Kazakevičs: "Bija labi posmi, bet pietrūka gatavības un vienmērības visai spēlei"
Latvijas futbola izlase 2022. gada Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu sāka ar nenoturētu vadību un zaudējumu savā laukumā pret Melnkalni (1:2). Valstsvienības galvenais treneris Dainis Kazakevičs preses konferencē komentēja aizvadīto spēli.
- Sarežģīta un diezgan neviennozīmīga spēle. No vienas puses, gribas atzīmēt, ka komanda laukumā tiešām atstāja visus spēkus un bija ļoti, ļoti kvalitatīvi spēles posmi. Diemžēl līdzvērtīgi visu spēli aizvadīt neizdevās un brīžiem pārāk ļāvām pretiniekiem pārņemt iniciatīvu, pārāk dziļi nosēdāmies pie saviem vārtiem, kas vainagojās ar pretinieku uzbrukuma grupas diezgan bīstamu saspēli un vairāku ļoti bīstamu momentu radīšanu pie mūsu vārtiem. Funkcionālā ziņā mazliet pietrūka agresivitātes un fiziskā spēka visai spēlei, un varēja vēlēties, lai tiem puišiem, kuri uz maiņu izgāja svaigāki, izdotos kvalitatīvāk iesaistīties spēlē. Kopumā varu atzīmēt, ka komanda laukumā atstāja visus spēkus, kaut kur pietrūka individuālās meistarības, atsevišķiem spēlētājiem būtiskos brīžos pietrūka funkcionālās kondīcijas, līdz ar to arī neizdevās visu spēli aizvadīt vienmērīgi augstā tempā ar pietiekami agresīvu, aktīvu spēli.
- Ļoti labs sākums, bet ļoti vājš otrais puslaiks. Tas bija saistīts tikai ar fizisko gatavību? Ja tā bija, tad kādēļ maiņas tika izdarītas tik vēlu [71. minūtē]?
- Tas bija saistīts ar vairākiem faktoriem. Tas, ka atsevišķi spēlētāji funkcionāli pagura, ir viens moments. Otrs, bez šaubām, ir saistīts ar to, ka pati Melnkalnes komanda pārkārtoja spēli, ņemot vērā pirmā puslaika ritējumu un to, kas tai neizdevās. Melnkalnei kļuva mazāk vertikālās spēles [pa gaisu], kas bija pirmajā puslaikā un kas radīja ne pārāk daudz momentu, jo mums izdevās gan pietiekami kvalitatīvi spēlēt divcīņās, gan savākt otrās bumbas. Ja runā par maiņām, tad, vērtējot situāciju, sapratām, ka tādā spēlē tiešām nebūs vienkārši iekļauties. Skatījāmies, kurš ir tas brīdis, kurā noteikti ir jāveic maiņas, un otrā puslaika pirmajā daļā mēģinājām vēl neraustīt un nemainīt pamatsastāvu, jo skaidri sapratām, ka pie rezultāta 1:1 izšķirošais būs tas, kurš gūs otros vārtus. Tādēļ līdz pēdējam mēģinājām pieturēties pie iespēlēta sastāva, ja ņem vērā, ka arī šajā sastāvā bijām spiesti ieviest zināmas korekcijas traumu dēļ. Tādā spēlē iesaistīties nav viegli, un dažu spēlētāju iziešana parādīja, ka tas tiešām nebija vienkārši.
- Cik gatavs bija Jānis Ikaunieks un vai vispār bija iespējas viņu nomainīt, jo spēles beigās varēja redzēt, ka viņam kļuvis grūti.
- Tāda iespēja, protams, bija, bet, izvērtējot Jāņa sniegumu, tieši viņa sakarā milzīgu pretenziju pret funkcionālo stāvokli un darba apjomu nebija. Domāju, ka viņš, lai arī beigās varēja just zināmu nogurumu, bija viens no tiem spēlētājiem, kurš savas aktivitātes un darbības noturēja pietiekami augstā līmenī. Bija pāris epizožu nevis pašās beigās, bet otrā puslaika gaitā, kurās no viņa prasīju mazliet aktīvāku, agresīvāku spēli otro bumbu savākšanā, divcīņās, bet spēles beigās viņš atkal bija pietiekami aktīvs.
