Viedoklis: "Nulles tolerance" un Eirokausu panākumi, "Liepājas" ambīcijas

Maz spēļu, daudz baudas!
Pēdējā nedēļā Latvijas futbola līdzjutēji lutināti tā kā sen nav lutināti. No jūsmošanas par Latvijas klubu fantastisko startu Eiropas līgā jau sausa mute (taču uzslavas tiešām ir pelnītas!), un pēc brīnišķīgās futbola ceturtdienas daudzi noteikti jau mazliet piemirsuši par sižeta ziņā fantastisko Kurzemes trilleri pagājušajā sestdienā. Tas arī bija ko vērts!

Atklāti sakot, lai gan daudzi sūdzas, ka astoņas komandas Virslīgā ir maz, un spēļu skaits ir neliels, turklāt pēc „Gulbenes” izslēgšanas spēļu kļuvis vēl krietni mazāk (vienā kārtā četru maču vietā tikai trīs), savā ziņā tas pat ir labi – katras spēles nozīme ir krietni lielāka, un vismaz es katru divcīņu gaidu ar lielāku nepacietību nekā iepriekš. Tā teikt, laba daudz nevajag. Tāpat, pateicoties Eirokausu rezultātiem, vismaz šogad diezgan neaktuālas kļūst runas par kluso vasaru un nelielo spēļu skaitu tieši karstākajā gadalaikā. Jā, Virslīgas kalendārs atkal tiek saraustīts lupatu lēveros, taču kopumā futbola pietiek.

Protams, būtu patīkamāk, ja pie šī brīža spēļu kopējā skaita raibāka būtu dueļu dažādība, nevis četrreiz katrs ar katru, taču neatgriezīsimies pie sāpīgā temata par kārtīgu futbola klubu skaitu Latvijā.

Tiesa, būtiska piebilde par katras spēles burvību un lielo vērtību – jā, tā tas ir, un Sportacentrs.com nodrošina visu spēļu tiešraides, taču skaidrs, ka reģionos futbola līdzjutēji diez vai ir mierā, ka spēles viņu mājās notiek tik reti. Klātienes efekts tomēr ir klātienes efekts, un aiziet uz futbola stadionu un just līdzi savējiem ir vesels piedzīvojums, ko neaizstāt ar tiešraidi televīzijā vai internetā. Piemēram, Eirokausos nestartējošajai "Liepājai" šogad, neskaitot Latvijas kausa izcīņu, mājās iznāk tikai 12 spēles, sezonas laikā nesanāk pat divi mači mēnesī...

"Liepājai" jāstūrē uz zeltu
Ja par sportisko pusi, tad pagaidām sezona kā pa sviestu rit „Liepājai”. Vairākkārt šīs sezonas gaitā (uzsvēršu - pirms vasaras transfēru perioda!, kurš daudz ko mainījis) esmu uzsvēris, ka, manuprāt, šī komanda ilgtermiņā nenoturēsies 1.vietā – sak, azartisks, skatāms futbols tas ir labi, bet titulus iegūst nobriedušas un stabilas komandas. Līdz šim aizvadītās 11 spēles atļaušos nosaukt par īstermiņu un iegūtie 22 punkti tika iekrāti ne bez veiksmes palīdzības. Pamatā šādi apgalvoju balstoties uz subjektīvi redzēto laukumos, tātad "Liepājas" sniegumu, bet, ja par faktiem, tad „Liepāja” pēdējās 15 minūtēs ir izrāvusi papildus sešus punktus (divus zaudējusi), un +4 ir pārliecinoši labākais rādītājs Virslīgā, jo, lai cik sīva nebūtu sezona, ar citu komandu piedalīšanos maču likteņi pēdējās 15 minūtēs praktiski nav izšķīrušies. Divreiz ļoti sāpīgi apbižota „Jelgava” – 1.aplī liepājnieki mazākumā izrāva 2:1 uzvaru 89.minūtē, bet salīdzinoši nesen Liepājā vēl 86.minūtē tablo rādīja 0:1, bet Viktora Dobrecova padotie atkal izrāva 2:1.

