Kazakevičs: "Čehu plusus neitralizējām, individuāli beļģi bija daudz stiprāki"
Latvijas U21 futbola izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs pēc neizšķirta pret Čehiju (1:1) bija sarūgtināts par to, ka spēles galotnē tika izlaista uzvara, taču paslavēja komandu par saturīgo sniegumu.
Latvijas U21 izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs: "Kopumā esmu apmierināts ar komandas sniegumu, ņemot vērā, ka spēlējām pret pirmā groza vienību, kas nosacīti ir spēcīgākā grupā. Nopietni gatavojāmies un pamatīgi izpētījām pretiniekus. Pirmām kārtām prieks ir par to, ka spēles plāns izdevās. Salīdzinājumā ar spēli pret Beļģiju pamainījām taktiku un spēles veidošanas stratēģiju – centāmies spēlēt augstāk un agresīvāk. Skaidrs, ka tas neizdevās visas spēles garumā, bet kopumā parādījām pietiekami kvalitatīvu sniegumu.
Noteikti esam sarūgtināti par to, ka neizdevās uzvarēt, jo ielaist vārtus 85. minūtē – tas nevar būt nekas pozitīvs. Tajā pašā laikā mums bija vajadzīgas pozitīvas emocijas kādā no šīm divām septembra mājas spēlēm ar abām grupas favorītēm. Šajā ziņā varu to atzīmēt ar plusu, pirmām kārtām – mūsu spēli. Ceru, ka šī spēle dos lielāku pārliecību puišiem, ka viņi var spēlēt mūsdienīgu un agresīvu futbolu un ka viņiem ir drošāk jādarbojas ar bumbu. Manuprāt, ļoti disciplinēti nospēlējām aizsardzībā, bija laba spēles disciplīna, labi izskatījāmies funkcionāli, labi kustējāmies gan bumbas kontroles brīžos, gan arī bez tās bijām pietiekami kompakti.
Pietrūka labākas kvalitātes uzbrukumu noslēgumā, jo pārejas no aizsardzības uzbrukumā bija pietiekami ātras un kvalitatīvas, bet pietrūka pēdējās piespēles un kvalitatīvāka izpildījuma. Atkārtošos, ka esmu apmierināts ar komandas spēli un puišu sniegumu laukumā. Skaidrs, ka tas nebija vienmērīgs un visiem viss neizdevās, bet kopējais secinājums noteikti ir pozitīvs. Ceru, ka tas dos pozitīvu grūdienu šajā ciklā, jo pēc pirmā zaudējuma pret Maltu nebija viegli atgūt pārliecību. Domāju, ka palīdzēs abas spēles, jo, lai arī pret Beļģiju rezultāts nebija pozitīvs, spēlējām pret tiešām spēcīgu pretinieku un bija arī daudz lietu, ko varēja atzīmēt ar plusu. Šodien izdevās pielikt tieši kvalitatīvākā spēlē ar bumbu."
- Bija daudz sīku momentu, kas ar neko nebeidzās, taču stiprāka komanda mūs varbūt būtu sodījusi. Vai var teikt, ka čehi tieši individuālās meistarības ziņā nebija tādā līmenī kā beļģi?
- Manuprāt, tās ir pavisam dažādas komandas un spēlē pavisam dažādi. Ja skatāmies individuālās meistarības ziņā, tad neapšaubāmi – Beļģijas izlase bija daudz spēcīgāka. Savukārt Čehija vienīgajā spēlē, par kuru bija informācija, jo viņiem ciklā bija tikai viena spēle [4:1 mājās pret Maltu], spēlēja ātru futbolu – ar labu bumbas kustību, kolektīvu spēli, ar daudz atsegšanos, ar labu bumbas pārvietošanu. Un viņi, tiklīdz bumba tika zaudēta, pārgāja augstā presingā.
