Latvijas izlase Kārdifā: labs kolektīva darbs un driblera trūkums

Latvijas izlase aizvadīja labu spēli Kārdifā. Tuvu savu iespēju robežām. Kāpēc tad zaudējām? Jo meistarības mazāk. Vienīgos vārtus varējām neitralizēt, taču Velsai bija arī citi momenti. Latvija labas sitiena pozīcijas izveidoja retāk un ar veiksmes piedevu kādu no tām varēja realizēt. Citiem vārdiem, rezultātu "futbola dieviņš" varēja mazliet pakoriģēt, taču runāju par mūsu spēles kvalitāti un kopējo ainu. Tā bija precīzi atbilstoša futbolistu prasmēm. Neskatoties uz Velsas spiedienu, bumbu savā laukuma pusē zaudējām tikai 12 reizes (Velsa 15 reizes, mēs Dublinā 21 reizi) – tas ir augstvērtīgs rādītājs. Jā, nereti spēlējām ar garo piespēli, taču ne vienmēr un pat šādā stilā raksturīgi, ka vājāka komanda "iekrīt" savā laukuma pusē. Toties mēs noturējām koncentrēšanos visu 90 minūšu garumā, sniegums bija vienmērīgs, bez redzamiem kritumiem. Komandas sadarbība arī bija saskaņota.

Patika, ka bez bumbas aktīvi traucējām "augšā". Uz papīra mums bija 4-2-3-1 (attēls), taču spēlējām situatīvi. Te 4-3-3 ar Uldriķi un Ikaunieku blakus Gutkovskim, te Uldriķis augšā, Gutkovskis zemāk, te 4-4-1-1, te 4-1-4-1, kur Zjuzins paliek zemāk, savukārt Tobers nāk palīgā uzbrūkošajai grupai presingā. Aktivizējām presingu tajās laukuma daļās, pa kurām "atvērt durvis" lūkoja velsieši. Jutām šīs pozīciju maiņas, palīdzējām viens otram un darbojāmies kā viens vesels organisms. Futbols jāspēlē arī ar sirdi un intuīciju, ne tikai dzelžainu disciplīnu.

Kā tad mums pietrūkst? Varētu idealizēt un minēt daudz ko, taču pirmām kārtām izcelšu vienu jomu - individuālu dribleru, kuri veic reidus un sarausta pretinieku aizsardzību. Tādu, kādi Virslīgā ir Emersons, Talla, Niangs, Aureliu. Rīgas derbijā Talla un Aureliu uztaisīja attiecīgi 18 un 17 bumbas driblus (“Instat” terminoloģijā: mēģinājums ar bumbu aiziet garām pretspēlētājam), dzenot izmisumā RFS, savukārt Latvijas izlasei Kārdifā visai komandai kopā nieka 13 dribli, nevienam vairāk par diviem! Jā, te var meklēt attaisnojumus. Pirmkārt, visu cieņu Rīgas derbijam, taču izlašu futbolā kļūdas cena, mēģinot apspēlēt, ir vēl lielāka. Otrkārt, Latvija ar 30% bumbas kontroli Velsā relatīvi reti vispār tika pie teikšanas ar bumbu. Treškārt, komandu spēles stils un trumpji kā tādi mēdz stipri atšķirties - Latvijas izlasei ir divi smagie uzbrucēji, kuri pamatoti reti nodarbojas ar apspēlēšanas manevriem un, kā minēts, regulāri izmantojām garās piespēles.

Tomēr iestarpināšu, ka vismaz pussargu līnijā vai starp malējiem aizsargiem kādam driblerim būtu jāatrodas. Jurkovskis daļēji tāds ir, taču slimības dēļ Velsā uznāca uz maiņu tikai pēc pārtraukuma (un Raivim pa 45 minūtēm 2 no mūsu nedaudzajiem 13 dribliem). Tikai ar piespēļu futbolu vai bumbas iemešanām uzlauzt pretinieku ir grūti, turklāt sliktākais, ja pretinieks neraustās no mūsējiem šajā spēles aspektā - atliek čakli pieskatīt brīvās zonas (mazināt tās), nosegt piespēļu līnijas un nav sevišķi jāuzmanās, ka latvietis dosies agresīvos apspēlēšanas zigzagos.

