Viedoklis: Ar steigu jāmācās spēlēt pirmā numura lomu
"Euro2016" atlases cikls noslēgts uz rūgtas nots. Daudzi paguvuši aizmirst visu iepriekšējo un steidz izsmiet Latvijas futbola izlasi pēdējā mača dēļ. Piedāvāju savu versiju par notikušo spēlē ar Kazahstānu, kā arī domas par kopējo ainu.
Apzinos, ka šis brīdis nav piemērotākais, lai rakstītu mierinošus, optimistiskus materiālus par Latvijas futbola izlasi, ņemot vērā vakardienas notikumus un palikšanu A grupā bez uzvarām pēdējā vietā. Tomēr, palasot interneta komentārus un pat žurnālista (tiesa, citu sporta veidu pārstāvoša) diletantiskos spriedumus, kā viens no aktīvākajiem futbola apskatniekiem nevaru tā vienkārši izlikties to neredzam. Piebildīšu, ka nekādā gadījumā nemetu visus interneta komentētājus vienā maisā – protams, ka ir arī saprātīgi domājošie. Tāpat piebildīšu, ka tiem, kuriem interesē tikai sauss rezultāts un Latvijas futbola izlase izraisa tikai nepatiku un dusmas, ierosinu šai pašā brīdī šo materiālu aizvērt un pietaupīt savas nervu šūniņas.
Mēģināšu strukturēti izteikties par visiem sāpīgajiem tematiem.
Spēle ar Kazahstānu
Tie, kas apgalvo, ka Kazahstāna spēlējusi uzbrūkošu futbolu, diemžēl futbolu nesaprot. Piedodiet, bet tā ir. Jāaug mums visiem, izpratne un zināšanas jāuzlabo – gan futbola izlasei, gan žurnālistiem, gan arī futbola un sporta līdzjutējiem.
Kazahstāna, lai gan tai nederēja neizšķirts, spēlēja no aizsardzības, ļoti zemu. Jā, kazahi neļāva pārāk brīvi mūsējiem sākt uzbrukumus, taču gandrīz ikvienā Latvijas izlases uzbrukumā visi viesu futbolisti bija aiz bumbas, turklāt aizsardzības un vidējā līnija bija ļoti tuvu viena otrai, radot īstus džungļus sava soda laukuma tuvumā. Pat ja tehniskie Deniss Rakels, Aleksejs Višņakovs, Aleksandrs Cauņa kādā atsevišķā epizodē apspēlēja vienu pretinieku, tam nebija praktiski nekādas jēgas. Mums praktiski nebija iespēju pretuzbrukumiem, kamēr viesi reizi pa reizei aizskrēja ātrajos "četri pret četri" vai tamlīdzīgi. Tā bija mūsu riska (spēlēt augstu) cena.
Kad pretinieks spēlē tik kompakti un no aizsardzības, ir vairāk jācentrē (tiesa, mums smailē bija maziņais Valērijs Šabala, nevis, piemēram, garais Eduards Višņakovs) un/vai biežāk jāizmanto tālsitieni (Artūram Zjuzinam viens bīstams mēģinājums bija, taču ar to bija daudz par maz).
Neskatoties uz šādu kazahu pieeju, pirmā pusstunda mūsējo izpildījumā bija ciešama – daudz kontrolējām bumbu (1.puslaikā bumbas kontrole bija 55%), tā lielākoties atradās kazahu laukuma pusē un šķita, ka vienkārši meklējam variantus un pacietīgi gaidām, kad radīsies kāda iespēja izspraukties cauri minētajiem džungļiem. Protams, nenoliedzami ir tas, ka, tāpat kā mums, arī Kazahstānai bija savs plāns un sava pacietība – viņi gaidīja, kad varēs aizskriet pretuzbrukumā un jau 1.puslaikā to pāris reizes ļoti draudīgi izdarīja.
Kāpēc Kazahstāna spēlēja no aizsardzības, man grūti teikt. Visdrīzāk apzinājās, ka tieši šādā veidā visreālāk gūt vārtus (pretuzbrukumi), tāpat, iespējams, novērtēja sevi kā vājāku komandu – pieļauju, ka, pat ja kazahi ļoti vēlētos, diezin vai viņi spētu ar varu iegūt pirmā numura lomu, bumbas kontroli un iniciatīvu. Mūsējie spēlēja augstu, centās realizēt presingu un „trenējās” spēlēt pirmā numura lomu. Kazahi pretī lika viltu, kā arī patiešām lielisku organizāciju, kārtību, disciplīnu. Pēc mača kazahu treneris Jurijs Krasnožans sacīja: „Šodien vairāk bija disciplīnas, vairāk kārtības, bija labāka sapratne starp spēlētājiem.”
