Viedoklis: "Euro2016": negribas uzdzīt pesimismu, bet...

Katra atlases cikla sākumu gan es, gan, domāju, visi Latvijas futbola izlases līdzjutēji gaida kā svētkus. Jau 9.septembrī mūsējie tālajā Astanā spēlēs ar Kazahstānu, sešas dienas pirms tam Rīgā tiekoties pārbaudes mačā ar Armēniju. Diemžēl personīgi man svētku sajūtu mazliet aizēno nedrošības sajūta – kā nu būs? Ja citās reizēs, pēc dabas esot optimistam, allaž esmu ticējis, ka mūsējie var, tad šoreiz šķiet, ka Latvijas futbola piramīdas augša ir tik deformēta kā nekad.

Neapskaužu Marianu Paharu – lai gan viņš pavisam nesen kādā neformālā tikšanās reizē izteicās, ka viņa rīcībā ir spēlētāji, kuri var sasniegt pietiekami augstus mērķus, man par to ir lielas šaubas. Nepārprotiet – saprotams, ka pašiem futbolistiem un trenerim ir jātic sev un jādara viss, lai Latvijas futbola gods tiktu cienīgi aizstāvēts. Tomēr man kā futbola apskatniekam taču drīkst būt skeptisks viedoklis par šo visu, vai ne?

Lai gan šis materiāls pretenciozi nosaukts par viedokli, diži ar subjektīvām lietām neaizraušos – lielākoties būs tikai sausi fakti, kas būs pietiekami daiļrunīgi, lai plašāk neizvērstos. Zemāk ir visi tie spēlētāji (arī tie, kas vakar netika iekļauti izlases kandidātu vidū), kuri Pahara vadībā kopš 2013.gada augusta ir aizvadījuši vismaz vienu spēli – kaut vai nākot uz maiņu pārbaudes mačā. Un mani objektīvi nesaudzīgie komentāri.

Uzreiz sacīšu, ka par Virslīgas spēlētājiem īpaši detalizēti skaidrojumi nesekos, jo, manuprāt, pašmāju čempionāts līmeņa ziņā šobrīd nolaidis latiņu ārkārtīgi zemu, ko pierādīja arī Eirokausi. Vienīgi „Ventspils” Latviju pārstāvēja labi, taču arī šīs komandas un tās spēlētāju formu/sniegumu nekādi nenosauksi par optimismu raisošu. Savukārt Virslīgas līdere „Skonto”, kurai nebija iespējas atrādīt sevi Eiropā, pēc daudzu labāko spēlētāju došanās prom izlasei vairs nepiedāvā lielu skaitu spēlētāju. Diemžēl šobrīd (ar retiem izņēmumiem) Virslīgā spēlē jaunieši un tie, kuri ārzemēs nevienam nav vajadzīgi... Protams, arī vājā turnīrā var būt dimantiņi, bet diez vai to var sacīt par Virslīgu – vairāki talanti ir, bet ļoti augstas klases futbolistu, kas varētu spēlēt tikpat labi kā, piemēram, Čehijas vai Turcijas izlases vidējs spēlētājs, nav. Ja nu vienīgi Kaspars Dubra.

Vārtsargi
Andris Vaņins („Sion”, Šveice). 2013.gada Latvijas labākais futbolists, iespējams, ir mūsu labākais futbolists arī šogad. Diemžēl savainots un pret Kazahstānu nespēlēs.

Aleksandrs Koliņko („Baltika”, Krievija, 1.līga). Klubā nospēlējis tikai trīs no astoņām spēlēm. Skaidrs, ka atsevišķā spēlē 39 gadus vecais vārtsargs var uzticami izlīdzēt. Tai pašā laikā viņa ziedu laiki sen ir garām (Krievijas Premjerlīgā pēdējo reizi spēlēja pirms sešiem gadiem) un nākotnes vārdā vajadzētu iespēlēt Vaņinam aizvietotāju. Pat, ja tas ir atbildīgs kvalifikācijas turnīrs.

Aizsargi
Kaspars Gorkšs (bez kluba). Bez kluba – ar to viss izteikts, pat ja esi izlases kapteinis. Skaidrs, ka Gorkšs joprojām futbolā ir pieprasīts, un acīmredzot Kaspars meklē sev piemērotāko variantu, taču fakts paliek fakts – kopš 2014.gada 26.aprīļa klubu līmenī nevienā oficiālā spēlē Gorkšs nav piedalījies.

