Stojanovičs: "Eirokausos Latvijas klubu ārzemnieki uzņemas atbildību"

Materiāla apakšā pieejama šī pati intervija video formātā.

Vēlētos sākt sarunu par spēlēm jūnijā. Pēc zaudējuma Slovēnijai preses konferencē sacījāt, ka neesat drošs, vai šai komandai ir nākotne, spēlējot ar tādu attieksmi. Kādas ir Jūsu domas tagad?
Ar šādu attieksmi mēs vispār nevarēsim normāli spēlēt futbolu izlašu līmenī. Pēc pēdējām spēlēm man ir bijis daudz laika, lai visu izanalizētu, saprastu dažas lietas, noķertu īstos iemeslus. Mums noteikti jāmaina daudzas lietas, lai būtu sekmīgiem. Izlašu futbols ir augstākais līmenis, tajā spēlē savu valstu labākie spēlētāji. Attieksmes ziņā mums jāatgriežas pie pašiem pamatiem – ir jāciena izlases krekls, kuru uzvelkam.

Vai varat nosaukt konkrētas lietas, lai līdzjutēji redzētu, ka varam uzlabot to un to?
Ir ļoti grūta situācija. Kad seko izmaiņas izmaiņu pēc, dažreiz ir vēl sliktāks efekts. Taču izmaiņām neapšaubāmi ir jābūt – attieksmei laukumā un ārpus tā, uzvedībai laukumā un ārpus tā. Ir jāciena izlases krekls. Ir jābūt nacionālajai pašapziņai, kuru pagaidām neredzu. Un, pirmkārt, mums ir jābūt nacionālo izlašu kultam. Šobrīd šo lietu mums nav. Ir laiks atgriezties pie pamatiem, jāmēģina atrast iemesli. Jāatrod labākais, kas latviešu futbolistos ir, - viņu mentalitāte, futbola prasmes. Jāmēģina no tā izveidot viens vesels, jāsaliek kopā pozitīvie raksturi un futbolisti, kuri dara savu darbu. Jo tas nav labi apmaksāts hobijs, bet gan smags darbs – katru reizi, kad iesoļo laukumā.

Gorkšs nav treneris, taču pēc iepriekšējām divām neveiksmīgajām spēlēm viņš medijiem deva skaidras indikācijas, ka sastāvā varētu būt nozīmīgas izmaiņas. Ko varat atklāt?
Jā, izmaiņas būs. Dažas no tām ir piespiedu kārtā, dažas no tām ir, jo pienācis laiks kaut ko mainīt. Sastāvā ir jāiepludina svaigas asinis. Futbolistu kapacitāte nav liela, lai veiktu straujas izmaiņas, turklāt, kā teicu, izmaiņas nav veicamas izmaiņu pēc. Tām jābūt kvalitatīvām. Iespējams, ir laiks dot iespēju jauniem futbolistiem. Jādod iespēja tādiem spēlētājiem, kuri katru reizi laukumā atdos 100%.

Vai varētu būt tā, ka pat starp kandidātiem neiekļūs tādi, kuri iepriekšējos mačos bija pamatsastāvā?
Grūti šobrīd atbildēt. Situācija ir sarežģīta – daudzi spēlētāji no ārzemēm atgriežas Latvijā, vairāki no ārzemēs esošajiem nespēlē. Arī daudzi Virslīgā esošie izlases futbolisti nespēlē, jo neiztur konkurenci cīņā ar ārzemniekiem. Situācija patiešām ir sarežģīta – tieši futbolistu fiziskais stāvoklis. Diemžēl tas ir sliktāks nekā martā. Taču mums ir jāatrod risinājums. Kā jau teicu, būs izmaiņas visos līmeņos, būs izmaiņas uzvedības kodeksā izlasē – no brīža, kad sapulcējamies līdz brīdim, kad šķiramies. Es noteikti mēģināšu atrast to spēlētāju grupu, kas nākotnē Latvijas futbolu var pacelt labākā līmenī.