Tā ka komandas ir absolūti dažādas, bet domāju, ka mēs čehiem lielā mērā neļāvām izmantot viņu spēcīgās puses. Skaidrs, ka pusmomenti un kļūdiņas bija, bet arī tādas pašas bija čehiem un, manuprāt, mums bija, kā minimums, ne mazāk momentu nekā viņiem. Manuprāt, pat vairāk. Pirmo puslaiku mēģinājām spēlēt agresīvi un pietiekami augstu, bet otrajā puslaikā, ņemot vērā, ka tā bija otrā spēle pēc kārtas un ka spēlējām kā otrais numurs, centāmies spēlēt ar pretuzbrukumiem. Vēl izteiktāk tas bija pēc vārtu guvuma. Bet noteikti nevajadzēja pieļaut to, ka pussargu līnija pārāk piespiežas aizsardzības līnijai. Noteikti arī otrā puslaika otrajā daļā vajadzēja nospēlēt augstāk un agresīvāk. Lai gan nevarētu teikt, ka čehiem bija īpaši daudz momentu, taču daudz arī nevajag – viņi savu momentu sagaidīja un iesita.
- Čehi spēles beigās ļoti daudz centrēja no flangiem. Ja Flaksis nebūtu dabūjis traumu, vai pārietu uz pieciem aizsargiem?
- Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Taču brīdī, kad Flakša vairs nebija, tādas domas noteikti vairs nebija. Ar tiem izpildītājiem, kas mums ir, nebija īsti reāli pāriet uz pieciem aizsargiem. Drīzāk uzskatu, ka risinājums bija tāds, ka vajadzēja agresīvāk spēlēt otrajā [vidējā] līnijā. Nevis nodrošināt to, ka pēc centrējumiem mums būtu viens lieks spēlētājs, bet gan to, ka flangos ir agresīvāks spiediens [uz pretiniekiem] un ka vairāk palīdz arī malējie pussargi. Viņiem ne vienmēr tas izdevās, jo viņi arī pietiekami daudz spēku patērēja ātrajos pretuzbrukumos. Reiņa trauma mums arī lielā mērā patraucēja aizsardzības organizācijas ziņā, jo pēc viņa maiņas mums balsta pussargu zonā radās mazliet vairāk problēmu nekā līdz tam.
- Kāpēc izlaidi otru uzbrucēju [Svārupu], nevis nomainīji, piemēram, Gutkovski?
- Ideja bija tāda, ka Svārups Sadraudzības kausā bija sevi labi apliecinājis tieši pozīcijā zem uzbrucēja, labi izskatījās treniņos un ir ļoti labs standartsituācijās. Gaidījām, ka, iespējams, būs spiediens no pretinieku komandas, un centrālajā zonā mums bija divas piespiedu izmaiņas – Šadčina un Flakša traumas. Pirms Flakša traumas gatavojām maiņu, ka Kiriļinu nomainīs Krušatins, bet tad, kad mainījām Flaksi, mums tik un tā vidū vajadzēja vēl vienu svaigu spēlētāju. Tāpēc arī krita izvēle uz to, ka Svārups spēlēs uzbrūkošā centra pussarga pozīcijā.
Nevar teikt, ka viņam viss izdevās, bet, izvērtējot spēlētājus, kas bija uz rezervistu soliņa, tas šķita labākais risinājums. Kaut gan Kaspars varēja vēl vairāk pastiprināt spēli un nospēlēt vēl veiksmīgāk. No attieksmes un centības viedokļa nekādu jautājumu nav, bet kvalitātes ziņā tajā pašā otrajā stāvā viņš varēja nospēlēt spēcīgāk – viņš to ļoti gribēja, bet ne vienmēr tas izdevās.
- Krušatinu pamatsastāvā aizstāja Kiriļins, bet Mordatenko un Jurkovskis, kuri pret Beļģiju gāja uz maiņu, šoreiz palika tribīnēs.