Nauris Bulvītis („Aarau”, Šveice). Sezonas pirmajā spēlē izgāja pamatsastāvā, taču guva savainojumu un pēc atlabšanas diemžēl kļuvis par rezervistu. Lai gan pēdējā kausa mačā pret zemākas līgas (amatieru) komandu atkal atgriezās sākumsastāvā, paliek atklāts jautājums, kā būs ar Šveices Superlīgas spēlēm, kas ir galvenā mēraukla.

Vitālijs Maksimenko („Brighton”, Anglija, 1.līga). Rezervists, kurš vairumā gadījumu netiek pat spēļu pieteikumā. Iespējams, drīzumā atkal tiks izīrēts, jo nespēj nostiprināties savu īpašnieku komandā. Kopš pavasara oficiālā spēlē (ja neskaitām nospēlētu pusminūti šīs sezonas sākumā) nav piedalījies.

Antons Kurakins, Kaspars Dubra, Oļegs Timofejevs, Renārs Rode (visi „Ventspils”), Gints Freimanis („Jelgava”), Vladislavs Gabovs („Skonto”). Atklāti sakot, tikai Dubra gandrīz katrā spēlē rāda augstu līmeni. Tomēr šeit jāpatur prātā fons... P.S. Rode nav izsaukts.

Pussargi
Aleksejs Višņakovs („Zimbru”, Moldova). Pēdējo divu gadu laikā pārstāvējis piecus(!) dažādus klubus, kas viņa gadījumā diez vai ir kompliments. „Zimbru” pievienojies nesen, un kopš pagājušās sezonas beigām (pavasara) šobrīd ir nospēlējis tikai 148 minūtes (trīs spēlēs), spēļu prakse nav bijusi liela. Tiesa, var lepoties ar to, ka ir vienīgais Latvijas futbolists, kurš joprojām reāli piedalās Eirokausos (Cauņas un Māliņa spēlēšana Čempionu līgā ir zem lielas jautājuma zīmes). Pahars gan A.Višņakovu nav izsaucis.

Aleksandrs Fertovs (bez kluba). Šim futbolistam diemžēl vienkārši nav paveicies – Krievijas agresijas dēļ „Sevastopol” tika likvidēts, un Fertovs palicis bez kluba. Pēdējo oficiālo maču nospēlēja 11.maijā, šobrīd trenējas ar „Skonto”.

Aleksandrs Cauņa (CSKA, Krievija). Ja nemocītu savainojumi, visticamāk, būtu uzskatāms par Latvijas labāko futbolistu. Diemžēl traumas nomoka un pēdējo reizi oficiālā spēlē piedalījies 2013.gada 22.septembrī(!) un kopā pagājušajā pilnajā sezonā nenospēlēja pat 100 minūtes... Skaidrs, ka, pat tikko atguvies no savainojuma, būtu liels palīgs mūsu izlasei, taču jāsaprot, ka tas nebūs spēlētājs „Cauņa 100%”, bet gan „Cauņa 65%” vai tamlīdzīgi...

Juris Laizāns. Beidzis futbolista karjeru.

Oļegs Laizāns („Enisey”, Krievija, 1.līga). Pahara vadībā nospēlējis tikai vienu pilnu spēli, tomēr viens no retajiem, kurš regulāri spēlē vismaz Krievijas Nacionālajā līgā – visās astoņās spēlēs izgājis „Enisey” sākumsastāvā un, kā noprotams, ir svarīga figūra savā komandā.

Artūrs Zjuzins („Baltika”, Krievija, 1.līga). Tas pats, kas ar O.Laizānu – svarīgs vidējās līnijas spēlētājs savā komandā, visus mačus sāk pamatsastāvā un, atšķirībā no Laizāna, ir baudījis lielu Pahara uzticību un izlases spēļu praksi.

Ivans Lukjanovs („Volgar”, Krievija, 1.līga). Krievijas Nacionālajā līgā pusē spēļu nāk pamatsastāvā, pusē uz maiņu. Pahara vadībā spēlējis tikai 24 minūtes un vakar publicētajā sarakstā Lukjanova vārds nav atrodams.

