Ātrumlaivu pilots Viesturs Lācis: "Pirms sporta mani vajāja veselības problēmas"

Braukšana ar ātrumlaivām ir ne tikai vaļasprieks, bet tas prasa arī zināmu pacietību un pamatīgu darbu. Motoru skrūvēšana, laivas uzlabošana un ilgās stundas garāžā. Vai tas ir tā vērts?

Tu vēl esi ļoti jauns, bet savā dzīvē dari tik daudz dažādas lietas. Strādā vairākās darba vietās, fotogrāfē un brīvajā laikā brauc ar ātrumlaivām. Pastāsti par savu motivāciju.

Viesturs Lācis: "Izbaudu ātrumu un adrenalīnu ar īpašu baudu, jo pirms sāku nodarboties ar sportu mani vajāja dažādas veselības problēmas. Brīnumi nenotiek un tikai mūsu attieksme, kā arī sapņi spēj tos radīt. Esmu pateicīgs par to, ka dzīve man ir piespēlējusi dažādus pārbaudījumus, kuri pamatīgi ir mainījuši manu attieksmi. Kad tad, ja ne tagad mēs izbaudīsim savu dzīvi pilnībā? Un es to noteikti izbaudu, lidojot ar galvu pa priekšu, virs viļņiem, ar ātrumlaivu."

Tu un ātrumlaivas. Kā tas sākās?

V.L.: "Pirmo reizi ātrumlaivas ieraudzīju pirms septiņiem gadiem. Devos uz sacensībām kā fotogrāfs, bet tad atklāju šīs ūdens „formulas” un tās man ļoti ieinteresēja."

Kad tu pirmo reizi iesēdies ātrumlaivā?

V.L.: "Pirms gada satiku savus draugus, kuri pārstāv „Mēmeles sportu”. Klubs bija iegādājies tieši tādu laivu, kura mani ieinteresēja pirms šiem septiņiem gadiem. Tā arī radās iespēja to izmēģināt."

Kāda bija šī laiva?

V.L.: "Tā atšķīrās no citām ātrumlaivām, kurās pilots sēž iekšā un stūrē. Tā šķita īpaša, citādāka. Princips ir tāds, ka braucējs brauc guļus pozīcijā ar galvu pa priekšu. Ar vienu roku tiek stūrēts, ar otru spiesta gāze. Iepriekš man likās, tas taču ir pilnīgs neprāts, kā ar šādu laivu vispār ir iespējams pabraukt?"

Un tad tu pats meties šajā neprātā.

V.L.: "Jā, savā ziņā mainījās manas prioritātes, arī mans iekšējais „trakums”. Tas bija kaut kas „vov” un es sapratu, ka patiešām vēlos to darīt."

Tu pārstāvi klubu „Mēmeles sports”. Kā ir ar klubiem un braucējiem Latvijā?

V.L.: "Jā, es pārstāvu klubu „Mēmeles sports”. Mūsu komanda piedalās Latvijas atklātajā ātrumlaivu čempionātā, kā arī startējam sacensībās Baltijā. Latvijā ir seši ūdens motosporta klubi. Kad dodamies uz čempionātiem, kuri notiek ārpus mūsu valsts robežām, visu klubu braucēji apvienojas viena mērķa labad – nest Latvijas vārdu pasaulē."

Ūdens motosporta tradīcijas Bauskā un tās rajonā sāka attīstīties jau kopš 1960. gada. Krietni vēlāk, tikai 1999. gadā, labākie ūdens motosportisti no Bauskas dibināja klubu „Mēmeles sports” par kura vadītāju tika iecelts Didzis Paegle. Lai gan sākumā komanda neguva augstus rezultātus, ar gadiem viņiem izdevās sevi pierādīt. Patlaban šis ir viens no labākajiem ūdens motosporta klubiem Latvijā, komanda startē dažādās sacensībās ne tikai mūsu valstī, bet arī ārpus tās. Šī gada sezonā „Mēmeles sports” kļuva par 2015. gada Latvijas čempioniem.

Kurš klubs Latvijā ir number 1?

V.L.: "Šobrīd mēs. Ne tikai šogad, bet arī pagājušajā gadā mēs bijām pirmie. Mēs esam Latvijas čempioni ātrumlaivās."

Kuri ir jūsu nopietnākie konkurenti Latvijā?

V.L.: "Noteikti Liepājas klubs, kuri iepriekšējos gadus bija vairākkārtējie čempioni. Arī Aizkraukles klubs ļoti strauji attīstās, tāpēc domāju, ka nākotnē viņi mums sastādīs nopietnu konkurenci. Es vismaz tā ceru, jo tieši konkurence ir tā, kas sportā veicina attīstību."

Kā sacensībās tiek iedalīti piloti jeb braucēji? Pēc vecuma grupām vai laivu klasēm?

V.L.: "Sacensību norise tiek dalīta pēc laivu klasēm, vecums nav būtisks. Ir divas jauniešu klases, kurās piedalās bērni vecumā no 10 – 16 gadiem, viņi brauc ar ķīļveida korpusa laivām. Pēc šiem 16 gadiem piloti izvēlas sev visatbilstošāko laivu klasi. Kopumā 2015. gadā Latvijas čempionātā piedalījās 14 laivu klases."

Pastāsti par šiem laivu veidiem. Kādas ir būtiskākās atšķirības?

V.L.: "Ir F1, F2, F4s ūdens formulas, kuras ir katamarāna tipa laivas. Jaunieši brauc ar ķīļveida laivām. Skaļākās laivas ir gliseri, kuros tiek izmantoti motociklu un automašīnu dzinēji. Es braucu ar guļošo laivu, kura vizuāli ir vismazākā."

