Olimpiskā medaļniece Vandenberga: "Jo vairāk sarunājies ar treneri, jo labāks kļūsti"

Tu daudz ceļo un tagad esi nonākusi Rīgā. Pastāsti, kāpēc par vienu no taviem galamērķiem kļuvusi Latvijas galvaspilsēta?
Kopš Pekinas olimpiskajām spēlēm, pēdējos desmit gadus esmu iesaistīta dažādās starptautiskās programmās. Sākotnēji pārsvarā ar lekcijām uzstājos dažādās skolās Āzijā – Ķīnā, Taivānā, Honkongā, Kambodžā. Tad sāku tuvoties Eiropai, esmu bijusi arī Austrālijā un Dienvidamerikā. Uzstājos un stāstu par to, ko zinu no savas pieredzes. Šķiet, ka sākotnēji uz Rīgu tika aicināta trīskārtējā olimpiskā čempione Rebeka Soni, taču viņa nevarēja ierasties, tādēļ sazinājās ar mani un tagad esmu šeit.

Kādi ir tavas ciemošanās mērķi?
Divas dienas uzstājos semināros Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Runājos ar treneriem par to, kā mani treneri strādāja manas karjeras laikā. Stāstīju par savu ceļu uz olimpiskajām spēlēm un tām grūtībām, kuras nācās pārvarēt, lai tur nokļūtu. Šodien runāju arī ar dažiem sportistiem, devu viņiem padomus. Stāstīju par to, kā jutos viņu vecumā un kā turpināju trenēties. Peldēšanā pavadīju 26 gadus, tādēļ man netrūkst dažādu stāstu. Viņi bija zinātkāri un izrādīja interesi par manu pieredzi.

Saprotu, ka tu seminārā runāji arī par sportista un trenera savstarpējām attiecībām. Vai vari raksturot savu ideālo sportista un trenera attiecību modeli?
Man ir paveicis, ka karjeras laikā man bija tik lieliski treneri. Kad biju pavisam jauna, man bija treneris, kurš koncentrējās uz manu peldēšanas tehniku un ielika labus pamatus. Bet vecumā no 18 līdz 24 gadiem ar mani strādāja Kalifornija Universitātes (UCLA) trenere Sindija Galagere, kura mani pacēla nākamajā līmenī. Katru gadu kļuvu arvien ātrāka un noticēju sev arvien vairāk. Mācījos par to, kas mani aizkavē un izaicina. Mums bija ļoti atvērta komunikācija. Tādēļ arī seminārā uzsvēru – jo vairāk sarunājies un uzdod jautājumus, jo labāks kļūsti.

Seminārā tur runā arī par prāta treniņiem un sevis motivēšanu. Cik liela nozīme tam ir sportā?
Tas ir ļoti svarīgi. Saprotams, ka sportistam ir jābūt gatavam fiziski, taču vienlaikus ir jābūt gatavam arī mentāli. Ir jāprot tikt galā ar spriedzi. Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos uz sportista pleciem gulstas liela atbildības nasta, tādēļ daudz kas ir atkarīgs no tā, kā ar to tiec galā. Daudz stāstīju par vizualizēšanu, meditāciju un elpošanu. Tas viss man savulaik palīdzēja. Uzsvēru to, kā ir jāprot atšķirt spiediens no stresa. Spiediens var būt veselīgs, bet stress tāds nav nekad. Stress var tikai izprovocēt kļūdas.

Atklāj, lūdzu, dažus piemērus no savas karjeras, kā tev izdevās tikt galā ar spiedienu?
No savas pieredzes atceros, ka, kļūstot nervoza, pārstāju elpot. Tādēļ daudz strādāju tieši pie dažādiem elpošanas vingrinājumiem. Ieelpojot, aizturot elpu un izelpojot pēc noteikta laika. Ir daudz dažādas metodes, kā nomierināt nervu sistēmu un relaksēties. Tāpat daudz izmantoju vizualizēšanu. Nedēļas un mēnešus pirms sacensībām es iztēlojos savu dalību sacensībās. Tādēļ brīdī, kad nostājos pie baseina, es lieliski zināju, ko un kā darīšu.

