Viedoklis: Ķīviņi, nepastāvība, tirgus placis – Latvijas futbola politikas ilgstošais haoss

Stratēģijas meklējumos
Ja piecus kongresus 2019. gadā, valdes locekļu atkāpšanos un izbalsošanu kongresos, ieskaitot prezidenta gāšanu no troņa, jucekli ap ģenerālsekretāra amatu, statūtu vilkšanu garumā un draudiem ar Normalizācijas komiteju, leģionāru noteikumu maiņu un pat piecus izlases galvenos trenerus četru gadu laikā lielā mērā var norakstīt uz cīņu par varu un politisko nestabilitāti iepriekšējos dažos gados, tad citādi ir ar līgu sistēmu, kurā skaidras vīzijas vai šīs vīzijas realizācijas trūkums valda jau krietni ilgāku laiku. Licencēšanas procesa neiziešanas dēļ šosezon Virslīgā startēs tikai deviņi klubi. Ja nākamgad viss būs kārtībā un atgriezīsimies pie plānotajām desmit komandām, tad būs sasniegta jubilejas piecpadsmitā sezona pēc kārtas, kurā Virslīgas sezona sāksies ar atšķirīgu vienību un/vai apļu skaitu, nekā pabeidza iepriekšējo sezonu. 15.!

Nosacīti stabilitātes periodi bija no 2012. līdz 2014. gadam, kad trīs sezonās bija 10 klubi un mainījās vien apļu skaits (4-3-4), un no 2015. līdz 2018. gadam, kad četras sezonas pēc kārtas sāka astoņi klubi, taču divas no tām "Gulbenes" un "Babītes" diskvalifikāciju dēļ pabeidza tikai septiņi. Tiesa, arī 2015. un 2016. gadā, atbilstoši agrākam neoficiālam plānam, bija jāstartē desmit, nevis astoņiem klubiem, bet toreiz no Virslīgas kartes pazuda divas "Daugavas". Virslīgas tradicionāli atšķirīgo komandu skaitu var attaisnot gan ar diskvalifikācijām, gan licencēšanas problēmām, tikmēr 1. līgas vīzija kopš Kazakeviča stāšanās sporta direktora amatā ir mainījusies jau četras reizes. No 2014. gada 1. līga atteicās no dublieru dalības un, saglabājot 16 komandu skaitu, pārgāja uz plašas reģionu taktikas ieviešanu, taču skaitliskais sastāvs pakāpeniski ruka. Nāca Kaspara Gorkša prezidentūra un vēlme iet igauņu ceļu, dublierus atkal iepludinot līgu piramīdā un pārejas periodā dublieru čempionātu padarot par 1B līgu, taču pēc viņa gāšanas jau uzreiz federācija atgriezās pie dublieru čempionāta, otro komandu faktisko atgriešanos 1. līgā nemaz nesagaidot.