Vai varat kaut ko vairāk pastāstīt par šo kodeksu – būs vairāk disciplīnas, nopietnāka attieksme?
Viss. Disciplīna, uzvedības kodekss. Tā gan būs mūsu iekšēja lieta. Noteikumi ir sastādīti, futbolisti par tiem uzzinās pēc iespējas drīzāk, tāpat tiks sniegta vēl cita informācija pirms treniņnometnes. Es daudz runāju gan ar potenciālajiem izlases jaunpienācējiem, gan pārējiem, kuri būs kandidātu sarakstā. Nometnes laikā būs daudz sarunu un tikšanos, tāpat pēc spēles. Ceru, viņi visu uztvers pareizi.

Kad veicāt video analīzi pēc 0:3 un 0:5 zaudējumiem, bijāt dusmīgs par atsevišķu futbolistu darbībām vai komandu kopumā?
Abi divi. Pirmā spēle pret Izraēlu no mūsu puses bija pilnībā, pilnībā naiva. Pirms spēles sapulcēs tika precīzi izrunāta informācija ar lietām, kuras laukumā nedrīkstam darīt, lai nezaudētu. Taču mēs tieši šīs lietas darījām. Tikām sodīti par ikvienu kļūdu. Vairāk tās bija komandas kopējo darbību kļūdas, nevis individuālās. Nebijām pietiekami kompakti, nebijām gatavi, bijām pārāk naivi. Nebijām koncentrējušies, tāpēc zaudējām spēli. Spēle pret Slovēniju bija pilnīga katastrofa. Pat tagad man ir grūti noskatīties šo spēli, jo tā bija pilnīga pazemošana. Arī man kā trenerim, arī komandai. Kad pabeidzu analīzi, sevišķi fizisko rādītāju analīzi, tā bija postaža. Izlasē vai vienalga kādā citā futbolā, ja tu nevari veikt 25 metru sprintu 30. minūtē, tā ir problēma. Vai nu tu nevari vai negribi. Veikt 25 metru sprintu 30. minūtē var ikviens un var arī vairāk nekā to. Pret Slovēniju tā tiešām bija jocīga spēle. Nezinu, kas bija nepareizi. Runāju ar spēlētājiem, man tika sniegtas ļoti atšķirīgas versijas par spēli. Spēlējām totāli bez koncentrēšanās, totāli bez balansa. Mēs neparādījām neko, neko, neko.

Ja jums tiktu dota otrā iespēja aizvadīt šīs divas spēles, vai jūs nomainītu tikai dažus spēlētājus vai redzat, ka jūs arī kā treneris varējāt labāk sagatavot komandu, izvēlēties citu taktiku?
Es noteikti mainītu dažas lietas. Pret Slovēniju mēģināju panākt lielāku kompaktumu aizsardzībā, uzliekot trīs aizsardzības tipa spēlētājus [trīs centra aizsargus], vienlaikus augstāk spēlējot malējiem aizsargiem [Solovjovs un Savaļnieks], taču tas šeit nestrādā – šobrīd nevaram atļauties tā darīt, izmantojot šo taktisko shēmu. Tā ka šeit ir jautājums par shēmas izvēli. Gatavošanās spēlei bija tāda, kādai tai jābūt – visa informācija tika nodota. Sevišķi pret Slovēniju, jo lieliski pārzinu gan šīs komandas spēlētājus, gan treneri. Esmu trenējis kā minimums 10 Slovēnijas izlases futbolistus. Tā ka zināju viņu īpašības, tomēr mēs neizdarījām neko. Iespējams, šajā spēlē neizvēlējos pareizo taktisko shēmu [5-3-2]. Iespējams, tā bija mana kļūda. Uzskatīju, ka varam nospēlēt kompaktāk. Tomēr mēs nespēlējām kompakti un zaudējām katastrofālā veidā.

