Saule. Pērkons. Daugaviņš!

Latvijas nacionālās hokeja izlases kapteinis. Visu laiku rezultatīvākais hokejists Latvijas izlases sastāvā elites grupas Pasaules čempionātos. Vai tāpēc Daugaviņš sašūpoja soctīklus? Kāpēc vispār viņš ir izpelnījies šādu tautas mīlestību? Atbilde, no vienas puses, ir ļoti vienkārša, bet no otras – tā noteikti nav īsa.

"Zīmulis!" – tā par viņu teica 2006. gada aprīļa ievadā, kad 17 gadus vecais Kaspars, kuram tas jau bija jau trešais šāds turnīrs, bija pamanāmākais spēlētājs pirmās divīzijas U18 čempionātā. Ar piecās spēlēs gūtiem pieciem vārtiem un četrām rezultatīvām piespēlēm viņš gan nebija rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs, nebija pat rezultatīvāko trijniekā, taču daudzi uz Arēnu devās, lai apskatītos, ko izspēlēs šis jauneklis ar kuplajām matu lokām un baltajām slidām.

Tieši U18 izlase "iesvētīja" nule kā uzcelto arēnu ar pirmo lielo uzvaru, čempionāta izšķirošajā mačā atspēlējoties no šķietami bezcerīgas situācijas un ar 7:4 pārspējot Dāniju. Šis panākums Latvijas U18 izlasei nodrošināja vietu stiprāko komandu pulkā, kurā līdz šim tā vēl nebija bijusi. Kas sekoja pēc tam? Svinības uz tā paša ledus – uz otru pusi (ar numuru uz vēdera) apgrieztiem krekliem, cigāriem, kurus vēl režģos spēlējošie gan neaizdedzināja, un eiforiju, ka Latvijas hokejam ir nākotne.

Par nākotni pieminēju nebūt ne nejauši. Kā izskatījās Latvijas lielā hokeja izlase 2006. gada PČ? Tūlīt jau bija jānotiek ilgi gaidītajam Rīgas PČ (2006. gadā), taču izlases formās bija saģērbti vēl tie paši, kas savu lielā hokeja ceļu bija sākuši PSRS čempionātos, un bija pat vēl "vecā Dinamo" pārstāvis (Sergejs Naumovs). Tas bija laiks, kad gadu no gada tika runāts… nē, ne runāts, bet pat panikots, ka "aizies vecie, un viss, Bē grupa!"

Taču tad izlasē ieradās Kaspars Daugaviņš, kļūstot par trešo hokejistu, kurš vienas sezonas laikā Latviju ir pārstāvējis U18, U20 un lielajā izlasē (pirms tam – Oskars Bārtulis un Jānis Sprukts). Tieši viņš, pateicoties iepriekšējiem panākumiem un atpazīstamībai, kļuva par visas šīs Latvijas hokeja paaudžu maiņas seju. Rīgas turnīrā Kaspara kontā vien viena piespēle trijos mačos, bet jau pēc gada Maskavā Daugaviņš bija komandas rezultatīvākais hokejists, izpildījis lielmeistara normu – punkts spēlē (6 spēles, 3+3).

Izlase gan bija tikai viena epizode katrā hokeja sezonā, jo tobrīd Kaspars meklēja savu ceļu uz NHL, sākot no junioriem. Spēlējot ar puikām, Kaspars, kurš jau no 16 gadu vecuma gāja uz ledus kopā ar "Rīga 2000" večiem (un ārzemēs spēlējis jau no 14 gadu vecuma), izcēlās un izcēlās uzreiz, taču ceļš uz lielo līgu, par iederēšanos kurā vispār nebija nekādu jautājumu, nebija viegls. To, ka Daugaviņš var spēlēt NHL, redzēja visi, arī Otavā to nenoliedza, taču iespēju bija jāgaida ļoti ilgi. Tikai ceturtajā gadā (2010. gada 14. janvārī) saņemts izsaukums uz vienu maču, bet līdz otrajam bija jāgaida vēl kādu laiku (2011. gada 25. oktobris).

Runājot par Kasparu un NHL, daudzi teiks "nesanāca", citi to formulēs kā "pats negribēja", bet kāds, atceroties 2013. gada Stenlija kausa finālsērijas pirmā mača trešo pagarinājumu, kurā Daugaviņš neizmantoja iespēju kļūt par dienas zvaigzni, pateiks – "neizmantoja iespēju". Tomēr, lai vai kā mēs to visu formulētu, 91 mačs lielajā līgā nav maz un, ja ne NHL vēsturē, tad Latvijas hokeja vēsturē tas ir spilgts ieraksts. Arī 2011. gadā, kā saka, "pa ceļam" izcīnītais Kaldera kauss nav tā, ka būtu katram otrajam Latvijas hokejistam.