- Mordatenko gadījumā – trauma. Viņam bija potītes savainojums, un viņš nebija gatavs spēlēt. Krušatina gadījumā – viņa atjaunošanās rādītāji pēc iepriekšējās spēles bija diezgan zemi. Viņam tas jau bija liels notikums, ka viņš izgāja pamatsastāvā pret beļģiem. Ļoti labi sevi parādīja nometnē, bet šobrīd nebija gatavs pilnvērtīgi aizvadīt divas spēles. Izvērtējot spēlētāju gatavību, nolēmām, ka Kiriļins konkrēti šai spēlei bija labāk gatavs.
Kas attiecas uz Jurkovski, viņš vienkārši zaudēja konkurencē citiem malējiem pussargiem, tam pašam Tīdenbergam. Ņemot vērā viņa sniegumu, šoreiz viņš palika ārpus pieteikuma. Kā jau teicu iepriekšējā preses konferencē, spēlētāju līmenis ir diezgan tuvs, un atliek divas trīs dienas nebūt īpaši labā formā, lai kāds cits tevi varētu izkonkurēt. Realitātē šobrīd mums nav tik daudz labu spēlētāju, kuri būtu galvas tiesu pārāki par pārējiem. To var redzēt arī laukumā. Tāpēc man kā trenerim visu laiku ir jārada šī iekšējā konkurence, lai katrā brīdī viņi būtu ļoti motivēti gan treniņdarbā, gan spēlēs. Viena lieta ir kvalitāte, cita – pašatdeve un spēja darboties maksimālos ātrumos. Ja kaut kas neizdodas, ļoti iespējams, ka kāds tevi izkonkurēs.
- Šadčins guva vārtus un, lai arī ne vienmēr sanāk, nebaidās spēlēt viens pret vienu. Vai viņu var saukt par labāko spēlētāju pirmajos trīs mačos – vismaz priekšējā līnijā?
- Viņš noteikti ir viens no labākajiem spēlētājiem. Varbūt atturēšos komentēt katru konkrēto spēlētāju, bet Iļja ar savu sniegumu parāda, ka viņam ir pietiekami augstas kvalitātes. Manuprāt, šobrīd problēma ir viena – tā, ka viņam tās ir jārāda visas spēles gaitā. Viņš ir tāds epizodes spēlētājs, kurš var ļoti, ļoti spilgti nospēlēt epizodi. Viņam ir labas tehniskās kvalitātes, labs ātrums, bet pēc tam var būt divas trīs epizodes, kurās viņš būs neatbilstošs. Viņam vairāk ir jāstrādā pie spēles stabilitātes, kas varbūt ir viens no iemesliem, kas viņam neļauj līdz galam izcīnīt vietu kluba pamatsastāvā. Bet noteikti viņš ir viens no labākajiem spēlētājiem [U21 izlasē], un, ņemot vērā, ka citiem uzbrūkošās grupas spēlētājiem izdodas spēlēt ne visai spilgti, viņu var atzīmēt tieši priekšējā līnijā. Taču arī citās līnijās ir spēlētāji, kuri pirmajās trīs spēlēs ir pelnījuši uzslavas.
- Gan Iļja, gan Reinis klibojot līdz soliņam tika paši uz savām kājām. Vai tas nozīmē, ka savainojumi nav nopietni?
- Nedomāju, ka ir kaut kas traks, taču tanī konkrētajā brīdī viņi nevarēja turpināt spēli ar 100% atdevi. Šobrīd vēl nevaru uz to atbildēt precīzi, bet pēc pirmajām sarunām ar dakteri izskatās, ka nekā drausmīgi nopietna nebūs.
- Otrā puslaika sākumā neieskaitītos vārtus guvām pēc interesantas auta izspēles. Tā bija improvizācija vai gatavota iestrādne?