Kad ieradāties, sacījāt, ka nebaidāties likt sastāvā gados jaunos spēlētājus. Taču ar nosacījumu, ka viņi spēlē savos klubos. Patiesībā vairums no viņiem klubos nespēlē. Ko varat sacīt par šo tēmu? Jo jūsu kritiķi saka, ka puse sastāva ir jānomaina un jāliek jaunieši.
Saprotu kritiķus un viņu argumentāciju, jo daudzi no tiem futbolistiem, kuri līdz šim bijuši izlasē, nav parādījuši īsto sniegumu. Iespējams, ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Taču, ja tu nomaini kādu, vietā jānāk kvalitātei. Diemžēl Latvijas jaunie spēlētāji, kuri ir ārzemju akadēmijās Eiropā, nav pat tuvu tam, lai tiktu pirmajā komandā. Šovasar visu detalizēti pārbaudīju un, atskaitot Ontužānu, neviens nav pirmās komandas tuvumā. Zeļenkovs bija salīdzinoši tuvu [B Sērijas kluba “Empoli” galvenajai komandai – aut.], taču arī viņu izslēdza ārā. Ja tu ikdienā nespēlē, ja neesi galvenajā komandā 20-25 futbolistu lokā, tad kā tu vari spēlēt nacionālajā izlasē, kur jācīnās pret attiecīgās valsts “Top” futbolistiem? Situācija tiešām ir sarežģīta. Jā, ir daži interesanti jaunie spēlētāji Virslīgā, es viņiem pievērsu uzmanību. Skatīsimies, kāda būs mana izvēle.

Kāda ir iekšējā atmosfēra izlasē? Noteikti dzirdējāt par Vaņina atklāto vēstuli un to, ka viņš ar Gorkšu pārrunāja finansiālo jautājumu – Vaņins izteica viedokli, ka spēlētājiem par dalību izlasē ir jāsaņem lielāks atalgojums un ka viņš necīnās par sevi, bet citiem puišiem komandā. Gorkšs atteica, ka viņam nepatīk, ja, pārstāvot izlasi, ir runas par naudu. Kurā pusē esat jūs?
Tā ir sarežģīta situācija. Zinu, ka gandrīz visur, kur esmu strādājis, izlases ieskaitot, futbolistiem ir bonusi un prēmijas par sniegumu izlasē. Es mēģināšu runāt ar prezidentu. Tāpat mēģināju sazināties ar Vaņinu, taču līdz pat šim brīdim man tas nav izdevies. Ceru, šo dienu laikā man izdosies ar viņu aprunāties par šīm problēmām. Esmu tādā pozīcijā, ka man ir jāuzklausa abas puses. Protams, mēs esam atkarīgi no futbolistiem, tāpēc mums jāatrod risinājums, kas ir labākais gan federācijai, gan spēlētājiem. Taču kopumā spēlēšanai izlasē ir jābūt vislielākajam godam ikviena futbolista karjerā. Ja viņi spēlē tikai naudas dēļ, tad tā ir problēma.

Kādu redzat Vaņina lomu izlasē gaidāmajos mačos? Viņš nespēlēja pēdējās izlases spēlēs, tāpat viņš nespēlē klubā.
Kad es ar viņu aprunāšos, tad varēšu pateikt vairāk.

Esat teicis, ka sastāvā būs izmaiņas jūnija spēļu dēļ, taču ir arī daži svarīgi futbolisti, kuri šovasar savos klubos nav spēlējuši vai spēlējuši maz. Karašausks ir “pazudis”, Jānis Ikaunieks tikai tagad atgriezies Liepājas sastāvā. Tāpat jautājums ir par Dāvi Ikaunieku, Dubru, Solovjovu, Gabovu. Katram savi iemesli. Vai futbolists, kurš vasarā ir maz spēlējis, var spēlēt nacionālajā izlasē?
Kā jau minēju, šobrīd situācija ir vēl sarežģītāka nekā martā, jo futbolisti nespēlē vai arī sākuši spēlēt šonedēļ vai pagājušajā nedēļā. Daudzi nav sagatavojušies kā nākas, daudzi no ārzemēm atgriežas Latvijā. Pirmais, ko vēlos no spēlētājiem, lai viņi būtu gatavi fiziski. Ja šajā līmenī neesam fiziski gatavi, tad mums te nav, ko darīt. Tā ir pirmā tēma, kas spēlētājiem ir jāzina. Vai viņi spēlē klubā un vai viņi to dara labi, jo ir daži puiši, kuri regulāri spēlē, taču nav izlases līmenī. Dažreiz mums vienkārši nav izvēles, ārzemnieki Virslīgā diemžēl ieņem Latvijas spēlētāju vietas, un latviešu spēlētāji sēž uz beņķīša. Reizēm man nākas izvēlēties futbolistus, kuri Virslīgā sēž uz beņķīša, jo nav citu variantu. Taču es centīšos, cik vien spēšu un izvēlēšos tos, kuriem ir pietiekams spēles laiks, kuri spēlē nepārtraukti un ir spēļu ritmā, lai parādītu labāko izlasē.

