Jānis Ikaunieks: "Baltija atkal ir sarkanbaltsarkana"

- Lai arī izcīnījāt kausu, daudzi no ģērbtuvēm nāk ārā ar skābām sejām. Tas laikam liecina, ka rezultāts bija labāks nekā pati spēle…
- Rezultāts tiešām bija labāks nekā pati spēle. Nezinu, varbūt daudzi arī ir noguruši. Četrās dienās bija divas spēles, un pirmajā spēlē bija ļoti silta temperatūra, pret lietuviešiem tika atdots daudz spēku. It kā bija labs atjaunošanās process, bet tik un tā visi izskatījāmies saguruši. Un šodien tiešām vairāk spēlējām uz rezultātu. Šīs spēles zīmējums laikam jāaizmirst un jāpriecājas, ka kauss atkal ir pie mums. Tā ir jau trešā reize pēc kārtas, un uzskatu, ka tas ir liels sasniegums. Baltija atkal paliek sarkanbaltsarkanās krāsās.

- Komandai un tev individuāli šīs ir pārbaudes spēles vai sajūta ir kā kausa mačos?
- Skatoties uz lietuviešiem un igauņiem, man liekas, ka mums bija lielāks cīņasspars, lielāka vēlēšanās iegūt kausu un mēs tam visam piegājām daudz nopietnāk. Laukumā to varēja just, ka spēlējām nedaudz sasprindzināti un mums tā nebija draudzības spēle. Vismaz man tā nebija un domāju, ka tāpat arī pārējiem.

- Šī motivācija Baltijas kausā jums ir dabiska un pašsaprotama vai Pahars jūs kārtīgi uzkurināja?
- Protams, ka arī treneris Marians tādā ziņā var ļoti labi motivēt un saliedēt komandu. Mēs parasti spēlējam kā viens vesels, un tas ir mūsu lielākais trumpis. Pahars mūs uzkurināja, taču arī mēs paši, kā jau sportisti, vienmēr gribam uzvarēt.

- Kas bija tās lietas, kuras šajā spēlē nesanāca?
- Kas nesanāca? (Domā) It kā pozicionāli aizsargājāmies labi, bet vajadzēja vairāk izveidot priekšā. Manuprāt, vajadzēja vairāk spēlēt ar bumbu un to darīt drošāk. Vajadzēja iesist vārtus, tad jau visi būtu priecīgi.

- Ar pirmo spēli pret Lietuvu esat apmierināti? Jo arī tad pirmais puslaiks bija ļoti vājš.
- Jā, pret Lietuvu pirmais puslaiks bija ļoti vājš, bet, nezinu, varbūt ietekmēja tas, ka daudzi spēlētāji jau ir pēc klubu sezonām, atvaļinājumā, kamēr daudziem sezona vēl iet. Varbūt tādēļ sanāca tāds kopskats, ka kāds nebija savā labākajā formā, kāds bija saguris. Varbūt kādam tā arī bija draudzības spēle, bet grūti teikt.

- Savā ziņā tas pat ir pozitīvi – kauss ir pie mums, bet pirms cikla nav liela pamata eiforijai un varam ar abām kājām stāvēt uz zemes.
- Nekādas eiforijas, protams, nav. Jau septembrī pirmā kvalifikācijas spēle, un arī Marians teica, ka tai ir ļoti labi jāsagatavojas un jāveido tālāk savas karjeras klubos. Varbūt, ka tā arī ir – labāk tā nospēlēt tagad, bet kvalifikācijā jau rādīt citu sniegumu.

- Nevienam spēlētājam nepatīk, ka viņu nomaina, taču vai sajūta ir nedaudz patīkamāka, ja tavā vietā iet brālis?
- (Iesmejas, jo turpat blakus interviju sniedz arī Dāvis) Iespējams, ka ir. Pret lietuviešiem biju saguris, taču, protams, biju gatavs spēlēt arī visu spēli, cīnīties visas 90 minūtes. Kad laukumā iet brālis, tas jau ir pozitīvāk – ja vēl kādu minūti laukumā uzspēlētu kopā, tad būtu vēl priecīgāks par viņu.

- Dāvis ir par tevi vecāks, taču izlasē lielāka pieredze ir tev. Izlasē tu esi lielais brālis, nevis viņš?
- Protams, ka viņš ir mazais (smejas). Nē, nē, mēs abi visu darām kopā.

- Runājot par Franciju, tev ir kāda skaidrība par nākamo sezonu – gan par pašu, gan arī komandu, jo atgriežaties augstākajā līgā?
- Komandā noteikti būs papildinājumi. Iespējams, ka došos kaut kur īrē, bet vēl pāragri teikt. Tagad vēl sazināšos ar kluba vadību. Prezidents teica, ka nevar apsolīt, ka visu laiku spēlēšu, un viņš grib, lai es šādā vecumā regulāri tiktu pie spēles laika.

- Uz kuru līgu īrē tu gribētu iet? Piemēram, to pašu Francijas 2. līgu vai beļģu klubu, uz kuru Meca bieži īrē spēlētājus (tā gan ir tikai Beļģijas 2. līga)?
- Nē, uz to Beļģijas klubu es pilnīgi noteikti negribētu iet. Nezinu, varbūt vēl jāizskata kāds variants – kaut kas bija Nīderlandē. Bet par to pagaidām pāragri runāt.

- Uz "Liepāju" uzspēlēt kopā ar brāli?
- Nē, tad būtu ļoti grūti savākties un progresēt tālāk.

- Vai, tavuprāt, esi gatavs spēlēt Francijas "Ligue 1" līmenī?
- Grūti teikt. Kā tu vari sagatavoties tam līmenim, ja tajā nespēlē – ja aizvadītu dažus mačus, tad gan jau pielāgotos tam līmenim. Visu laiku treniņos strādātu kopā ar čaļiem, kas tajā līmenī spēlētu, censtos tikt līdz viņu līmenim.

- Noslēgumā par citu tēmu – tavu bijušo komandas biedru Kristianu Torresu. Kā vērtē to, ka viņam piešķīra pilsonību?
- Domāju, ka viņam tas ir tikai ļoti liels pluss un atvieglo viņam dzīvošanu. Latvijā viņš dzīvo jau gadus desmit, saprot latviešu valodu. Jā, viņš nerunā un tādā ziņā ir nedaudz kautrīgs, bet, kad mēs ģērbtuvēs runājam, viņš daudzas lietas saprot un uzreiz var iztulkot arī otram argentīnietim. Viņam ir arī sieva latviete, piedzimis bērns. Domāju, ka tas ir tikai pozitīvi, ka cilvēks iegūst Latvijas pilsonību. Viņš nekad neko sliktu par Latviju nesaka un pats raksturā ir mierīgs un labs. Cik esmu ar viņu tagad runājis, viņš darīs visu, lai neapkaunotu Latviju, mājās mācās valodu. Tikai prieks par viņu.

- Tev izlasē būs jauns konkurents.
- Iespējams, tikai priecāšos par to. Veselīga konkurence ir laba lieta, turklāt izlasē mēs jau visi atbraucam un saprotam, ka izlasei vajadzīgs rezultāts un ka visi cīnāmies viena mērķa labā.