Kāds ir laivu ātrums?

V.L.: "Jauniešu klasē – 60/70 km stundā. Guļošajā laivā, kurā braucu arī es, sākot no 100 km stundā, savukārt ātrākās no tām iet pat līdz 180 km stundā. Bet formulas var pārsniegt pat līdz 200 km stundā atzīmi."

Kas ir tas, kas tev sagādā vislielāko baudu šajā sporta veidā? Ātrums, adrenalīns?

V.L.: "Es domāju, ka jā. Lai gan patlaban es vēl neesmu izbaudījis to patieso ātruma garšu, jo braucu ar lēnāko no guļošajām laivām, tikai 100 km stundā. Mans mērķis ir izbraukt ar nākošo laivu klasi, kas ir 160 km stundā. Mani piesaista ātrums, risks un cīņa starp pašiem braucējiem, viņu braukšanas stiliem. Šis stils ir ļoti dažāds, katram pilotam atšķirīgs un individuāls."

Kā ir ar treniņu procesu? Komanda trenējas kopā vai katrs individuāli?

V.L.: "Ziemā piloti trenējas savu ieskatu vadīti. Daži iet uz sporta zāli, daži nē. Galvenie treniņi notiek vasarā, laika posmā starp sacensībām. Katrs klubs trenējas atsevišķi un katrs braucējs pats regulāri pārbauda, uzlabo savas laivas detaļas. To var nosaukt par tādu mūžīgo skrūvēšanas procesu, ikreiz tu pārbaudi kādus jauns regulējums, atklāj kaut ko jaunu. Šajā sportā detaļas ir ļoti būtiskas, pat katrs kilograms ir no svara."

Vai tev būtiska ir uzvara?

V.L.: "Jā, man rūp uzvara."

Kāds ir tavs lielākais sasniegums šajā sporta veidā?

V.L.: "Šogad esmu Latvijas vicečempions, pagājušajā gadā ieguvu trešo vietu. Vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka šogad startējot Lietuvas atklātajā čempionātā, finišā paliku otrais. Tajā piedalījās arī viens no Lietuvas labākajiem braucējiem Gintars Marcinkus, kurš šogad pasaules čempionātā ieguva ceturto vietu."

Vai vari raksturot savas sajūtas, kad iesēdies ātrumlaivā un iespied gāzi?

V.L.: "Grūti aprakstīt šīs sajūtas, jo tajā brīdī prātā nenotiek nekas. Sākumā es tikai gaidu, jo starts nav atkarīgs no manis, tas ir atkarīgs no maniem mehāniķiem. Gaidu lampas, kad mani pacels un es sākšu braukt. Braukšanas laikā es cenšos izjust savu laivu. Ieklausos tajā, ko viņa man „saka”, lai nepieļautu tādas kļūdas, kādas pieļāvu sezonas vidū."

Kādas tās bija?

V.L.: "Vienās sacensībās sanāca apgāzties, citās saskrējos ar konkurenta laivu. Kopumā šī sezona bija ļoti laba „skola”, es daudz kļūdījos, līdz ar to arī daudz iemācījos. Pēc tās esmu kļuvis pieredzes bagātāks."

Braucot bail nav?

V.L.: "Ir uztraukums, jo ar baiļu sajūtu nav iespējams braukt. Līkumos ir jāspiež pilna gāze, un, ja tev būs bail, tu to nevarēsi izdarīt."

Vai ar šo sporta veidu ir iespējams nopelnīt?

V.L.: "Nē, jo pat sponsorus ir atrast ļoti grūti. Pārsvarā viss, kas tie ieguldīts ir paša resursi. Man ļoti palīdz klubs. „Mēmeles sports”, viņi dot laivu un motoru. Arī ģimene iesaistās un atbalsta finansiāli. Patiesībā salīdzinot ar citiem motosportiem, ātrumlaivas ir ļoti lēts sporta veids."

Tu šo savu aizraušanos vairāk raksturotu kā hobiju vai darbu?

V.L.: "Es to uztveru vairāk kā hobiju, kurā jāiegulda ļoti daudz darba. Lai sasniegtu mērķi pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. Protams, man tas ir hobijs. Visu savu vasaru es pavadu garāžā, darbojoties ar savu laivu. Man apkārt ir ļoti daudz zinošu cilvēku, kuri spēj dot labu padomu, palīdzēt."

Kur tu sevi iedomājies pēc 10 gadiem? Vai arī tad tava dzīve būs saistīta ar ātrumlaivām?

V.L.: "Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Dzīve man ir „metusi” daudz dažādus līkločus, bet laivas, ātrumlaivas – kāpēc gan nē? Mani turpmākie mērķi ir saistīti ar šo sporta veidu, tāpēc neizslēdzu iespēju, ka arī pēc 10 gadiem es joprojām braukšu ātrumlaivās. Tikai noteikti būs augušas zināšanas un ātrums. Es braucot jūtos laimīgs, tāpēc nākošajā gadā plānoju piedalīties ne tikai Latvijas, bet pirmo reizi arī Eiropas un pasaules čempionātos."

2016. gada sezona Latvijā tiks atklāta jūnijā un turpināsies visu vasaru. Sezona būs piepildīta ar dažāda veida sacensībām, dažādās Latvijas pilsētās. Tajās ūdens motosporta piloti varēs pierādīt savus spēkus un apliecināt to, ka ātrums viņiem nebūt nav šķērslis.

Interviju sagatavoja:
Marta Oplucāne