Nē, es nenoniecinu „Liepājas” paveikto (galu galā atcerēsimies liepājnieku nepelnīto 0:1 zaudējumu pret „Skonto”), bet uzsveru, ka „normālā situācijā” Māra Verpakovska kluba lieliskajiem pastiprinājumiem Denisa Ivanova, Oskara Kļavas un Vladimira Kameša personās vajadzētu ķert līderus, bet nu iznācis tā, ka „Liepājai” ir superīgas izejas pozīcijas – pēkšņi daudz stiprāks sastāvs un jau esoša 1.vieta tabulā. Pārsvars šai tabulā ir neliels, bet tomēr - nav jādzenas pakaļ. Tādējādi arī domāju, ka Verpakovskis mazliet liekuļo par to, ka sezonas beigās būs priecīgs par jebkura kaluma medaļām – jā, pirms sezonas šāds apgalvojums bija vietā, bet, manuprāt, vairs ne tagad. Izvērtējot šī brīža sastāvu komplektācijas, arī pats domas lielā mērā esmu mainījis. Kombinacionālu, uzbrūkošu futbolu „Liepāja” jau tā labi pieprot, bet nu pamatīgi nobruģēta arī vājā vieta – aizsardzība.

Pāvelam Mihadjukam aizsardzības centrā blakus meistarīgais Ivanovs, bet aizsardzības labajā malā kā liels bieds jebkuram pretinieku komandas uzbrucējam parādījies Kļava. Jā, pēc minētās trijotnes pievienošanās „Liepāja” nenoturēja 3:0 un salaida trīs vārtus Ventspilī, taču, pirmkārt, tas bija kaut kas ārkārtējs, otrkārt, dodiet mazliet laiku jaunpienācējiem, ja viņus tā drīkst dēvēt, pieslīpēties. Ja šobrīd „Liepāja” ir ielaidusi vārtus sešās Virslīgas spēlēs pēc kārtas un kopā mūsu čempionāta līderei 11 spēlēs nepieklājīgi maz sauso spēļu, tikai divas, tad prognozēšu, ka drīzumā Raivo Varažinskis „nullītes” krās jūtami raitāk. Varbūt jau šodien mājas spēlē pret „Daugavpili”.

Par labu „Liepājai” var nospēlēt arī tas, ka konkurentēm jāpiedalās Eirokausos. Protams, liepājnieki arī labprāt būtu spēlējuši Eiropā un pelnījuši naudu, bet šobrīd runāju par Virslīgas sportisko pusi. Pat ja turnīra organizētāji nāk un nāks pretī mūsu dalībniecēm Eirokausos un pārceļ (pārcels) Virslīgas spēles, agri vai vēlu „Liepājas” konkurentēm būs saspringtāks grafiks. Vismaz šobrīd „Ventspils” un „Skonto” nevariē ar sastāvu tik ļoti, un diezin vai tas notiks arī turpmākajā sezonas gaitā, kas nozīmē, ka minēto saspringumu uz saviem pleciem būs jāiznes vieniem un tiem pašiem spēlētājiem. Futbolā sīkumu nav. Atkāpei atliek minēt kaut vai „Skonto” piemēru – esot atkarīgiem no „Ryanair” reisiem, komanda vēl piektdien aizvadīja treniņu turpat Dublinā, bet Latvijā daļa ieradās vakar vēlu vakarā, daļa naktī no Kauņas ar autobusu. Atgādinu, ka jau svētdien „Skonto” Virslīgā jāspēlē pret „Spartaku”.

Pabeidzot „Liepājas” tēmu, man būtu jāsaglabā neitralitāte, taču tiešām priecātos, ja tieši šis klubs šogad izcīnītu Latvijas čempionu titulu – pirmkārt, tā būtu kā kompensācija par nepielaišanu Eirokausiem šogad, otrkārt, redzot Verpakovska veikumu, nešaubos, ka tiktu padarīts labs darbiņš, lai „Liepāja” Čempionu līgā nākamgad izskatītos cienījami un pat spēcīgi.