Velsa uztaisīja 28 driblus (tātad vairāk nekā divreiz vairāk) un līderis ar astoņiem šādiem gājieniem bija kreisais aizsargs Niko Viljamss. Viņš pāris reizes efektīgi un aukstasinīgi to darīja savā laukuma pusē, kad Latvija mēģināja presingu, savukārt 37. minūtē tieši Viljamss ar vienu māņkustību piemānīja gan J.Ikaunieku, gan Zjuzinu un tur radās ļoti bīstams centrējums garā Mūra virzienā. Šajā situācijā mēs izglābāmies, jo Sorokins labi traucēja, kas gan neliedza Mūram nomest bumbu vārtu priekšā - sitienu nobloķējām. Tomēr jau pēc piecām minūtēm sekoja tā paša Džeimsa (Nr.20) vēl viena piespēle no kreisā flanga un šoreiz Mūrs iesita. Tātad varam arī filozofiski secināt, ka Velsa šo golu nopelnīja ar darbu, tostarp raustot mūsu aizsardzību ar dribliem.

37. minūtes epizode:

Viljamss nomānīja Ikaunieku un Zjuzinu.

Tas ļāva Džeimsam nonākt līdz centrējumam bīstamā zonā.

Garais Mūrs nometa bumbu vārtu priekšā, kur Černomordijs lieliski paguva bloķēt sitienu no dažiem metriem.

42. minūtes epizode (vārti):

Lai gan tuvu divi mūsu sedzēji, Džeimss pamanījās tādā kā pussolī izdarīt meistarīgu piespēli gar vārtiem. Sorokins ieturēja diezgan jūtamu distanci no Mūra.

Mūram sviestmaize.

Iepriekš tālās pozīcijas dēļ Sorokins nepaguva pārgrupēties un pat izlēkt, lai patraucētu Mūram.

Runājot par ielaistajiem vārtiem, vēlos vēl atgriezties pie Velsas uzbrukuma sākuma fāzes. Pamanījāt pirmajā attēlā, ka Gutkovskis nonāca dziļā aizsardzībā? Meklēsim iemeslus. Atkal tā pati kaite, par ko sacīju pēc Īrijas mača - puspresings (par to vaicāju arī Kazakevičam preses konferencē). Par puspresingu dēvēju it kā došanos atņemt bumbu pretinieka pusē, taču saraustīti, nevis kolektīvi vienā ritmā, un tas ļauj pretiniekam caur piespēlēm augstā tempā viegli pāriet uzbrukumā, iegūt brīvas zonas un apdraudēt jau mūsu vārtus.

Kas notika pirms ielaistajiem vārtiem?

Bumba nonāca Velsas laukuma stūrī - it kā sākām taisīt presingu, taču ne līdz galam. Ikaunieks māja Gutkovskim, lai izdara savu darbu līdz galam. Velsa šoreiz izmantoja netraucētu tālu piespēli, un vairāki mūsu uzbrucēji palika "nogriezti".

Pēc šīs tālās piespēles savā laukuma pusē pacīnījās darba rūķis Mūrs, mazliet pagrūžot Toberu. Kristers nolēma palikt kājās - iespējams, varēja parādīt pārkāpumu un sekotu svilpe...

Velsas uzbrukums turpinājās, un Vladislavs (apzinoties vainu?) sāka iespaidīgu sprintu atpakaļ un panāca Ampadu, kamēr nominālais labais pussargs Ikaunieks aizsardzībā nepiedalījās.

Uzsveru, galu galā nekas traģisks epizodē neveidojās. Gutkovskis atstrādāja aizsardzībā Ikaunieka vietā, un visi pretinieki bija nosegti. Centra pussargi savās vietās, skaitliskais pārsvars mums. Tai pašā laikā ar kvalitatīvāku presingu varējām nemaz nepieļaut šādas situācijas rašanos - par to ir stāsts! Un arī psiholoģisks aspekts - pretinieks, tempā izejot no sava soda laukuma tuvuma un tiekot jau pie pretinieka vārtiem, "izpleš spārnus" un uzbrūk ar lielāku entuziasmu.

