Aiz polārā loka - Marenis zviedru ātrumus salīdzina ar KHL un eksperimentē

Kiruna - pilsēta ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Taču tur mitinās trīs pieaugušo komandas, divām spēlējot trešajā un vienai komandai spēlējot piektajā līgā. Teiciens par Hokeja pilsētu šķiet ļoti atbilstošs.
Hokejs te ir galvenais. Cieņā vēl ir slēpošana - sniega ir vairāk kā vajag, apkārt ir visādas distanču slēpošanas trases. Taču - visi pilsētas iedzīvotāji zina hokejistus, visi zina komandas, skatās un seko līdzi. Pilsēta dalās divās daļās - vieni fano par mums, otri fano par otru komandu, kas ir mūsu līgā.

4:1, 3:0, 5:2 - pilsētas derbijos jums klājies diezgan labi.
Nepatīkami, ka tribīnēs nav fanu, jo neesmu dabūjis piedzīvot to, par ko man stāsta. Kad drīkstēja nākt fani, tad halle vienmēr bija pilna, biļetes gāja uz izķeršanu. Kārtīgs derbijs. Kopš atjaunoja to otru komandu, iepriekšējās sezonās tika aizvadītas septiņas savstarpējās spēles, un visās uzvarēja tie otri. To sauca pat par lāstu. Spēlē labāk, vietās sezonas beigās ir labākās, bet savstarpējos mačos nevar vinnēt. Tad šogad beidzot uzvarējām. Vietējiem čaļiem komandā tie bija lieli prieki.

Cik no taviem komandas biedriem ir tīrasiņu vietējie?
Kādi pieci ir tādi, kuri ir dzimuši, auguši un nekad nav pametuši Kirunu. Tad ir vairāki džeki no Stokholmas. Ir tādi, kas auguši šeit, aizbraukuši spēlēt junioru hokeju kaut kur citur, bet pēdējo divu gadu laikā atbraukuši mājās. Tādi, kas nekad nav pametuši pilsētu un ir uzticīgi - man liekas, ka pieci.

Pilnas tribīnes neesi pieredzējis, bet novērtēt infrastruktūru tas netraucē. Cik lielā hallē spēlē Zviedrijas trešās līgas komanda?
Patiesībā te viss ir ļoti labā līmenī. Protams, ar Rīgas “Dinamo” vai citām augstākajām līgām nesalīdzināsi, bet trīs tūkstoši tribīnēm šādā līmenī ir ļoti labs skaitlis. Man teica, ka nākot pilna halle. Darba dienas ir darba dienas, ne vienmēr visi var atnākt, bet pilsēta seko līdzi hokejam, un šeit atmosfēra vienmēr esot ļoti laba. Maza pilsēta, hokejs te ir galvenais. No Kirunas nāk Borje Salmings, kādreizējā Toronto “Maple Leafs” zvaigzne. Šeit vēl ir vecā halle, kas vispār esot pirmā Zviedrijā uzceltā hokeja halle. Viņš dzīvoja pie pašas halles. Varētu pat teikt, ka dzīvoja hallē, jo viņš ar brāli gājis trijos naktī trenēties. Jau no tiem laikiem hokejs šeit ir cieņā. Viņu šeit visi zina, viņa mamma joprojām rosās pa Kirunu.

Visas trīs komandas izmanto vienu halli vai ir uzcelta jauna?
Zemākās līgas komanda spēlē vecajā hallē, bet mēs, abas trešās līgas komandas, dalām jauno halli. Tad vēl ir junioru komanda, kas arī spēlē mūsu hallē. Taču viņiem sezona ir atcelta. Nupat tikai treniņi atsākās. Zviedrijā spēles aizvada tikai augstākā, otrā un trešā līga, plus sieviešu līga. Juniori un zemākās līgas ir atceltas. Nav nekādas publiskās slidošanas, tāpēc mums hallē ir brīvas rokas.

