Novickis no "Euro 2016": lielisks futbols un sarežģīts mājupceļš

Šodienas stāstu varētu sadalīt divās daļās - lieliskā vāciešu un ukraiņu futbola spēle, kā arī manas personīgās gaitas. Sākšu ar futbolu.

Mans vērtējums par spēli 10 ballu sistēmā (Vācija - Ukraina)

Atkal satikāmies ar poļu žurnālistu Pšemislavu gan pirms, gan pēc spēles (mača laikā bijām tālu viens no otra, arī žurnālistu vietas stingri sadalītas, un šādā spēlē žurnālistu bija ļoti daudz), un, noskatoties šo dueli, prasīju viņam izteikt domas, lai gan arī pašam bija izveidojies absolūti skaidrs priekšstats. Vēlējos pārbaudīt, cik daudz sakrīt vai nesakrīt.

Pšemislavs sacīja, ka grūti vispār spriest un valda apjukums - it kā iespaidīga spēle, abām komandām iespaidīgs uzbrukums, tiesa, ir grēki aizsardzībā. Principā manas domas bija ļoti līdzīgas, vienīgi šos grēkus aizsardzībā neuzskatīju par ko ārkārtēju - visām komandām tādi ir, un, iespējams, pat lielāki. Respektīvi, ar to vēlos teikt, ka Vācija un Ukraina atstāja ļoti paliekošu iespaidu - manuprāt, augstākās klases futbols. Vienojāmies, ka Polijai nebūs viegli sakrāt vēl vienu nepieciešamo punktu, lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs (ar uzvaru 1:0 un diviem zaudējumiem var sanākt 3.vieta, kas netiek 1/8 finālā).

Tai pašā laikā atzīmēju faktu, ka Vācija un Ukraina šodien patērēja daudz spēku un enerģijas, kamēr Polija, daudz spēlējot ar bumbu pozicionālā spēlē bija energoefektīva. Tas pirmkārt, bet, otrkārt, pat ja poļi spēlēs vājāk par Vāciju un Ukrainu, futbolā tas nenozīmē automātiski divus zaudējumus.

Vācija ir īsta futbola mašīna, kas strādā visas 90 minūtes. Vācija ne brīdi neļauj pretiniekam atslābt. Visvairāk mani pārsteidza futbolistu darbību vieglums, nepiespiestība. Ja tu esi pasaules čempions (statuss!), miljoni tevi vēro un prasīgie vācu līdzjutēji seko katrai tavai kustībai, tad normāliem cilvēkiem vismaz epizodiski būtu jānoraustās, jābūt saspringtiem. Tomēr vācieši visu cīņas gaitu spēlēja tā, it kā tā būtu kārtējā futbola spēle pagalmā bez skatītāju klātbūtnes. Noiers kā allaž atļāvās spēlēt aizsarga pozīcijā, Boatengs ieņēma vietu vārtos...

Neskatoties uz Vācijas neapšaubāmi augsto līmeni, Ukraina deva pretī. Kārtīgi deva pretī. Pirmā puslaika pēdējās minūtēs tāds spiediens! Visi sajūsminās par Boatenga seivu, bet ukraiņu epizode ar kādām piecām bumbas veiklām pamešanām vāciešiem starp kājām vai gar pašu ķermeni sajūsmināja pat vācu līdzjutējus. Bet Ukrainas fanu "wow" pēc katras reizes kļuva skaļāki un skaļāki. Vācijai līdz pārtraukumam bija jāielaiž vārti, taču palīdzēja veiksme un arī Ukrainai pietrūka kripatiņas meistarības, lai sitienus no labām pozīcijām noslēgtu vēl precīzāk un nedotu Noieram/Boatanegam mazītiņāko iespēju glābt. Un Ukrainas 12 stūra sitieni arī, lai gan momentus deva, taču vārtus nē...