Pārtraukumā paredzēju un cerēju, ka 2.puslaikā gan spēles aina mainīsies, Kazahstāna zaudēs disciplīnu un sāks aktīvāk lūkoties uzbrukuma virzienā un mazliet atsegs savu aizmuguri. Taču nekā. Kazahi no sākuma līdz galam pacietīgi un super organizēti ieturēja savu līniju. Jā, Latvijas izlase arī varēja atbildēt ar to pašu un spēli nosist - uzbrukt mazākiem spēkiem un provocēt pretinieku aktīvākus, skaitliski lielākus uzbrukumus, taču vai tas būtu cienīgi pret sevi un līdzjutējiem? Diez vai. Savā laukumā cikla pēdējā spēlē arī mūsējie ieturēja līniju un skatījās uz pretinieku vārtiem, vēloties beidzot izcīnīt uzvaru. Galu galā tas dārgi maksāja. Apbrīnoju, ka dažs labs burtiski uztvēra Mariana Pahara citātu: „Gribējām uzvarēt, varbūt tā bija kļūda.” Pašsaprotami, ka ar to viņš bija domājis tieši vēlmi uzbrukt un mazliet riskēt.
Jāatzīst gan, ka vārtus neielaidām pretuzbrukumā, bet gan totāli pajūkot mūsu aizsardzībai pēc kazahu vārtsarga veiktā atsitiena (starp citu, atsitiena vietā bija jābūt stūra sitienam pie kazahu vārtiem, taču kuru tagad vairs tas interesē...) mūsu aizsardzības labajā flangā – sperot soļus uz priekšu, gaisā zaudēja Vladislavs Gabovs (video 01:54), palīgā devās Kaspars Gorkšs, mēģinot nospēlēt otro bumbu, taču netrāpīja pa bumbu (nepaguva, video 01:56), Gabova malas caurumā atradās Kaspars Dubra (01:56, Nr.4), līdz ar ko no četriem aizsargiem palika tikai otras malas aizsargs Vitālijs Maksimenko (un arī pussargs Zjuzins), kurš pēdējā brīdī (02:00) tomēr nespēja patraucēt vārtu guvēja sitienu, pie kura tika pateicoties radušajam brīvajam koridoram. Lielākais grēkāzis gan ir Zjuzins - atsitiena brīdī viņš neatradās pirms sava sedzamā, kurš galu galā arī ieskrēja brīvajā koridorā un guva vārtus.
Ja pie 0:0 Latvijas izlase daudz centās uzbrukt, bet riskēja nedaudz, tad pie 0:1 šis risks trīskāršojās. Iznākums? Mūsējie joprojām neprata izveidot momentus, joprojām palikām bez bīstamiem sitieniem, joprojām trūka radošuma piespēlēs, kā arī priekšējās līnijas spēlētāju labu atvēršanos, toties kazahu prettriecienu skaits kļuva vēl krietni lielāks un sitieni pa Andra Vaņina vārtiem sekoja cits citam. Taču jāsaprot, ka šo sitienu nebūtu (vismaz tik lielā skaitā), ja nebūtu nelabvēlīgā rezultāta. Līdz gūtajiem vārtiem kazahiem sitieni bija tikai trīs uzbrukumos (mums divos, taču vēl trīs sitieni tika bloķēti), kamēr pie rezultāta 1:0 nieka 25 minūtēs Kazahstāna pievienoja vēl piecus sitienus, kopējo statistiku padarot mums nesmuku. Pozicionālā uzbrukumā vispār nevienu viesu kvalitatīvu kombināciju un mūsu vārtu apdraudējumu neatceros, bija tikai ātrie.