- No spēlētājiem prasām pie autiem aktīvi spēlēt pa gala līniju, jo nav aizmugures. Nevaru teikt, ka šo kombināciju trīs dienas atstrādājām treniņos, lai aizskrietu pa gala līniju, bet prasām, lai tas tiktu darīts. Arī pirmajā puslaikā prasīju to Šadčinam pāris reižu. Vienreiz viņš to pamēģināja, vienreiz ne. Šajā situācijā tas tika izdarīts veiksmīgi. Vai bumba izgāja vai neizgāja aiz gala līnijas – ja tiesnesis nosvilpa, tātad izgāja. Ja tiesnesis spēlē pret Beļģiju neieskaitīja vārtus, tātad to nebija – vienalga, ko rāda video. Absolūti mierīgi uz to skatos un vienmēr saku spēlētājiem, ka nelietderīgākais veids, kā laukumā pavadīt laiku, ir diskutēt par tiesneša lēmumiem. Tam vienkārši nav nekāda racionālā grauda. Saprotu, ka žurnālistiem un līdzjutējiem tās ir interesantas tēmas, ko apspriest, bet komandas iekšienē tās vispār nekad necilāju. Neesmu redzējis video, bet bija laba epizode. Bumba izgāja, vārtus neieskaitīja, bet kopumā bija interesants risinājums un arī būtiski, ka spēlētāji pie tālā staba bija gatavi šādai piespēlei.
- Zinot, ka beigās ielaidām, vai nav žēl par Kiriļina neizmantoto iespēju panākt 2:0?
- Protams, ka ir žēl, un protams, ka līdz galam neesam apmierināti ar spēli, jo 85. minūtē ielaidām vārtus. Bez šaubām. Nav svarīgi, ar ko spēlējam – ja mums ir izredzes uzvarēt, mums ir jāizdara maksimāli daudz, lai mēs uzvarētu. Cita lieta, ka pati spēle bija pietiekami laba un esmu ar to apmierināts. Domāju, ka šai spēlei ir jādod lielāka pārliecība. Mums priekšā ir divi izbraukumi ar Moldovu [11.10] un Melnkalni [13.11], kas abas ir laba līmeņa komandas un tuvu mūsu līmenim. Domāju, ka šai pārliecības iegūšanai būs diezgan būtiska loma.
- Kas notika ielaistajos vārtos? Antonijs nedaudz nokavēja?
- Tur bija vesela ķēde ar momentiem. Sākās jau ar kļūdu laukuma vidusdaļā, kur diezgan vienkāršā situācijā pazaudējām bumbu. Pēc tam ne visai veiksmīgi nospēlēja centra aizsargi un arī balsta pussargs nebija vajadzīgajā pozīcijā, lai varētu mēģināt nobloķēt atlēkušo bumbu, kuru uzbrucējs nometa ar krūtīm. Lai to izanalizētu dziļāk, vēl jāpaskatās video. Pēc visām šīm garajām bumbām nedrīkst ļaut uzbrucējam pieņemt, jo, ja viņš soda laukumā ir pieņēmis bumbu, tā vienmēr ir problēma.
- Par citu tēmu runājot. Latvijā bieži ir diskusijas par to, vai vajag vai nevajag agrā vecumā doties uz ārzemēm. U21 izlasē piemērs ir Černomordijs, kurš ir pārgājis uz diezgan labu klubu "Lech", kur spēlē dublieros. Vai šajā laikā ir redzams, ka progress ir tik liels, kādu viņš varbūt nebūtu ieguvis, spēlējot "Daugavpilī"?
- Ļoti sarežģīts jautājums, jo man ir ļoti grūti to hipotētiski izvērtēt. Tas, ka viņš ir progresējis, ir neapšaubāms fakts. Vai viņš to varētu izdarīt Latvijas čempionātā? Domāju, ka varētu, ja viņam būtu regulāra spēļu prakse. Labi ir tas, ka viņš ir spēcīgā klubā un labā sistēmā, bet viņš spēlē dublieros un pirmajā komandā, vismaz šobrīd, viņam nav izredžu tikt. Viņš arī netrenējas ar pirmo komandu. Tā ka man ir grūti teikt. Domāju, ka "Daugavpilī" ir visi apstākļi, lai spēlētu un progresētu, un to parāda arī Litvinska piemērs. Viņš diezgan veiksmīgi aizvadījis divas spēles [U21 izlasē] un ir debitējis kā pamatsastāva spēlētājs. Tas parāda to, ka tikpat labi progresēt var arī "Daugavpilī".
