Stambula, Parīze, Florence futbola mīļotāju dara laimīgu

Futbols ir bagāts sporta karalis, kurš reizi gadā rīko lepnas dzīres. Šoreiz Stambulā, kur 2023. gada 10. jūnijā risināsies Čempionu līgas fināls. Tās ir pelnītas dzīres, jo ļauj atskatīties uz paveikto un tiek godināti futbola izcilnieki, turklāt ne tikai tagadējie, bet arī tādi, kuri šim sporta veidam veltījuši visu dzīvi. Kā, piemēram, nule īpašu balvu saņēmušais Arigo Saki.

Šīs dienas augusta izskaņā arī šo rindu autoram kalpoja kā atalgojums futbola žurnālistikā padarītajam. Tiesa, gluži kā RFS Belfāstā, arī manā gadījumā netrūka veiksmes. Vispirms kļuvu par žūrijas locekli, Latvijas pārstāvi UEFA balsojumā. Labāko noteikšanā UEFA sadarbojas ar Vācijas futbola mediju milzi "Kicker", kura pārstāvis Manfreds veido balsotāju sarakstu. Ar viņu iepazinos gan pateicoties Vācijas – Latvijas pārbaudes spēlei pērnvasar, gan Iļjam Poļakovam – viņš ir LFF komunikācijas speciālists, bet iepriekš ilgus gadus strādāja par žurnālistu un ik pa laikam arīdzan sadarbojās ar "Kicker".

Tomēr sākotnēji uz svinīgo pasākumu nemaz netiku aicināts. Vēsturiski viesu statusā bija visi ~50 žūrijas locekļi, bet pēc slovēņa Aleksandera Čeferina stāšanās UEFA prezidenta amatā skaits samazinājās līdz apmēram 25. Pirmajā vakarā “iesildīšanās” vakariņās Manfreds stāstīja, ka priekšroka ir lielo valstu žurnālistiem, kamēr mazo futbola nāciju cilvēki tiek aicināti rotācijas kārtībā, cenšoties nosegt visus reģionus. Piemēram, katru gadu tiekot aicināts viens žūrijas loceklis no Baltijas un šogad ne Igaunija, ne Lietuva pasākumā nebija pārstāvēta. Dzīve ievieš korekcijas un pēc vairāku balsotāju atteikuma ierasties Stambulā, man kā rezervistam izkrita laimīgā loze. Piebildīšu, ka piekrišanu devu brīdī, kad nezināju, kā izvērtīsies “Riga” un RFS tālākais ceļš Eirokausos, tādējādi nācās izlaist Viktora Moroza komandas vēsturisko panākumu Ziemeļīrijā.

Jutos tiešām īpaši un, godīgi sakot, tādu līmeni nebiju gaidījis. Parasti īstie VIP viesi ir nominanti, futbola zvaigznes un leģendas, federāciju vadītāji, taču ne žurnālisti. Šoreiz bija citādi. Apmaksātajiem tiešajiem reisiem (lidoju ar “Turkish Airlines”) un viesnīcai sekoja arī citas mazās ekstras.

Stambulas lidosta atrodas gandrīz stundas braucienā no pilsētas un UEFA sagādāja ērtus apstākļus – ierodoties lidostā, sagaidīja meitene ar lielu apaļu kartona plāksni ar manu vārdu un uzvārdu uz tā. Viņa aizveda tālāk, nodeva mani saviem kolēģiem, kuri atzīmēja manu ierašanos un tālāk jau cita dāma aizveda līdz lepnam busiņam, kur savukārt sagaidīja šoferis. Busiņā bija ieradies vēl viens žurnālists (meksikānis, strādā Spānijas TV), kurš vēlējās sagaidīt savu paziņu, tomēr UEFA cilvēki laipni palūdza viņu braukt ar nākamo busiņu, lai “misteram Novickim nebūtu jāgaida”. Nepaguvu iebilst, ka arī es varu pagaidīt, taču meksikānis pasteidzās pieklājīgi piekrist un izlēkt ārā. Tā nu paliku vienatnē sešvietīgā transportlīdzeklī un tiku aizvests uz pieczvaigžņu viesnīcu “Lazzoni”. Kofera aiznešana līdz numuriņam, lifta izsaukšana, ik uz soļa laba vēlējumi un rūpes. Tas bija vienlaikus gan patīkami, gan arī neērti, jo neesmu svarīga persona un, godīgi sakot, neorientējos, kad un vai jādod dzeramnauda un kā jāuzvedas.