Stadionā netrūka arī mazo epizožu, kas nebija tiešā veidā saistītas ar futbola spēli. Ukrainas līdzjutēji kaislīgi uzdziedāja slaveno dziesmu par "visas pasaules mīlētāko" prezidentu Putinu, drīz vien sekoja dziesmiņa "Kto neskace, tot moskaļ" - dziesmas laikā, protams, ukraiņi lēkāja kā traki. Uzjautrinoša epizode bija, kad vācu spēlētājs burtiski iznīcināja stūra karodziņu. Notika karodziņa maiņa, un Vācijas asprātīgie līdzjutēji aplaudēja laukumu pametošajam karodziņam gluži tāpat, kā gadījumā, ja tiktu nomainīts spēles varonis - stāvot kājās.

Pārtraukumā epizode no citas sērijas - netālu stāvošais vācu līdzjutējs smēķēja, uz ko man blakus sēdošais somu žurnālists ļoti dusmīgi reaģēja: "Out! Out!" Vēl pārtraukumā tika organizēts tā saucamais "Kiss cam", respektīvi, uz lielā ekrāna kadrā tiek noķerts stadionā esošs pārītis, kuram pēc pieprasījuma jāskūpstās. Atrast dāmas nebija grūti, jo ukrainiešu bija ļoti daudz. Šaubos, ka "Kiss cam" bija Šveices-Albānijas mačā, jo tur ar daiļā dzimuma pārstāvēm bija, kā bija.

Jāpiemin, ka Šveices-Albānijas mačā pārtraukumā nepaliku tribīnēs, jo stadions tur ir salīdzinoši mazs (38 tūkstoši) un mierīgi varēju pagūt aizskriet līdz mediju telpām un pastrādāt. Savukārt Lilles stadions jau ir ievērojami lielāks (50 tūkstoši, kaut arī pēc iespaidiem uz vietas starpība šķita vēl lielāka), turklāt sēdēju pašā augšā, tāpēc sapratu, ka skraidīt nav vērts - tik vien kā sanāks aizskriet un atskriet bez piesēšanas. Tad nu arī varu pavēstīt, ka vēl pārtraukumā uz lielajiem ekrāniem tiek rādīti iepriekšējo spēļu labākie momenti (šodien epizodes no Polijas-Ziemeļīrijas cīņas).

Noslēdzot Vācijas-Ukrainas spēles tematiku, mazliet biju vīlies par atmosfēru ārpus stadiona pirms spēles - nebija organizētas dziedāšanas, bet Vācijas faniem pat vizuālā noformējuma kā tāda praktiski nebija. Daudzi, protams, staigāja Vācijas melnbaltajos kreklos, bet noteikti mazāk par ceturtdaļu. Maksimālā vāciešu aktivitāte pie stadiona, ko izdevās noķert, bija šāda:

Ukraiņi krāsās bija daudz vienotāki un pamanāmāki (gandrīz visi dzeltenzili), tomēr arī lielākoties staigāja mazos bariņos. Stadionā Vācijas līdzjutēji gan pārņēma iniciatīvu - dziesmas, uzmainīto spēlētāju vārdu nosaukšana, atbalsts bija augstākajā līmenī. Arī ukraiņi stadionā atbalstīja no visas sirds, taču skaitliski viņu bija daudz mazāk.

Nu un beidzot arī par savu dienu. Sapratu, ka nav ko sarežģīt un jau plkst.13:00 startēju stadiona virzienā, jo plkst.15:00 sākās pirmā spēle, kuru viskomfortablāk tomēr skatīties mediju centrā. Piecu kilometru maršrutu veicu nesteidzīgi, fanu ielās gandrīz nebija, jo viņi "sildījās" krogos (daži labi pat izkāvušies), un viņi uz stadionu devās krietni vēlāk. Satiku vien trīs ukraiņu puišus, kuri principiāli runāja angliski (video). Bet kopumā lielu dienas daļu pavadīju mediju centrā, skatoties spēles pa TV. Tomēr vēlāk visai sarežģīts izvērtās mājupceļš.