Secinājums? Neprasmīgi, vāji spēlējam kā pirmais numurs un tas ir skumji. Šobrīd nemākam to darīt. Tas bija viegli paredzams vēl pirms spēles (pirms mača rakstīju: Diemžēl vieglu cīņu neparedzu. Līdzšinējās deviņās spēlēs (jā, arī Kazahstānā) esam spēlējuši otrā numura lomu. To esam daudz maz apguvuši, bet pieredzes pirmā numura lomā Pahara modelim praktiski nav., tāpat rakstīju manuprāt, ir svarīgi mēģināt spēlēt šo pirmā numura lomu (ja vien kazahi to ļaus...) – pat ja apdedzināsimies, būs iekrāta vērtīga pieredze pirms PK2018, kur pret Fēru salām un Andoru tas lieti noderēs.), tomēr nedomāju, ka ar momentu radīšanu klāsies tik ļoti bēdīgi. Jāmācās, jāpraktizējas! Ar steigu vajag vairāk pārbaudes spēles, it sevišķi pret sava un/vai vājāka līmeņa komandām, jo pret stiprajiem pēdējā gada laikā esam izspēlējušies līdz nelabumam.
Atlases cikls
Lielo ainu iezīmēju jau savā iepriekšējā materiālā, tāpēc neatkārtošos. Pēc pēdējās spēles izlases kritiķiem un izsmējējiem populāri bakstīt ar pirkstu, ka „nebija nevienas uzvaras”. Kaut kā negodīgi izcelt šo vienu faktu, bet, piemēram, noklusēt, ka stiprā grupā zaudējumi bija tikai (šādā grupā tiešām „tikai”) pieci – starp citu, tikpat cik Pasaules kausa 3.vietas ieguvējai Nīderlandei. Tai pašā laikā skaidrs, ka pēdējā vieta ir pēdējā vieta un attaisnojuma nav.
Tomēr rēķināt Latvijas izlases vietu uz Eiropas kartes, izejot tīri no iegūtajiem punktiem un salīdzinot to ar citu grupu komandām, ir diletantiski. Protams, nav arī īsti cita veida, kā to rēķināt (un vai šai gadījumā vispār to ir jēga darīt?!), taču grupas spēks ir jāņem vērā. Ja Kazahstānas vietā mūsu grupā no pēdējā groza būtu Andora vai Sanmarīno, Latvijai piecu punktu vietā, visticamāk, būtu 10 punkti un 6.pozīcijas vietā būtu 5.pozīcija. Abstraktā vieta uz Eiropas kartes strauji uzlabotos. Vai no tā mainītos mans skatījums uz Latvijas izlasi, tās sasniegto, tās sniegumu un spēku? Taču, protams, nē! Absolūti nē. Kaut cik futbolu saprotošs cilvēks secinās, ka "Euro2016" ciklā nospēlējām astoņus mačus ar augstāka līmeņa komandām un tikai divas spēles ar nedaudz zemāka līmeņa komandu. Jā, neiesitām 180 minūtēs Kazahstānai (slikti!), bet tās bija tikai divas spēles divos gados... Toties kāds sāk operēt ar skaitļiem, absolūti ignorējot kopainu. Vai, piemēram, ja izlozē mēs tiktu igauņu (viņi bija mūsu grozā) vietā pie Slovēnijas, Lietuvas un Sanmarīno? Arī tad punktu būtu vairāk, vieta būtu labāka, kaut kur starp trešo un piekto, bet tāpēc nebūtu jānovērtē izlase augstāk nekā šobrīd, kad labi spēlēts pret stiprām izlasēm, taču nepadevās cīņas ar Kazahstānu.
Bet, ja kādam pie šīs neveiksmīgās "Euro2016" izlozes (vēl pirms cikla daudziem futbola pazinējiem bija skaidrs, ka klāsies smagi – par šo tēmu bija arī mans viedoklis vēl pirms cikla sākuma) viduvējajiem rezultātiem ir vēlme ar cipariem pazemot Latvijas futbola izlasi, tad lūgtum – žults izgāšana dažam labam vienmēr bijusi sirdij tīkama nodarbe. Ja es darītu līdzīgi, tad varētu parēķināt, cik daudz cita sporta veida profesionālas izlases vispār spējam apsteigt. Nerēķināšu – svešā druvā nelīdīšu, citi sporta veidi nav mans lauciņš; lai visām Latvijas izlasēm veicas.
