Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:114, Did:0, useCase: 0

LFF piedāvā Bleideļa karjeras stāstu: "Svētais" ēnā

Rolands Eliņš

LFF piedāvā Bleideļa karjeras stāstu: "Svētais" ēnā
Imants Bleidelis. Foto: LFF

Ceturtais spēlēm bagātākais futbolists Latvijas izlases vēsturē ar 106 mačiem un desmit vārtiem, Euro 2004 dalībnieks un viens no pirmajiem Latvijas futbolistiem Anglijas premjerlīgā. Imanta Bleideļa vārds Latvijas futbola vēsturē ierakstīts ar zelta burtiem, jo viņš bija nozīmīga figūra mūsu futbola zelta laikmetā, lai gan klusais, pieklājīgais, korektais un uz ārišķībām nevērstais futbolists drīzāk ir palicis savu vienaudžu ēnā. Līdzīgi, kā tas bijis arī "Southampton" klubā – atšķirībā no Mariana Pahara, Bleidelis par spīti diviem oficiāliem mačiem premjerlīgā par īstu "svēto" nekļuva. Trāpīgāks būtu apzīmējums "moceklis", jo karjera Anglijā izvērtās ne tā, kā būtu gribējies. Tagad Imants Bleidelis strādā Rīgas Futbola skolā, kur ir futbola centra "Rīga" vadītājs. Latvijas Futbola federācija aicināja Latvijas futbola leģendu uz interviju, kurā atskatījāmies uz viņa karjeras līkločiem retrospektīvā.

Ilggadējais Latvijas izlases treneris Aleksandrs Starkovs vairākkārt jūs raksturojis kā futbolistu bez neviena acīmredzama trūkuma. Ko pats domājat par šādu raksturojumu?

Kā spēlētājam?! Protams, ka man bija ļoti daudz trūkumu. Es nebiju pārāk tehnisks, nebiju pārāk gudrs, nebiju pārāk radošs un tā tālāk. Protams, ka man bija mīnusi.

Tie gan vairāk klasificējas kā nepietiekami spēcīgi trumpji, nevis acīmredzams trūkums. Doma ir, ka jūs kā spēlētājs bijāt pietiekami daudzpusīgs.

(Domā) Man ļoti grūti novērtēt sevi. Šodienas acīm es redzu, ka man bija mīnusi. Tagad es tos redzu. Kad vēl spēlēju, ar to bija grūtāk. Varbūt jutu, ka kaut kā pietrūkst, bet nevarēju tik precīzi nodefinēt, kur tieši jākļūst labākam.

Jūs virslīgā un izlasē iekļāvāties 20 gadu vecumā. Kā tolaik bija jaunam futbolistam izlauzt ceļu pretī virsotnēm? Citi jūsu vienaudži ir izteikušies, ka savulaik viņiem deva kaut kādus uzticības avansus, dāvājot spēles laiku, kas ļāva progresēt.

Pirmo reizi "Skonto" komandā nokļuvu, šķiet, vēl tikai 17 gadu vecumā. Tā bija viena treniņnometne Marka Zahodina vadībā. Tolaik kā treneris klubā bija arī Vladimirs Beļajevs, pēc tam klubā parādījās arī Aleksandrs Starkovs. Bija interesants laiks, interesanti treniņi, cilvēki apkārt. Vēlos gan uzsvērt, ka tobrīd "Skonto" vēl tikai veidojās par Latvijas futbola līderi. Sākumā tas klubs nebija tik neapstrīdams flagmanis, par kādu mēs to uztveram tagad. Tas tobrīd bija tikai viens no ierindas klubiem Latvijā. Tikai pēc diviem-trim gadiem sapratām, ka esam ļoti laba komanda, ka esam tāda komanda, kas var pacīnīties arī eirokausos, ka mūs vada tāds ļoti labs treneris, kā Aleksandrs Starkovs. Man paveicās, ka "Skonto" sastāvā biju gandrīz no paša sākuma un ka viss karjeras augšupejas process notika ļoti pakāpeniski.

Bija avansi jaunajiem?