Tikpat regulāri vīzijas un procesu kārtība mainās arī Latvijas futbola aisberga virsotnē jeb izlasē. Pēc Mariana Pahara demisijas federācija ar prezidenta Gunta Indriksona, ģenerālsekretāra Jāņa Mežecka un Treneru asociācijas svētību atgriezās pie Aleksandra Starkova, kurš patiešām veidoja pilnīgi jaunu modeli, taču tā dienas gaisma izslēdzās jau pēc gada Gibraltārā. Nākamo treneri izraudzījās īpaša darba grupa, kas strādāt sāka vēl pirms prezidenta vēlēšanām un beigās izvēlējās Miksu Pātelainenu, nevis jaunā prezidenta Gorkša kandidātu Slavišu Stojanoviču. Jauns prezidents, jauni tikumi un arī jauni mērķi – no Starkova ilgtermiņa vīzijas pārgājām uz īstermiņu (jo Latvijas futbols bija noguris no zaudējumiem – ja tolaik būtu zinājuši, ka zaudējumi vēl tikai sākas...), kurā vietējo saimniecību praktiski nepārzinošam cilvēkam jau pusgadā bija jāpanāk pirmā vieta Nāciju līgas apakšgrupā, kurā mēs objektīvi bijām galvas tiesu vājāki par gruzīniem. Nesanāca – uz redzēšanos. Ziemā sekoja trešais atšķirīgais trenera izvēles process pēc kārtas – valde trenera atrašanu uzticēja prezidentam Gorkšam, kurš beidzot varēja atvest savu neseno kandidātu Stojanoviču. Īstermiņa vīziju atkal nomainīja ilgtermiņa vīzija uz trim gadiem, kas, paredzami, beidzās jau nākamajā rudenī pēc Gorkša gāšanas un kopumā briesmīga, taču ar uzvaru noslēgta cikla Stojanoviča vadībā, un slovēņa trīs gadu nepareizo vīziju nomainīja Treneru asociācijas izvēlētā Kazakeviča trīs gadu pareizā vīzija, jo valde pieprasīja vietējo treneri. Stojanoviča gadījumā atlaišana būtu saprotama un varbūt pat vajadzīga pēc kauna pret slovēņiem (0:5) vai austriešiem (0:6), bet ne ziemā, pasūtot trīs mājas tālāk pirmajā brīdī, kad treneris bija sācis izprast materiālu, ar kuru jāstrādā.

Leģionāru limita svētais karš
Lai arī šobrīd izskatās, ka Virslīga karā pret federācijas valdi ir apvienojusies diezgan cieši vienotā dūrē (kas loģiski, jo var ciest visu klubu maciņi), arī leģionāru tēmā sadrumstalotība un vīzijas maiņa ir bijusi ievērojama – šķiet, nemainīgas pozīcijas bijušas tikai visu jau pieņemtajā homegrown jeb asociācijā sagatavoto spēlētāju jēdzienā, pret kuru publiski neiebilst neviena no ierakumu pusēm. Tagad Virslīga valdei pārmet interešu konfliktu un neieklausīšanos padomdevējos (un es pievienojos abiem pārmetumiem), bet daudzi jau droši vien ir piemirsuši, ka leģionāru kara sākumā 2018. gadā bija pretēji – gan ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks apšaubīja virknes klubu patiesos nodomus un argumentācijas trūkumu, gan arī vairāki klubi pārmeta Virslīgas priekšsēdētājam Maksimam Krivuņecam, kuru Māris Verpakovskis RFS ģenerāldirektora amatā nomainīja tikai gadu pēc Krivuņeca jaunā krēsla iegūšanas, interešu konfliktu un RFS interešu lobēšanu. Cik pamatoti, cik ne – tas ir cits jautājums, bet šo divarpus gadu laikā nometnes ir bijušas ļoti dažādas un argumenti un piedāvājumi – tāpat. Tādēļ īsais atskats uz leģionāru hronoloģiju, kaut gan iekļaut varētu vēl virkni punktu.

03.09.2018. Virslīgas klubi ar rezultātu 7-1 nobalso par vēlmi, lai Eiropas Savienības pilsoņi neskaitītos leģionāru statusā un tādējādi nepārkāptu Eiropas Savienības likumdošanu par vienotām darba tiesībām. Klubi atbalsta arī līgas paplašināšanu un leģionāru reģistrācijas maksas ieviešanu, šo naudu piedāvājot sadalīt tiem Virslīgas klubiem, kurus pārstāv jaunatnes izlašu spēlētāji.

24.10.2018. Virslīgas tā brīža līderes "Riga" un "Ventspils", kā arī iepriekšējo divu gadu čempions Jūrmalas "Spartaks" sinhroni publicē gandrīz identisku vēstuli, apsūdzot Krivuņecu RFS interešu lobēšanā un kritizējot piedāvāto 17/8 leģionāru limitu sezonas pieteikumā, jo, viņuprāt, Latvijas futbolā nav tik daudz vietējo spēlētāju, lai katra komanda spētu pieteikt 17 latviešus un saglabātu konkurētspējīgu sastāvu. Tas viss notiek dienu pirms Virslīgas sapulces, kurā jābalso par jaunā leģionāru limita piedāvājumu.