Ja jūti vajadzību piestrādāt pie meistarības un niansēm, vari paņemt halles atslēgas un brīvajā laikā kāpt uz ledus?
No 11:00 līdz 13:00 katru dienu ir brīvs ledus. Vari iet slidot, mētāt. Visi ir atsaucīgi, gaida ar atplestām rokām. Viss ir sakārtots. Ļoti forši.

Paskatoties kartē, kur atrodas Kiruna, pirmais, ko gribēju sameklēt - datus par to, cik bieži tur virs apvāršņa parādās Saule...
Jā… Decembrī īsākā diena bija 18 minūtes. Ir interesanti. Dienas gaisma ir uz vairākām stundām, nav tā, ka visu laiku būtu piķis. Saule ir aiz horizonta, bet gaišāks kļūst. Kad braucu uz šejieni, daudzi teica, ka būs depresīvi dzīvot tādā tumsā. Bet te ir tik daudz sniega, viss ir balts. Tā nav tāda drēgna tumsa. Interesanti pašam to pieredzēt un tur dzīvot. Pašam ir patīkamas sajūtas, jauna pieredze, noteikti nesūdzos. Reizēm jau ir smieklīgi. Pēc spēles nevari aizmigt, paliec līdz naktij augšā, tad no rīta noguli brokastis. Piecelies pusdienlaikā, bet jau sāk satumst. Gadās tādas dienas, kad gaismu vispār neesi ieraudzījis... Vai - piecelies 8:00 no rīta, un tad gaidi vairākas stundas, līdz ārā paliks gaišs.

Stāsti par it kā depresīvo dzīvošanu… Ar kādām domām turp devies? Pieļauju, ka daudz lielāku uzsvaru tomēr liki uz hokeja laukumā notiekošo, nevis dzīvošanas apstākļiem. Ko gaidīji un ko sagaidīji no Zviedrijas trešās līgas?
Ja godīgi, neko negaidīju - jo es nezināju, kas mani sagaida. Viss, ko es zināju - ka braucu uz Zviedrijas trešās līgas otru labāko divīziju. Te ir Ziemeļu, Dienvidu, Rietumu un Austrumu divīzijās sadalīts, un Dienvidi un Ziemeļi ir divas labākās. Tik daudz zināju. Biju gatavs zviedru slidošanai. To es gaidīju. Biju noskaņojies, ka būs jāslido un jāstrādā. Nezināju līdz galam, uz ko es parakstos, kāds te būs līmenis, cik labs. No leģionāra tomēr tiek gaidīta produktivitāte un līdera spēle… Atbraucu uz šejieni, un mani ļoti patīkami pārsteidza. Pirms braukšanas savā ziņā šaubījos, jo trešā Zviedrijas līga… Bet - braucu ar domu turpināt augt kā hokejists, iemācīties ko jaunu, pabūt jaunā vidē. Pateikšu godīgi - ātruma ziņā šeit spēle ir ātrāka nekā KHL. Nesaku, ka labākā līmenī - KHL meistarības ziņā tomēr ir cits līmenis. Bet ātrumi te ir lielāki. Daudz vairāk jāslido. Reizēm pats esmu aizelsies, spiežu no sevis ārā visu, liekas, ka lidoju. Tikmēr blakus džeks bez piepūles tur līdzi. Slidošanas tehnika te visiem ir ielikta no bērnības. Pat ja viņi ir noguruši, tīri uz tehnikas rēķina viņi prot izspiest ātrumu. Reti izskatās, ka kāds liktu karoti laukumā.[Smejas]

Ja tu aizbrauc 26, 27 gados - tādā vecumā slidošanas tehnika ir glābjama?
Grūti. Mums ir ielikts pavisam cits pamats. Ir lietas, pie kurām vari pielikt, kuras vari uzlabot. Tas, cik zemu vari nosēsties uz asmeņa kantes, dažādas virziena maiņas, ir atkarīgs no komforta, un pie tā vari strādāt. Bet - zviedru slidošanas stilu un tehniku vairs neiemācīsies. Kā viņiem kustas pēdas - liekas, ka viņiem iekšā ir kaut kādi papildus muskuļi. Jo purngals vienmēr atsperas.