Nē, man liekas, ka spēlēja tikai uz to brīdi labākie. Nebija tā, ka, redz, tu esi jauns un simpātisks puika, tāpēc spēlēsi "Skonto" sākumsastāvā. Nekā tamlīdzīga! Tev vajadzēja pierādīt, ka esi labākais, gan treniņos, gan spēlēs. Atceros, ka mūsu klubā viena gada laikā bija 14 izlases spēlētāju. Skaidrs, ka šādā konkurencē bija ļoti jāpacenšas, lai tiktu sākumsastāvā.

Izlasē debitējāt 1995. gadā, kas ir viens no visveiksmīgākajiem gadiem mūsu izlases vēsturē – piecas uzvaras, četri zaudējumi togad. Uzvaras pār Ziemeļīriju, Austriju, labs mačs Portugālē, kur piekāpāmies tikai 2:3… Kas togad notika? Kādi bija iemesli tam, ka izlase pēkšņi sāka gūt uzvaras, turklāt – pār itin solīdiem pretiniekiem?

Man liekas, ka mums bija spēcīgi spēlētāji. Atceros maču Portugālē, kur divus vārtus iesita Vīts Rimkus. Viņš tobrīd bija ļoti labā sportiskajā formā. Arī Vladimirs Babičevs ļoti labi nospēlēja. Uzvaru pār Austriju atceros – bija pilns "Daugavas" stadions, vinnējām 3:2, un pēdējos vārtus ļoti skaisti guva Armands Zeiberliņš. Viņš arī bija ļoti labs spēlētājs. Arī treneris Jānis Gilis iedvesmoja komandu. Bija saliedēts kolektīvs ar vairākiem spēlētājiem, kuri tieši tobrīd bija savā labākajā gatavībā. Man paveicās, ka es biju tajā pašā laikā tajā pašā vietā, kur es biju vajadzīgs. Nu, piemēram, ja 1995. gadā, kad vajadzēja malējo pussargu, Marians Pahars jau būtu tajā līmenī, kādā viņš bija vēlāk, man būtu grūti tikt sastāvā. Paveicās, ka nebija spēcīgāka konkurenta. Sports ir konkurence. Neviens treneris neliks laukumā spēlētāju, kurš izskatās labi tikai ārpus laukuma. Jebkurš treneris vēlas, lai spēlē labākie, nevis jaunākie vai simpātiskākie.

Rimkus faktors bija viens no maniem minējumiem. Viņam karjerā bijuši vairāki epizodiski spilgti uzplaiksnījumi – 1995., 2003. un 2009. gadā. Bet kāpēc viņam un vēl vairākiem mūsu futbolistiem neizdodas noturēties tajā pašā līmenī? Gadu vēlāk tā pati mūsu izlase neguva nevienu uzvaru astoņos mačos. Vai mūsu spēlētāju resurss nav tik liels, lai mēs visu laiku būtu zirgā? Mūsu izlase ir pārāk atkarīga no savu trīs-četru labāko spēlētāju pašreizējās formas?

Jā, pilnībā piekrītu, ka mūsu spēlētāju resurss nav tik liels, lai veiksmīgi aizstātu trīs-četrus vadošos līderus. Un vēl nedaudz papildināšu – esmu paaudžu teorijas piekritējs. Tā paaudze, kas bija Euro 2004, sākās ar Mihailu Zemļinski un beidzās ar Aleksandru Cauņu. Desmit-piecpadsmit gadu periodā mums bija ļoti laba paaudze. Un tāpēc bija arī labi rezultāti. Ja paskatāmies, kas notiek tagad, redzam, ka šī paaudze sportiskā ziņā atpaliek no iepriekšējās. Mums tagad nav tik daudz spēlētāju, kuri var spēlēt labākajos ārzemju čempionātos. Piemēram, mums bija Artjoms Rudņevs Vācijas Bundeslīgā, bet viņš tur bija viens. Pārējie nevarēja viņam dot tādas piespēles, ar kādām viņu apgādāja kluba biedri Vācijā.

Ja runājam par esošo paaudzi, atsevišķus spēlētājus gan var izcelt.