25.10.2018. Nākamās dienas rītā seko sinhrons atbildes trieciens no trešajā un ceturtajā vietā esošajām RFS un "Liepājas", kā arī priekšpēdējā vietā esošās "Mettas", iestājoties par leģionāru limitu 17/8 (tātad sezonas pieteikumā no 25 spēlētājiem drīkstētu būt tikai astoņi leģionāri, bet laukumā īpašu ierobežojumu nebūtu) un pārmetot iepriekš minētajam trio savtīgu interešu lobēšanu, kuras nesaskan ar Latvijas futbola interesēm. Tobrīd RFS bija pārliecinoši visplašāk pārstāvētais vietējais klubs Latvijas izlasē, un trīs klubi savās vēstulēs uztraucās, lai netiktu pieļauta iespēja vagoniem vest šaubīgas kvalitātes ārzemniekus – sak, labāk astoņus labus nekā padsmit viduvējus. Kā slikts piemērs tika izcelts lielais leģionāru skaits Eirokausos – "Riga" tovasar uz Eiropas skatuves debitēja ar vidēji četriem latviešiem sākumsastāvā (Virslīgā bija jāsāk ar vismaz sešiem), bet "Ventspils" jaunā īpašnieka Adlana Šišhanova vadībā atbildes spēlē Bordo sāka ar tikai diviem vietējiem spēlētājiem Maksimu Uvarenko un Vitāliju Jagodinski.

25.10.2018. Vēlāk tajā pašā dienā "Riga" izpilddirektors Romāns Lajuks, kurš nesen, pašam atrodoties Kiprā, pārliecinoši tika izbalsots no Virslīgas valdes (tiesa, tiesnešu jautājuma dēļ un arī pats jau bija uzrakstījis atlūgumu), kopsapulcē izsaka neuzticību Krivuņecam un kopā ar "Ventspils" un "Spartaka" pārstāvjiem pamet sapulci. Pieci palikušie klubi vienbalsīgi nobalso par komiteju ieteiktā 17/8 limita virzīšanu. LFF administrācija savukārt bija piedāvājusi 9/9 modeli spēles pieteikumā un 4/7 modeli vienlaikus laukumā (jeb ne vairāk par deviņiem ārzemniekiem spēles protokolā un ne vairāk par septiņiem ārzemniekiem vienlaikus laukumā).

29.10.2018. Četras dienas vēlāk Pukinsks valdes sēdē pauž, ka klubi nav pastāvīgi savā viedoklī un, iespējams, lemj savtīgu, nevis Latvijas futbola interešu vārdā. Valde oficiāli apstiprina asociācijā sagatavota spēlētāja jēdzienu, taču noairē Virslīgas atbalstīto 17/8 modeli un izveido darba grupu, kurai mēneša laikā jāsagatavo jauns piedāvājums. Kaut arī diskusijās izskan bažas par tiesvedības draudiem, noairēts un uz vairākiem gadiem aizmirsts tiek arī Eiropas Savienības spēlētāju jautājums, kas jau sen kā ir pieņemts Lietuvā, bet Latvijas futbola retorikā atgriezās tikai iepriekējā mēneša kašķa dēļ.

26.11.2018. Federācijas valde ievieš pārejas modeli, 2019. gadā saglabājot 6+5 limitu laukumā, 2020. gadā pārejot uz 5+6, bet 2021. un 2022. gadā – uz 4+7, sezonas pieteikumā no 2020. līdz 2022. gadam pieļaujot 12 leģionāru reģistrāciju. Lēmums ir vienbalsīgs, par balsojot arī Virslīgas klubu pārstāvjiem Guntim Blumbergam, Aleksandram Isakovam un Mārim Verpakovskim, kurš nupat bija "Liepājas" prezidenta krēslu nomainījis pret RFS ģenerāldirektora posteni.

