Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:875, Did:0, useCase: 3

Andersons bauda līdera lomu Šveicē un joprojām raujas uz Latvijas izlasi

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

Andersons bauda līdera lomu Šveicē un joprojām raujas uz Latvijas izlasi
Toms Andersons. Foto: hccnet.ch

Šosezon Šveices pēc spēka otrajā līgā, kas uzskatāma par pārliecinoši bagātāko otro līgu Eiropā, rezultatīvāko spēlētāju desmitniekā atrodami divi latviešu uzbrucēji. Haralds Egle ieradies no Ziemeļamerikas, kamēr Toms Andersons uz Šveici devās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Sarunā ar portālu Sportacentrs.com olimpisko sapni izdzīvojušais Andersons atzina, ka šobrīd hokeju bauda vairāk nekā pirms diviem gadiem, kad spēlēja augstākajā līgā.

28 gadus vecais Toms Andersons otro sezonu pārstāv "La Chaux-de-Fonds". Komanda bāzējusies pie pašas Šveices un Francijas robežas, 50 kilometru attālumā no Šveices ceturtās lielākās pilsētas Bernes. Taču – Bernē runā vāciski, kamēr Andersona un aizsarga Sanda Smona mājvietā dominējošā ir franču valoda.

Piedāvājums no komandas nācis pēc 2020./21. gada sezonas, kad Andersons augstākās līgas vienības Langnavas "SCL Tigers" rindās 50 spēlēs atzīmējās ar septiņiem punktiem. "Biju iedomājies, ka piedāvājumi no otrās līgas nāks cits pēc cita. Gaidīju līdz vasarai, turpināju gaidīt, bet – bija tikai divi piedāvājumi. "La Chaux-de-Fonds" menedžeris bija ļoti ieinteresēts, pazinu pāris spēlētājus. Pirmo reizi pārcēlos uz franču daļu. Kad spēlēju vācu daļā, teicu, ka nekad nepārcelšos uz franču daļu. Nezinu valodu, neizprotu temperamentu. Taču dzīve piespēlē dažādas iespējas. Lēcu nezināmajā," pauda Andersons.

Pagājušajā sezonā viņš 39 spēlēs izcēlās ar 22 vārtiem un 22 piespēlēm, "La Chaux-de-Fonds" sasniedzot pusfinālu. Jauno sezonu latviešu uzbrucējs sācis ar 24 punktiem 20 spēlēs, līgas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā aizņemot septīto ailīti. Trīs pozīcijas priekšā ar trim punktiem vairāk ieņem Haralds Egle. Andersons ir savas komandas rezultatīvākais spēlētājs, kaut pirmajos piecos mačos viņš iekrāja tikai trīs punktus. Sekoja 11 spēļu rezultativitātes sērija.

"Divus gadus nospēlēju augstākajā līgā, bet tā bija malšanās. Jā, skaities augstākās līgas spēlētājs, bet prieku kā 13. uzbrucējs no hokeja negūsti nekādu. Izej laukumā uz sešām septiņām minūtēm… Pagājušajā sezonā dabūju otro elpu. No pirmās dienas treneris teica, ka man iedos mēnesi, lai atgūstu hokeja garšu, ka uzticība nezudīs. Tā arī aizgāja," skaidroja Andersons. Viņš atkal spēlē kopā ar austriešu centru Oliveru Ahermanu, un abiem esot saskanīgi uzskati par hokeju – nevis skriet un dauzīties, bet kontrolēt ripu un domāt gājienu uz priekšu.

Andersons atzina, ka šobrīd nebūtu gatavs skriet pakaļ jebkuram piedāvājumam, kas nācis no augstākās līgas komandas. "Ja man piedāvātu konkrētu lomu, tad – vilktu atpakaļ. Kaut vai ceturtajā maiņā. Ja par 13. uzbrucēju, tad labāk spēlēju otrajā līgā un gūstu baudu. Skriet tās sešas septiņas minūtes spēlē, savākt trīs punktus sezonā… Ar tādu statistiku beigās ir grūti atrast līgumu," skaidroja Andersons.

Viņš norādīja, ka finansiālajā ziņā otrās līgas bagātākajos klubos, kas tēmē iegūt biļeti uz augstāko līgu – un "La Chaux-de-Fonds" pieskaitāma trim galvenajām favorītēm –, līderiem spēj piedāvāt atalgojumu, kas līdzvērtīgs augstākajā līgā ceturtajās maiņās spēlējošajiem.

Sarunas gaitā latviešu uzbrucējs atklāj, ka pagājušā gada decembrī no savas puses jau bija parakstījis līgumu ar augstākās līgas klubu "Ajoie". Taču janvārī tika atlaists ģenerālmenedžeris, kurš vēl nebija paguvis uzlikt parakstu, un vietā nākušais funkcionārs vilcinājies. "Viņš teica, ka grib vēl paskatīties, kā spēlēju. Pateicu: "Vai nu jā, vai nu nē. Tagad." Ja menedžeris grib, tad grib. Ja negrib un vilcinās, tad beigās tāpat spēlēšu kā 13. uzbrucējs. Tad labāk spēlēju pašreizējā klubā un gūstu baudu."

