Pahars: ""Euro 2004" laikā biju ļoti apvainojies uz Starkovu"

- Marian, pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi kopš 2004. gada vasaras, kad jūs ar saviem izlases biedriem piedalījāties Eiropas čempionāta finālturnīrā un panācāt sensacionālu neizšķirtu ar vareno Vāciju (0:0). Kā domājat, šajā U21 izlasē ir spēlētāji, kas kādreiz spētu atkārtot kaut vai to neticamo iekļūšanu finālturnīrā?
- Ļoti gribētu uz to cerēt, bet objektīvu iemeslu dēļ mūsu vieta tomēr ir tuvāk pastarīšiem…Protams, neviens nenolaiž rokas, visi strādājam Latvijas futbola labā. Bet atkārtošos, ka pa īstam liels panākums – kā tā iekļūšana finālturnīrā un neizšķirts ar vāciešiem – objektīvu iemeslu dēļ nevar atkārtoties bieži. Varbūt tas neatkārtosies nekad, kas zina…Spējīgi puiši, protams, ir, bet visas Latvijas futbola izlases nepavisam nav viens un tas pats, kas to vecumu Spānijas izlases, kurām ir pavisam cita kadru izvēle. Saprotams, uzmanīgi sekoju līdzi ne tikai Latvijas U21 izlasei, bet arī citām jauniešu izlasēm.

- Viena no tām ir Latvijas U18 izlase, kas tikko atstāja ļoti labu iespaidu Granatkina memoriālā un iekļuva labāko pieciniekā.
- Šai komandai jau ilgāk nekā gadu sekoju līdzi īpaši rūpīgi. Saprotiet, valsts mums nav liela, bet futbola ziņā vispār viss ir kā uz delnas. Tajā pašā U18 izlasē ne viens vien spēlētājs raisa lielas cerības, taču viņu arī nav tik daudz, kā mums, treneriem, gribētos. Jebkuru mūsu potenciālo "zvaigznīti" nepieciešams ļoti rūpīgi uzmanīt, pieskatīt un vest pie prāta.

- Vai Granatkina un Sadraudzības kausa turnīri šajā procesā spēlē noderīgu lomu?
- Ļoti noderīgu. Savā iekšējā čempionātā puiši, kā saka, vārās savā sulā, bet tik lieliskā pilsētā kā Sanktpēterburga, kurā vienmēr labprāt ierodos ne tikai futbola sakarā, jaunajiem puišiem tiek dota teicama iespēja satikties laukumā ar pavisam cita stila komandām. Tas ir interesanti un pamācoši. Puiši iegūst nepieciešamo starptautisko pieredzi. Tiesa, šajā ziņā Granatkina piemiņas turnīrs tagad ir pievilcīgāks. Sadraudzības kauss, man šķiet, nedaudz ir zaudējis savu prestižu, agrāk tā līmenis tomēr bija augstāks…

- Ne reizi vien esat braucis uz šo turnīru no Rīgas, turklāt visu laiku jaunā ampluā.
- Jā. Sākumā ierados kā Rīgas "Skonto" galvenais treneris, pēc tam uz Sanktpēterburgu vedu U21 izlasi, bet tagad Latvijas izlases galvenā trenera statusā šeit skatos spēli kopā ar to pašu Aleksandru Starkovu, kurš man nodeva pieaugušo izlasi.

- Starkovs nospēlēja lielu lomu jūsu pagaidām vēl pavisam īsajā, bet ievērojamajā trenera karjerā?
- Kolosālu lomu. Savā veiksmīgajā futbola dzīvē vispār īpaši atzīmēju divus trenerus. Andrejevu, pie kura trenējos vēl kā mazs puika un ar kuru spēru soļus savā pirmajā pieaugušo komandā, un Starkovu. Pie viņa spēlēju, bet pēc tam pēc viņa iniciatīvas sāku palīdzēt "Skonto" treneru štābā. Starkovs – tā vispār ir īpaša tēma manā futbola dzīvē. Kā viņš mani, tobrīd vēl "Skonto" spēlētāju, tirdīja individuālajās papildus nodarbībās! Es burtiski stundām atstrādāju vienus un tos pašus sitienus ar galvu, pavisam nesaprotot, kāda velna pēc man tas viss ir vajadzīgs! Visus Latvijas čempionāta mačus aizvadīju uz noguruma fona. Un kā pēc tam, jau nokļūstot Premjerlīgā, kur bez liela ātruma un izturības vispār nav ko meklēt, biju pateicīgs Starkovam par tām mocībām! Cik vārtu ar galvu guvu pēc tiem viņa neaizmirstamajiem "papildus treniņiem"!