16.08.2019. Neapmierinātība ar Gorkša varu aug augumā, un Virslīga, lai arī ne vienbalsīgi, atbalsta leģionāru limitu 3+8 jeb līdz pat astoņiem ārzemniekiem vienlaikus laukumā. Pret bija "Jelgava", "Daugavpils" un "Liepāja".

30.09.2019. Federācijas valde ar balsojumu 6-4 apstiprina limitu 3+8. Balsojumu sekmē arī valdes sastāva daļēja nomaiņa, taču jāizceļ trio Isakovs, Blumbergs un Vadims Direktorenko – pirms tam paši atbalstījuši pārejas modeli un pakāpenisko 4+7 sasniegšanu, tagad viņi lemj par labu viena soļa pārejai uz 3+8. Zīmīgi, ka domas mainīja Isakovs – Klubu sacensību komitejas vadītājs, kurš viedokļa straujo maiņu pamatoja ar izlases vājajiem rezultātiem (atgādinājums par Stojanoviča 0:5 un 0:6).

04.02.2021. Federācijas valde no 2022. gada ar balsojumu 6-3 ievērojami paceļ ārzemju spēlētāju reģistrācijas maksu un ar 8-0-1 būtiski paceļ ārzemju treneru reģistrācijas maksu (tāda pastāvēja arī agrāk, tas nav šīs ziemas ievedums). Lai arī prezidents Vadims Ļašenko balso pret Anda Rozīša priekšlikumu par spēlētāju maksas ievērojamu pacelšanu no 2022. gada sezonas (Rozītis sākotnēji pat vēlējās to mainīt jau šosezon), tas gan nenozīmē, ka prezidents ir pret maksas celšanu. Kā minēts sēdes protokolā, tieši Ļašenko pirmais rosina pārskatīt reģistrācijas maksu, taču Rozīša piedāvājums priekšplānā izvirzās acīmredzot konkrētības dēļ.

Valde reģistrācijas maksu palielināja par spīti tam, ka nemaz netika balsojumam virzīts oficiāls piedāvājums, kur un kā šo naudu sadalīt vai investēt (taču ir visai tiešs neoficiāls mājiens par lielas daļas novirzīšanu arī 1. līgas klubiem - iepriekšējā sezonā fonds pilnā apmērā palika Virslīgā). Personīgi es neesmu liels pretinieks reģistrācijas maksas celšanai (lai gan ir arī mazāk dārgi veidi, kā ierobežot leģionāru īpatsvaru), ja naudas izlietojums ir tā vērts, taču es noteikti esmu pret, ja nezinu, kā un kur šie papildu līdzekļi tiks ieguldīti. Te gan jāpiebilst, ka nepilnīgus lēmumus federācija pieņēma arī agrāk. Arī pirms tam valde bija apstiprinājusi reģistrācijas maksu bez tobrīd zināma konkrēta naudas sadalījuma, un arī jaunais leģionāru limits tika pieņemts, balsojot par izolētu 3+8 - bez piebildes par piesakāmo ārzemnieku skaitu šī informācija ir gandrīz vai bezvērtīga. Arī pati Virslīga savu augusta balsojumu veica par nepilnīgu reglamenta paragrāfu, rosinot 3+8, bet nepiedāvājot precīzāku sezonas pieteikuma sadalījumu. Ja domājat, ka astoņu ārzemnieku limits pamatsastāvā nozīmē vienu un to pašu gan 17/8, gan 15/15 pieteikuma apstākļos, tad maldāties - atšķirība ir milzīga gan tajā, cik minūšu sezonā aizvadīs leģionāri (15/15 pieteikums ļauj vienu ārzemnieku astotnieku gandrīz pilnībā rotēt pret citiem leģionāriem), gan tajā, kā reglaments ietekmēs konkurētspēju Eiropā (Eirokausiem nedrīkst pieteikt vietējam čempionātam nepieteiktus spēlētājus).

