatieri spētu izprast arī taktiku. Konkrēti šoreiz mēs skatīsimies divas manas un Jāņa spēles no Eiropas čempionāta.

Šis ir laika posms, kad sezona vēl turpinās. Kam tas viss tev pašam ir vajadzīgs?
Esmu šeit kopā ar ģimeni. Sievu un dēlu neesmu redzējis piecas nedēļas. Ģimenei tā ir pilnvērtīga atpūta, bet man iespēja būt kopā ar viņiem un vēl nopelnīt arī naudu. Šis projekts ir arī ar domu par nākotni, lai pēc karjeras beigām es varētu šim visam pievērsties par visiem simts procentiem. Mūsu pirmās trīs nometnes bija orientētas tikai uz Latvijas tirgu, šoreiz mums ir dalībnieki no astoņām valstīm. Izskatās, ka turpināsim iet šajā virzienā.

Septembrī ar Jāni esat aizvadījuši divus ļoti veiksmīgus turnīrus. Kāds ir tavs viedoklis par turnīriem Riodeženeiro un Sočos?
Turnīri pēc dalībnieku sastāva nebija paši spēcīgākie, taču mums izdevās apspēlēt ļoti spēcīgas komandas – Dalhauzeru/Lucenu un Nikolai/Lupo. Tas ir ļoti svarīgi no psiholoģiskā viedokļa.

Itāļi šogad nespēlē nemaz tik labi…
Jā, bet Gštādē mēs viņiem zaudējām. Arī iepriekšējos gados esam viņiem zaudējuši ne reizi vien. Pirms olimpiskās sezonas šī psiholoģiskā pārliecība ir vajadzīga vēl vairāk nekā citus gadus. Pirmkārt tu pats gūsti zināmu drošības sajūtu, otrkārt – pretinieks no tevis raustās. Tas šajā sporta veidā, kur daudz izšķir nianses, ir ļoti svarīgi.

Ļoti veiksmīgu sezonu aizvada brazīlieši Alisons ar Bruno. Ar ko tu to skaidro?
Alisons vienmēr ir bijis nestabils spēlētājs, bet šogad tas ir mainījies. Iepriekš ilgtermiņā viņš nebija tik stabils, šogad tas ir mainījies. Turklāt pretinieki lielākoties servē tieši pa viņu. Iepriekš viņš spēlēja gandrīz visu cauru gadu, bet aizvadītajā ziemā izlaida Brazīlijas tūres posmus. Iespējams, tas arī visu mainījis, viņš ir atpūties, jo iepriekš pēc ceļgala operācijas tādu iespēju viņam nebija. Psiholoģiski viņš vienmēr ir bijis spēcīgs, bet šogad ļoti pielicis arī fiziskajā. Redzēsim, kā viņam veiksies nākamvasar, jo šī sezona nu jau tuvojas noslēgumam.

Cik ļoti tevi un Jāni no ritma izsita Jāņa ceļgala trauma?
Nebija tik traki. Sportiskās formas kāpums mums bija plānots uz „Grand Slam” posmiem un pasaules čempionātiem, bet sanāca kā sanāca, tāds ir sports. Pēcāk labi nostartējām Eiropas čempionātā, Jānim izdevās atgūties ļoti ātri. Arī sezonas beigu daļā spēlējam labi, arī tās spēles, kuras zaudējām, nespēlējām slikti. Noteikti par labu nāk treniņnometnes Ēģiptē, kurās ieliekam pamatus visai sezonai. Izskatās, ka par ceļazīmes iegūšanu uz olimpiskajām spēlēm nu jau varam justies diezgan droši, lai nākamajā starpsezonā atkal varētu nopietni gatavoties, galvenais mērķtiecīgi. Ja nebūs savainojumu, tad ceļazīme uz Rio būs mūsu, galvenais ir neizkrist no aprites un ilgāku laika posmu.

Kas ir grūtāk – iekļūt labāko četriniekā „Grand Slam” posmā vai uzvarēt „Open” turnīrā?
Domāju, ka uzvarēt „Open”, jo neskatoties ne uz ko ir jāuzvar divas ļoti spēcīgas komandas. Līmenis ir ļoti izlīdzinājies, nav nemaz tik viegli arī „Open” turnīros tikt līdz pusfinālam. Tiklīdz tu nedaudz atslābinies, rodas problēmas. Pēdējais piemērs ir spēle pret baltkrieviem Sočos. Nedaudz atbrīvojāmies un spēlējām trīs setus.

Kas ir jūsu vājā vieta?
Laikam joprojām aizsardzība, pietrūkst pacietības. Par daudz minam, ātrums ir, viss ir, bet ar pacietību ir problēmas. Visas komandas, ar kurām kopā trenējāmies Ēģiptē, ātruma testos un treniņos likām ārā, bet spēlēs kaut kas nedaudz pietrūkst, pirmais solis tiek izdarīts sekundi par ātru un viss.