Pozitīvās lietas
Lielos vilcienos labi ievērota disciplīna un spēles struktūra visā mača garumā. Gutkovska sprinti pretinieku uzbrukumu sākuma fāzē. Agresīvi centra aizsargi un centra pussargi. Uldriķa saglabātās bumbas. Maz pārkāpumu sava soda laukuma tuvumā. Pārsvarā visur paguvām, praktiski neiekritām ātrajos uzbrukumos. Jā, puspresinga problēma pastāv, taču epizodiski arī presings skaisti nostrādāja. Piemēram, šeit, reaģējot, ka velsietis aizsardzībā riskanti piespēlēja pa gaisu, Latvija ieslēdza kolektīvo presingu, kurš bija sekmīgs:

Velsai piespēle pa gaisu, mūsējie sadalījuši pretiniekus un Cigaņiks traucās virsū futbolistam, kam sarežģīta situācija, lai apstrādātu bumbu. Velsietis ar galvu vienā pieskārienā piespēlēja Tobera sedzamajam.

Piespēle nav slikta, taču Tobers jau pavisam cieši klāt. Redzam, ka presingā iesaistās arī malējais aizsargs Sorokins. Esam ar septiņiem spēlētājiem pretinieku laukuma pusē.

Atkal laba piespēle Velsai, kas ilustrē viņu aukstasinību presinga iespaidā, tomēr arī velsiešu futbolisti ir tikai cilvēki un Nr.14 pieļāva kļūdu bumbas apstrādē.

Pateicoties Latvijas darbam presingā un Sorokina uznākšanai tik augstu, izdevās bumbu pārtvert. Tas notika Velsas laukuma trešdaļā un mūsējiem bija daudz spēlētāju uzbrukumā.

Sorokins atdeva bumbu Toberam, Kristers tālāk Zjuzinam. Lūk, šeit man gribētos driblu - ja ne apspēlēšanas driblu, tad vismaz to, ka centra pussargs droši izmanto brīvo zonu, dodas uz priekšu un meklē saasinājuma opcijas. Artūrs nospēlēja paralēli Savaļniekam un uzbrukums teorijā zaudēja asumu.

Neskatoties uz to, Latvija izveidoja lielisku momentu. Savaļnieks izpildīja diezgan tālu piespēli un brīnišķīgu pirmo puslaiku aizvadījušais Uldriķis atkal uzvarēja divcīņu (spēlē kopumā 17/27=63%, kas ir gan milzīgs darba apjoms, gan ārkārtīgi augsts rādītājs uzbrucējam), un tas savukārt radīja iespēju izdarīt sitienu Gutkovskim. Vladislavs novicināja kāju garām bumbai. Sitienu no soda laukuma Latvija tik un tā izdarīja - Ikaunieka raidījumu bloķēja. Šis bija uzbrukums, kurš man patika - arī cītīga darba rezultāts, nevis nejauša sagadīšanās.

Futbolā ļoti bieži no vienas lietas izriet nākamā. Gari pastāstīju, kā nostrādāja mūsu presings, kas noslēdzās ar Ikaunieka bloķēto sitienu. Tas savukārt ļāva nopelnīt stūra sitienu, pēc kura tuvu vārtu guvumam ar kāju bija Mārcis Ošs. Jāatzīmē, ka limbažnieks bija viens no labākajiem mūsu spēlētājiem Kārdifā. Ne jau šīs epizodes dēļ, bet gan tiešo pienākumu pildīšanas dēļ - to pašu vārtu guvēju Mūru (kurš "atrada" Sorokinu vārtu gūšanas epizodē) apstrādāja pēc pilnas programmas.

Velsas - Latvijas mača pilna analīze manā "Patreon" kontā lasāma šeit. Savukārt šeit par konta izveidi kā tādu.