Ja runājam kopumā par braukšanu uz ārzemēm, manuprāt, tā ir ļoti individuāla situācija un taisnības nebūs ne tiem, kas teiks, ka tas nav labi, ne tiem, kas teiks, ka tas ir labi. Viss ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, uz kurieni brauc. Ja tā ir laba līmeņa akadēmija ar kvalificētiem treneriem, labiem apstākļiem un iespēju regulāri spēlēt, tad domāju, ka šo iespēju noteikti jāmēģina izmantot. Bet ne vienmēr tas ir risinājums. Manuprāt, galvenais tāpat ir tas, cik daudz paši futbolisti ir gatavi strādāt. Tas, kas izšķirs viņu tālāko nākotni, būs tas, cik daudz viņi paši progresēs. Viņus var ielikt labos apstākļos, bet, ja viņiem trūks motivācijas un darbaspēju, tad nepalīdzēs arī pats labākais Eiropas klubs. Situācija ir stipri individuāla. Bet tie puiši, kuri bija laukumā, pierāda, ka arī Latvijas čempionātā var progresēt. Taču būtiski ir tas, lai viņi savu komandu sastāvos spēlētu. Tas gan ir būtiski.
- Kāds pēc trim spēlēm ir mērķis ciklā, un vai ir izdevies papētīt arī abas komandas, ar kurām vēl neesam spēlējuši?
- Visām jaunatnes izlasēm galvenais mērķis ir gatavot spēlētājus nacionālajai izlasei, bet tas ir mērķis, kuru nekādi nevar izmērīt. Sportiskais mērķis, ko paši sev iekšā esam uzstādījuši, ir tāds, ka turnīra tabulā ir jāapdzen Malta un Moldova un iespēju robežās jāpacīnās arī ar Melnkalni, kas šobrīd ir tāds tumšais zirdziņš. Moldovu zinām, Maltu šobrīd arī zinām [iesmejas]. Visu izšķirs tikai cikla beigas, un domāju, ka šīs četras komandas arī diezgan līdzvērtīgi spēkosies. Ceru, ka arī mēs tur iekļausimies, jo pēc spēles kvalitātes noteikti neatpaliekam. Vismaz no Moldovas un Maltas noteikti ne. Skaidrs, ka Čehija ar Beļģiju būs grupas favorītes, kas droši vien vietas kārtos savā starpā, bet mēs pamēģināsim arī viņām vēl pagandēt nervus.
- Runājot par izbraukuma spēlēm, gan Moldova [oktobrī], gan Melnkalne [novembrī], gan Čehija [martā] būs atsevišķās spēles, nevis sapārotās. Vai tas palīdzēs, ka varēs koncentrēties tikai vienam mačam un nebūs problēmu ar nogurumu, kā piemēram, tagad Krušatinam?
- Patiesībā kalendārs tādā veidā tika stādīts apzināti. Vai tas ir labi vai slikti, to varēšu pateikt novembrī, kad ar abām būsim nospēlējuši. Bet tas noteikti bija apzināti. Īstenībā ar lielām bažām skatījāmies uz šīm divām spēlēm [septembrī], jo pagājušā gada pieredze nebija laba. Kad [mājās] spēlējām ar horvātiem, manuprāt, nospēlējām ļoti labu un kvalitatīvu spēli – lai arī diemžēl zaudējām [1:3] -, un pēc tam aizbraucām uz Šveici, kur mūs vienkārši sarāva gabalos [1:7]. Viens no galvenajiem iemesliem bija tieši tas, ka nebijām funkcionāli gatavi aizvadīt divas tādas spēles pēc kārtas. Šobrīd, manuprāt, tieši funkcionālajā ziņā esam stipri pielikuši.