Jā, ir atsevišķi spēlētāji, bet tā vēl nav komanda. Mums nepieciešami septiņi-astoņi vai pat desmit spēlētāji, kuri spēlē labos klubos. Tad varēsim sasniegt kaut kādu rezultātu. Piemēram, Eiropas čempionāta finālturnīrā, ja nemaldos, Marians Pahars zaudēja vietu sākumsastāvā. Viņš! Manuprāt, vislabākais spēlētājs Latvijas vēsturē! Bet uz to brīdi viņš zaudēja konkurenci. Tāpat Valentīns Lobaņovs izkonkurēja no sastāva Juri Laizānu, arī viens no visu laiku labākajiem Latvijas futbolistiem.

Jūs lasāt manas domas, jo nākamais jautājums bija paredzēts tieši par šo – Euro 2004 laikā mums uz rezervistu soliņa bija divi Anglijas premjerlīgas spēlētāji un viens meistars, kurš gadu vēlāk virs galvas cēla UEFA kausa trofeju. Ja mēs skatāmies šādi – vai tas neliecina par to, ka Euro 2004 bija nevis brīnums, bet likumsakarība?!

Pilnībā piekrītu. Tas, ka mums šādi meistari sēdēja uz beņķa, liecina par to, ka tobrīd mums bija pietiekami daudz labu spēlētāju, ka bija, ar ko aizstāt līderus, kuri nebija labākajā formā. Mums paveicās, ka tieši 2003. gadā bija tik daudz labu un Eiropas mērogā konkurētspējīgu futbolistu. Rudņevam tādā ziņā paveicās mazāk.

Rakels neslikti spēlēja Anglijā, Dāvis Ikaunieks pirms dažiem gadiem tika atzīts par labāko leģionāru Čehijā, kur netrūka arī Eiropas mērogā pietiekami zināmu vārdu. Kāpēc mūsu futbolisti tik bieži nenoturas tajā līmenī?

Mums arī bija grūti. Atceros savu laiku Anglijā – nebija vienkārši. Pēc tā posma man vajadzēja restartēt karjeru. Es negribēju atgriezties Latvijā, paliku Dānijā, pēc tam uz Austriju. Sportistiem jāgrib riskēt. Vienmēr var atgriezties Latvijā un spēlēt te līdz pensijai. Arī man pirms Dānijas un Austrijas bija iespējas atgriezties Latvijā, bet es gribēju palikt Rietumeiropā. Ar Austrijas klubu, atceros, eirokausos spēlējām pret Liverpool. Man liekas, ka viena no problēmām ir tā, ka mūsu spēlētājiem piedāvā ļoti lielas algas arī Latvijā. Ja ir jāizvēlas starp risku ārzemēs vai mieru mājās ar līdzīgu atalgojumu, var saprast, kāpēc daudzi izvēlas dzimteni.

Jūsu laikos tā nebija? Dānijā varējāt nopelnīt krietni vairāk nekā Latvijā?
Jā. Nedaudz vairāk, bet vairāk. Protams, ka finansiālais aspekts bija viens no tiem, ko vērtēju, izvēloties klubu.

Atgriežoties pie Euro 2004 – daudz tika izcelti izlases centrālās ass spēlētāji un Andrejs Rubins, bet Imants Bleidelis un viņa sniegums finālturnīrā, šķiet, bija ēnā. Vai jūsu funkcijas finālturnīrā bija vairāk saistītas ar aizsardzību?

Man liekas, ka Starkovs ļoti labi izveidoja pamatsastāvu un katra lomas. Ja mums būtu divi malējie pussargi, kuri ļoti aktīvi veido uzbrukumus, domāju, mums būtu ļoti grūti noturēt savus vārtus, būtu risks iekrist pretuzbrukumos. Andrejs Rubins visu laiku centās aktīvi pieslēgties uzbrukumiem, savukārt es visu laiku centos būt tuvāk mūsu aizsargiem un palīdzēt aizsardzībai. Spēles zīmējumā bija akcents uz balansu, līdzsvaru. Un, manuprāt, tas bija ļoti pareizi.

Kādas atmiņas kopumā palikušas par karjeras daļu, ko pavadījāt Anglijā? Vairāk ar plus zīmi vai ar mīnus?