Iepriekš teicāt, ka Latvijas futbolam nav lielas kapacitātes. Vai varat atklāt, cik futbolistu vārdi ir jūsu lielajā sarakstā?
24 [pārprot jautājumu un nosauc izsaukto kandidātu skaitu – aut.].

Biju domājis lielo sarakstu, no kura izvēlaties kandidātus.
Neesmu skaitījis. Es vienkārši eju cauri katram klubam, vēroju visas Virslīgas komandas, cenšos atrast jaunas, svaigas asinis. Cenšos atrast kvalitāti. Komunicēju ar klubu menedžmenta cilvēkiem, runājos ar treneriem, ieklausos padomos. Neesmu šeit viens, izlase nav mana privātā lieta, tā nav solo grupa. Cenšos ievākt visu informāciju arī no citiem kolēģiem. Man ir sava nākotnes vīzija – ceru, izvēle būs pareiza.

Šovasar Latvijas futbols “noķēra” pozitīvas emocijas Eirokausos. Skaidrs, ka mūsu klubos ir daudz ārzemnieku, taču šeit stāsts ir par to, ka vājāka komanda spēj uzvarēt stiprāku. Piemēram, “Riga” pārspēja Polijas čempionus. Cilvēki skatās izlasi, skatās Eirokausus un salīdzina. Jūs pats nojaušat secinājumus.
Jā, zinu, zinu. Esmu apmierināts ar to, ka klubi spēlē diezgan labi. Ne tikai “Riga” – dažas labas spēles aizvadīja arī “Liepāja” un “Ventspils”, tāpat nesliktu maču Ļubļanā aizvadīja RFS, biju klātienē Slovēnijā. Bija interesanti secinājumi pēc spēlēm. Taču galvenais ir tāds, ka vairumā gadījumu vismaz 50% no sastāva veido ārzemnieki, kuri atsevišķos brīžos uzņemas atbildību. Man nav iespējas šos ārzemniekus paņemt uz izlasi. Savukārt no latviešiem spēlē trīs, četri, pieci. Tas bija retums, ka latviešu laukumā ir vairāk nekā ārzemnieku.

Otra lieta – mūsu komandas ir čempionāta vidū, kamēr dažiem pretiniekiem ir starpsezonu periods. Poļu komanda bija gatavošanās posmā. Iedošu vienu salīdzinājumu – poļu komandā [“Piast”] bija viens slovēnis, kuru arī esmu trenējis, Urošs Koruns [tieši viņš Gļivicē pie 3:1 pēdējās minūtēs kuriozi ieraidīja bumbu savos vārtos, stipri palīdzot "Riga" divu spēļu kontekstā - aut.]. Viņš ir Polijas čempions, viņš regulāri spēlē, taču viņš nav pat tuvumā Slovēnijas izlasei. Tas salīdzinājumam.

Ļoti gaidu šodienas spēli starp Kopenhāgenu un “Riga” [saruna notika 22. augustā – aut.], jo ļoti labi zinu Kopenhāgenu, tās treneri, viņa filozofiju. Skatījos dāņu spēli pret “Crvena Zvezda”, kurai tā bija ļoti grūta spēle, bet kura šobrīd ir tuvu Čempionu līgas grupu turnīram [otrdien serbu čempioni otro gadu pēc kārtas iekļuva ČL grupu turnīrā – aut.]. Ja “Riga” arī Kopenhāgenā aizvadīs labu spēli, tā būs laba zīme.

Jūs varētu arī argumentēt, ka Latvijas klubi visbiežāk latviešu pozīcijas aizpilda aizsardzības centrā, vārtsarga pozīcijā. Iespējams, 10 no 20 labākajiem latviešu futbolistiem ir centra aizsargi, kamēr jums izlasē ir vajadzīgi tikai divi vai trīs.
[Smaida] Jā, mums ir diezgan laba kapacitāte vārtsarga pozīcijā, tāpat centra aizsargu pozīcijā. Ir nelielas problēmas ar malējiem aizsargiem un centra pussargiem. Tas ir izšķirošs jautājums, kuram mums jāatrod risinājums. Tāpat ir jautājums par uzbrucēju pozīciju, jo divi no viņiem spēlē Polijas pēc spēka otrajā līgā, vēl viens ir Šveicē, lielāko daļu laika pēdējos mēnešos pavadot uz soliņa. Tā ir mūsu realitāte. Taču izlašu mači ir arī iespēja viņiem sevi pierādīt un tikt labākos klubos.

