Četrgades lielākā spēle futbolā: Francija pret Horvātiju

Ceļš līdz finālam
Jau pirms finālturnīra uzskatīta par vienu no galvenajām favorītēm, Eiropas vicečempione Francija sāka ar smagu uzvaru pār Austrāliju, izlaižot vadību un trīs punktus nodrošinot vien 81. minūtē (2:1). Pēcāk tika nosargāts panākums pār Peru (1:0) un nodrošināta ceļazīme uz astotdaļfinālu, bet grupu turnīra pēdējā mačā, kurā galvenais bija nezaudēt, tika izspēlēts arvien vienīgais bezvārtu neizšķirts visā turnīrā – 0:0 pret Dāniju.

Astotdaļfinālā Francija pret Argentīnu par spīti bīstamākiem uzbrukumiem no 1:0 nokļuva iedzinējos ar 1:2, taču cīņas gaitu lauza malējā aizsarga Benžamēna Pavāra izcilais tālšāviens, un beigās noturēta uzvara ar 4:3. Ceturtdaļfinālā Francija kontrolēja spēles pavedienu un pret vienu no labākajām aizsardzībām pasaulē izcīnīja savu pagaidām vienīgo uzvaru ar vairāk nekā vienu vārtu pārsvaru – 2:0 pār Urugvaju -, bet pusfinālā pietika ar centra aizsarga Samuela Imtitī vārtiem pēc stūra sitiena – 1:0 pret Beļģiju.

Horvātija, no kuras daudzi beidzot gaidīja kaut ko lielu un kuras līderiem šī varbūt arī ir pēdējā iespēja izcīnīt trofeju ar izlasi, sāka ar uzvaru pār Nigēriju (2:0), bet tās spilgtākā spēle šajā turnīrā neapšaubāmi ir lielā uzvara pār Argentīnu, dienvidamerikāņus ar Lionelu Mesi priekšgalā otrajā puslaikā satriecot ar 3:0. Izkļuvusi no grupas, pēdējā kārtā Horvātija ar rezerves sastāvu izrāva uzvaru pār Islandi (2:1), bet visās trīs izslēgšanas spēlēs atspēlējās pamatlaikā un uzvarēja pendelēs vai pagarinājumā – pret Dāniju (1:1, 3:2), Krieviju (2:2, 4:3) un Angliju (2:1).

Sastāvi
Kamēr Francijas izlases rindās iztrūkumu nav un laukumā varēs doties labākais sastāvs, Horvātijai treniņā nelielu veselības problēmu dēļ nepiedalījās virkne sākumsastāva futbolistu – vārtsargs Danijels Subašičs, aizsargi Ivans Strīničs, Dejans Lovrens un Šīme Vrsaļko un malējais uzbrucējs Ivans Perišičs. Ja pārējiem ir tikai maznozīmīgas mikrotraumas, lielākās bažas esot par Perišiču, par kuru vairāki mediji jau rakstīja, ka viņš drīzāk paliks malā. Tomēr pēdējās ziņas horvātu medijos liecina, ka gatavi iziet pamatsastāvā būs pilnīgi visi, Milānas "Inter" futbolistu ieskaitot.

Horvāti turnīra gaitā izmantojuši 4-2-3-1, 4-3-3 un 4-1-4-1 un ieviesuši nelielas korekcijas balsta, kā arī centra un labās malas uzbrūkošo pussargu pozīcijās, taču šovakar visdrīzāk paliks uzticīgi tam sastāvam un izvietojumam, kas deva uzvaru pār Argentīnu un Angliju. Arī Francija negrasās mainīt uzvarētāju formulu un laidīs laukumā jau kopš Peru mača iespēlēto 4-2-3-1 ar Blēzu Matuidī, kurš izkonkurēja Korentēnu Toliso, kreisajā malā un Olivjē Žirū, kurš galvas traumas dēļ izlaida pirmo spēli, uzbrukuma smailē.