- Vai tas, ka melnkalnieši otrajā puslaikā kustējās manāmi dzīvāk un labāk, varētu būt saistīts ar to, ka arī globāli mūsu futbolisti atpaliek šajā elementā, vai varbūt ar to, ka pirmajā puslaikā varbūt bijām pat pārāk nikni, agresīvi un atdevām pārāk daudz enerģijas?
- Šobrīd esam tāda komanda, ka, ja nespēlējam fiziski aktīvu futbolu pret tāda līmeņa futbolistiem, kādi ir pretiniekiem, mums ir grūti būt konkurētspējīgiem. Mums ir jābūt spējīgiem izdarīt diezgan lielu fizisku spiedienu, veikt lielu fizisku aktivitāti, lai mēs varētu pārņemt iniciatīvu un izveidot kvalitatīvu pretspēli. Kas attiecas uz funkcionālo stāvokli, šobrīd ir marts – šis mēnesis arī vēsturiski nav bijis pateicīgs mūsu izlasei. Negribētu teikt, ka vienīgā problēma ir funkcionālā sagatavotība, jo ir arī taktiskās nianses, kurās, kā jau teicu, melnkalnieši pārkārtojās un daudz, daudz vairāk spēlēja starp līnijām, daudz vairāk mēģināja vertikālās piespēles pa zemi. Tiklīdz mums pietrūka kompaktuma, tas mums radīja problēmas. Plus pie funkcionālā noguruma tas, cik augstu spēlējām un cik augstu pacēlāmies pret viņu aizsargu līniju, balsta pussargu līniju, un kā tikām galā ar Jovetiča atsegšanos atsevišķās zonās – šajās epizodēs sākām nokavēt, kas pretiniekiem arī radīja zināmu pārsvaru. Un viņi, manuprāt, sāka daudz ātrāk kontrolēt pašu bumbu un mazliet pamainīja spēles zīmējumu.
- Redzot pārkāpumu skaitu, cīņu uz robežas, atgriežamies pie iepriekšējā cikla tēmas – tas ir uzstādījums tā spēlēt vai puiši paši ļoti dedzīgi metās divcīņās?
- Prasot aktīvu un agresīvu spēli, netiek prasīts pārkāpums. Tiek prasīts, lai spēlētāji būtu aktīvi pretinieku bumbas pieņemšanā, uzreiz būtu klāt un iesaistītos divcīņā, bet vēl labāk lai viņi nospēlētu uz apsteigšanu, kas pavērtu iespējas labiem, kvalitatīviem pretuzbrukumiem. Taču, spēlējot aktīvi un agresīvi, neizbēgami, ka spēlētājs kaut kur nokavēs. Tā ir 50:50 situācija – citreiz nokavējam un ir tehniskais brāķis, bet citreiz tā ir arī taktiska nianse [pārkāpt noteikumus], jo, ejot augstāk un spēlējot agresīvāk, atbrīvojam zonas un, ja ļausim pretiniekiem tajās ieskrieties, tas mums radīs lielas problēmas.
- Jau trešo reizi ļoti ātri ielaidām pēc gūtiem vārtiem – kādēļ tā? Un kas bija pie vainas kompaktuma trūkumā balsta zonā, kas ļoti bieži palika tukša, - trūka partneru palīdzības Toberam?