Pšemislavs draudzīgi piedāvāja braukt ar vienu taksi, taču ātri vien sapratām, ka tikt pie tāda cilvēku drūzmā būs nereāli. Daudz nepatīkamāku pārsteigumu sagādāja fakts, ka arī ar metro tik viegli tikt mājās nebūs, jo izveidojās fantastiski gara rinda - vēl tālu ārpus metro ēkas. Ja domājat, ka tas ir tikai loģiski pēc futbola spēlēm (principā pats ko līdzīgu novēroju Madridē pēc "Atletico" - "Real" derbija 2014.gadā), Pšemislavs tam absolūti nepiekrita un sacīja, ka viņam tā ir pirmā reize, kad ir šādas problēmas ar nokļūšanu atpakaļ centrā. Laikam nepieminēju, ka Lilles stadions atrodas pilsētas nomalē. Poļu žurnālistam ir tiesības izteikt tādus spriedumus, jo viņš astoņus gadus braukā pa komandējumiem / futbola spēlēm visā pasaulē. Viņa kontā arī 13 spēles PK2014 finālturnīrā Brazīlijā un daudzi citi futbola mači.

Nācās vien izstāvēt garo rindu uz metro, bet, kad tikām no āra metro telpās, mani gaidīja vēl viens aplauziens - lai nopirktu metro biļeti, bija jātiek pie aparātiem, kuru uz tur esošo cilvēku skaitu bija ārkārtīgi maz. Pšemislavam bija iepriekš nopirkta biļete un, tā kā viņam ļoti agri jāceļas, lai dotos 800 kilometru garā ceļojumā uz Francijas dienvidiem taisīt materiālu par Ukrainas izlasi, sacīju, lai viņš dodas, sak, tikšu galā pats. Aptuveni 20 minūšu laikā tiku pie kārotās metro biļetes (labi vismaz, ka norīkoti franču darbinieki stāvēja pie aparātiem un palīdzēja neapķērīgajiem faniem ātrāk tikt pie šīm biļetēm) un beidzot varēju braukt. Starp citu, "Euro 2012" Polijā pilsētu transports akreditētajiem žurnālistiem bija par brīvu - šeit tādas ekstras nav.

Mana naktsmītne bija vēl labu gabaliņu aiz pēdējās metro stacijas. Aptuveni ceļa viduspunktā bija centra pietura, kurā izkāpa praktiski visi pasažieri. Drīz vien vagonā un, iespējams, visā vilcienā paliku viens pats. Sirreāla sajūta - tikko vēl cilvēku pūļi, kosmiskas rindas pie metro, bet pēc pusstundas jau esi pilnīgi viens :) Turklāt nakts melnumā - jau bija pāri pusnaktij.

Vēl tāds nieks, ka galapunkta stacijā, kurā joprojām neredzēju nevienu dzīvu dvēseli, bija kaut kādi remonta darbi un vairākas izejas bloķētas. OK, nekas traks, atradu vienu izeju un tiku ārā. Un tad vēl pēdējais sīkums - divarpus kilometri kājām līdz savai naktsmītnei, kas principā bija jau ārpus Lilles. Izstaigājos pa naksnīgo pilsētu un visvairāk esmu pateicīgs tam, ka "Airbnb" serviss strādā tik lieliski. Lai gan brīdināju īpašnieku, ka būšu pavēlu (iepriekš minēto sarežģījumu dēļ iznāca gan ierasties vēl par stundu vēlāk nekā tiku solījis), tāpat mazliet neērti bija. Un ko francūzis? Vēl laipni piedāvāja kafiju. Kafiju nedzeru, pieklājīgi atteicos - steidzu rakstīt jums šīs rindas.

Lai gan vēlu sanāk noslēgt šo dienu, rīt nekādu atlaižu. Ceru jau plkst.12:00 iekāpt vilcienā Lille - Parīze, kur plkst.19:00 sāksies Īrijas - Zviedrijas spēle Sendenī turnīra lielākajā stadionā "Stade de France" (81 tūkstotis). Labi, ka rīt man ir trīs spēļu vidējā spēle, nevis vēlā, jo naktsmītne ir 11 kilometru attālumā no stadiona. Tā kā par akreditācijas piešķiršanu UEFA ziņoja tikai martā vai aprīlī, tad nācās dažādi izgrozīties jautājumā ar palikšanu pa nakti. Bet tagad - ar labu nakti!