Vai Armands Pētersons ir šīs vasaras pozitīvais pārsteigums?
Jā. Pētersonu pazīstu ļoti labi, jo esmu viņu trenējis. Viņš ir puisis, kurš ir atalgots par pozitīvo attieksmi laukumā. Katru reizi viņš parāda visu, ko spēj. Katru reizi viņš ir savā līmenī. Viņš nebaidās katru reizi atdot 100%. Tas mani apmierina. Viņš ir futbolists, ar kuru katrs treneris var rēķināties.

Sacījāt, ka apmeklējāt klātienē Ļubļanas “Olimpija” un RFS spēli. Nepatīkams jautājums - kur bijāt šovasar, jo Virslīgā nebijāt redzams?
Izstāstīšu par to sīkāk, jo esmu dzirdējis dažādas spekulācijas par savu prombūtni. Kad parakstīju līgumu ar LFF un runāju ar LFF prezidentu, mums bija vienošanās, ka piemērotā brīdī varu doties pie ģimenes, jo šeit Latvijā esmu viens un atrodos Latvijā 80% laika. Pēc spēles pret Slovēniju man bija tikšanās ar prezidentu un U-21 izlases treneri. Vienojāmies, ka vispirms dosimies uz U-21 čempionātu Itālijā, lai es mēģinātu palīdzēt Kazakeviča kungam ar Serbijas un Polijas U-21 komandu analīzi, jo mūsu U-21 ir vienā grupā ar šīm pretiniecēm.

Kad atrados Itālijā, jūnija beigās satikos ar draugiem un atbildīgiem cilvēkiem “Empoli”, “Sampdoria” un “Verona”, lai ievāktu visu informāciju par Saveļjevu, Veipu un Zeļenkovu, ņemot vērā viņu tā brīža pozīcijas savos klubos un Latvijas izlases kapacitāti. Jūlija sākumā apciemoju savu ģimeni, kura ir nevis Slovēnijā, bet Serbijā. Paliku tur aptuveni septiņas dienas, jo, kad RFS bija spēle Ļubļanā, atkal no Serbijas, atrodoties pie pašas Bulgārijas robežas, devos atpakaļ uz Slovēniju. Ļubļanā mēģināju pēc iespējas palīdzēt RFS – ar laukumiem, treniņiem pirms mača. Savukārt pēc spēles satikos ar RFS futbolistiem un Māri Verpakovski. Pēc tam man bija iespēja ar saviem datiem doties uz universitāti, kur man ir labi kontakti ar labākajiem fiziologiem Eiropā, lai viņi man paskaidrotu fiziskos datus, kurus dabūju Slovēnijā, nevis Latvijā [runa par Latvijas un Slovēnijas 0:5 spēli – aut.]. Man bija tikšanās ar ārstiem universitātē, un viņi man iedeva informāciju.

Pēc tam es mēģināju palīdzēt vienam no mūsu izlases futbolistiem iekārtoties kādā no Slovēnijas klubiem. Man bija tikšanās ar šī kluba prezidentu. Tāpat man bija tikšanās ar citu Latvijas izlases spēlētāju, centra aizsargu Maksimenko – aut., par viņa iespējamo pievienošanos Sofijas “Levski”. Tikos arī ar “Levski” pārstāvjiem, mēģinot izpalīdzēt. Diemžēl viss izvērtās nesekmīgi, jo futbolisti izvēlējās citus klubus. Pēc tam devos uz Belgradu, kur satikos ar saviem asistentiem, jo iepriekšējais asistents atradās Belgradā un šī brīža asistents Bukarevs ieradās Belgradā no Bulgārijas, lai pabeigtu analīzi, uztaisītu atskaiti un vīziju nākamajiem periodiem, kā arī sagatavotos septembra nometnei. Tālāk darbojos kā lektors Slovēnijā tās treneriem par standartsituācijām futbolā, līdz atgriezos Latvijā. Šis bijis diezgan aizņemts laiks, jūlijā bija daudz pārvietošanās. Šai laikā es noteikti neatpūtos, neskaitot tās septiņas dienas, kad apciemoju ģimeni jūlija sākumā. Pēc tam strādāju nepārtraukti.