Pieminēji, ka uz Kirunu brauci ar domu kļūt par labāku hokejistu. Izlasīju, ka šajā sezonā esi pamēģinājis ko jaunu - kļuvis par centra uzbrucēju.
Iepriekšējās divās spēlēs.

Un kā?
Interesanti. Pozīcija mani pilnībā apmierina, tikai jāstrādā pie iemetieniem. Tā ir māksla. Jāzina, kā apspēlēt pretinieku. Ne velti ir centri kā Raiens O’Railijs un Sidnijs Krosbijs, kuri var vinnēt katrā iemetienā. Centri to dara visu dzīvi, tūkstošiem iemetienos cīnījušies. Es to neesmu darījis vispār. Bet nav pati grūtākā lieta, ko iemācīties. Pozīcijas ziņā - man pat reāli patīk. Mans centrs, bloķējot metienu, salauza rokai pirkstu. Pirms nākamās spēles treneris pateica, ka man būs jāiet centrā, ka vajag. Pēc spēles pat neprasīju, kā bija. Vienkārši aizgāju uz nākamo treniņu un paprasīju, vai atkal spēlēšu pa centru. Treneris pateica, ka esmu dzimis centrs, tikai pats to vēl neesmu sapratis. Viņš uzticējās, ļāva spēlēt, un tas noņem slogu pašam no sevis. Viņš apzinās, ka ir iemetis mani citos apstākļos un ka varu kļūdīties. Bet uzticība ir - viņš tic, ka varu tur spēlēt. Iepriekšējā spēle pašam ļoti patika. Iemetieni bija apmēram 3/10, bet kopumā ļoti patīk centra pozīcija. Forša lieta, ko attīstīt.

Pierasts tevi redzēt kā agresīvu malējo uzbrucēju, savukārt centra uzdevumi uz ledus ir mazliet atšķirīgi. Joprojām vari ieskrieties un kādu ielikt bortā?
Uzbrukuma zonā īpaši nekas nemainās. Vairāk atšķirību ir aizsardzības zonā. No manis vairs nav atkarīgi bloķētie metieni, piemēram. Protams, ja ripa nāk, es nelecu malā. Vairs nevaru pamest zonu tik ātri, kā varēju iepriekš. Ja esi malējais, griezies jau brīdī, kad redzi, ka aizsargs dod piespēli centram, lai sāktu uzbrukumu. Kā centrs nevari skriet prom - jāatrod brīvā vieta, lai palīdzētu aizsargiem. Uzbrukuma zonā nekas nemainās - spēlēju aktīvi, ja vajag, tad pagrūstos. Mans stils nav mainījies. Nesēžu un neskatos, ka spēlē citi.

Sekojot līdzi leģionāru gaitām, gan līdzjutēji, gan žurnālisti visbiežāk apskatās uz statistikas rādītājiem un tad izdara secinājumus. 17 punkti 21 spēlē - tavuprāt, tas ir daudz vai maz?
Maz tas nav. Vispār ir 18, jo es gaidu, kad izlabos vienu piespēli, ko kļūdaini iedeva aizsargam. [Smejas] Gribētos vairāk. Iesāku ļoti lēni - pirmās piecas spēles noslidoju bez punktiem. Man bija ļoti daudz momentu, bet negāja iekšā. Atbraucu ar baigo, baigo centību, un man viss it kā izdevās. Momenti bija, bet negāja iekšā. Atdevu piespēles, bet arī džeki nemeta iekšā… Nevarēju iedzīt. Sestajā spēlē, kad beidzot dabūju punktu, bija baigie prieki. Tad sākās sešu spēļu sērija ar punktiem. Dabūju ritmu. Gribētos vidēji punktu spēlē, bet sen esmu iemācījies uz tādām lietām nekoncentrēties. Jo vairāk domāsi par punktiem, jo mazāk būs. Tad nevis spēlēsi, lai komanda uzvarētu, bet spēlēsi sev. Tā nav mēraukla. Manuprāt, galvenais ir spēlēt labu hokeju, baudīt hokeju, un tad arī punkti atnāks. Gribētos mazliet vairāk punktu, bet es par to pārāk nesatraucos.

