Lauris Daiders: "Šī man ir pēdējā sezona pasaules čempionātā"

Pēc neveiksmīgās 2013. gada pasaules čempionāta sezonas, Lauris trasē atgriezās vien 2016. gadā, startējot vienā ekipāža ar Benu Adriansenu un tajā gadā izcīnot savu otro pasaules vicečempiona titulu. Šogad Lauris ir apvienojies kopā ar beļģu sportistu Kristofu Santermansu, startējot ne tikai pasaules čempionāta posmos, bet arī Vācijas un Beļģijas čempionātos.

Kā šogad nonāci pie lēmuma startēt pasaules čempionātā kopā ar Kristofu?

- Pirms sezonas viņš man zvanīja un prasīja vai negribu startēt ar viņu kopā, jo līdz tam nebiju pat plānojis piedalīties. Liku viņam divas nedēļas pagaidīt. Divas nedēļas pagāja un zvans no Kristofa. Divu nedēļu laikā nemaz nebiju izdomājis ko darīt, bet tas pāris stundu laikā izdomāju, ka jābrauc ir. Sākām lēnām, ar treniņnometni Spānijā. Pirmie treniņi nebija nekas labs, bet ar laiku tikām pie ātruma un labām sajūtām. Bet nu tagad atkal kaut kā neiet nekas, visādas problēmas – tad tehnikai, tagad pašiem. (Ķegumā, sestdiena treniņā, Kristofs smagi atsita roku pēc viena no lēcieniem – aut.)

Kā līdz šim vērtē Jūsu sniegumu pasaules čempionātā?

- Kā lai to pasaka. Ir vajadzīgs liels darbs un vajadzīga liela komanda, lai brauktu pa piecinieku. 5. – 7. vieta, es uzskatu, ir mūsu vieta. Piecinieks – tur jau ir jācinās par vietu. Vajadzīga liela komanda, liels darbs un vairāki treniņi dienā. Tā, ka uzkāpsi uz motocikla un tik brauksi, nekas nenotiks. Mūsu komandā nav tik daudz cilvēku, kas katru dienu strādā kā, piemēram, Baksam. Kāds katru dienu taisa moci, visu pārbauda. Mūsu komandā, protams, arī pārbauda tehnikas stāvokli, bet es jau jūtu, ka Kristofa tēvs ir piekusis no visa tā darba. Kad Kristofs ir mājās, viņš arī palīdz viņam dažādos darbos, jo darbs turpat pie kājām un mocis arī, tad jau viņš pats skrūvē to motociklu. Arī riepas Kristofs montē pats, bet es viņam teicu, ka viens pats visu nevar izdarīt. It kā jau mums stresa nekāda dižā nav, bet nu, zin kā, sagurums jau sakrājas, braucot no sacensībām uz sacensībām. Liekas jau, ka var, bet reāli ķermenis ir saguris.

Pats apzinies, ka šogad pasaules čempionātā par vietu pieciniekā neizdosies pacīnīties, vai Vācijas un Beļģijas čempionātu tituls ir nākamais mērķis?

- Varētu teikt, ka jā. Jāsāk ir ar tādiem čempionātiem. Mēs (ar brāli Jāni Daideru) arī sākām ar tādiem mazajiem čempionātiem. Kad Tu jau esi novinnējis tos, tad ej tālāk. Kristofs jau arī vairs nav nekāds jaunais.

Kādas vispār ir sajūtas, jau otro sezonu nestartējot kopā ar brāli pasaules čempionātā?

- Es zinu kāds darbs ir jāiegulda tajā visā, lai mēs abi varētu braukt pasaules čempionārā. Es tam neesmu gatavs, lai es tagad ietu katru dienu un darītu. Visi treniņi, braukāšanas, domāšanas par tehniku.

Tādā ziņā ar Kristofu Tev ir viegli, ka nekas nav jādomā – aizej izdari savu darbu un viss.