Secinājums par atlases ciklu? (1) Pret TOP4 komandām, kas objektīvi ir stiprākas (un pat daudz stiprākas) nekā mūsu izlase, nospēlējām vairāk nekā apmierinoši. Otrā numura lomu plus mīnus esam apguvuši (Krasnožans: „Latvija ātros uzbrukumos laikam skrien labāk nekā pārējās mūsu grupas komandas.”), sagādājām problēmas TOP4 komandām gandrīz visās spēlēs, atņēmām daudz punktu. (2) Pret Kazahstānu nospēlējām slikti, 180 minūtēs neguvām nevienus vārtus, savā laukumā ļoti vāji spēlējām pirmā numura lomu.
Lai cik labi spēlējām pret TOP4 komandām, ar neizšķirtiem daudz punktu nesakrājām (Čehijā izlaidām uzvaru, tiesa, Turcijā izrāvām neizšķirtu – kopējais „pēdējo minūšu” efekts mums mīnus 1 punkts), bet pret Kazahstānu zaudējām tā saukto sešu punktu spēli, kas arī noteica palikšanu pēdējā vietā.
Pahara funkcijas un izpildījums
Dažs labs jau sāk runāt par Pahara nomaiņu. OK, arī to var un vajag vienkārši ignorēt, taču mazliet izteikšu domas par to, kādas vispār ir izlases trenera galvenās funkcijas un kā, manuprāt, līdz šim veicies Paharam.
Pa vidu gan vēl iestarpināšu un atsaukšu atmiņā, ja nu kāds piemirsis, ka Aleksandrs Starkovs, kurš neapšaubāmi ir mūsu futbola leģenda, atkāpās ciklā, kurā nospēlējām 1:1 ar Lihtenšteinu (turklāt tā izdarīja vairāk sitienu rāmī (7:5) un arī kopā (13:12), kaut gan arī šeit, protams, bija otrā numura veiksmes stāsts, nevis reālais spēku samērs). Latvijas izlasei bija vajadzīga balta lapa un, protams, arī labāks sniegums un uzskatu, ka tas jau šobrīd (vēlreiz - runāju tīri par sniegumu) ir panākts. Ja PK2018 ciklā arī Paharam būs problēma ar izlasēm - pundurīšiem, tad būs cita runa un es būšu pirmais (ja vien pagūšu un neapsteigs kolēģi), kurš metīs akmeni.
Bet, atgriežoties pie izlases galvenā trenera funkcijām, uzskatu, ka svarīgākais ir (1) izvēlēties pareizos izlases kandidātus un pamatsastāva sejas, (2) izvēlēties pareizo taktiku pret konkrēto pretinieku, (3) motivēt, iedvesmot savus spēlētājus, pildīt psihologa lomu.
Par pirmo ir tikai pāris pārmetumi, piemēram, 0:3 zaudējumā pret Islandi shēmā 5-3-2 visi centra pussargi bija uz aizsardzību tendēti, kā rezultātā absolūti nebija konstruktīvas spēles ar bumbu (tas daļēji attiecas arī uz taktiku); tik strauji nomainīt pamatsastāvu pēc veiksmīgās spēles Turcijā spēlei ar Čehiju (kaut arī, protams, nezinu to, ko zina tikai izlases iekšienē – futbolistu fiziskos rādītājus, veselības stāvokļa nianses un tā tālāk). Par otro - arī pats Pahars pāris reizes atzinis savas kļūdas, toties, piemēram, cīņās ar Turciju mūsu treneris bija pārāks par Fātihu Terimu, arī Pāvelam Vrbam Prāgā Pahars tieši taktiskā ziņā sagādāja lielas galvassāpes.
Savukārt trešais punkts ir labākais, kas Paharā ir, proti, viņam ir harizma, kuru, protams, lielā mērā nodrošina ne tikai viņa personība, bet arī futbolista karjerā sasniegtais. Viņš Anglijas Premjerlīgā ārdījās salīdzinoši nesen un visi Latvijas futbolisti to lieliski atceras saprot, ko tas nozīmē un, ja runājam tikai par klubu karjeru, neviens tādus augstumus un popularitāti futbolā nav ne tuvu sasniedzis. Ja kāds sacīs, ka spēlētāja karjerā sasniegtais neļauj kļūt par labu treneri, tad atgriežamies pie pirmajiem diviem punktiem (kuros šādas tādas skabargas var atrast, bet noteikti ne baļķus), savukārt trešo punktu gan tas ietekmē.