Ja Francijas potenciālais pamatsastāvs jauniešu gados pabeidza 11 dažādu klubu akadēmijas, lielākā daļa horvātu ir divu lielo klubu (Zagrebas "Dinamo" un Splitas "Hajduk") audzēkņi vai tajos spēlējuši kaut brīdi profesionālās karjeras laikā. No 22 spēlētājiem (sveiciens Nikolam Kaliničam, kurš atteicās iet uz maiņu pret Nigēriju un tika izmests no izlases) Zagrebas "Dinamo" nometnē bijuši 14, pieci spēlējuši Splitas "Hajduk", bet nevienā no tiem nav bijuši vien trīs - Šveicē dzimušais un tās izlasē pat debitējušais Ivans Rakitičs, "Split" audzēknis Ante Rebičs un "Šibenik" audzēknis Duje Čaleta-Cars. Vairāki horvātu spēlētāji bijuši arī Francijā, un "Monaco" pamatvārtsargam Subašičam slikta zīme ir tā, ka trīs pamatvārtsargi pēc kārtas, kuri zaudējuši Pasaules kausa finālā, ir spēlējuši "Monaco". 2014. gadā Argentīnas vārtus sargāja Subašiča tā laika dublieris Serhio Romero, bet 2006. un 2010. gadā Francijas un Nīderlandes vārtus sargāja Fabjēns Bartezs un Mārtens Stekelenburgs, kuri "Monaco" pievienojās vēlāk.

Francija: Loriss – Ernandess, Imtitī, Varāns, Pavārs – Kantē, Pogbā – Matuidī, Grīzmans, Mbapē – Žirū
Horvātija: Subašičs – Strīničs, Vīda, Lovrens, Vrsaļko – Brozovičs – Perišičs, Rakitičs, Modričs, Rebičs - Mandžukičs

Treneri
Treneru divkaujā krietni skaļāks CV un lielāka pieredze ir 49 gadus vecajam Francijas izlases trenerim Didjē Dešānam, kurš 1998. gadā kā spēlētājs un kapteinis jau cēla virs galvas Pasaules kausu. Šovakar viņš var kļūt tikai par trešo, kurš trofeju ieguvis gan kā spēlētājs, gan galvenais treneris. Iepriekš to paveikuši brazīlietis Mariu Zagallu un vācietis Francs Bekenbauers. "Profesionālam futbolistam nav nekā brīnišķīgāka un labāka kā spēlēšana Pasaules kausa finālā," pirms gaidāmās cīņas teica Dešāns. "Trīs galvenie vārdi ir mierīgums, pārliecība un koncentrēšanās."

Trenera karjeru Dešāns sāka "Monaco", ar kuru 2004. gadā negaidīti sasniedza Čempionu līgas finālu un zaudēja citai sensācijai (Žuzē Morinju un "Porto"), 2007. gadā viņš ieveda Turīnas "Juventus" atpakaļ Itālijas A sērijā, bet 2009. gadā kopā ar Marseļas "Olympique" kļuva par Francijas čempionu. Pie izlases stūres Dešāns stājās 2012. gada jūlijā, nomainot Lorānu Blānu, un viņa vadībā Francija 2014. gada Pasaules kausa ceturtdaļfinālā piekāpās topošajai čempionei Vācijai (0:1), bet pirms diviem gadiem mājās piedzīvoja vilšanos Eiropas finālā, pagarinājumā ar 0:1 zaudējot bez Krištianu Ronaldu spēlējošajai Portugālei.

Savukārt 51 gadu vecais Zlatko Dāličs pie izlases stūres stājās tikai pagājušā gada oktobrī, kad horvāti treneri nomainīja…dažas dienas pirms kvalifikācijas posma pēdējās spēles pret Ukrainu, kurā izšķīrās tikšana vai netikšana ārā no grupas. Horvāti uzvarēja ar 2:0 un pēcāk pārspēlēs tika galā arī ar Grieķiju (4:1, 0:0). Dāličs trenera karjeras sākumā vadīja Horvātijas klubus "Varteks" un "Rijeka", bet pēc tam strādājis Albānijā, Saūda Arābijā un AAE.