Andrejs Kovaļovs („Dacia”, Moldova). Viņa komanda atrodas Moldovas čempionāta vadībā, taču mūsu spēlētājs savā komandā ir rezervists un nāk uz maiņu. Tikai pēdējā, 5.kārtā, pirmo reizi iznāca sākumsastāvā.

Vladimirs Kamešs (bez kluba). Nespējot nostiprināties Krievijas Premjerlīgas klubā „Amkar”, pagājušo sezonu pabeidza Krievijas Nacionālās līgas komandā „Neftekhimik”. Tagad bez kluba, šosezon nav spēlējis, un Pahars viņu nav izsaucis, kas arī loģiski.

Ritvars Rugins, Jurijs Žigajevs, Alans Siņeļņikovs, Artis Lazdiņš, Visvaldis Ignatāns. Visi diemžēl (ja domājam par izlasi) spēlē Virslīgā. Virslīgas līmenī labu formu uzņēmis Rugins, „Jelgavā” viens no līderiem ir Lazdiņš, Žigajevs klubā spēlē reti, Siņeļņikovs ilgstoši ir savainots, Ignatānam pēc debijas izlasē līkne aizgājusi lejā. P.S. Siņeļņikovs, Ignatāns nav izsaukti.

Uzbrucēji
Māris Verpakovskis („Liepāja”). Beidzis karjeru izlasē.

Egars Gauračs („Aarau”, Šveice). Pēdējā pusgada laikā, var sacīt, atdzima, taču neīstā brīdī (gan jaunā kluba, gan izlases sakarā) guvis nopietnu traumu.

Valērijs Šabala („Anorthosis”, Kipra). Joprojām jauns un ar itin pieklājīgu CV, taču, kā izrādījies, „Club Brugge” līmenim īsti neatbilst. Pēdējo oficiālo spēli aizvadījis 3.jūnijā „Skonto” sastāvā Virslīgā, spēļu prakses pēdējos mēnešos nav bijis. Dažas pārbaudes spēles „Club Brugge” sastāvā ir un paliek pārbaudes spēles.

Eduards Višņakovs („Widzew”, Polija). Pagājušajā sezonā labi sevi pierādīja Polijā un vēlas tikt pie jauna kluba Ekstraklasē, taču „ziepju operas” rezultātā šosezon aizvadījis tikai trīs spēles „vecās” komandas „Widzew” kreklā Polijas 1.līgā, un izpelnījies kritiku par šajos mačos nodemonstrēto sniegumu. Joprojām uz koferiem un neziņā par savu nākotni. Arī neīstā laikā šādas „šūpoles”, ja domājam par izlasi.

Artjoms Rudņevs (HSV, Vācija). Vācijas Bundeslīga komentārus neprasa, taču būsim godīgi – Rudņevs šobrīd ir rezervists (1.kārtā laukumā netika) un pavīd arī informācija, ka HSV labprāt daugavpilieti pārdotu. Izlasē līdz šim mocījies, plus no pēdējām septiņām izlases spēlēm izlaidis sešas(!) (vienā bija diskvalificēts).

Daniils Turkovs („Belchatow”, Polija). Polijas Ekstraklases jaunpienācējas rezervists. Pahara vadībā spēlējis simboliski, uz spēlēm ar Armēniju un Kazahstānu nav izsaukts.

Deniss Rakels („Cracovia”, Polija). Ekstraklases sezonas sākumā tiek pie solīda spēles laika, guvis vienus vārtus. Tomēr pēc skandāla U-21 izlases rindās Latvijas treneru uzmanību nav izpelnījies.

Artūrs Karašausks („Skonto”). Bija īrē Kazaņas „Rubin”, kur spēlēja tikai jauniešu komandā. Šobrīd reāli bez kluba („Skonto” nedrīkst pieteikt), trenējas ar „Skonto”. Pēdējo oficiālo spēli aizvadījis 2013.gada novembrī Virslīgā. Uz izlasi tagad, protams, nav izsaukts.

