Aleksandrovičs: ''Nākamgad arenakross sacensību trasē būs kaut kas interesantāks''

21. oktobrī, Latvijas lielākajā multifunkcionālajā hallē “Arēna Rīga”, norisinājās iekštelpu motokrosa sacensības "Optibet Champions Race", kur prestižākajā jeb "Čempionu" klasē pārliecinošu uzvaru svinēja igaunis Tanels Leoks.

Par trasi šajās sacīkstēs rūpējās Baltijas motofrīstaila zvaigzne Mārtiņš Aleksandrovičs, kurš nesen noslēdza savu motofrīstaila karjeru. Pēc sacensībām portāls ''Sportacentrs.com'' sazinājās ar Aleksandroviču, kurš pastāstīja par trases sagatavošanu un nākamā gada plāniem.

Mārtiņ, kā tu vērtē aizvadīto pasākumu?
Kopumā viss bija labi, bet ir lietas, pie kurām ir jāpiestrādā.

Piemēram?
Domāju, ka tas pasākums būtu jātaisa īsāks. Mūsdienās cilvēki nav gatavi sēdēt sešas stundas. Sacensību ilgumam jābūt maksimāli trīs stundām.

Tu pēc braucieniem ļoti bieži devies trasē un aktīvi strādāji, lai sagatavotu trasi. Kā tu vērtē trases segumu un tā kvalitāti?
Šis arī bija viens no apstākļiem, kāpēc sacensības ievilkās. Laikapstākļi ir tādi, kādi tie ir, tāpēc šoreiz trases materiāls bija salijis, tāpēc arī bija tik daudz darba pie trases sagatavošanas. Materiāls bija pareizs, taču pārāk mitrs, tāpēc viss tur peldēja. Viņš nesūcās grīdā, bet gan nāca uz augšu. Ar katru dienu un stundu viss palika trakāk un trase smagāka. Kopumā trases lielo būvniecību pabeidzām 16 stundās, taču katru dienu bija jādodas un jānovērš jauni defekti, jo ūdens kāpa augšā.

Būs mācība nākamajam gadam.
Jā. Nākamreiz ir jācenšas tās smiltis izrakt laukā un kādu mēnesi turēt zem plēves, lai tām netiktu klāt mitrums.

Cik zinu, tad sacensību nedēļā tika gulēts ļoti maz
Pa visu nedēļu sanāca gulēt ļoti maz. Sākumā uzstādījums bija visu izdarīt ātri, lai gadījumā, ja kaut kas noiet greizi, varētu salabot.

Cik daudz cilvēku un cik daudz tehnikas bija nepieciešams, lai uzbūvētu šo trasi?
Smiltis no Ikšķiles mums veda 12 mašīnas. Tad mums bija ekskavators un frontālais iekrāvējs pie Arēnas, jo Arēnā lielās mašīnas nevarēja iebraukt. Tāpat bija divi damperi, kas smiltis veda iekšā Arēnā. Pašu trasi ar bobcat traktoriem būvēju es un Gabriels Villada. Mēs kopā esam būvējuši daudz un dažādas trases visā pasaulē, tāpēc pieredze un zināšanas mums ir.

Kā braucējiem patika trase?
Cik izdevās aprunāties, tad braucējiem trase patika.

Vai trase beigās bija tāda, kādu to gribējāt redzēt?
Domāju, ka mēs uztaisījām kādus 30% no tā, ko varējām uztaisīt. Trase nebija sarežģīta, tāpēc būvējām to tā, lai tā būtu vairāk lietojama dažāda līmeņa sportistiem. Bija svarīgi, lai visi izbauda sacensības, nevis viens vai divi braucēji. Izskatās, ka mums bija labs kompromiss.

Tad nākamreiz mūs trases ziņā sagaida kaut kas savādāks?
Mums bija dažādas versijas, ko varētu ielikt šajā trasē, bet mēs to gribējām pataupīt nākamajiem gadiem, lai būtu ko parādīt un lai nebūtu viens un tas pats. Noteikti nākamgad būs kaut kas jauns un interesantāks. Tīri trases veidā, jo pasākums nav mans lauciņš. Es biju atbildīgs par spēles laukumu, uz kura izklaidējās mani draugi motobraucēji.

Vai šādām sacensībām ir nākotne?
Domāju, ka pilnīgi noteikti. Tā ir nākotne. Daudziem klasiskais motokross vairs nav interesants, jo tagad motokrosam pārsvarā seko mammas, tēti un draugi. Skatītājiem vairs nepatīk skatīties garas un izstieptas sacīkstes. Visam tagad ir jābūt koncentrētam – sacīkstēm, šovam, ērtībām. Domāju, ka tie laiki ir pagājuši, ka skatītāji skries un lietainā pļavā pavadīs dienu, lai skatītos motokrosu.