Vēsture
Abām izlasēm lielākie panākumi vēsturē saistās ar 1998. gada Pasaules kausu Francijā. Tas bija mazās un nesen neatkarību ieguvušās Horvātijas pirmais finālturnīrs, un jau tajā tika sasniegts pusfināls, kurā lieliskā paaudze ar Davoru Šukeru, Robertu Prosinečki, Zvonimiru Bobanu, Robertu Jarni un citiem cīņā par finālu zaudēja tieši Francijai. Šukers otrā puslaika sākumā vadībā izvirzīja horvātus, taču jau nākamajā minūtē Lilians Tirams panāca izlīdzinājumu un 70. minūtē arī izrāva uzvaru. Sešas minūtes vēlāk Blāns Slavena Bīliča simulācijas dēļ tika noraidīts, tomēr horvāti nespēja atspēlēties. Cīņā par trešo vietu Horvātija ar 2:1 uzveica Nīderlandi, bet nākamajos trīs finālturnīros apstājusies grupu turnīrā.

Zinedina Zidāna iedvesmotā Francija finālspēlē ar 3:0 satrieca zvaigžņoto Brazīliju, un šis triumfs joprojām ir vienīgais Pasaules kauss valsts futbola vēsturē. Otrais fināls sekoja 2006. gadā, kad atkal galvenajā lomā bija Zidāns, taču šoreiz jau neizturot spriedzi un par sitienu ar galvu Marko Materaci tiekot noraidīts no laukuma. Francija pendelēs zaudēja Itālijai. Vēl labāko četriniekā iekļūts arī 1958., 1982. un 1986. gadā. Tāpat Francija divreiz kļuvusi par Eiropas čempioni (1984. savās mājās un arī 2000. gadā), bet Horvātija Eiropā nav tikusi tālāk par ceturtdaļfinālu.

1998. gada pusfināls bija komandu pirmā savstarpējā spēle, un Horvātija vēl nekad nav uzvarējusi Franciju. Pēc 1998. gada pārbaudes spēlēs Francija uzvarēja ar 3:0 un 2:0, taču iepriekšējie divi dueļi beigušies ar neizšķirtu. 2004. gada Eiropas čempionātā Horvātija grupu turnīrā izlaida vadību un cīnījās neizšķirti 2:2, grupā vēlāk paliekot pēdējā vietā, bet 2011. gada martā izbraukumā tika pie 0:0. Tās spēles sākumsastāvā izgāja vairāki spēlētāji, kuri sastāvā ir arī pašreiz. Tie ir Igo Loriss, Matuidī un Adils Ramī Francijai un Modričs, Lovrens, Perišičs un Vedrans Čorluka Horvātijai.

Tiesnesis un balvu fonds
Finālspēles tiesāšana uzticēta 45 gadus vecajam argentīnietim Nestoram Pitanam, kuram tā būs piektā spēle turnīrā. Sāka viņš ar mājinieces Krievijas graujošo uzvaru pār Saūda Arābiju (5:0) un turpināja ar Zviedrijas panākumu pār Meksiku (3:0), bet izslēgšanas spēlēs viņš apkalpoja tieši topošo finālistu mačus. Astotdaļfinālā Pitana tiesāja Horvātijas dueli pret Dāniju, kā arī Francijas ceturtdaļfinālu pret Urugvaju. Četros mačos viņš parādījis 12 dzeltenās un nevienu sarkano kartīti. Pitana tiesāja arī 2014. gada finālturnīrā, un toreiz viņa svarīgākā spēle bija Francijai nelaimīgais zaudējums Vācijai. Iepriekšējos divus finālus tiesāja eiropieši Nikola Ricoli (Itālija) un Hovards Vebs (Anglija), bet 2006. gadā Francijas zaudējumu Itālijai tiesāja cits argentīnietis Orasio Erisondo.

Finālturnīra balvu fonds ir 791 miljons ASV dolāru jeb 679 miljoni eiro, no kuriem 209 miljoni dolāru tiks spēlētāju pārstāvētajiem klubiem, 134 miljoni atvēlēti spēlētāju apdrošināšanai, bet izlasēm vai, precīzāk, federācijām, tiks 400 miljoni dolāru. Katra finālturnīru sasniegusī izlase garantēja vismaz 9,5 miljonus dolāru, bet fināla cena FIFA prēmiju izskatā būs desmit miljoni dolāru. Čempione iegūs 39,5 miljonus, savukārt fināla zaudētāja – 29,5 miljonus. Pirms četriem gadiem šīs summas bija attiecīgi 36 un 26 miljoni dolāru.

Pieci iepriekšējie fināli

Titulētākās izlases

Turnīra labākie vārtu guvēji

Piezīme - treknrakstā izceltie spēlētāji vēl piedalās turnīrā.