- Es negribu vairs nekādus tādus organizatoriskos darbus darīt. Jā, ja brauktu Latvijas čempionātā, tad jā, bet iet tagad uz kaut kādu lielo mērķi un sisties ar „lielajiem” baigi negribas. Nav tādas vēlmes ieguldīt baigos treniņus, jo es zinu kas un cik daudz ir jāiegulda, līdz ar to neesmu tam gatavs. Vecums arī nāk (nosmej).

Kādi plāni pēc šīs sezonas noslēguma?

- Pagaidām nezinu. Domāju, ka pasaules čempionātā vairs nebraukšu. Varbūt Latvijā. Redzēs, izdomās.. Latvijā varētu, jā. Latvijas čempionāts man patīk.

Vai nav plāns trenēt jauno blakusvāģu sportistu paaudzi?

- Cik tad mums to jauno ir? Ja kāds pieteiktos, tad palīdzētu. Es domāju viņi nav gatavi ieguldīt to darbu, ko es pateikšu, kas ir jāizdara. Nevajag tikai trenēties, ir vēl vairākas lietas, kas jādara. Nevari labi braukt sacensībās, ja nav labas tehnikas vai Tev nav pareizi samontētas riepas vai pareizi noregulēti amortizatori. Tā Tu nekad nevinnēsi, ir jābūt balansam. Jābūt labam fiziskajam, motociklam un motoram. Protams, daudz jābrauc arī ar motociklu. Ja nebrauksi ar motociklu, vari trenēties cik gribi, tāpat nepabrauksi pa priekšu. Es vienkārši zinu cik mēs (ar brāli Jāni) kādreiz nobraucām, nedēļā vismaz divas reizes braucām, kad bijām jauni. Jauni un traki.

Pērn piedalījies divos Latvijas čempionāta posmos, izpalīdzot citiem pilotiem. Kas, tavuprāt, ir būtiskākais iemesls kāpēc Latvijas motosportā tomēr ir tik salīdzinoši maz blakusvāģu komandu?

- Laikam vajadzīgi daudz entuziasti, kas atbalsta, kas palīz. Tad jau būtu vairāk. Ar solo motociklu braukt, protams, ir daudz vienkāršāk – nomazgā, satīri un viss. Šim (norāda uz blakusvāģi) ir vēl viens rats un vēl kāds liels dzelzs gabals pielikts. Nedaudz savādāk. Daudzi ir pamēģinājuši un sapratuši, ka tas nav priekš viņiem. Negrib ieguldīt tik daudz darba tajā visā.

Pats esi divu jaunu puiku tētis, vai tie neprasās virsū uz blakusvāģa?

- Mazais jau prasa, bet tētis jau neko nav nopircis viņiem. Nav jau laika ar viņiem nodarboties. Es jau vairāk gribu, lai brauc ar BMX. Nezinu vai tādi „rubļi” būs, lai viņus motokrosā noturētu (smejas).

Vai mazie vispār apjauš, ka tētis ir divkārtējs pasaules vicečempions?

- It kā jau nē, bet mājās kausus gaida, kad atvedīšu. Bet tos titulus nesaprot, pagaidām vēl tikai blēņas galvā visādas.

Neskatoties uz to, ka Lauris savā karjerā ir izcīnījis vairākus vērā ņēmamus titulus, savā esībā viņš joprojām ir pieticīgs un par saviem sasniegumiem nerunā. Šī Laurim būs noslēdzošā sezona pasaules čempionātā, kas nozīmē, ka kopā ar ātrākajiem sportistiem vienā trasē Latvijā mēs varēsim viņu redzēt vairs tikai vienu reizi – 12./13. augustā Stelpē. Bet kādas beigas ir kā jauna sākums un kas to lai zina, varbūt jau nākamgad Lauris savai sasniegumu kolekcijai pievienos Latvijas čempiona titulu.

Interviju sagatavoja:
Monta Tiltiņa,
x99/Slīterāni