Viedoklis: "Spartaks" piedzīvos vilšanos, "Riga" kļūs par jauno čempioni

Kopējais spēku samērs
Piekrītu n-tās reizes izskanējušajam viedoklim, ka šogad Virslīgā ir sešas favorītes, turklāt ar ne pārāk lielām plaisām starp tām. Tomēr ar vienu piebildi – šāda situācija ir un būs, skanot turnīra starta svilpei, bet solīt, ka visas sešas reāli pretendēs uz zeltu un medaļām arī, teiksim, pēdējā aplī, bezatbildīgi varētu laikam tikai Tramps. Komandas sportisko panākumu un likstu rezultātā var izretoties jau pirmā apļa beigās, otrā apļa gaitā, un tas savukārt kādam klubam var likt pārskatīt savus tēriņus un atbrīvoties no algu balasta. Tiesa, atskaitot ne līdz galam caurspīdīgās “Riga” (neskatoties uz izziņoto ģenerālsponsoru) un “Spartaku”, pārējām budžets, šķiet, ir tik stabils, ka gribas ticēt – vairums no trases nenoies. Ja kāds tomēr noies, tad, kas zina, varbūt arī “Metta”/LU un/vai “Babīte/Dinamo” var nokost sagurušo ceļabiedru.

Grūtāk kļūst, ja minētais sešinieks jāsaliek konkrēti pa plauktiņiem. Visu parādīs sezona, bet starpsezonā mani mazāk pārliecinājis “Spartaks” un “Jelgava”.

Čempioni ārkārtīgi vēlu apstiprināja galveno treneri un lielākajā daļā spēļu iesaistījuši vismaz dažus vietējos futbolistus ar ļoti pieticīgu vecumu un CV. Var jau teikt, ka pagājušajā gadā arī “Spartaks” līdz pēdējam brīdim spēlēja paslēpes un tad izšāva, bet ir sajūta, ka šogad tas neies cauri. Jo? Jo konkurence kļūst spēcīgāka, konkurentu budžeti treknāki (par to vēlāk) un augstu mērķu sasniegšanai visam jābūt noslīpētam, priekšdarbiem un mājasdarbiem – cītīgi paveiktiem.

“Jelgava” zaudējusi labu treneri Sauļu Širmeli. Lai gan vietā nākušais Aleksandrs Kurtejans vēl nesen izcēlies ar Moldovas izlases trenēšanu, kopumā viņa kā trenera CV nav bagāts un, vadot valstsvienību, bija gandrīz vieni vienīgi zaudējumi, ieskaitot neveiksmes pret Lihtenšteinas izlasi (0:1 mājās, 1:1 viesos). Protams, tas nedrīkst būt izšķirošais rādītājs – paskatīsimies. Sporta direktors Jānis Vuguls apgalvo, ka “Jelgava” uz papīra tik spēcīga nekad nav bijusi. Man liekas, ka līmenis ir aptuveni tāds pats, bet (1) konkurenti uzaudzējuši muskuļus, (2) Astafjeva 2015. un Širmeļa 2016. gada izspiesto maksimumu būs grūti atkārtot.

Komandas, kuras, manuprāt, varētu būt stabilas un šai sešiniekā nebūs ne pašā galvgalī, ne pašā apakšā, ir “Ventspils” un RFS. Pirmajiem stabils sastāvs, stabilitāte it visā (tai pašā laikā trūkst spīdekļu), otrajiem sastāvs ir ievērojami mainījies, tomēr viņu kā kluba akurātums, disciplīna, prātīgums it visā arī liek domāt, ka izcilība/zelts netiks sasniegts, taču arī pērnā gada sestajai vietai nevajadzētu būt.