No sportiskā viedokļa ar lielu mīnus zīmi. Man ļoti nepaveicās, ka, tikko ierodoties Anglijā, klubā uzreiz nomainījās treneris. Uzreiz komandu pārņēma Glens Hodls, kurš par mani neko nezināja un kurš man nedeva nekādas iespējas. Pat ja visi saslimtu un nebūtu kam spēlēt, arī tad viņš droši vien mani neredzētu. Visi treneri, ar kuriem tur strādāju, par mani teica labus un atzinīgus vārdus, bet viņš neparko nedeva man spēles laiku. Ja tev nedod pat iespēju, tu neko nevari pierādīt.

Psiholoģiski droši vien ir grūti apzināties, ka vari kaut vai izstiepties vai sarauties, bet tev nedos iespēju tik un tā.

Tieši tā. Bet bija interesanti trenēties ar tik labiem izpildītājiem. Sastāvs tur bija ļoti solīds. Vienu gadu, kad es biju "Southampton" klubā, ieguvām 8. vietu Anglijas premjerlīgā, tikām eirokausos – tas šo to liecina par komandas līmeni, kāds mums toreiz bija. Tur bija daudz nacionālo izlašu spēlētāju. Man paveicās, ka uzspēlēju arī ar Metjū Letisjē, kurš ir liela zvaigzne. Paveicās spēlēt ar Marianu Paharu. No šāda viedokļa bija vērtīgs periods.

Anglijas premjerlīgā piedalījāties divos mačos, kopā nospēlējāt astoņas minūtes. Vai bumbai maz paguvāt pieskarties?

Neatceros (smejas). Uz katru spēli braucu ar komandu. Tagad Anglijā uz katru maču var pieteikt 18 spēlētāju. Tobrīd es klubā visu laiku biju 17. vai 18. spēlētājs sarakstā. Bet tobrīd pieteikt varēja tikai 16 spēlētājus – 11 sākumsastāvā un pieci rezervē. Ar komandu apceļoju visus premjerlīgas stadionus (rūgti smiekli), vienmēr braucu līdzi un ļoti bieži paliku aiz strīpas. Dažreiz tiku pasēdēt uz soliņa, dažreiz ne.

Debijas reizē laukumā nācāt uz maiņu rumāņu aizsarga Dana Petresku vietā. Vai tas nozīmē, ka spēlējāt kā malējais aizsargs?

Jā, spēlēju kā malējais aizsargs. Man nebija problēmu tur nospēlēt. Kad debitēju, Marians Pahars teica, ka es biju lielisks salīdzinājumā ar viņu viņa debijas reizē. Tas tāpēc, ka es gadu trenējos ar komandu, man bija laiks adaptēties. Es jau biju gatavs tam līmenim. Savukārt Marianu uzreiz iemeta aukstā ūdenī. Līmenis premjerlīgā ir ļoti, ļoti augsts.

Tad sanāk, ka Anglijā treniņos un spēlēs bijāt kā tā saucamais pusaizsargs jeb wing-back? Kaut kas pa vidu starp malējo aizsargu un pussargu?

Jā.

Vēl viena zīmīga spēle Anglijā jums bija kausa izcīņā pret "Tranmere". Uznācāt laukumā puslaiku pārtraukumā, nomainot traumu guvušo Marianu Paharu, kad rezultāts bija 3:0 "Southampton" labā, bet pie rezultāta 3:3 otrā puslaika beigās tikāt nomainīts. Galu galā komanda zaudēja ar 3:4. Kas tajā mačā īsti notika? Vai bijāt galvenais grēkāzis?

To es galīgi nesaprotu. Nomainīju Paharu, tātad mana vieta bija uzbrukumā. Kāpēc lai es būtu vainīgs pie trim ielaistajiem vārtiem? Es nesaprotu. Viņi mani nomainīja – nu, neko darīt. Es nezinu, kāpēc tā.

Treneris neko nepaskaidroja?

Neko. Nu, tā ir Anglija. Tur neko neskaidro tādās situācijās. Kad nākamajā dienā bija sapulce par spēli. Viss, ko pateica: "Laiks iet ātri, tāpēc aizmirstam šo maču un domājam par nākamo spēli. Ejam tālāk!" Neviens man tā arī nepaskaidroja, ko es nepareizi izdarīju laukumā.