Svinīgais pasākums un ČL izloze bija ceturtdien, taču jau ierašanās (treš)dienas vakarā viesnīcā žurnālistiem bija tāds kā saliedēšanās pasākums - svētku vakariņas jumta stāvā. Laika gaitā sapratu, ka šī žurnālistu kompānija ir kā ģimene, kur vairums viens otru pazīst. Sava komūna, kurā jaunpienācēji kā es neparādās bieži. Pārsvarā gados vecāki kungi un arī dažas dāmas, sieviešu futbola atspoguļotājas. Ilggadējo žurnālistu sastāvs sevišķi nemainās. Tas izskaidro, kāpēc, ienākot zālē, UEFA pārstāvis pārsteidza mani, uzrunājot vārdā. Izslēgšanas metode.

Man uzreiz parādīja, kur sēž vienīgais pazīstamais cilvēks – uzaicinātājs Manfreds. Lai gan viņam, kā noprotat, draugu šai komūnā netrūkst, draudzīgi nopļāpājām ar Manfredu apmēram futbola puslaika garumā. Viņš ar siltām atmiņām atcerējās vienu no maniem priekšgājējiem, pārstāvot Latviju, - Arturu Vaideru (lai vieglas smiltis) un arī viņa sievu Inesi Vaideri. Izrādās, Manfreds savulaik pēc uzaicinājuma ir viesojies inteliģentās Vaideru ģimenes lauku mājās Latvijā – tas vācietim ļoti gājis pie sirds.

No Manfreda uzzināju, ka “Kicker”, kas atspoguļo tikai un vienīgi futbolu, strādā apmēram 40 štata žurnālisti (tātad neskaitot mārketinga, tehnisko utt. daļas, kā arī vairākus pārstāvjus citās valstīs) un to, ka drukātās versijas tirāža ir ap 100 000, no kuriem apmēram puse izdevumu abonē. Manfreds atzina, ka pamazām skaitļi iet lejup, kamēr aizvien spēcīgākas pozīcijas ieņem “Kicker” interneta versija.

Iepazinos arī ar blakus sēdošo Islandes žurnālistu, bet šajā īsajā laikā ciešākā draudzība izveidojās ar poļu žurnālistu Romanu Koltonu. Protams, vienoja poļu valoda un daudz kopīgu tēmu. Vakars izvērtās garš un skārām ne tikai futbolu, bet arī vēsturi. Šeit varētu izplūst garos izklāstos, taču lai tas paliek citai reizei – skaidrs, ka arī Polija ir izjutusi pārestības no agresorvalsts, kura pašlaik asiņainā karā uzklupusi Ukrainai. Romans Polijas vārdā, protams, pauda pilnu atbalstu Ukrainai un tās cīņai par savu zemi. Uzdevu muļķīgu jautājumu, vai, piemēram, Varšavā ir iespējams atbalstīt agresorvalsti. Romans pilnībā izslēdza šo iespēju un ar smaidu uzsvēra, ka galvaspilsētā ir aptuveni 6 000 Varšavas “Legia” ultru, kuri bez žēlastības apsteigtu vietējās varas iestādes, ja nu kas… Un atgādināja par “Legia” fanu plakātu.