No skaitļiem pie skaitļiem, jo tā nebūtu intervija, ja nerunātu par naudu! Ko Zviedrijas trešā līga spēj piedāvāt un nodrošināt, un par ko jāparūpējas tev pašam?
Godīgi sakot, man pašam nav jāgādā pilnīgi nekas - par mani parūpējas. Tas arī bija iemesls, kāpēc piekritu un atbraucu uz šejieni. Sākumā, protams, bija šaubas, jo nezināju, vai viņu solītais piepildīsies. Pietiekami normāla alga, labāka nekā Lavijas čempionātā. Un visu varu bāzt kabatā, tikpat kā netērēju. Dzīvošana par brīvu, trīsreiz dienā paēdina, vienmēr izbraukumos ir ēdiens, ūdeni var dzert no krāna. Pats sev nopērku tikai tēju un kafiju. Nūjas, slidas, cimdi - pilnīgi visu iedod. Līdz sezonas beigām palikuši divi mēneši, un varētu tagad uzprasīt jaunas slidas. Man iedotu bez nekādiem liekiem jautājumiem! Esmu ļoti lielā starā par apstākļiem un par to, kā par mums rūpējas. Viss, ko paprasi - visu izdara. Sākumā pašam bija jānopērk biļetes, lai uz šejieni tiktu, bet teica, ka naudu atgriezīs. Kā ierados, tā samaksāja. Pasaka, ka izdarīs, un visu arī izdara. Jā, zviedri pārāk nesteidzas, tāpēc gadās, ka jāprasa divreiz, bet par mums ir ļoti labi parūpējušies.

Ja reiz apkārt ir tik daudz sniega, slēpes arī piešķīra?
Distanču slēpes varu dabūt uz vietas. Lai aizbrauktu uz kalnu, tad būtu pašam jāsameklē slēpes. Cik dzirdēju, ir kaut kāda vieta, kur cilvēki ir noziedojuši inventāru, un tad vari aizņemties uz dienu par simbolisku samaksu. Mūsu komandai kalns tepat uz vietas ir par brīvu. Kalns ar trīs nobraucieniem, diezgan normāls, lai gan vēl neesmu bijis. Kad būs saulaināka brīvdiena, tad aizbraukšu.

Ceļš līdz Zviedrijas ziemeļiem 2020. gada apstākļos - cik daudz laika, plānošanas un rūpju tas paprasīja?
Pusnaktī braucu no Rīgas ar mašīnu uz Viļņu. No Lietuvas lidmašīna uz Kopenhāgenu, tālāk lidmašīna uz Stokholmu, tālāk lidmašīna uz Kirunu. Te ir lidosta, menedžeris atbrauca pakaļ. Ceļojums bija pamatīgs. Galā biju 14:00 pa dienu. Atbraucu, mani iepazīstināja. Visi bija šokā par to, cik ilgi bija jābrauc. Bija diezgan sakrājies nogurums, bet ierados tieši pirms treniņa. Prasīju, vai būs jāiet uz ledus. Sekoja pretjautājums: “Tu negribi?” Teicu, ka visu nakti neesmu gulējis. Negribu iziet tāds, lai viņi sev sāktu uzdot jautājumus: kas tas tāds te atbraucis?! Nē, nē, teica, lai neuztraucos - ja ir nogurums, tad varu iet prom kaut treniņa vidū.

