Babikovs: "Kamēr slēpošanā mudina runāt angliski, biatlonā liedz tikties ar ārzemniekiem"

- Uz šīm spēlēm neesat aizbraucis veltīgi?
- Noteikti, ka ne. Nemēdz tā būt, ka uz olimpiskajām spēlēm sabrauc simts cilvēku un visi līdz pēdējam mājās atgriežas ar medaļām. Ar puišiem katrās sacensībās sitāmies maksimāli. Tādēļ domāju, ka iegūtā pieredze palīdzēs ne tikai mums, bet arī visai krievu komandai.

- Pirms olimpiskajām spēlēm bija šaubas, vai ir vērts braukt šādā sastāvā un statusā?
- Šaubījos līdz pēdējam. Neredzēju argumentus par labu tam, lai brauktu.

- Un kā tad ar nenovērtējamo pieredzi, ko var iegūt olimpiskajās spēlēs?
- Piedalīties un iegūt pieredzi var arī Baškīrijas čempionātā. Taču beigās mani pārliecināja, ka tas ir nepieciešams. Tagad nenožēloju, ka aizbraucu. Biju daļa komandas, kurai bez manis noteikti neklātos vieglāk.

- Mums tiešām šeit bija komanda vai drīzāk katrs bija pats par sevi?
- Protams, tā nebija tā komanda, kādu būtu gribējies, bet mēs centāmies. Līdz šim ne ar vienu no puišiem nebijām labākie draugi un arī ar meitenēm reti sarunājāmies. Bet sarežģītā situācija mūs saliedēja.

- Vai atbalstāt Tatjanas Akimovas pozīciju runāt atklāti par problēmām un kritizēt trenerus?
- Pats vienmēr runāju atklāti, pat pārāk. Nezinu, kā attiekties pret viņas paziņojumiem. Meitenēm allaž ir nedaudz citāds redzējums un cita situācija komandās. Bet piekritīšu, ka gribētos tuvāku kontaktu ar treneriem un vadību. Vienatnē ne es, ne Taņa, ne Matvejs [Jeļisejevs] mūsu komandu nepadarīsim par stiprāko pasaulē. To varēs izdarīt tikai tad, ja strādāsim visi kopā.

- Vai gaidāt kādas pārmaiņas pēc olimpiskajām spēlēm?
- Gaidu pārmaiņas un ticu, ka tās notiks. Pie sevis jau esmu izlēmis, ka mainīšu savu gatavošanos.

- Tas ir, pāriesiet uz individuālo gatavošanos?
- Nē, nē, ne ar vienu konkrēti to nesaistu. Vienkārši zinu, ka šajās spēlēs biju savā sliktākajā formā, pie kā varu vainot tikai pats sevi. Lai kas arī nākamajā gadā nenotiktu, sapratu, ka nedrīkst prasti sekot visām trenera norādēm. Ir jāieslēdz pašam arī sava galva un jāgatavojas attiecīgi savām sajūtām, nevis jāgaida, kad treneris ņems un no tevis izveidos Furkadu.

- Ņemot vērā gaidāmās izmaiņas gatavošanās procesā, jums tomēr gribas nākamajai sezonai gatavoties kopā ar treneri Riko Grosu?
- Nezinu, kā to komentēt. Un arī nekomentēšu.

- Kādas tad izmaiņas sagaidāt?
- Droši vien būs kādas pārmaiņas treneru štābā. Ticu, ka gatavosimies kopā ar spēcīgākajiem sportistiem. Pat, ja Antons Šipuļins turpinās gatavoties individuāli, tik un tā [ceru, ka] aizvadīsim kopīgas nometnes, lielāku uzmanību veltīsim kopīgajiem treniņiem. Nevis tā, ka maijā aizbrauksim katrs uz savu pusi, septembrī satiksimies Krievijas čempionātā uz divām sacensībām un pēc tam atkal šķirsimies līdz ziemai. Tieši treniņprocesā kontakta mums nav vispār.

- Varbūt jāaizdomājas par kopīgām nometnēm ar norvēģiem vai francūžiem?
- Daudzi ārzemnieki gatavojas paši un satiekas tikai uz kontrolmačiem reizi mēnesī. Bet Krievija, sanāk, vispār tiek atrauta no visas pasaules. Reizēm mūsu ceļi krustojas ar kādiem ārzemju sportistiem un gribētu aizvadīt kopīgus treniņus, bet treneri saka: "Nē, nē, mums ir cits plāns, mēs nedrīkstam." Ko nu runāt par kontroltreniņiem, mums pat vakarā ar viņiem pasēdēt un uzspēlēt kaut ko aizliedz.

- Jūs dzen prom no ārzemniekiem?
- Mani ir grūti aizdzīt prom no ārzemniekiem (smejas). Bet, jā, treneri kaut kāda iemesla dēļ uzskata, ka lieki kontakti mums nav nepieciešami.

- Dīvaini, ka slēpotāju treneri, tieši pretēji, liek saviem sportistiem mācīties angļu valodu un runāt ar ārzemju kolēģiem.
- Īstenībā tā ir liela pieredze. Protams, kāds teiks, ka ārzemnieki taču tāpat neko nestāstīs par savu treniņprocesu. Taču viņi pret to izturas vienkāršāk. Viņi neredz problēmu atbildēt uz jautājumiem, dalīties ar kādu informāciju. Tas nenozīmē, ka rīt sākšu visu akli kopēt, bet vismaz ir interesanti uzzināt par citām pieejām un saprast, ar ko tās atšķiras no tā, ko darām mēs.

- Krievu biatlonam ir nepieciešama revolūcija?
- Teiksim tā, vajadzīgas globālas pārmaiņas. Revolūcijas laikā tomēr mirst cilvēki. Bet es gribu savu kļūdu mierīgu atzīšanu. Nevis tā, ka tiek stāstīts, ka mēs it kā baidītos trenēties. It kā es slikti startētu tādēļ, ka par maz daru treniņos.

- Kāds saka, ka jūs baidāties trenēties? Cilvēki no malas?
- Nē, ne no malas…

Pilnu interviju krievu valodā varat lasīt ŠEIT.