Sakritība? Nedomāju vis
Runājot par Latvijas panākumiem Eirokausos, nekas nenotiek tāpat vien. Pērn Eiropas līgā izgāzāmies, tiekot pie viena neizšķirta (mājās pret Fēru salu komandu...) un pieciem zaudējumiem – mūsu valsti pārstāvēja abas šaubīgās „Daugavas”, savukārt „Jelgavai” nepaveicās ar izlozi un nācās bezcerīgi zaudēt „Rosenborg”, turklāt Vitālijs Astafjevs tikai pirms mēneša bija kļuvis par komandas galveno treneri.

Latvija Eirokausos (un ne tikai pērn!) cieta ne tikai šaubīgu komandu piedalīšanās dēļ – to esamība traucēja arī normālajām komandām, jo daudzas spēles vienkārši nebija godīgas, sportiski niknas un kvalitatīvas. Šaubīgajām komandām, pat reizēm mēģinot nospēlēt no sirds labi (pieņemsim, ka Daugavpils „Daugava” atbildes mačā vēlējās izsist salinieku amatierus), to bija grūti izdarīt, jo bez sekām nepaliek sezonas gaitā piekoptās variācijas „šodien spēlējam uz pozitīvu rezultātu”, „šodien pamēģinām ko citu”. Savukārt normālās komandas tikai daļā maču saņēma īstu pretestību, un tādā veidā progress tiek bremzēts.

Kad pirms sezonas biedrība „Latvijas Futbola Virslīga” vadītājs Emīls Latkovskis uzsvēra, ka pret komandām, kas nespēlē godīgu futbolu, tiks piekopta „nulles tolerances” politika, respektīvi, ka netiks piedoti pat mazākie grēki, es personīgi tam neticēju. Jo kā lai tic, ja iepriekšējās sezonās netīru spēļu ir tik daudz un bez sekām, bet tagad kāds sola sodīt jau par pirmo ātruma pārkāpšanu?! Un tomēr LFF un LFV kopā to paveica – gan nepielaižot turnīram abas „Daugavas” (un šeit nav nozīmes, kādi panti tām tika piesieti), gan arī jau sezonas gaitā izslēdzot „Gulbeni”. Varbūt ikdienā gribētos, vismaz publiski, manīt lielākas, čaklākas aktivitātes no LFV un Latkovska personīgi, bet šis viens lielais darbs atsver visu, patiešām. Protams, šī gada sasniegumos liela nozīme ir arī pašiem klubiem, kas, pirmkārt, izvirza sev tikai sportiskos mērķus, bet, otrkārt, pēdējos gados ir atkoduši, kuri Latvijas futbolisti ir kreisi un ignorējami. Katrā ziņā rezultāti Eirokausos uzreiz parādījušies - protams, ne tikai "nulles tolerances" rezultātā, jo tas ir liels dažādu apstākļu kopums, bet lielā mērā pateicoties šai politikai noteikti!

Intereses pēc pāris fakti. Pirms gada, kad Virslīgā bija nospēlētas 11-12 kārtas kā šobrīd, vidēji bija gūti 2.98 vārti (šaubīgās komandas nereti piekopj „nejauši” daudz vārtu ielaišanu), šobrīd 2.14 vārti, par 28% mazāk. Pirms gada šai sezonas punktā vairāk nekā četrus vārtus bija guvuši astoņi futbolisti, šogad divi, vairāk nekā piecus pirms gada bija guvuši četri spēlētāji, šogad pagaidām neviens... Šobrīd turnīrā praktiski nav sagrāvju, pērn tā bija ierasta un sagaidāma parādība.

Žēl, ka ravēšanas darbi veikti tik vēlu, jo toto sekas jutīsim vēl labu laiku. Šeit var runāt gan par Latvijas futbola reputāciju, tukšajām tribīnēm (atgriezt vīlušos līdzjutējus nav viegli pat sakarīgajiem klubiem), sponsoru nelabvēlību, var runāt arī kaut vai par Latvijas līgas vietu Eirokausu rangā – tur tiek rēķināti pēdējie pieci gadi ar vienādu svaru, un pagājušā gada „varoņdarbi” mums vēl ilgi vilksies līdzi, neizsēto statuss sveicinās un tā tālāk. Ko nu vairs par to – labi, ka, kā izskatās, pamazām sākam no mēslu bedres rausties ārā.

Pēdējā nedēļa Latvijas futbolā