Saprotams, Virslīgas klubi milzīgu akcentu izdara uz ārzemju resursu reģistrācijas sadārdzināšanos – maksimālie 15 leģionāri no nākamās sezonas, ja lēmums paliks spēkā, maksās vairāk nekā divkāršu summu. No savas puses šim argumentam gribētu piemest vēl vienu pagali – valde ne tikai ir lēmusi par lielu sadārdzinājumu, bet, manuprāt, arī ačgārnā proporcijā. Kamēr 15 leģionāru reģistrācijas kopsumma sadārdzināta par 2,16 reizēm, daudz dīvaināk pat ir tas, ka pirmo astoņu reģistrācija ir palielināta trīskārši. Manā izpratnē būtu jābūt otrādi – rūpējoties par vietējo un, īpaši, vietējo jauno futbolistu spēles laiku, lielāka problēma, ja to var dēvēt šādi, ir nevis tie klubi, kuri piesaka nelielu leģionāru skaitu, bet gan tie, kuri piesaka padsmit ārzemnieku. Ja īstais mērķis ir mazināt ārzemnieku īpatsvaru līgā (nevis palielināt reģistrācijas maksu apmēru), tad loģiskāk būtu, ja kopējās summas divkāršu sadārdzinājumu sasniegtu uz 9.-15., nevis 1.-8. leģionāru rēķina. Vienkāršāk iekasēt gan ir uz pirmo rēķina, jo kaut dažus ārzemniekus taču ņems visi.

Slēgtie klubiņi
Virslīga savā vēstulē kā papildu argumentu minēja Sacensību komitejas viedokli, kas bija pretrunā valdes vēlākajam lēmumam. Šajā ziņā būtu bijis ļoti dīvaini, ja komitejas un Virslīgas domas atšķirtos, jo šīs komitejas sastāvu veido priekšsēdis Isakovs un locekļi Māris Verpakovskis, Ģirts Mihelsons un Ainārs Dakša jeb trīs Virslīgas klubu un arī līgas biedrības augsta ranga amatpersonas. Isakovs un "Daugavpils" gan ir ļoti labs piemērs, kad Isakova vadīts klubs var balsot pretēji Isakova vadītai komitejai, tomēr grūti nepamanīt Virslīgas dominanci šīs komitejas sastāvā – ja mēs apšaubām valdes lēmumus 1. līgas dominances dēļ (četri no deviņiem valdes locekļiem pārstāv 1. līgu, un viņi visi balsoja par leģionāru maksas celšanu - viceprezidenti Sergejs Kovaļovs un Olafs Pulks un locekļi Andis Rozītis un Jānis Engelis), tad tikpat labi varam apšaubīt arī komitejas ieteikumus Virslīgas dominances dēļ. Nepārprotiet, tas nav mēģinājums kādu apvainot negodprātībā – tikai norāde, ka gan valdes, gan komitejas sastāvs visdrīzāk nav optimāls un ka izvairīties no interešu konfikta federācijas procesos ir teju neiespējami. Un tas tikai ir vēl viens labs piemērs jau vairākus gadus samilzušajam stāstam, ka Virslīgas sakarā ir nepieciešams jauns risinājums.