Droši vien pirmo reizi dzīvē esi vecākais spēlētājs komandā. Kā sadzīvo ar šo apstākli un lomu?
Kolektīvs ir fantastisks. Īsti jau ar zviedriem neesmu spēlējis kopā - tik, cik bija saujiņa Rīgas “Dinamo”. Sanāk iepazīt jaunu kultūru. Ļoti labi uzņēma, baigi ātri sanāca iejusties. Visi draudzīgi, smaidīgi, atvērti. Laba atmosfēra ģērbtuvēs. Esmu es līderis šeit ģērbtuvēs. Džeki respektē to, ka esmu bijis KHL. Lai gan esmu atklāts un saku, kā ir - ka KHL biju ceturtās maiņas spēlētājs, kurš darīja visu melno darbu. Šeit ir sajūta, ka visi grib spēlēt kā NHL un dot tās smukās piespēles. Sanāk, ka ar jaunajiem, kuri tikko no junioriem atnākuši, kuri grib spēlēt smuko hokeju, bet taisa kļūdas, parunāju. Teicu, lai spēlē vienkāršāk. Tā arī darīja, un pēkšņi viņiem sāka krist iekšā vārti. Jau braucot šurp, menedžeris teica, ka “mums vajag līderi”. Protams, kamēr iejutos… Džeki klausās un ņem vērā. Visu laiku jau to nedaru, jo ar laiku cilvēkiem apniks klausīties. Reizēm uzsitu uz pleca, rādu piemēru laukumā. Savu darba ētiku neesmu mainījis. Mans mērķis nav mainījies - eju laukumā, lai būtu tas hokejists, kurš paveic vislielāko darba apjomu. Tas ir tas, kas man palīdzējis gūt panākumus. Tas mani dabūja izlasē, tas mani dabūja “Dinamo” sastāvā.

Sezonu sāki “Mogo” sastāvā Latvijas čempionātā. Pienāca rudens, komandu ārzemēs nebija izdevies atrast, un mēs visi zinām, cik mūsdienu apstākļos tas ir sarežģīti. Izskatīji iespēju spēlēt “Mogo” līdz galam? Vai ticēji, ka tomēr brauksi prom?
Es ticēju. Es gribēju. Strādāju ar vienu aģentu, kurš vienā brīdī vienkārši pazuda, divas nedēļas neko neatbildēja. Bija daudz ko sasolījis, bet neatrada nevienu pašu piedāvājumu. Viņu atšuvu, sazinājos ar citu aģentu, kurš septembrī uzreiz ķērās pie darba. Pāris nedēļu laikā bija jaunumi, kaut kādi piedāvājumi, no kuriem atteicos. Viņš turpināja strādāt, un beigās nonācu pie šī. Pasēdēju un parunājos ar cilvēkiem, kuri bija spēlējuši Zviedrijā, kuri zina, kas te notiek. Tā arī pieņēmu lēmumu. “Mogo” zināja, ka mēģināšu braukt prom. Paldies viņiem, vienmēr bijuši labi pret mani, ļāvuši iesākt sezonu, bet nav turējuši, kad parādās cits variants. Toreiz bija “Dinamo”, tagad Zviedrija. Esmu pateicīgs, ka viņi pret mani izturējušies tik labi, ļāvuši spēlēt. Deva iespēju uzspēlēt, kamēr meklējumu komandu.

Pirms divām nedēļām tev Kirunā pievienojās Edmunds Augstkalns. Saki godīgi - apnika skatīies Netflix un lasīt grāmatas, tāpēc pateici vadībai, ka vajadzētu paņemt vēl vienu latvieti?
Būtu jau labi, ja es te daudz grāmatas lasītu…[Smejas] Bija apņemšanās, no kuras diezgan iepalieku. Bija man saruna ar menedžeri, kurš teica, ka man blakus dzīvos somu aizsargs. Pagāja dažas dienas, un soms atteicās braukt. Tad menedžeris pajautāja, vai nezinu kādu aizsargu. Pajautāju Edmundam, ko viņš domā par tādu iespēju. Apdomājās, arī zviedri visu izlēma diezgan operatīvi un bija gatavi viņu ņemt.