Pēc atgriešanās no Pekinas olimpiskajām spēlēm Andersonu uzrunāja "La Chaux-de-Fonds" menedžeris. "Paprasīja: "Tad tev nav līguma? Nu labi, ienāc manā ofisā."" Ātri izdevās vienoties par sadarbības turpināšanu uz diviem gadiem.

Uz Pekinu viņš devās kā viens no Latvijas valstsvienības rezervistiem. Lēmumu Andersons pieņēmis pēc ilgām pārdomām, bet izdarītā izvēle atmaksājās – viņš tika laukumā apakšgrupas noslēdzošajā mačā pret Slovākiju. Spēlējot kopā ar Denisu Smirnovu un Kasparu Daugaviņu, viņš laukumā pavadīja astoņas minūtes un 2:5 zaudējumā atzīmējās ar -1 lietderības koeficientu.

"Pie sevis domāju, ka droši vien nespēlēšu, taču atteikt arī negribējās. Varbūt iespēja aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm būs vienīgo reizi mūžā, un varbūt tomēr tikšu laukumā. Sākumā gan nekāda prieka nebija. Jādzīvo slimnīcas apstākļos, turklāt rezervisti nebija kopā ar komandu – dzīvojām citā viesnīcā, satikāmies tikai ģērbtuvēs un uz ledus. It kā esi tur, bet – neesi tur. Taču beigās jāsaka, ka nepaveicās Karsumam, bet paveicās man."

Latvijas izlase ceturtdien un piektdien aizvadīs pārbaudes spēles pret Norvēģiju un Dāniju. Ja komandas biedrs Smons valstsvienībai nevarēja pievienoties savainojuma dēļ, tad Andersonam galvenais treneris Harijs Vītoliņš atzinis, ka vēlas pārbaudīt tos hokejistus, kurus nav redzējis tik daudz. "Bija atbraucis paskatīties mūsu spēli Cīrihē, teica, ka varbūt izsauks uz decembra pārbaudes spēlēm."

Andersons bijis kopā ar Latvijas izlasi vairākās pavasara nometnēs, pirmo reizi 2015. gadā, taču debitēt pasaules čempionātā uzbrucējam nav izdevies. Pirms trim gadiem viņš devās uz Bratislavu, tomēr beigās netika pieteikts turnīram. Reizēm konkurenti bijuši labāki, reizēm pievīlusi veselība. Arī šajā pavasarī.

"Nedaudz ieplīsa muskulis. Izlasē vispār ir melnā strīpa – kādas trīs četras reizes dabūju traumu. Arī novembrī pirms olimpiskajām spēlēm dabūju galvas traumu. Kaut kā neiet. Bet – kamēr būšu vajadzīgs izlasei, tikmēr braukšu. Mēs esam maza tauta, un esmu patriotisks. Tas ir iemesls, kāpēc dzenos pēc izlases. Vienmēr gribu uzvilkt Latvijas kreklu. Man jau cilvēki prasa, kāpēc vēl raujos. Par ļaunu man tas nenāks. No traumām tāpat nav iespējams izvairīties."

Andersons uz Šveici pārcēlās 2009. gadā, kad komandā viņu un vārtsargu Ivaru Punnenovu palīdzējis iekārtot tieši Vītoliņš. Nācies saskarties ne tikai ar pirmo patstāvīgo dzīvi, bet arī ar dokumentu problēmām – otrajā sezonā Andersons nedrīkstēja spēlēt vadošajā junioru līgā. Mainītas komandas, meklēti aģenti. Arī ceļš profesionāļos sākās ar sava ceļa laušanu – viņš nospēlēja piecas sezonas otrajā līgā, līdz beidzot tika pie debijas augstākajā.

"Neko nenožēloju. Guvu lielāku spēļu praksi, attīstījos kā spēlētājs. Manā gadījumā tas nāca tikai par labu. Ja sāktu augstākajā līgā, mani kā jauno liktu ceturtajā maiņā, un būtu ar nodurtu galvu tikai jāskrien pakaļ ripai. Zaudē pārliecību… Otrajā līgā deva spēlēt, daudz spēlēt, un iemaņas nekur nepazuda. Protams, augstākā līga bija sapnis, vienmēr cerēju, ka tur tikšu. Sapni piepildīju," sacīja Andersons.

Kaut gan Šveicē pavadīti vairāk nekā desmit gadi, viņš atzina, ka dzīvi pēc hokeja saista ar atgriešanos mājās – Latvijā.