No vienas puses, biedrība "Latvijas Futbola virslīga" jau sen kā pārkāpj savas pilnvaras, balsojot un publiski tirzājot dažādus sacensību, tiesāšanas, reglamenta jautājumus, kaut gan biedrības primārā funkcija meklējama līgas komercdarbībā. Formāli šie jautājumi vispār nav tās darīšana. Taču, no otras puses, šie balsojumi, saprotams, ļoti skaidri parāda to, ka klubi briest demokrātiskākam procesam un vēlas gan tikt sadzirdēti, gan arī lielāku teikšanu ikdienas dzīvē. Virslīgai nedrīkst dot simtprocentīgu pašnoteikšanos, jo augstākā līga nepieder tikai klubiem – tas ir arī ļoti būtisks instruments Latvijas futbola saimniecībā un jaunatnes futbolistu izaugsmē, tātad tā ir arī federācijas, ne tikai pašu klubu interešu sfēra. Taču vienlaikus nav vēlama arī pašreizējā situācija, kurā valdei ir 100% teikšana par Virslīgu – komitejām ir tikai ieteikumu funkcija, kuru valde, kā redzam, var mierīgi ignorēt, bet Virslīgas balsojumam nav pat ieteikuma funkcijas, jo šādiem balsojumiem pašreizējā procesu struktūrā idejiski nemaz nebūtu jābūt. Vai tā būtu jauna komiteja, kurā federācijas un klubu intereses apvienotu labākā proporcijā, vai tā būtu sadarbības līguma noteikumu maiņa, vai tā būtu Virslīgas valdes x locekļu garantēšana federācijas valdē vai kā citādi – modeļu var būt ļoti daudz, bet skaidrs, ka jauns modelis ir vajadzīgs, jo Virslīga iepriekšējā desmitgadē ir augusi ne tikai sportiski un finansiāli, bet arī politiski un ir pāraugusi to biedrības statusu, kāds tas bija dibināšanas sākumā.

Arvien uzskatāmāk redzams, ka jāmainās arī licencēšanas noteikumiem. Raksta sākumā minētā Virslīgas formātu maiņa lielā daļā gadījumu bija saistīta ar viena vai vairāku klubu nespēju tikt pie Virslīgas licences, un arī šajā sezonā deviņi klubi, nevis desmit, būs tieši šā iemesla dēļ. Neesmu cienītājs noteikumu maiņai spēles laikā, tādēļ drīzāk atbalstu "Audas" nepielaišanu, ja tas bija atbilstoši prasībām, nekā Lietuvas izņēmuma piemēru, bet tajā pašā laikā ir acīmredzams, ka tamlīdzīgi "Audas" gadījumi pašreizējos noteikumos būs vēl un vēl, nevis ir vienas ziemas stāsts. Galvenais šķērslis ir tieši akadēmiju jautājums – lai spēlētu Virslīgā, vai nu akadēmijai jābūt pašiem, vai uz sezonu jāīrē cita kluba akadēmija, vai arī galdā jāliek 200 tūkstoši eiro. Ja pašlaik ir tikai 13 akreditētas akadēmijas (akadēmiju skaits, protams, nav kalts akmenī, taču arī strauji uzlabot to nav viegli), tad spriediet paši, cik reāli ir ilgtermiņā gan nokomplektēt 10 klubu Virslīgu, gan ievērot sportisko principu. Turklāt jaunā leģionāru limita dēļ arī 10 komandu līga varētu būt pārāk šaura (tiesa, ir lielas šaubas, vai 12 klubu līga būtu finansiāli konkurētspējīga).