Starp tiem, kas Pahara vadībā nav spēlējuši, taču ir izsaukti, ir divi – vārtsargs Pāvels Šteinbors („Gornik Zabrze”, Polija) un centra aizsargs Vitālijs Jagodinskis („Hoverla”, Ukraina). Šteinbors konkurēs ar Koliņko, un savs vārds, iespējams, būs sakāms izlases vārtsargu trenerim Andrejam Piedelam. Viens gan ir skaidrs - Šteinbors ir viens no retajiem izlases dalībniekiem, par kuru nav ne mazāko šaubu – viņš ir Polijas Ekstraklases līderes pamatvārtsargs, kurš rādījis lielisku sniegumu. Kas attiecas uz Jagodinski, spēlēšana Ukrainas Premjerlīgā ir lieliski, taču viņš šai lielo vīru futbolā sper tikai pirmos soļus un izlasē nav spēlējis. Tai pašā laikā aizsardzības līnijai, manuprāt, jābūt tik saskaņotai kā nevienai citai līnijai.

SECINĀJUMS. Izvirzīsim sekojošus nosacījumus: 1) regulāri spēlē laba līmeņa turnīrā, 2) nav traumēts, 3) ir iespēlēts Pahara vadībā. Kas sanāk? Man izdodas atlasīt tikai Artūru Zjuzinu un arī tad tā ir krievu otra stiprākā līga, nevis top čempionāts... Protams, varam paļauties uz bez kluba esošā Gorkša pieredzi, Bundeslīgas rezervista Rudņeva kvalitātēm, ilgstoši savainotā Cauņas meistarību (kura pat pie, piemēram, 60% gatavības uz mūsu izlases fona būs ārkārtīgi augsta) un tā tālāk, taču kopējā bilde ir sērīga. Ja kādreiz sūdzējāmies, ka ir tikai četri augstas kvalitātes spēlētāji ar labu spēļu praksi (tie paši Vaņins, Gorkšs, Cauņa, Rudņevs), tad tagad pat tik neiznāk...

Varbūt nav labais tonis iedalīt izlases spēlētājus "labajos" un "sliktajos", bet nosaukšu tos, kuri, manuprāt, no Pahara izsauktajiem varētu būt konkurētspējīgi augstākajā starptautiskajā izlašu līmenī: Šteinbors, Koliņko, Gorkšs, Bulvītis, Dubra, Zjuzins, Cauņa, O.Laizāns, Rudņevs. Vienpadsmit man nekādi nesanāk, piedodiet. Turklāt "pliks" skaits neko nedod - vajag pa vīram katrā vajadzīgajā pozīcijā, nevis, piemēram, divus vārtsargus.

No manas puses šobrīd vēl tikai viens vienīgs fakts par mūsu grupas pēdējā groza izlasi Kazahstānu – Eiropas līgas „play-off” spēlē divas Kazahstānas komandas („Aktobe” un „Astana”), kuru pirmajās spēlēs pret „Legia” (0:1) un „Villarreal” (0:3) no pamatsastāva 22 spēlētājiem 10 bija Kazahstānas futbolisti. Tai pašā laikā mūsu klubiem līdz Eiropas līgas "play-off" bija kā līdz mēnesim, un no leģionāriem „play-off” pirmajā spēlē piedalījās tikai Aleksejs Višņakovs (uz maiņu), kurš uz izlasi nav izsaukts. Čempionu līgā varbūt vēl uzspēlēs Aleksandrs Cauņa. Tas arī viss. Augstākajā līmenī Eirokausos mūsējo praktiski nav. Un jāņem vērā, ka salīdzināju tikai ar kazahiem – kas būtu, ja piesauktu holandiešu, čehu, turku Eirokausu spēļu praksi? Labāk neturpināt...

Apzināti šo materiālu publicēju nevis pašā kvalifikācijas turnīra priekšvakarā, bet nedaudz agrāk, lai līdz septembrim to visu izdotos kaut nedaudz aizmirst un nesabojātu iepriekšminēto svētku sajūtu. Tomēr jāsaka, ka komplektā ar nežēlīgo izlozi ir liels pesimisms par „Euro2016” ciklu. Īkšķus, protams, turēšu tik un tā un, cik vien stipri spēšu, kā arī priecāšos par katru iegūto punktiņu, bet, pragmatiski vērtējot faktus, tā vien gribas sāpēs kliegt. Labi vēl, ka futbolā ne vienmēr uzvar sastāva ziņā labākās komandas...

Uzziņai - Pahara izsauktie kandidāti un viņu spēles laiks tieši Pahara vadībā (četras PK2014 spēles, divas Baltijas kausa spēles un trīs pārbaudes spēles)

Iekavās: cik reizes spēlētājs nācis uz maiņu.