Paliek “Liepāja” un “Riga”, taču kopā tās nelieku. Manuprāt, liepājnieki Tamaza Pertijas dēļ var tikt gan ļoti augstu, gan arī krist ļoti zemu. Gruzīnu speciālists, kaut gan ir lielisks treneris, ir arī emociju cilvēks – ja sezona neaizies un citi “Liepāju” sitīs ar budžetu, neizslēdzu iespēju, ka var sekot Pertijas izvirdumi, specifiski lēmumi, un komanda var iekrist bedrē. Un otrādi – ja Tamazam izdosies realizēt savu redzējumu, komanda nokļūs uz viļņa un iegūs tādu pārliecību, kādu savulaik viņa vadībā ieguva finanšu pluinītais “Skonto” ar vairākiem jaunekļiem sastāvā, tad viss var notikt. Pieļauju, ka Māris Verpakovskis arī iekšienē ir satraucies – kā nu būs? Kā jau minēju radio futbola raidījumā “Ole”, ja cilvēks no nākotnes, 2017. gada novembra, man pavēstītu, ka “Liepāja” ieguvusi čempiones titulu, es sevišķi izbrīnīts nebūtu. Tai pašā laikā nebūtu izbrīnīts, ja šis cilvēks atklātu, ka liepājniekiem sestā vieta.

Turpretī ar “Riga” ir citādi. Pārliecinoši lielākais budžets, pomps, skaļi vārdi, augstākie mērķi. Lai gan nauda laukumā nespēlē, ar tādām iespējām ārpus trijnieka palikt būtu kauns - pat neskatoties uz to, ka konkurence šogad būs neticami sīva. Lai gan pati “Riga” šodien savu budžetu novērtēja 800 tūkstošu apmērā, ir nojausma, ka klubs, saucot šādu skaitli, ir pārāk pieticīgs un kopš “Ventspils”/Bespalova laikiem tāda biezuma Latvijas klubu futbolā nav bijis. Jau mute sausa, atkārtojoties par Dubaijas nometni, bet svaigākais piemērs – pirms aptuveni nedēļas “Riga” piecas dienas pavadīja Rīgā “Park Inn” viesnīcā, lai gan visiem tāpat ir, kur palikt Rīgā… Skaidrs, ka šāds pasākums ir noderīgs un mērķis ir skaidrs, proti, koncentrēšanās, kolektīva vienotība un tā tālāk, taču jautājums paliek atklāts – kad pēdējo reizi Latvijas klubu futbolā kāds tamlīdzīgas lietas ir atļāvies?

Kā tas ietekmēs Latvijas izlasi?
Attiecībā uz “Riga” vēlos skart vēl vienu interesantu tematu – vai Latvijas izlases dalībnieki Virslīgā pierādīs savu pārākumu pār parastajiem spēlētājiem? Līdz šim pierasts sacīt, ka izlase pamatā jāveido no leģionāriem, jo Šabala (Slovākija), Gorkšs (mazliet senāk Čehija), Zjuzins (Krievija), Karašausks (Šveice) spēlē spēcīgākās līgās nekā Virslīgā mītošie. Tagad izlases treneru štābam būs iespēja to pārbaudīt. Izlases treniņnometnes ir kaut kas viens, bet te būs tête-à-tête.

Protams, nevar teikt, ka Virslīgas futbolisti būtu nenovērtēti – esam redzējuši, kā izlasē tiek iesaistīts Gļebs Kļuškins, Gints Freimanis, Roberts Savaļnieks un citi. Tomēr paskatīsimies, kādas tendences izlases sastāvā būs šogad, kad tik daudzi izlašnieki atgriezušies mājās. Tieši “Riga” ir sagrābusi visvairāk Latvijas izlases spēlētāju un, ja vien viņi vēlas saglabāt izlases pierakstu (jo teorētiski atgriešanās Latvijā no ārzemēm ir solis atpakaļ), vismaz šeit un šādā sastāvā viņiem gan kā komandai, gan individuāli ir jādominē. Ja nē… tad būs interesanti, ko teiks Pahars.

Uzbrucēju konkurence
Šabala ir viens no tiem, kuram būs jāpierāda, ka pabūšana astoņos(!!!) klubos trīs gadu laikā un ļoti pieticīgie rezultativitātes rādītāji ir tikai tāpēc, ka ārpus Latvijas nav izdevies iejusties un atrast savu īsto klubu. Jau līdz šim Šabala vairākkārt no Pahara saņēmis antikomplimentus, turklāt pamazām izlasē zaudējis pamatsastāva pārliecinošās pozīcijas. Tagad Šabala būs visu acu priekšā un beidzot jāsāk sist iekšā goli!