Šā gada Virslīgā Jūrmalas klubi "Spartaks" un "Noah" spēlēs ar "Super Nova" un "Dinamo Rīga" akadēmijām (tehniski savas akadēmijas nav vēl virknei klubu, tomēr šīs sezonas kontekstā atļaušos tās uzskatīt par vienotām struktūrām pēc būtības), bet ārpus Virslīgas pāri paliek "Tukums 2000", JDFS "Alberts", "Jelgava" un "Rēzekne". Pašreizējie noteikumi dod vēstījumu, ka uz Virslīgu ir jēga cerēt tikai tad, ja tev ir sava akadēmija, vai arī tev netrūkst naudas, lai Virslīgas apakšgala kluba budžetu iemaksātu federācijas kontā kā dalības maksu, lai tikai drīkstētu apsēsties pie lielo vīru pokera galda (taču naudu vēl vajadzēs arī spēlēšanai). Attiecīgi "Audai", "Grobiņai" vai vēl kādam bez akadēmijas 1. līgā risināt īstermiņa sportiskus mērķus jēga ir tikai tad, ja tiem jau ir bagāts investors – visādi citādi tie drīzāk ir 1. līgas dalībnieki ārpus konkurences (kā agrāk dublieri). Varbūt pat 1. līgas tabulā būtu vēlams pielikt birku "bez akadēmijas", lai līdzjutējiem būtu saprotamāk, kam ir un kam nav reāli spēlēt Virslīgā. Atkal iespējamo variantu ir daudz, bet starp acīmredzamākajiem – vai nu pārskatīt obligātas akadēmijas prasību kā tādu, vai arī jaunpienācējām no 1. līgas dot oficiālas atlaides un noteikt termiņu (piemēram, sezona vai divas), līdz kuram jāiegūst nepieciešamais jaunatnes kluba līmenis. Starp citu, LFF-B licencei, kas vajadzīga 1. līgā, līdzīga atkāpe noteikumos pastāv.

Kongress nav tikai sen neredzētu draugu saiets, kurā paēst pusdienas
Vēl viens slēgtais klubiņš ir valdes vēlēšanas, jo jaunie statūti paredz ne tikai to, ka savas kandidatūras izvirzīšanai vajag 10% biedru parakstus, bet arī to, ka katrs biedrs katram no trim amatiem (prezidenta, viceprezidenta un locekļa) drīkst izvirzīt tikai vienu personu. Tas nozīmē, ka katrā no trim posteņiem maksimālais kandidātu skaits ir desmit vai pat deviņi, ja biedru skaits slikti dalās ar 10. Kamēr prezidenta un arī viceprezidentu posteņos tas nav tik būtiski, tad locekļu amatos gan – valde sastāv no viena prezidenta, diviem viceprezidentiem un sešiem locekļiem, tādējādi vēlēšanās uz sešiem valdes locekļu krēsliem būs ne vairāk par 9-10 kandidātiem. Tas savukārt nozīmē vienu – vēlēšanas faktiski notiek jau pieteikšanās stadijā un neizlēmušam biedram nav iespējas izvirzīt, piemēram, 2-3 kandidātus, kurus labprāt vērtētu vēlēšanu procesā un tikai tad spiestu pogu vai vilktu ķeksīti. Biedram pārliecinātam jābūt jau tobrīd. Un šī sistēma nozīmē arī to, ka garlaikotam kandidātam ir teorētiskas iespējas savākt tik daudz parakstu, lai liegtu pieteikties citiem un valdi uz kādu periodu atstātu bez lemttiesībām.

Esam nonākuši līdz valdei un kongresam. Ko tikai jaunu neesam uzzinājuši – valdē strādā provinciāļi un komunisti, kuriem ir pārāk daudz amatu, kuriem nevajadzētu būt akadēmijām un kuriem nebūtu jāsaņem alga par darbu valdē. Man ir tikai viens jautājums – kur jūs bijāt pagājušā gada 3. jūlijā? Vai kur jūs bijāt 2019. gada 12.decembrī, kad kongress ar 93,3% balsu apstiprināja jaunos statūtus, kas paredzēja algas maksāšanu valdei un valdes vēlēšanu sašaurināšanu? Valde savos amatos nenokļuva no zila gaisa, to iebalsoja Latvijas futbola sabiedrība. Turklāt – pārliecinoši! No 126 klātesošajiem biedriem par Anda Rozīša ievēlēšanu valdē nobalsoja 92 (73%), bet par Jāni Engeli – 88 (70%). Pirms vēlēšanām topošais prezidents Vadims Ļašenko balotējās kopā ar savu komandu, kas šobrīd arī veido gandrīz visu valdi. No Ļašenko komandas valdē neiekļuva vienīgi Jānis Apse, kurš par divām balsīm zaudēja Anastasijai Kučinskai, kura vienīgā no valdes nebija Ļašenko vilcienā. Visi astoņi ievēlētie no Ļašenko komandas saņēma 67%-77% balsu. Ja Virslīgas pārstāvji paši nekandidē, tad ir diezgan dīvaini astoņus mēnešus vēlāk dzirdēt, ka valdē ir pārāk daudz 1. līgas pārstāvju. Protams, pastāv iespēja, ka Virslīgas klubi balsoja pret, un viņu balsis 1. līgas valdes ievēlēšanai nemaz nav nepieciešamas, tomēr neatceros, ka tolaik būtu dzirdējis kritiku par valdes sastāvu vai izvēles iespēju trūkumu (jo tā jauno statūtu dēļ var būt objektīva problēma). Tieši pretēji, kopš Gorkša gāšanas publiskais noskaņojums bija, ka beidzot ejam uz priekšu un nu tik sāksim strādāt kā viena komanda un dzīvot kā viena laimīga ģimene.