- Runājot par ātri ielaistajiem vārtiem, tās situācijas bija dažādas. Pret Fēru salām, manuprāt, problēma bija tieši tajā, ka tādās situācijās nospēlējām nepareizi, bet šeit tā drīzāk bija apstākļu sakritība, ka šāds moments parādījās tieši šajā brīdī, jo labajā pusflanga zonā mums problēmas bija vēl pirms vārtiem – bija 3-4 epizodes, kurās ne visai kvalitatīvi nosedzām piespēļu līnijas, un arī šajā konkrētajā momentā pretinieku uzbrucējam tika dota iespēja saņemt bumbu jau mūsu soda laukumā. Pēc tam tā jau bija individuālā meistarība, kad pretspēlētājs brīvi apgriezās un guva vārtus. Tā ka, teikšu, šī drīzāk bija cita situācija – atšķirībā no tām divām spēlēm pret Fēru salām. Runājot par brīvajām zonām, bija vairākas nianses – tajās epizodēs spārnu, malējo pussargu, spēlētāju pozīcijām bija jābūt citām, kad pārāk sākām sēsties un bija jāpanāk lielāks kompaktums.
- Par pozitīvo – Raivis Jurkovskis. Viņa kvalitātes zinājām jau iepriekš, bet šodien šķita, ka viņš bija jūtami pārliecinātāks un spēlēja ar mazāku tehnisko brāķi. Tas ir saistīts ar labu iejušanos jaunajā klubā? Un vai ir kāda skaidrība par sastāvu Nīderlandē – par Dubru, Gutkovski un pārējiem?
- Grūti teikt, cik ļoti [Jurkovska spēli] ietekmēja pārcelšanās uz jaunu klubu, jo viņš tajā vēl ir salīdzinoši nesen, bet viņā noteikti ir vairojusies pārliecība, kas viņam ir ļoti būtiski, jo viņš vienmēr ir bijis atbildīgs spēlētājs ar labiem fiziskajiem dotumiem, bet šī pārliecība ir kļuvusi lielāka. Viņš turpina progresēt, un domāju, ka arī spēlēšana citā stilā un citā valstī būs viņam jauni izaicinājumi, svaigas emocijas, kas, ceru, palīdzēs arī nākamajām izlases nometnēm. Par Nīderlandi – šobrīd gatavojam gan Kasparu, gan arī Vladu uz kādu no nākamajām divām spēlēm, bet šobrīd atbildes man nav. Mārtiņa Ķigura gadījumā situācija ir sarežģītāka un izredzes spēlēt Nīderlandē ir drīzāk mazas nekā lielas. Par pārējiem šobrīd ir runāt pāragri. Atstājām diezgan daudz spēka, līdz ar to ļoti būtiska ir kvalitatīva atjaunošanās. Skatīsimies, kāds būs spēlētāju stāvoklis un kāda būs nepieciešamā, saprātīgā rotācija uz nākamo spēli pret Nīderlandes izlasi izbraukumā. Šobrīd diemžēl konkrētāku atbildi vēl nevaru iedot, jo bilde ir diezgan neskaidra – izredzes šos divus puišus sagaidīt atpakaļ jau otrajā spēlē ir 50:50.
- Tukšs stadions dod iespēju arī žurnālistiem daudz ko dzirdēt. Pirmajā puslaikā, kad visiem bija sakāpušas emocijas, uzsauci puišiem, lai arī viņi aizrāda tiesnesim. Mums trūkst runātāju?
- Bija kādas 2-3 noteikumu pārkāpumu fiksēšanas, kurās pretinieki diezgan uzstājīgi prasīja šīs epizodes, bet mums bija 2-3 robežepizodes, kurās tiesnesis varēja nosvilpt, bet to neizdarīja. Prasīju, lai spēlētāji aktīvi iesaistās komunikācijā. Pārspīlēt ar to noteikti nevajag, bet citreiz ir situācijas, kurās nedrīkst padoties un ļaut vienai no komandām – tas ir raksturīgi īpaši pret Balkānu komandām – izdarīt pārāk lielu spiedienu uz tiesnesi un vispār uz to nereaģēt. Būtiski, lai mēs ar to nepārspīlētu, bet citreiz pieredzējušajiem spēlētājiem ir vērtīgi izdarīt nelielas korekcijas un spiedienu.