Atgriežoties pie Romana, viņam ir “Youtube” kanāls ar 119 tūkstošiem abonentu (mums ar Arkādiju – pusotrs tūkstotis). Viņam, protams, ir bijušas intervijas ar pasaules labāko futbolistu Levandovski, ļoti cieši viņš draudzējas ar Polijas futbola leģendu Zbigņevu Boņeku, tāpat ir sarakstījis pāris futbola grāmatas un pat piedalījies futbola filmā, kurā attēlojis pats sevi – futbola žurnālistu 2002. gada Pasaules kausa izcīņā Dienvidkorejā. Neskatoties uz to, ka esam pilnīgi dažāda smagsvara žurnālisti, Romans ne tikai dalījās ar savām zināšanām, bet arī izrādīja neviltotu interesi par Latviju – futbolu, vēsturi, politiku. Koltons ir fanātiķis – ar futbola atspoguļošanu dzīvē varbūt arī normāli nopelnījis, tomēr sacīja man, ka savu “Youtube” kanālu, ko uzskata par dzīves projektu, nepametīs pat tad, ja tas vairs nenesīs ienākumus. Sak, arī vecumdienās stāstīs un runās par futbolu.

Izmantoju iespēju, lai uzdotu sev interesējošos jautājumus, ņemot vērā, cik populāra Polijas līga ir bijusi un joprojām ir Latvijas futbolistiem. Romans lielīja gan Šteinboru, gan Gutkovski. Apliecināja Vladislava “Sporta Avīzei” sacīto, ka “Rakow” īpašnieks ir bagāts cilvēks, kurš svarīgos spēlētājus pārdos tikai ārkārtīgi laba piedāvājuma gadījumā. Gutkovskis minētajā intervijā sacīja, ka par viņu prasa trīs miljonus. Savukārt Gutkovska komandas biedrs, spānis Ivi Lopess, atzīts par līgas labāko spēlētāju, nedevās uz kādu labāku līgu, bet gan palika “Rakow”, jo pēc Romana informācijas tagad saņem ap pusmiljonu eiro gadā jeb 40 000 mēnesī. Uz mani šie algu skaitļi gan lielu iespaidu gan neatstāja, zinot, ka arī “Riga” tagad mēdz maksāt 20 tūkstošus mēnesī un vairāk. Koltons piebilda, ka pēc Lopesa veiksmes stāsta Ekstraklasē tagad ir populāri piesaistīt spāņu futbolistus. Savukārt attiecībā uz poļiem, Romans ar sajūsmu stāstīja par Kacperu Kozlovski, kuru 18 gadu vecumā Ščecinas “Pogoņ” pārdeva par iespaidīgiem 11 miljoniem eiro Anglijas “Brighton”. Tieši tovakar Romana telefonā pienāca ziņas, ka pēc neizteiksmīgas īres Beļģijā Kozlovskis tālāk izīrēts Nīderlandes “Vitesse” – oktobra vidū šis polis jau “Eredivisie” tiksies ar Robertu Uldriķi.

Dodoties uz pasākumu, biju cerējis atlicināt laiku arī Stambulas kārtīgai apskatei. Tas īsti neizdevās. Ceturtdienas rītā bija jāpiedalās UEFA rīkotajā sapulcē viesnīcas telpās, kur viens no pasākuma rīkotājiem līdz sīkākajai detaļai izstāstīja par vakara plānu un žurnālistu tiesībām un pienākumiem. Tāpat saņēmām nepieciešamās akreditācijas, kā arī suvenīrus. Turpat arī bagātīgi uzklāts galds, kurš palika praktiski neskarts, jo uz sapulci ieradāmies pa taisno no brokastīm... Vēlreiz tika atgādināts par dress code - formal (men with tie), not casual.

Uz ceremoniju bija jādodas piecos, taču laika pilsētas apskatei todien bija maz - izdevās izrauties vien trijos, kad beidzot mitējās līt. Lietu nomainīja svelme. Viesnīca bija pieczvaigžņu, taču tās novietojums nebija pateicīgs, lai ātri nokļūtu centrā. Ar Romanu izstaigājām vien tuvējo apkārtni. Bijām liecinieki, kā turki kādā kabūzītī liek likmes uz zirgiem.