Šajā brīdī ir mazliet jāatkāpjas no notikumiem uz ledus un atkal jānofiksē, kas tas bija par laiku. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās video straumēšanas servisi, sociālie tīkli utt. lietas, kas mūsdienās ir ikdienišķas, taču tolaik tas bija kas jauns, jo ļāva parastam Latvijas hokeja līdzjutējam aktīvi sekot līdzi tam, kā iet mūsu hokejistiem otrā okeāna pusē. Tas bija svarīgs moments, jo, ja par iepriekšējās paaudzes veiksmēm un nedienām liela daļa uzzināja tikai no drukātās preses (ar laika nobīdi) un jau vietējo autoru interpretācijās, tad tagad katrs pats varēja vērot mačus un mēģināt izdibināt, kāpēc "Senators" netic Kaspara spējām?

Īsāk sakot, Daugaviņš jeb Dogmens (Ziemeļamerikā saņemta iesauka), pašam to neapzinoties, kļuva par pirmo šī lielā sporta/soctīklu realitātes šova zvaigzni pie mums. Tāpēc par to, kur, kad un kam iemetis vārtus, cik tie bija svarīgi vai skaisti, visi zināja uzreiz. Vai viņam tas traucēja? Viņš to izmantoja! Vajag šovu? Sarunājam kautiņu ar izlases biedru Artūru Kuldu, lai visa Latvija kasa pakausi un domā "Eu, a kas tas bija?". Vai arī – o, uztetovēšu pa pusmuguru stilizētu Latvijas ģerboni! Haips? Jā! Taču, atšķirībā no citiem, Kaspars, ejot pa šo pēkšņo ikdienas popularitātes celiņu, nekur nav paklupis.

Atgriežoties Eiropā, Kaspars uzsvēra – NHL durvis nav aizvērtas, taču viņš grib spēlēt citu hokeju. Ziemeļamerikā augstāk par trešo maiņu viņu neredzēja, taču tas nebija hokejs, kuru gribēja spēlēt pats Daugaviņš. No spēka spēles, protams, viņš nevairījās, taču nevar teikt, ka kontaktu viņš meklēja pats. Vispirms Šveicē, bet tad arī KHL, uzbrucējs nodemonstrēja to spēli, kas viņam patīk un sanāk, kļūstot par neapšaubāmu vērtību lielajos hokeja laukumos.

Latvijas hokeja līdzjutējiem gan klasisks "labuma mērs" ir sniegums izlasē. No Kaspara vienmēr ir daudz prasīts un gaidīts, un teju vienmēr viņš arī ir attaisnojis uz sevi liktās cerības. 2015. gada PČ, kur Daugaviņš-Džeriņš-Dārziņš faktiski vieni (ar "nelielu" Edgara Masaļska līdzdalību kritiskākajos brīžos) "izvilka" visu čempionātu, vēl ilgi var tikt saukts par piemēru, kā jāspēlē komandas līderiem, kā arī daudzi citi piemēri, kad kapteinis uzņēmies iniciatīvu un panācis rezultātu – vai tas būtu reids pār puslaukumu un gols Tima Tomasa vārtos, vai negaidīts metiens pagarinājumā, par ko jau karjeras otrā pusē viņš saņēma savu svaigāko iesauku "Mr.Overtime".

Un nav jau arī tā, ka Daugaviņš = uzvaras. Ir bijuši zaudējumi. Ir bijušas "nozagtas" spēles (2014. gada PČ un neieskaitītais vārtu guvums pret Baltkrieviju), ir bijušas no rokām pēdējā brīdī izlaistas uzvaras (2017. gada PČ mačs pret Vāciju). Tas viss ir bijis, taču katrā šādā brīdī Kaspars ir bijis godīgs pret sevi un pret skatītāju, saucot lietas īstajos vārdos un vienmēr cenšoties izdarīt labāk. Arī tas ir veids, kā tikt pie cilvēku patiesas atzinības un, teiksim atklāti, katrs šajā ziņā vēlētos būt kā Daugaviņš.

Tomēr būtu ļoti netaisnīgi, ka Daugaviņa profesionālā hokeja stāsts beigtos bez triumfa, ar prastu "eh, nesagāja...". Tas nebūtu viņa stilā.

2023. gada pavasarī Kaspars Daugaviņš piedzīvoja sava profesionālā triumfa mirkli. To gaidīja viņš pats, to gaidīja no viņa visi pārējie. Tieši Daugaviņš bija kapteinis komandai, kura sasniedza to, ko no tās gaidīja 35 gadus, – kopš iepriekšējā Latvijas hokeja lielā panākuma, kad Rīgas "Dinamo" tika pie sudraba PSRS čempionātā (interesanti, ka Kaspars piedzima 5 dienas pēc pēdējā čempionāta finālsērijas mača). Simbolisms. Aplis ir noslēdzies!

Par Kasparu Daugaviņu Latvijas hokejā ir bijuši titulētāki hokejisti, lai arī cik nepateicīgs darbs ir mērīt "labumu", ir bijuši arī labāki un rezultatīvāki spēlētāji, taču Daugaviņš Latvijas hokejā ir bijis klātesošs un aktīvs dalībnieks tik daudziem būtiskiem notikumiem, ka, gluži kā savulaik jaunos hokejistus mērīja "balderos", tagad to darīs "daugaviņos".

Saule! Pērkons! Daugaviņš!