Izlases spēlētāji respektē Paharu un atdos visu, lai tikai izpildītu viņa norādījumus. Jā, pret Kazahstānu viņi pievīla Paharu un būtu atvainošanos parādā, taču šeit atkal būtu jāatgriežas pie prasmes spēlēt pirmo numuru. Izlases treniņnometnē laika ir par maz.
Pirmā numura loma
Protams, nevēlos futbolu raksturot kā triviālu jeb tikai melns vai balts, tikai pirmais vai otrais numurs, taču tā nu sanāk, ka Latvijai vismaz šai ciklā (un, izņemot varbūt ungārus, arī nākamajā) patiešām bija cīņas ar izteikti stiprākām komandām (bija jāspēlē otrā numura loma), ar kazahiem mājās bija teritoriāls pārsvars (pirmā numura loma) un vienīgi viesos Kazahstānā grūti runāt par izteiktu pirmo/otro numuru, jo notika laušanās un bija dažādi spēles nogriežņi.
Pirmā numura lomu patiešām nav viegli spēlēt un ar vienu mēģinājumu pāris gadu laikā (spēle pret Kazahstānu) ir par maz. Krasnožans šo tēmu, cik smagi spēlēt pirmā numura lomu, pat attiecināja uz Nīderlandi, tās palikšanu ārpus TOP3 skaidrojot: „Nīderlande savu spēli veido no pirmā numura pozīcijām. No pirmā numura pozīcijas ir grūti spēlēt. [Veiksmīgajā Pasaules kausā] Nīderlande nespēlēja kā pirmais numurs, tā spēlēja vairāk kā otrais numurs.”
Domāju, pirmā numura loma nav neizdevīga klubu turnīros. Klubā var visu noslīpēt, sapratne spēlētājiem ir lieliska, uzbrūkošais futbols šādām komandām lielākoties ir efektīvs un lielajos čempionātos dominē klubi, kuriem ir pirmā numura loma, lielāka bumbas kontrole un tā tālāk (nereti citādi gan gadās Čempionu līgā, kur visu izšķir atsevišķas spēles).
Par izlasēm ir cits stāsts. Šobrīd praktiski nav izlašu, kuras būtu būvētas uz viena kluba bāzes un, lai cik labi futbolisti pazītu viens otru personīgi, laukumā ieeļļotu mehānismu panākt ir grūti. Protams, ja runa ir par ļoti dažāda līmeņa izlasēm, tāpat gandrīz vienmēr uzvarēs dominējošā izlase, taču līdzīgāka līmeņa komandu cīņā var notikt otrādi. To pierādījis gan Nīderlandes gadījums, gan Latvijas gadījums (veiksmīgāka spēle pret grandiem nekā kazahiem), gan daudzi citi gadījumi citās grupās un citos turnīros (Kostarika Nāves grupā PK2014). Skaidrs, ka arī turpmāk Latvijas izlase pret augstāka līmeņa komandām spēlēs otrā numura lomu, taču nākamajā ciklā ļoti aktuāla būs arī pirmā numura spēlēšana. 40% spēļu. Lai cik maz laika būtu, ar steigu par to jādomā un jāizdara maksimums, lai PK2018 ciklā mačos ar pastarītēm mēs nekristu kaunā.
PK2018 cikls
Arī šeit neatkārtošos ar jau agrāk izteikto optimismu par mūsu grupu. Vien sacīšu, ka PK2018 ciklā gan prasībām pret izlasi jābūt augstām un, ja nebūs labu rezultātu arī PK2018 kvalifikācijā, tad gribi vai negribi, bet būs jāpaceļ jautājums par Pahara atbilstību amatam. Manā izpratnē augstās prasības būtu iegūt kādus 14 punktus (teiksim, četras uzvaras pār Fēru salām un Andoru, plus divi punkti pret Portugāli, Šveici, Ungāriju), kas dotu vairāk nekā stabilu 4.vietu un varbūt ļautu pacīnīties arī par ko vairāk - ungāri nešķiet nepārkožams rieksts. Un tas nekas, ka šai ciklā Fēru salas abas reizes apspēlēja Grieķiju. Ja klūpam pret Fēru salām, tad tas savukārt jākompensē ar punktiem pret augstāku grozu komandām. Šeit gan jāņem vērā, ka ciklu sāksim tieši ar spēlēm pret Andoru un Fēru salām, tā ka diez vai neveiksmju gadījumā kādam būs pacietība gaidīt minēto kompensāciju pret lielajiem...