- Tad varbūt vajadzēja tieši sapārotās spēles.
- Grūti pateikt… Bet galvenā doma bija tā, ka tās ir izbraukuma spēles. Ja tās vēl būtu mājas spēles, tad vēl tā, bet izbraukuma spēles prasa ļoti daudz [enerģijas]. It īpaši, ja runājam par Balkāniem, kur nav tik vienkārša nokļūšana. Skaidrs, ka U21 izlases līmenī nelidojam ar līgumreisiem, bet gan regulārajiem. Un nekādā veidā pa taisno uz turieni nevar aizlidot. Līdz ar to domāju, ka tas bija labs risinājums nesapārot spēles. Ņemot vērā kalendāru, domāju, ka tas mums ir sastādīts pietiekami veiksmīgs. Kalendārs pats par sevi, protams, nespēlēs, bet maziņš priekšnosacījums tas ir – varbūt 5% no visas pārējās veiksmes vai neveiksmes tas dod.
Čehijas U21 izlases galvenais treneris Vītjeslavs Lavička: "Domāju, ka varam būt priecīgi par rezultātu. Ieradāmies ar skaidru mērķi iegūt trīs punktus, bet mājinieku komanda ir pelnījusi uzslavas. Spēles pirmajā daļā nespēlējām labi. Trūka labākas kustības, mājinieku komanda ļoti smagi strādāja, bet pēc 20 minūtēm kļuvām labāki un radījām dažas iespējas, kuras neizmantojām. Otrā puslaika pirmās minūtes sākām diezgan labi, bet pieļāvām muļķīgu kļūdu, kad mums bija auts. Zaudējām bumbu, un pretinieki gudri izveidoja ātru pretuzbrukumu, kuru mājinieku uzbrucējs lieliski pabeidza. Izdarījām spiedienu pretiniekiem, kas labi un organizēti aizsargājās. Veicām dažas izmaiņas sastāvā un struktūrā un mums veicās, ka guvām vārtus dažas minūtes līdz beigām."
- Čehija bija izteikta favorīte. Varbūt spēlētāji pēc uzvaras pār Maltu nenovērtēja pretiniekus?
- Pret Maltu aizvadījām labu spēli, taču katrs mačs ir citāds. Pret Maltu spēlējām mājās, parādījām labu sniegumu. Gaidījām, ka pret Latviju spēle būs citāda. Gribējām iegūt vairāk par vienu punktu, taču uzslavas mājiniekiem – viņi strādāja ļoti smagi, vairākiem spēlētājiem beigās rāva krampji. Tā mums ir vilšanās, bet tāds ir futbols. Mums ir vairāki jauni spēlētāji, kuri tikai tagad iegūst pieredzi un iepriekš nav spēlējuši Čehijas augstākajā līgā. Mums ir jāanalizē spēle, jātrenējas un jāgatavojas, lai nākamreiz parādītu labāku sniegumu.
- Vai varat nosaukt labākos spēlētājus Latvijas izlasē?
- Grūti nosaukt tikai vienu vārdu, jo visa komanda strādāja, bija organizēta un cīnījās, lai iegūtu labu rezultātu. Latvijai bija ātri pretuzbrukumi, labi spēlētāji gan vidējā, gan priekšējā līnijā. Tas bija komandas sniegums. Latvija mājās aizvadīja jau trešo spēli pēc kārtas, un bijām gaidījuši, ka mums klāsies grūti, jo pirmajos mačos Latvija zaudēja. Gaidījām, ka būs smaga spēle, un tā tāda arī bija.
+2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Jau virsrakstā pateikts tas, kas arī man ļoti iekrita acīs: beļģiem bija vairāki individuāli spilgti spēlētāji, uz zvaigžņu statusa sliekšņa, čehiem tādu nebija. Pēc šīm divām spēlēm varētu likties, ka beļģi uzvarēs mūsu grupā "bez problēmām", taču jauniešu futbolā situācija mainās strauji, tāpēc galvot ne par ko nevar.