Piecos devāmies uz halli. Daudz VIP automašīnu, daudz apsardzes un apkalpojošā personāla. Bija savādi iziet cauri sarkanajam paklājam, kad uz tevi tēmētas desmitiem fotokameru. Tiesa, tās nežilbināja, jo gaidīja nevis žurnālistus, bet gan futbola pasaules zvaigznes. Tādu bija daudz, kaut jāatzīst, ka vairumu neatpazinu – kaut kur trūka zināšanu, bet kāds TV ekrānā pēdējo reizi redzēts, visticamāk, pirms gadiem 25, tāpēc vairs nepazīstams. Piefiksēju vien Oliveru Kānu, Zvonimiru Bobanu, Davoru Šukeru, Pavelu Nedvedu un vēl dažus, kuriem šajās dienās bija jāpilda arī izlozes bumbiņu vilkšanas funkcijas.

Pašsaprotami, ka šādos saietos viss ir “Top” līmenī – skaistas zāles, neskaitāmas kameras, spožas gaismas, bagātīgas uzkodas un dzērieni, laipna apkalpošana. Sēdēju labā vietā, tieši pretī skatuvei sestajā rindā, divas rindas aiz futbolistiem, kuriem bija jāvelk izlozes bumbiņas nākamajā dienā (Eiropas līga, Konferences līga) – Zoltana Geras, Volkana Demirela, Vladimira Šmicera. Čempionu līgas bumbiņas vilka Jaja Turē un Hamits Altintops.

Ar poļu žurnālistu Romanu Koltonu.

Pati ceremonija, manuprāt, bija visai stīva. Izloze ir intriģējoša, bet viss pārējais – formāls un pārāk pierasts. Varbūt vajadzētu padomāt par jaunievedumiem, formāta maiņu. Man patīk mazāk formāli pasākumi un brīvāka atmosfēra. Izbrīnīja, ka pat izlozes brīdī, kad grupā saplūda Levandovska “Barcelona” un “Bayern”, kā arī Holanna “City” un Dortmunde, zālē nebija ne mazāko emociju izpausmju. Futbols, pat ja tā ir izloze, bez emocijām, nav futbols.

Romans kā ilggadējs šo pasākumu apmeklētājs atzīmēja, ka iepriekš Monako labs bonuss bija UEFA Superkausa izcīņa – viņam futbola vienmēr par maz. Tagad Superkauss tiek izspēlēts agrāk un šie divi pasākumi ir nodalīti.

Ceremonijas stīvumu lauza divi viedi, pieredzējuši Itālijas vīri – Karlo Ančeloti un Arigo Saki. Pirmais saņēma balvu kā sezonas labākais treneris, jo ar Madrides “Real” triumfēja gan Čempionu līgā, gan Spānijas čempionātā. Ančeloti uzjautrināja klātesošos, izsakot pateicību ikvienam savas ģimenes loceklim, centīgi nosaucot visus vārdus – saraksts bija diezgan garš.

UEFA prezidenta, slovēņa Aleksandera Čeferina, īpašo balvu saņēma 76 gadus vecais Arigo Saki. Leģendārais speciālists izpelnījās sirsnīgas ovācijas un cieņu – Ančeloti, Figu un vēl daži godināja Saki, pieceļoties kājās, kas nebija novērojams citu balvu pasniegšanas brīdī.

Noslēdzoties oficiālajai daļai, sākās neoficiālā jeb after party. Tiesa, man un pārējiem žurnālistiem vēl bija jādodas uz citu zāli, kur notika preses konference ar futbola izcilniekiem – labāko futbolisti, spānieti Aleksiju Puteljasu un labāko futbolistu, francūzi Karimu Benzemā, kurš atšķirībā no daiļā dzimuma pārstāves uzvarēja ar milzīgu pārsvaru. Žurnālistiem tika lūgts uzdot jautājumus pamīšus – vispirms Puteljasai, tad Benzemā. Tika nodrošināts dzīvais tulkojums austiņās no spāņu un franču valodām uz angļu. Godīgi sakot, abos spēlētājos nemanīja sajūsmu par šo procesu, tāpēc neizmantoju iespēju tikai ķeksīša pēc atzīmēties ar savu jautājumu. To skaits tāpat bija diezgan ievērojams – pārsvarā standarta jautājumi un atzīmēšanas vērts vien par Benzemā pieaugušo rezultativitāti pēc tam, kad Ronaldu pameta Madridi. Atbilde atrodama šeit.