Tomēr tas bija mačs, kurā tikāt pie lielākā spēles laika "Southampton" kreklā. Kā pats jutāties tajā līmenī? Nekritāt ārā no orķestra?

Protams, ka biju līmenī. Nebiju sliktākais spēlētājs laukumā. Man nebija problēmu. Es ļoti daudz nospēlēju dublieru komandā. Tur toreiz bija tāda sistēma – ja nespēlēji pamatkomandā, tad nākamajā dienā dublieru mačs starp tām pašām komandām. Spēlējām pret "Chelsea", tur pret mums spēlēja, piemēram, Nīderlandes izlases aizsargs Vinstons Bogards. Tā ka tās nebija nekādas jauniešu komandas – tās bija spēcīgas komandas, pret kurām spēlēju katru nedēļu. Vēlreiz atgādinu – toreiz Premjerlīgā bija tikai piecas maiņas, un dublieros spēlēja klubu 15. vai 16. spēlētāji, kas bija itin solīds līmenis. Šādos mačos visas tuvākās rezerves krāja spēļu praksi. Dublieru čempionātā bija arī daudz skatītāju. Neatceros, vai tas bija mačā pret "Arsenal" vai pret Mančestras "United" dublieriem, bet skatītājos bija 15 tūkstoši.

Pēc tam sekoja veiksmīgais dāņu posms. Kā jūs raksturosit to karjeras periodu un Dānijas futbolu tobrīd?

Man tur bija ļoti interesanti. Tur nebija izteiktu līderu, kur jau pirms spēles zināji, ka noteikti zaudēsi. Jebkura komanda varēja uzvarēt jebkuru. Bija interesanti spēlēt pret "Kobenhavn", pret "Brondby". Arī skatītāju bija pietiekami daudz. Mūsu klubs bija nelielā pilsētā, bet stadions bija diezgan liels – gandrīz desmit tūkstoši vietu, un gandrīz vienmēr tas bija pilns. Interese par futbolu bija liela, vienmēr bija televīzijas tiešraides, intervijas… No futbola viedokļa Dānijā bija ļoti interesanti, varēja parādīt sevi spēcīgākiem ārzemju klubiem. Tas bija čempionāts, kam sekoja līdzi. Daudz futbolistu no Dānijas čempionāta mēdza pārcelties uz spēcīgākiem turnīriem.

Vai tagad varat atklāt, kādi vēl bija varianti pirms pārcelšanās uz Dāniju? Noteikti taču bija vairākas izvēles opcijas!

Bija, jā, tagad gan vairs tik labi neatceros konkrētus klubus. Es negribēju braukt uz Krieviju, lai gan man bija ļoti daudz piedāvājumu pārcelties uz turieni. Uz Turciju, Krieviju… Nē, paldies. Gribēju palikt tā saucamajā Vecajā Eiropā.

Šis, starp citu, ir interesants aspekts, jo daudzi jūsu vienaudži uzspēlēja Krievijā, bet jūs ļoti uzkrītoši turējāties pie Rietumeiropas klubiem. Kāpēc tā?

Jā, nu, man nepatika tas, ka Krievijā būtu daudz jālido. Piemēram, Austrijā tālākais brauciens bija septiņas stundas ar autobusu. Bet šāds brauciens ir tikai vienreiz gadā. Pārējie izbraukumi bija īsāki.

Nu, jā, Krievijā no Vladivostokas uz Kaļiņingradu lidojums sanāktu ilgāks par tālāko autobusa braucienu Austrijā.

Tieši tā!

Kāpēc Dānijā izdevās tāds karjeras pacēlums, turklāt – tik rezultatīvs? Tur guvāt desmit vārtus. Vai tur bija arī pozīcijas maiņas?

Jā, Dānijas klubā es vairāk spēlēju kā desmitnieks. Šad tad arī kā malējais pussargs. Man tur bija labi partneri. Bet pozīcijas maiņa ļāva man biežāk būt vārtu tuvumā, gūt vārtus, dalīt rezultatīvas piespēles. Pēc Anglijas posma man bija vēlme restartēt karjeru un pierādīt sevi.