Paharam noteikti būs jādomā (viņš to arī, protams, darīs) par atšķirīgu sastāvu izvēli (1) pret Fēru salām un Andoru (2) pret Portugāli, Šveici un Ungāriju. Jāmācās no kļūdām, kas bija ar Kazahstānu. Pret vājajiem vajag radošus pussargus, pret stiprajiem – izjaucējus (protams, ne tikai - kā jau rakstīju, pret to pašu Islandi 0:3 zaudējumā trūka arī kāds viens tīrais saspēlnieks).
Ir dažādi ieroči un pieejas, kā tomēr spēt uzlauzt biezu aizsardzību. Tikai viens spilgts piemērs – Krievijas izlasei spēlējot Lihtenšteinā jaunā trenera Leonīda Slucka (viņš vienlaikus ir arī Aleksandra Cauņas treneris CSKA) vadībā, treneris nepārtraukti no laukuma malas kliedzis „Centrējiet, centrējiet!”, bet soda laukumā jau gaidīja 1.96m garais Artjoms Dzjuba. Rezultātā Krievijai 7:0 uzvara, bet Dzjubam četri vārti. Šai pašā ciklā Lihtenšteina savā laukumā atņēma punktus Melnkalnei (0:0) un Moldovai (1:1), pret Zviedriju zaudēja tikai ar 0:2...
Latvijas izlasei par šo tēmu jādomā jau šodien, nepieciešamas pārbaudes spēles, kur varētu iespēlēt pirmā numura lomu. Lai vairs nebūtu tādu izgāšanos, kā bija pret Kazahstānu. Priecē, ka par to, kā izskatās, jau tiek domāts. Uz manu jautājumu pēc bēdīgā mača ar kazahiem par iespējamajām līdzīgām problēmām pret Fēru salām un Andoru Pahars atbildēja: „Par to jau runājām ģērbtuvē. Jā, varbūt viņi spēlēs kā šodien Kazahstāna. Mums jāatrod risinājums tam, kā spēlēt.”
Skaidrs, ka pieprasīsim medīt ne tikai 12 punktus pret Fēru salām un Andoru, bet arī pret pirmo trīs grozu izlasēm. Taču tam šeit pievēršu mazāku uzmanību, jo, kā jau rakstīju, ar otrā numura lomu viss puslīdz ir kārtībā. Žēl, ka daudziem veiksmīgās spēles pret TOP3 aizmirsušās, bet atmiņā palicis tikai pēdējais neveiksmīgais otas triepiens.
+2 [+] [-]
Ko specifiski nozīmē "spēlēt 1. numura lomā"? Kā var spēlēt no 1. numura, ja 3 precīzas piespēles pēc kārtas ir retums?
-4 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
2) Sabala daudz pa daudz jau cer, ka vinam viss ies no rokas, dazi nepaardomati gaajieni un bumba zaudeeta.. Vajadzeja atrak laist Eduardu vai kadu citu, dodot svaigumu uzbrukumaa
+1 [+] [-]
Pļēguram Matulim beidzot kāds uzlika banu uz futbola sadaļu?
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Cits aspekts: skopais maksā divreiz. Tagad samaksājām par to, ka federācija žēlo naudu pārbaudes spēlēm savā laukumā (tostarp ar vājākām komandām); viena šāda spēle divos gados (ar Armēniju) ir izņēmums, kas pierāda likumu.
[+] [-]
Hmm, lieli un tizli, laikam bija domājis Riku Nešu, Kovaļčuku vai Girgensonu. Nu jā, ir vēl arī tādi lieli tizleņi kā Jāgrs, Malkins un Raiens Geclafs.
+5 [+] [-]
+5 [+] [-]
Ja runā par izlasi kopumā - brīdī, kad izvēlējās Paharu, viņa vietā bija jābūt Skonto un iepriekšējai sistēmai nepietuvinātam cilvēkam. Gadiem izlasē konceptuāli nekas nav mainījies, lai gan beidzot nav spēle - sēdēt aizsardzībā ar uzstādījumu 90 minūtes neielaist vārtus, tomēr ir sajūta, ka ilgtermiņā prasās izmaiņas visā izlases sistēmā kopumā.