Pēc preses konferences arī mēs varējām pievienoties UEFA ballītei. Atkal grūti vārdos aprakstīt tās vērienu un līmeni. Divas plašas zāles, plaša ēdienu un dzērienu izvēle, dzīvā mūzika, bārmeņi. Skaidrs, ka futbola leģendu klātesamība ballītes glamūra līmeni stipri paaugstināja. Čeferins malkoja vīnu un uzēda pa virsu saldējumu.

Vienā no zālēm atradās visu trīs Eirokausu turnīru trofejas. Izmantoju iespēju nobildēties gan ar Čempionu līgas trofeju, gan Konferences līgas trofeju. Aizsūtīju privātu ziņu RFS prezidentam Artjomam Milovam ar vēlējumu vēl pacīnīties par KL trofeju arī pēc ceturtdienas vakara noslēguma.

Pašam bija grūti izbaudīt after party, zinot, ka RFS aizvada spēli Belfāstā. Atzīšu, ka daudz laika pavadīts blenžot telefonā un nervozējot. Redzēju, cik RFS klājas smagi. Ballīte diezgan laicīgi finišēja un pie rezultāta 0:0 un papildlaikā devos atpakaļ uz viesnīcu, skaidri apzinoties – ja tagad RFS ielaidīs, viss būs cauri, jo jau tā knapi velkam kājas. Gājiens aizņēma 10 minūtes, kuru laikā iztiku bez interneta (Turcijā par 1 MB jāmaksā 5.62 EUR). Ierodoties numuriņā, telefons pavēstīja, ka RFS vārtus tomēr ielaidusi… Viesnīcā Wi-fi video nevilka, telefona ekrānā zaigoja ritošās minūtes un sekundes. Un te pēkšņi iedegas 1:1! Cerība atdzima! Pendelēm sekoju UEFA lapā teksta versijā (šķiet, pirmo reizi pa daudziem gadiem) un drīz vien laime – grupu turnīrs!

Iepriekš Ļašenko, ar kuru bijām vienīgie Latvijas pārstāvji Stambulā, aicināja skatīties “Linfield” – RFS spēli kopā ar Īrijas Futbola asociācijas prezidentu. Tobrīd atteicu, taču jau pēc pusnakts un RFS triumfa nolēmu tomēr uz brīdi pievienoties LFF prezidentam, lai paceltu pa uzvaras glāzei. Tā nu nejauši uz viesnīcas jumta nonācu pie viena galda ar Bobanu un “Milan” direktoru. Jāatzīmē, ka Ļašenko ļoti dabiski iekļaujas šajā sabiedrībā un vairs neizbrīna, kā viņš Latvijai sarunāja pārbaudes maču pret Vāciju, vai arī piesaistītās Eiropas leģendas LFF simtgades svinībām, vai arī UEFA/FIFA vadošo personu (nepārprast, tas nemaina un nemainīs manu kritisko nostāju pret Ļašenko citos jautājumos). Tā nu dabūju kopbildi ar smaidīgu Bobanu.

Ar leģendāro horvātu Bobanu - 1994. gada Čempionu līgas uzvarētāju un 1998. gada PK bronzas medaļnieku.

Sekoja nakts brauciens ar taksi atpakaļ uz savu viesnīcu. Pat vēlā stundā 30 minūšu brauciens padsmit kilometru attālumā izmaksā vien 75 liras jeb četrarpus eiro, lai gan Turcijā gada inflācija sasniegusi 80%. Braukšanas kultūra Stambulā gan ir briesmīga. Mans taksists, līkumā ātri traucoties, gandrīz notrieca vīrieti uz gājēju pārejas, turklāt vēl pamanījās pa atvērto logu sabļaut viņam. Arī dienas laikā pat pa gājēju pāreju tikt nav viegli – tur priekšrocības šoferiem.