Esat kaimiņi?
Tā arī ir, ka daudz laika pavadām kopā. Brokastīs ejam kopā, kopā braucam uz treniņiem, pusdienās ejam kopā. Vakar bija spēles diena, tajā katrs atsevišķi gatavojamies mačam. Ir forši, ka atbraucis cits latvietis, labi pazīstams čoms. Tāds neliels kultūršoks, ka varu atkal parunāties latviski ar kādu uz vietas. Ģērbtuvēs dabūju izbaudīt to leģionāra sajūtu, kad nesaproti, ko cilvēki runā apkārt. Sākumā likās dīvaini, gribējās visu saprast. Pēc laika sapratu, ka tas pat palīdz - nav liekas informācijas galvā. [Smejas] Sēdi, klusē un neko nesaproti. Kad atbrauca Edmunds, tad zviedri pieklusa. Sēžam katrs savā ģērbtuves galā un tad sabļaujamies. Vietējie manāmi apjukuši. Mums komandā ir vairāki slovāki, bet viņi mierīgāki - sēž blakus savā trijniekā un runājas. Viņus dzird, bet viņi nebļaustās. Kā mēs... Forši, ka ir kompānija. Sezonas laikā esmu viens, jo komandas biedri pa dienu strādā, vakaros iet uz treniņiem. Piecus mēnešus pavadīju laiku ar sevi, iepazinu sevi.

Ko jaunu uzzināji?
To, ka man nav grūti būt vienam. To, ka man ir pilnīgi apnikušas ziņas. Ka varu dzīvot bez tām. Esmu izdzēsies no Instagram. Man nav nekādas liekas informācijas galvā. Ja kaut kas interesē, tad eju internetā, sameklēju un palasu, bet es neskrollēju un neskatos, kas notiek apkārt. Cilvēki, ar kuriem gribu komunicēt, ar kuriem man ir svarīgi komunicēt - protams, ka ar viņiem uzturu ciešu kontaktu. Bet neeju un neskatos, ko katrs dara ar savu dzīvi. Galva ir attīrījusies. Kur nu vēl skatīties uz saslimšanas cipariem - teikšu godīgi, mani pilnīgi neinteresē. Zini, daudziem no malas liekas, ka zviedri ir baigi vienaldzīgie pret kovidu. Tā nav taisnība! Viņi ļoti, ļoti respektē to visu. Apzinās, ka vīruss eksistē. Taču reizē uzticas cilvēkiem - gadījumā, ja būs simptomi, cilvēks paliks mājās. Protams, viņiem ir attiecīgie apstākļi. Ja paliec mājās, tad joprojām saņem algu un esi nodrošināts. Darbs ir visiem, neviens nav atlaists. Jā, bāriem un restorāniem apgrozījums ir krities, ir cilvēki ar ienākumu problēmām, bet šeit ir cits nodrošinājums. Cits citam uzticas, ka simptomu gadījumā paliks mājās. Cilvēki tā arī dara. Uzreiz paši noziņo tiem, ar kuriem ir tikušies, un visi paliek mājās. Dzīvo mierīgāk. Šeit dzīve turpinās, un man tas patīk.

Liekot punktu, - šīs sezonas Latvijas hokeja galvenais notikums ir pasaules čempionāts Rīgā. Paskatoties uz papīra, Zviedrijas trešā līga ir zemāka nekā līgas, kurās spēlē citi uzbrucēji. Kā pats skaties uz savām izredzēm?
Jāskatās, kādas vēlmes būs Bobam [Hārtlijam]. Vai viņš ceturtās maiņas lomu kā melnā darba darītājus, vai tiks veidotas četras maiņas, kas var iemest vārtus. Jo mums ir uzbrucēji, kuri uzplaukuši. To, kas mani dabūja izlasē iepriekš - to spēles stilu es neesmu aizmirsis. Esmu gatavs iet cauri tam pašam, darīt tieši to pašu. Uzskatu, ka esmu audzis kā spēlētājs, kļuvis labāks, un to esmu gatavs parādīt. Esmu gatavs cīnīties.