Tātad arī strādājat kā skauts Latvijas futbola labā?
Mana vēlme ir, lai Latvijas futbolisti spēlē pēc iespējas labākās līgās labās komandās, lai pret viņiem attiektos kā īsteniem profesionāļiem. Tāda ir mana vēlme. Runāju ar šiem spēlētājiem daudzas reizes. Joprojām ir atklāts jautājums par dažu futbolistu nākotni. Klātienē vēroju arī Ļubļanas “Olimpija” spēli pret turkiem, lai sekotu Maksimenko, kurš šobrīd nonācis nepatīkamā situācijā. Ceru, tuvāko dienu laikā viss atrisināsies, jo līdz transfēru perioda beigām nav atlicis daudz laika. Satikos arī ar viņu. Šai laikā bijis daudz tikšanos un sarunu. Tāds bijis mans jūlijs.

Saveļjevs, Veips, Zeļenkovs – vai viņi sportiskā ziņā ir tālu no tiem mūsu futbolistiem, kuri spēlē izlasē?
Diemžēl šobrīd tālu. Varbūt Zeļeņkovs rāda dažas labas lietas, un viņš bija salīdzinoši tuvu pirmajai komandai [“Empoli”, Itālijas B Sērija – aut.], taču tagad viņš ir atkritis. Veips ir kaut kur pa vidu, viņš nezina, ko izvēlēsies – viņam ir opcijas Itālijas B Sērijā, C Sērijā, es sekošu līdzi.

Vēl viens jautājums no nepatīkamajiem – ja nebijāt Latvijā, ir svarīgi zināt, kas notiek Virslīgā. Mēs, žurnālisti, Virslīgas pēcspēles preses konferencēs esam vaicājuši, un vairāki treneri saka, ka nepazīst jūs personīgi. Valmieras treneris, “Spartaka” treneris un vēl daži. Vai jums ir komunikācija ar viņiem?
Pirms došanās prom man bija komunikācija gandrīz ar visiem [Virslīgas klubu] treneriem, atskaitot Valmieras treneri. Tā ir taisnība, gaidu brīdi, lai aprunātos arī ar viņu. Arī viņš veltīja nepatīkamus izteikumus, tāpēc man bija vajadzīgs laiks, lai nedaudz mazinātu sakāpinātās emocijas un aprunātos pēc tam. “Spartaka” treneris ir jauns treneris Virslīgā, satikšos arī ar viņu. Ar pārējiem Virslīgas treneriem esmu kontaktējies, ieskaitot “Ventspili”, kurai tagad ir jauns treneris. Tagad man ir darāmas citas lietas – neteikšu, ka svarīgākas, jo manā ziņojumā viens no punktiem ir, ka jābūt labam kontaktam ar visiem Virslīgas treneriem, jāieklausās arī viņu viedoklī. Tāpat vismaz reizi mēnesī man jātiekas ar visu jauniešu izlašu treneriem. Palēnām esam to sākuši darīt un noteikti turpināsim.

Ir Latvijas futbola treneri, kuri saka, ka "Daugavas" stadions nesniedz īstu futbola atmosfēru. Saka, ka tribīnes ir pārāk tālu no laukuma. Un to, ka "Skonto" stadions ir daudz labāks variants. Kādas ir jūsu domas?
Esmu runājis arī par šo tēmu. Arī es uzskatu, ka “Skonto” stadionā mēs varētu nospēlēt labāk. Tribīnes ir tuvāk, laukums nav tik plašs, futbola atmosfēra ir labāka. Viena no manām vēlmēm ir, lai izlase spēlētu “Skonto” stadionā. Taču tas nav atkarīgs no manis, tas ir atkarīgs no LFF lēmuma. Ceru, viņi mainīs to pēc iespējas drīzāk.