Kā varat salīdzināt Austrijas un Dānijas čempionātus tobrīd?

Austrijā arī bija ļoti interesants čempionāts, bet tur klubs bija ar citiem uzdevumiem. Mums bija spēcīga komanda, spēlējām eirokausos. Pēc gada klubs bankrotēja. Un tad es arī aizgāju no kluba.

Klubs dzīvoja virs savām iespējām – tērēja vairāk nekā varēja atļauties?

Tā laikam sanāk. Es tajā visā neiedziļinājos, bet es joprojām saņemu kaut kādus paziņojumus no Austrijas tiesu sistēmas par to, ka ar to klubu saistīta kāda krimināllieta. Es tajā neiedziļinos un nevēlos. Mans uzdevums bija spēlēt.

Vērtējot jūsu karjeru un atceroties jūsu spēcīgākās īpašības, neviļus nāk prātā doma, ka varbūt jūsu īstā pozīcija bija centra pussargs, bet izlasē jūs tur netikāt spēlēt galvenokārt tāpēc, ka tur bija Vitālijs Astafjevs un Juris Laizāns.

Jā, tie bija ļoti labi spēlētāji. Man pašam ļoti patika spēlēt desmitnieka pozīcijā. Kāpēc karjeras lielāko daļu spēlēju flangā? Domāju, tāpēc, ka 23-24 gadu vecumā es īsti nebiju gatavs spēlēt centrā, bet malā – biju gatavs. Pēc tam, kad jau sasniedzu augstāku līmeni un apaugu ar pieredzi, varēju būt noderīgs komandai tieši centrā. Bet tobrīd jau biju it kā nostabilizējies spēlētājs, kuru visi Latvijā uzlūkoja kā malējo pussargu.

Karjeras beigās Jūrmalā gan uzplaukāt no jauna tieši kā centra pussargs.

Varbūt, bet tagad tas vairs arī nav tik svarīgi.

Karjeru beidzāt salīdzinoši agri un arī pēkšņi – sezonas vidū jums un Andrejam Rubinam "Liepājas Metalurga" klubā iedeva kurvīti. Vai tas bija saistīts ar to, ka Liepājā nelabprāt redzēja bijušos "Skonto" spēlētājus?

Tur bija ļoti jocīga situācija. Es, Andrejs atnācām uz treniņu, un mums pateica, ka esam atbrīvoti. Viss. Kāpēc neturpināju karjeru? Negribēju. Vairs nebija man interesantu mērķu. Ja gribi spēlēt augstā līmenī, vajadzīgi mērķi. Arī izlasi pametu tieši tad, kad sapratu, ka man vairs nav sportisko mērķu, ka futbols kā spēlētājam mani vairs neinteresēja. Biju pazaudējis dzirkstelīti. Sportā tomēr nevar spēlēt kā robots. Tur jābūt vēlmei, mērķiem. Bija man mērķis nospēlēt simt mačus izlasē. To sasniedzu. Pēc tam vairs neredzēju, ko es vēl varētu gribēt. Neinteresēja naudas pelnīšana, jo tobrīd nauda man vēl bija. Nolēmu sakārtot izglītību, veltīt vairāk laika ģimenei.

Man liekas, ka izdarīju pareizo izvēli. Nav obligāti spēlēt līdz 37-38 gadiem un samazināt sportisko sniegumu. Ja tu esi spējīgs Kā Ronaldu, Ibrahimovičs vai Astafjevs saglabāt augstu spēles līmeni arī šādā vecumā, viss kārtībā! Bet tas nebija mans gadījums. Negribēju mānīt cilvēkus, negribēju klausīties, kā tribīnēs teiktu: "Ai, Bleidelis kādreiz bija labs spēlētājs, bet tagad ir viens no švakākajiem."

Kā jums šķiet – kāds būs Latvijas futbolam 2021. gads?