Pagāja gan tikai daži mēneši, līdz uzzinājām, ka jauno prezidentu Vadimu Ļašenko kāds šantažē, bet vēl dažus mēnešus vēlāk uzzinājām, ka īstais valdītājs federācijā ir Dainis Kazakevičs. Lai arī Kazakeviča ietekme gaiteņos, Rozīša amati un Engeļa akadēmija bija labi zināma vai vismaz nojaušama informācija gan vēlēšanu kongresā, gan daudzos kongresos pirms tam, publiski tā par problēmu kļuvusi tikai tagad – pēc tam, kad valde ir uzkāpusi uz varžacīm vienai klubu grupiņai. Tas neinteresēja ne tad, kad iepriekšējā valde (vairāki ir palikuši arī jaunajā sasaukumā) no atbildības par izlases trenera izvēli muka kā no mēra un visu uzvēla Treneru asociācijai, ne tad, kad no šīs Treneru asociācijas pie jauniem amatiem tika vēl trīs personas, Jurijam Andrejevam par sporta direktoru tiekot apstiprinātam trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām, ne tad, kad bija jāvēlē valde. Tā par problēmu kļuva tikai 4. februārī. Un šī ir būtiska problēma – pārāk lielai daļai biedru (un ne tikai zemo līgu klubiem!) ir vienalga par to, kas notiek ārpus viņu burbuļa, un pārāk liela daļa biedru neredz saikni starp pašu balsojumiem kongresos un to, kā pēc tam tiek vadīta futbola dzīve valstī. Ja kongresi atgādina Austrumu tirgu, gan diskusiju kultūras ziņā, bļaustoties par pilnīgi nesvarīgām lietām, nevis argumentēti izprašņājot kandidātus vai analizējot pašreizējo amatpersonu darbu, gan balsojumu ziņā, pogas spiežot nepareizo motīvu dēļ, tad nav liels pārsteigums, ka šādā veidā vēlēti cilvēki tieši šādā pašā veidā spiež pogas savos balsojumos.

Valde ir Latvijas futbola sabiedrības atspulgs. Ja mums nepatīk, kā Latvijas futbolu vada citi, vai mums nepatīk, kuri cilvēki vada Latvijas futbolu, tad ir pavisam vienkārša recepte – pārstājam būt vienaldzīgi un viedokli mainīt ik pēc mēneša atkarībā no savām šaurajām interesēm un sākam iesaistīties Latvijas futbola politiskās vides veidošanā arī paši, nevis kongresus uzskatām tikai par iespēju sastapt sen neredzētas paziņas un labā kompānijā paēst pusdienas. Ceru, ka šis haoss ir tikai veids, kādā Latvijas futbols mācās demokrātiju pēc ilgiem, ilgiem viena vadoņa gadiem.