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Ja saglabāsies ši komanda, varam cerīgi skatīties nākotnē.
Jāpiezīmē vien, ka jāsakārto valsts futbola saimniecība, virslīgas un 1. līgas čempionāts, kurš nezin kāpēc vēl nav sācies? Bet tas akmens LFF dārziņā.
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
Bet, uz to brīdi, jau kādas 20 minūtes spēles gaita bija tāda, ka Latvijas izlasei vajadzēja nevis par uzbrukumu un vārtu gūšanu domāt, bet gan par rezultāta nosargāšanu. Par kaut kādu ašo pretuzbrukumu varētu domāt, ja mums rezervē būtu divi vismaz Rudņeva kalibra uzbrucēji, kuri varētu organizēt un, iespējams, realizēt to iespējamo pretuzbrukumu. Ar virslīgas spēlētājiem tas nenotiks.
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Mūsu līmenis pašlaik ir tads kāds viņš ir. Jāsāk mainīt jaunu futbolistu filozofiju un tad pēc gadiem 10 cerēt uz kaut ko.
Mūsu spēlētāji nav vainīgi ,ka treneru līmenis Latvijā ir ļoti zemā līmenī. No akadēmijam ir tikai nosaukums . Viss notiek tikai ķeksītes dēļ.
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Ja nav meistarības, tad ir izturība, fiziska neatlaidība un centība..
[+] [-]
-1 [+] [-]
Nu, treneris - daiļdlrsējs arī neko pozitīvu vektorā neieviesīs
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Cik var daži dzīvot kaut kādās nepamatotās ilūzijās, ka tik paņirgt. Redzams, ka cilvēki no sporta futbola neko nesaprot, nav nekadne paši spēlējuši, ne bijuši bijuši kontaktā ar mūsu furtbolistiem.
Un dažs te tā izsakās it kā Latvija visu laiku būtu spēlējusi labāk, bijušas daudzas uzvaras un tagad baigais kritums! Krīz Latvijas futbolā jau sen. Treneri mainīti, meklēti varianti, bet pagaidām nekas dižs nav sanācis. Andrejevs, Starkova otrā atgriešanās, Pahars, Patelainens, Slavičs. . . .neviens nebija labs, visus nolēja, tagad atkal ir kas gribētu uz sitiena kaut ko mainīt! Apbrīnojams stulbums!
Ar šiem spēlētāju resursiem ne Gvardiola, ne Klops ne kāds cits nekādus kalnus negāzīs! Tagad vizmaz ir izveidots stabils komandas sastāvs, nepieciešams laiks, lai šie spēlētāji saspēlējas! Treneru kļudas? Protams, ka ir. Bet kuram trenerim tad tādas nav?
Bet dziļāka iemesli jāmeeklē tālāk, ne jau kas konkrētā brīdi trene izlasi, un ne šajos spēlētājos! Nav Latvijā izveidota sistēma jauno spēlētāju izaugsmei, nav instfrastruktūra, pat kaut cik normāli futbola laukumi. . .
Nav pat normāls valsts čempionāts, pie durvīm jau aprīlis 1. līga vēl nespēlē! Cik Latvijas futbolisti šobrīd vispar spēlē? Virslīgā nedaudzi, tie kas ārzemēs vairāk sēž rezervē, vadošās lomās nav neviens. . .
Nu nebūs šajā ciklā daudz uzvaras. . . varbūt divas, ja vairāk tas jau būtu pārsteigums!
Tā kā skatāmies futbolu, izbaudām rīt spēli Amsterdamā, nākamajā nedēļa Stambulā! Visticamāk ka divi zaudējumi, vai tāpēc atkal ar dubļiem būs jānolej izlase un treneri( Kazakevičs jau nav viens, vēl ir bijušais izlases spēlētājs Jurģis Pučinsks un vēl kāds)