Biju ļoti pārsteigts, ka jums netika piešķirta „wild card” uz Pasaules kausa finālposmu. Kāpēc tā?
Šo jautājumu man uzdod daudzi, arī es biju ļoti nepatīkami pārsteigts. Ko es varu tev pateikt… Neiedeva! Arī citi spēlētāji bija pārsteigti. Ja Jānis nebūtu guvis savainojumu, mēs būtu labāko astotniekā, bet tāds ir sports.

Vai tas nav arī naudas un sponsoru jautājums? Iespējams, Latvija tur nevienam nav interesanta. Tam pašam „Red Bull”…
Noteikti! „Red Bull” ir milzīgs mārketinga aparāts. Pēc pēdējām divām sezonām, kad bijām uzvarējuši Pasaules kausa tūres kopvērtējumā, vērsāmies pie viņiem ar jautājumu par iespējamo atbalstu, taču viņi godīgi pateica: Latvijas tirgus mums nav interesants. Viņi labāk iedod naudu desmitajai komandai no Vācijas, nekā latviešiem, kuri ir pirmie Pasaules rangā. Biju diezgan drošs, ka „wild card” iedos Nikolai un Lupo, jo viņi ir „Red Bull” komandas sastāvā, bet priecājos, ka beigās dabūja Ranjerī un Karambula, kuri šosezon spēlē ļoti labi. Arī Karambulas tēls ir ļoti interesants un spilgts. Domāju, ka uz „wild card” reāli pretendējām mēs, Dalhauzers un Lucena, kā arī Ranjerī un Karambula. Šoreiz mēs tikām atstāti malā, neko darīt.

Ar Karambulas ienākšanu pludmales volejbolā Pasaules kausu tūre ir ieguvusi vēl vienu ļoti spilgtu tēlu – šovmeni. Vai Karalis Lauva izjūt konkurenci?
Konkurenci nejūtu, es drīzāk priecājos, ka pludmales volejbols ir ieguvis vēl vienu interesantu un spilgtu spēlētāju. Es esmu un būšu pludmales volejbolā, pēcāk te būs mans brālis. Pludmales volejbols kopumā tikai iegūs. Karambula uz savām spēlēm jau šobrīd pulcē ļoti daudz skatītāju, ļoti interesants spēlētājs.

Pastāsti par šo sezonu. Kas vēl šogad plānā?
Tagad dosimies uz Ķīnu, pēc tam vēl Turcija. Starp abiem šiem turnīriem vēl ir posms Meksikā, bet par to mēs vēl domājam. Droši varu teikt, ka turnīrs Turcijā mums būs pēdējais šosezon.

Vai pareizi saprotu, ka, ja nebūtu Jāņa savainojuma, tad uz visiem šiem „Open” turnīriem jūs nemaz nebrauktu?
Visticamāk, ka tā. Gribam jau šogad nodrošināt stabilas pozīcijas olimpiskajā rangā, lai varam justies droši.

Starpsezonā ierasti dosieties uz Ēģipti?
Jā, tā ir pārbaudīta vērtība. Redzēju pagaidām vēl neapstiprinātu kalendāru, kurā pirmais posms ieplānots jau martā, tā ka sezona sāksies ļoti laicīgi. Dzirdēju, ka Brazīlija ir gatava atteikties no vairākiem sava nacionālā čempionāta posmiem, lai nākamajā sezonā pie sevis noorganizētu vēl pāris Pasaules kausa posmus, redzēsim.

Cik gatava Brazīlija šobrīd ir olimpiskajām spēlēm? Es domāju tieši pludmales volejbola turnīram.
Viņiem nav īpaši jāgatavojas, ir ļoti smuka pludmale, labas smiltis, labi laika apstākļi. Pats zini, ka tribīnes var uzsliet nedēļas laikā. Šis turnīrs noteikti atšķirsies no Londonas, tas būs citādāks. Ja Londonā bija pilsētas centrs, arhitektūra, tad te būs daba – kalni, pludmale, okeāns.

Vai esat jau aprunājuši, ko darīsiet pēc olimpiskās sezonas? Turpināsi spēlēt kopā ar Jāni?
Redzēs… Pēc pieredzes zinu, ka olimpiskā sezona ierasti ir smagākā. Savstarpējās attiecības pasliktinās, arī spiediens no apkārtējiem pieaugs. Treneri, mediji, līdzjutēji pieprasīs zeltu. Zeltu! Zeltu! Zeltu vajag! Apmēram tā (smejas).

Bet zelts būs?
Uz šo jautājumu es neatbildēšu. Nākamās sezonas sākumā esmu plānojis Twitterī ierakstīt, ka uz šo jautājumu es neatbildēšu. Mērķis ir nospēlēt savu labāko spēli un…

…Un zelts neizpaliks!
Atskan skaļi smiekli…