-2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Es arī uzskatu, ka loģika saka, ka Paharam jādod strādāt, tomēr nav ne mazāko šaubu, ka viņš arī pelnījis kritiku. Tieši trenerim jāmāk sadalīt slodzes, motivācijas devas un akcenti tā, lai šādā grupā nepaliekam pēdējie. Nav tā, ka šī atlase bija pārbaudes posms pirms kaut kā liela. Katrs cikls mums ir sava vērtība un katrā sevi jāpierāda ar pēc iespējas augstāku vietu, pēdējo vietu nepieļaujot.
Respektīvi, mana galvenā doma, kas atšķiras no optimistiem, ir, ka šo ciklu nevar pētīt kā sagatavošanos kam lielam, jaunas komandas veidošanas laiku. Tā nav.
Nākamais cikls Paharam noliks p[riekšā ļoti nopietnus uzdevumus- pieļauju, ka Latvijas izlasei varētu pat būt grūtāk vinnēt Farēras, nekā nolaist neizšķirtu ar kādu labu Eiropas komandu, ko pierādīja arī aizvadītais cikls.
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
bet , ja valstī nemainīsies attieksme pret futbolu, bāzu celtniecība, ja latviešu puikas tikpat kūtri ies trenēties futbolā, ja nepiesaistīsim labus ārzemju ne tikai krievu trenerus un futbolistus, nekas labs nav gaidāms. Izņemot futbola fanātiķus, latviešu publikai šī joprojām puskrieviskā komanda nav populāra.
par spēli ar Kazahstānu. Nu nespēlēja kazahi izteiktu aizsardzības futbolu, pilnīgas muļķibas, bumbas kontrole apmēram vienāda, sakarīgi uzbrukumi un netikai pretuzbrukumi daudz vairāk kazahiem, par to liecina sitienu skaits vārt rāmī kas pārliecinoši ir labāks kazahiem. Latvija gan bieži spēlē aizsardzības futbolu un pa retam izdodas ar kādu pretuzbrukumu iesist arī vārtus.
+6 [+] [-]
Novēlēsim visiem veiksmi un turpināsim atbalstīt! Tieši to KOMANDAI visvairāk vajag!
+2 [+] [-]
Uzbrukuma centrā tas pats - Šabala piemērotāks pretuzbrukumu futbolam, savukārt, Višņakovs var pacīnīties arī otrajā stāvā.
-3 [+] [-]
+4 [+] [-]
-1 [+] [-]
Runājot par to superātro atgriešanos aizsardzībā... Ja viņiem priekšā ir viens cilvēks, bet centrā četri, tad, jā, jebkura komanda atgriezīsies atpakaļ "ātrāk", nekā pretinieks, kas spēlē ar četriem un pat pieciem spēlētājiem (tā bija pēdējās 15 minūtes) priekšējā līnijā. Kazahi spēlēja no aizsardzības un punkts. Strīdēties par acīmredzamo un gvelzt muļķības ir bezjēdzīgi. Futbols nav ne hokejs, ne basketbols, kur atgriešanās aizsardzībā visiem vienmēr ir vienādi viegla/sarežģīta. Futbols ir spēle, kurā, tāpat kā šahā, var spēlēt ar baltajiem vai melnajiem kauliņiem, un spēlēšana no abām pozīcijām ļoti ievērojami atšķiras. Nīderlande būtu kvalificējusies finālturnīram, ja spēlētu spēcīgākā grupā ar atklātu futbolu abu komandu izpildījumā. Un nebūtu izcīnījusi bronzu PK, ja spēlētu no pirmā numura lomas. Islande diez vai kvalificētos, ja nokļūtu vājākā grupā, kurā par pirmo trijnieku cīnītos pretuzbrukumu komandas. Jā, Pahars varēja atkal izvēlēties 5-3-2, tad vārtu gūšanas iespēju nebūtu ne mums, ne kazahiem, Latvija paliktu 5. vietā ar sešiem punktiem. Bet vai tā būtu labāk un vai tas uzlabotu kopīgo noskaņojumu? Vismaz man - noteikti, nē. Ir tomēr jābūt kaut kādai pašapziņai.
+3 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un pret Islandi 0:3? Un ja otrajā spēle ISL kaut ko vajadzētu, baidos, ka būtu kas līdzīgs.
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Lietām ir sava kārtība. Izlasē spēlē pilsoņi, un nevis cilvēki iegūst pilsonību, lai spēlētu izlasē. Nav vajadzīgs griezt lietas otrādi.