Nacionālajai izlasei pretiniekos ir ļoti spēcīgas komandas. Pašlaik mūsu izlase šādā kompānijā nav gatava cīnīties par augstām vietām, taču tā progresē. Savukārt, runājot par klubiem, ļoti ceru, ka "Riga FC" sasniegs kādu trešo kārtu eirokausos. Tāpat ceru uz mūsu RFS panākumiem. Futbols Latvijā, manuprāt, attīstās, iet pareizajā virzienā. Jā, problēmas ir, bet ir arī daudz pozitīvu darbību, lai viss Latvijas futbols uzlabotos. Mūsu futbolam ir nepieciešamas kaut kādas uzvaras, kādas zvaigznes. Atceros, kad Pahars aizbrauca uz Angliju un guva pāris vārtus, tas mums visiem deva pārliecību, ka arī Latvijas futbols var kaut ko izdarīt Eiropas mērogā, ka arī citi mūsu futbolisti var pārcelties uz spēcīgākiem čempionātiem, ka izlase var spēlēt labāk. Jārodas kādai zvaigznei, un tas atdzīvinās mūsu futbolu. Ceru, ka tuvākajā laikā kāds no mūsu jaunajiem futbolistiem iedvesīs jaunu dvesmu Latvijas futbolam. Bet arī ar vienu spēlētāju būs par maz. Lai apspēlētu par Andoru spēcīgākas komandas, ar vienu-diviem labiem futbolistiem būs par maz. Mums vajag vismaz desmit labus spēlētājus, kuri būtu konkurētspējīgi Eiropas mērogā. Tad, esmu pārliecināts, mūsu futbols atdzims un tā reputācija uzlabosies, atgriezīsies arī fani un sponsori. Mums visiem jāturpina mērķtiecīgi strādāt šai virzienā, tad viss izdosies.

Izmantotie resursi:
https://lff.lv/zinas/13203/svetais-...

  -2 [+] [-]

, 2021-04-21 10:58, pirms 4 nedēļām
I.Bleidelis pirms padsmit gadiem raidījumā Sems: "Jāēd daudz šķiedras, ēdīšanai ir liela nozīme sportā."
Slēpts komentārs: Ierosinājums

  +2 [+] [-]

, 2021-04-21 11:23, pirms 4 nedēļām
Interesanta intervija!

  +4 [+] [-]

, 2021-04-21 11:37, pirms 4 nedēļām
Ierosinājums rakstīja: Lai vieglas smiltis. Drīzumā laikam Puče rakstīs grāmatu, par šo leģendu, apdzejos dzīvi un utt... Viņš bija tik slavens, ka pēc negadījuma vispār uzzināju, ka tāds cilvēks eksistē🤔
Neesi kaut ko sajaucis? 🤔

  +4 [+] [-]

, 2021-04-21 11:59, pirms 4 nedēļām
Ierosinājums rakstīja: Lai vieglas smiltis. Drīzumā laikam Puče rakstīs grāmatu, par šo leģendu, apdzejos dzīvi un utt... Viņš bija tik slavens, ka pēc negadījuma vispār uzzināju, ka tāds cilvēks eksistē🤔
Stulbs esi?

     [+] [-]

, 2021-04-21 12:00, pirms 4 nedēļām
H.E.N.R.Y. rakstīja: I.Bleidelis pirms padsmit gadiem raidījumā Sems: "Jāēd daudz šķiedras, ēdīšanai ir liela nozīme sportā."
Patīk šito ik pēc pāris nedēļām atkārtot, ne?

     [+] [-]

, 2021-04-21 12:09, pirms 4 nedēļām
evil11 rakstīja: Patīk šito ik pēc pāris nedēļām atkārtot, ne?
Tikai tad, kad ir pieminēts Imants.

  -1 [+] [-]

, 2021-04-21 12:39, pirms 4 nedēļām
Ar ko tagad nodarbojās?

     [+] [-]

, 2021-04-22 02:25, pirms 4 nedēļām
the return of the punkts rakstīja: Ar ko tagad nodarbojās?
Nu vellos, "Tagad Imants Bleidelis strādā Rīgas Futbola skolā, kur ir futbola centra "Rīga" vadītājs."

Paldies Imantam un SC par interviju, bija interesanti lasiit.