Ko tieši tu vizualizēji?
Katru niecīgāko darbību. Kā izeju skatītāju priekšā, kā nostājos uz paaugstinājuma, kā ielecu baseinā. Peldējuma laikā iztēlojos visas nianses. Tas man ļoti palīdzēja, kad centos kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Es to darīju piecas reizes, bet izdevās man tikai vienreiz, taču ar to pietika, lai pēc tam olimpiskajās spēlēs izcīnītu medaļu. Tādēļ seminārā daudz runāju arī par neveiksmēm un mācībām, kuras no tām guvu.

Bet, vai vizualizēšana reizēm nerada lieku spriedzi, kuras dēļ sportists var "sadegt"?
Vizualizēšanas periods parasti ilgt mazāk nekā desmit minūtes. Tajā brīdī atrodos savā istabā un klausos mūziku. Kad vizualizēšana ir beigusies, dodos savos ikdienas darbos un par to vairāk nedomāju.

Cik svarīgi tas ir konkrēti peldēšanā?
Man tas ir palīdzējis un zinu, ka tas ir palīdzējis arī citiem sportistiem. Daudziem tā jau ir kļuvusi par rutīnu.

Kāda bija tava rutīna pirms sacensībām?
Vairākas nedēļas pirms sacensībām es vizualizēju. Kad nonācu sacensību norises vietā, tad vienkārši izstaipījos, iesildījos un paklausījos mūziku. Katram ir sava gaume, bet man mūzikas izvēle bija atkarīga no tā brīža noskaņojuma. Ja jutos nogurusi, tad izvēlējos kaut ko optimistisku. Bet, ja jutos satraukta un enerģijas pārpilna, tad izvēlējos klausīties klasisko mūziku. Tas palīdzēja nomierināties un atrast komforta zonu.

Tagad tu arī raksti grāmatu?
Vēl ne, bet tas ir mans sapnis. Es strādāju sporta medijā un intervēju sportistes. Pārsvarā koncentrējos uz stāstiem par sievietēm sportistēm un trenerēm. Rakstīju par olimpiskās izlases treneri Teriju Makkīveri, pie kuras arī man sanāca trenēties. Tas bija viens no maniem mīļākajiem darbiem. Tāpat rakstu arī par savu pieredzi un dalos tajā ar bērniem un jauniešiem. Palīdzu viņiem sasniegt to, ko viņi vēlas.

Bet, vai bērni uztver un saprot tās lietas, par kurām tu stāsti.
Jā, jo es pārsvarā strādāju ar tiem bērniem, kuri ir ļoti kaislīgi peldētāji un jau zina savus nākotnes mērķus.

Cik gados tad būtu jāpievēršas peldēšanai nopietni, ja vēlies sasniegt virsotnes.
Es sāku startēt sacensībās astoņu gadu vecumā, bet līdz 12 gadu vecumam peldēju tikai vasarās. Tad sāku trenēties divreiz dienā. Vienlaikus zinu arī olimpiešus, kuri peldēšanai nopietni pievērsušies tikai tīņu vecumā. Katram ir atšķirīgs sākuma posms. Līdz 12 gadu vecumam es nodarbojos arī ar citiem sporta veidiem.

Klau, ko tu saki par RTU Ķīpsalas peldbaseinā iecerēto mēģinājumu labot Ginesa rekordu 100x100 metru peldējumā?
To būs ļoti aizraujoši vērot. Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Ceru, ka tas izdosies. Man patīk, ka ir uzaicināti peldētāji no dažādām pasaules valstīm.

Vai tev šajās dienās ir izdevies arī apskatīt pilsētu?
Ne pārāk. Biju restorānā "Bibliotēka Nr.1". Patiesību sakot, biju pat divreiz, jo ēdiens man tur ļoti patika. Rītdien vēlos apskatīt Vecrīgu. Vakar biju Holokausta muzejā. Pēc izglītības esmu vēsturniece, turklāt studēju tieši Otrā pasaules kara vēsturi. Tādēļ mani fascinē katras valsts vēsture. Ja vien man būs laiks, tad noteikti vēlos apmeklēt arī Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un Mākslas muzeju. Pirms tam par Latviju neko daudz nezināju. Šajā Eiropas daļā nekad nebiju bijusi. Esot šeit, paskatījos dažus vēsturiskos video. Dzirdēju arī par vācu un padomju ietekmi uz pilsētu, un tas mani ieinteresēja.