Principā ko līdzīgu var teikt arī par “Liepājas” Artūru Karašausku – arī viņam regulāra klubu maiņa, nespēja parādīt stabilu rezultativitāti un pat spēles laiku ilgākā laika periodā. Ņemot vērā, ka ārzemēs ir Artjoms Rudņevs un Vladislavs Gutkovskis (plus, kaut arī citā pozīcijā, arī Deniss Rakels), tad sagaidu, ka Šabala ar Karašausku pozitīvā nozīmē nikni mēģinās kopt statistiku.

Šai ziņā interesanti būs pavērot, kā Šabalas un Karašauska rezultativitāte būs salīdzināma ar Virslīgas pēdējo pāris gadu vērtību Ģirtu Karlsonu. Bet vēl taču ir arī citi daudzsološi goleadori - “Riga” ātrgaitas vilciens Hizirs Apajevs, RFS izlasē gaisu apostījušais Sergejs Vorobjovs, “Spartaka” ne-brāļi Kozlovi un stila pavēlnieks Edgars Gauračs, “Jelgavas” lietuviešu jaunpienācējs Ēvalds Ražulis, brazīliešu uzbrūkošais pussargs Rafaels Ledesma, “Babītes” duo Niks Savaļnieks un Edgars Kārkliņš, “Mettas” vecmeistars Gatis Kalniņš un citi.

Akurāts kārtojums vai bagātīgs rasols?
Tāpat šī sezona uzskatāmi pierādīs, kāds modelis vismaz Virslīgā ir spēcīgāks un augstvērtīgāku rezultātu nesošs – varbūt ne tik talantīgs kolektīvs, taču vairāku gadu garumā akurāti kārtots un eļļots, pildīts ar darba rūķiem (piemēram, “Jelgava” un “Ventspils”), vai ar bieza naudas maka palīdzību izveidots izsmalcināts, taču nepārbaudīts, nenoslīpēts rasols (piemēram, “Riga”, daļēji arī RFS). Man pašam simpātiskāks šķiet pirmais modelis (ilgtermiņš) un ne velti “Manchester City” un PSG pēc milzu naudas ieplūšanas ne uzreiz spēja rādīt to futbolu, ko pēc tam. Vajadzīgs laiks! Tai pašā laikā, ja rubļu pārākums ir tik izteikts, tad šoreiz var nepiepildīties no krievu valodas tulkotais populārais teiciens “kārtība sit pušu meistarību” [порядок бьет класс].

Runājot par folklorā iegājušajiem rubļiem, piedāvāju aptuvenos budžeta skaitļus miljonos eiro. Uzsveru, aptuveni, cik nu saklausīts ne tikai klubu speciāli rīkotajās preses konferencēs, bet arī pa stūriem un ar savām ieviestām korekcijām, ja ne līdz galam ticu kluba paustajam. Piemēram, kā jau minēju, ļoti grūti noticēt, ka “Riga” budžets ir “tikai” 800 tūkstoši eiro, kā deklamējis pats klubs. Tāpat jāņem vērā, ka nereti pat paši klubi precīzu skaitli nezina un koriģē to jau sezonas gaitā, turklāt vairākām komandām budžets ievērojami atkarīgs arī no sekmēm Eirokausos – pārvarot vismaz vienu kārtu, tiek iegūta prēmija, bet attiecīgi aug arī izdevumi. Tabulā pieņemts, ka neviena no komandām nepārvar kaut vienu kārtu Eiropas līgas kvalifikācijā, lai gan “Jelgavai” pēdējie pāris gadi šai ziņā bija ļoti ražīgi un, pateicoties 3. kārtas sasniegšanai pērn, budžets uzkāpa jau virs miljona.

Izklaidei, diskusijām mans subjektīvais šāviens par katras komandas TOP6 spēlētājiem (gandrīz neliku leģionārus, kuri iepriekš Virslīgā nav redzēti un par kuru varējumu spriest pagrūti), secībai ir nozīme:

Un beidzot tad arī šo rindu autora prognoze 2017. gada Virslīgas iznākumam:

Lai kādi būtu budžeti, sastāvi un prognozes, galu galā visu izšķirs, cik labu balansu starp dažādu pozīciju spēlētājiem spēs iegūt treneri, cik kompakti komandas pratīs spēlēt, cik vienoti būs kolektīvi un cik lielu darbu tie veiks laukumā.