- Bet "Starkova mocības" turpinājās tajā pašā "Euro 2004", kur viņš jūs, izlases līderi, ne reizi neizlaida pamatsastāvā! Kādēļ Starkovs tā rīkojās?
- Lūk, viņš sēž piecu metru attālumā, pavaicājiet viņam (smejas). Ļoti biju uz viņu finālturnīrā apvainojies, ko tur slēpt…Bet tagad, kad jau pats saprotu visu treneru darba smagumu un smalkumu, uz šo situāciju skatos Starkova acīm. Pirmajā grupu turnīra spēlē izlase gandrīz "aizķēra" čehus, ilgi bija vadībā un tikai beigās ielaida divus vārtus. Uzbrucēju duets Mariks un Prohors [Verpakovskis un Prohorenkovs] nospēlēja lieliski. Otrā spēle – tā pati, pret Vāciju – vispār izdevās spīdoša! Kurš treneris gan tādā situācijā mainītu starta sastāvu?! Jo vairāk, ka uz to finālturnīru es atbraucu pēc smagas traumas un ilgstošas atjaunošanās…Bet to visu mierīgi salikt pa plauktiņiem es varu tagad. Bet tad emocijas bija – kā gan es rāvos laukumā! Labi vēl, ka Starkovs mani visās spēlēs vismaz uz maiņu izlaida (smaida).

- Toties angļu klubā "Southampton" savās labākajās sezonās Marians Pahars praktiski nesēdēja rezervē. Daudz spēlējāt un daudz iesitāt. Lieliski atceros, ka uzbrucēju duets Pahars-Bītijs dzina izmisumā labākos līgas aizsargus!
- Toreiz Sauthemptonā mūsu futbols bija vienkāršs. Tālās piespēles Bītijam, un Džeimss gaisā pārspēja jebkurus pretiniekus, pat zvaigžņotākos. Jau iepriekš zināju, kur viņš nometīs bumbu. Skrēju uz to zonu, uzņēmu bumbu un situ vārtos. Bieži iesitu. Lūk, arī visa spēle (smejas). Mums ar Bītiju laukumā izveidojās lieliska saikne, pēc viņa piespēlēm guvu 30 vārtu, ne mazāk. Arī tagad mēs uzturam kontaktu. Labi bija laiki Sauthemtponā…

- No 1998. līdz 2006. gadam bijāt īsts fanu mīlulis, un tomēr jums nācās pamest Anglijas čempionātu…
- Atnāca jauns galvenais treneris un nevēlējās ar mani pagarināt līgumu. Kaut gan biju piekritis pat tādai shēmai: spēlēju – saņemu naudu, nespēlēju – nesaņemu. Bet…Pēc Sauthemptonas vairs nevarēju spēlēt nevienā citā angļu klubā, kaut gan aicināja "Coventry". Bija tik žēl, ka izlēmu nomainīt visu – gan valsti, gan čempionātu. Sens paziņa Temuri Kecbaja sauca uz savu klubu "Anorthosis", bet Kiprā es jau vairs drīzāk atspēlēju, nevis spēlēju. Un to darīju ar pastāvīgām sāpēm. Trīs potītes operācijas – lūk, vēl tagad nelokas, kā nākas…

Un tomēr grēks žēloties par likteni. Futbolā aizvadīju – un aizvadu – daudz skaistu gadu. Tieši aizvadu. Ziniet, pat nespēju iedomāties, ka gūšu tik milzīgu kaifu no trenera darba. Saku godīgi: trenēt izrādījās pat interesantāk nekā spēlēt.

Izmantotie resursi:
Международный турнир по футболу «Кубок...