Piektdienā, kad jau jālido prom, ar Romanu ar taksi devāmies uz Stambulas centru. Tur beidzot izbaudīju īsto šīs vēsturiskās pilsētas atmosfēru. Pārgājām pāri Galatas tiltam (tikai no poļa uzzināju, ka “Galatasaray” nosaukums radies tieši no vārda Galata, kas kādreiz bija Stambulas mikrorajons), redzējām zvejniekus, zem tilta zivju restorānus. Otrpus tiltam jau īstā tirgus kņada. Romans vien nespēja nopriecāties, ka Stambulas tirgū jau pieejams Levandovska “Barcelona” krekls. Viņš nopirka savam dēlam, cena 6.50 eiro, kvalitāte nav garantēta. :)

Iedzērām vēl turku tradicionālo tēju un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Vestibilā gaidījām UEFA norīkoto šoferi, kurš aizvestu mūs uz lidostu. Nebrīdinot Romans sāka runāt ar kādu, ko uzrunāja kā Zibi (no poļu valodas saīsināts vārds Zbigņevs). Pēkšņi tieku iepazīstināts video zvanā ar šo sarunu biedru. Izrādās, pats Zbigņevs Boņeks! Jums šīs rindas lasot, iespējams, vienaldzība par to, taču mani gan saviļņoja – Polijas futbola leģenda, 1982. gada Pasaules kausa bronzas ieguvējs, kuru tai turnīrā atzina par ceturto labāko spēlētāju priekšā Ziku, Sokratesam, Maradonam, Platinī. Sajutos neērti, kad Romans šķietami pārāk detalizēti sāka stāstīt par mani, žurnālistu no Latvijas. Boņeks sirsnīgi sveicināja un sacīja, ka esmu kaut kur redzēts.

Uz tik patīkamas nots noslēdzās Stambulas apmeklējums. Kā allaž šādās reizēs – jauni kontakti, forši iespaidi, lieliski pavadīts laiks. Vienīgā nožēla, ka lidojuma laiks neļāva todien apmeklēt arī Eiropas līgas un, galvenais, Konferences līgas grupu turnīra izlozi. Ļašenko, kuram atpakaļceļš iezīmējās dienu vēlāk, kļuva par vienīgo liecinieku no Latvijas izlozē, kurā tika izvilkta RFS bumbiņa. Kā vēlāk pastāstīja Verpakovskis, pēc ceturtdienas vēlā triumfa Belfāstā, pagūt uz Stambulu piektdien pa dienu bija nereāli un šo RFS pārstāvju prombūtni nācās arī īpaši saskaņot ar UEFA.

Pēc atgriešanās Rīgā divas dienas vēlāk ar dēlu un tēti lidoju uz Parīzi. Dēls nu jau dažus gadus ļoti lūdza apskatīt vaigā savu elku Mesi. 2020. gada martā biju iegādājies spēles biļeti, samaksājis par naktsmājām un avioreisu biļetēm, lai apmeklētu “Barcelona” – Bilbao “Athletic” spēli. Taču sākās pandēmija, tika ieviesti ierobežojumi un šis sapnis tika izsapņots. Bērnam milzu vilšanās.

Pa šo laiku Mesi pārcēlies uz Parīzi un galvenie mērķi skaidri – Eifeļa tornis un PSG spēle. Izvēlējos 29. augusta spēli PSG – “Monaco”, jo tieši pirms skolas sākuma un futbola sezonas sākumā pret tik cienījamu pretinieku bija jābūt labākajiem sastāviem, turklāt vēl vairākas nedēļas līdz Čempionu līgas startam – Parīzes gadījumā šim turnīram ir sevišķa prioritāte. Kamēr plānoju šo ceļojumu, pieejamo spēles biļešu klāsts strauji ruka. Beigās nācās steigties un PSG mājas lapā viena biļete izmaksāja 145 eiro, lai gan vietas bija tālas no ideālām – pretī laukuma centram, tomēr diezgan augstu. Tiesa, “Parc des Princes” nav tas lielākais stadions (48 tūkstoši, bija pilns) un kopumā redzamība bija laba. Tētis manā bērnībā aplipināja ar futbolu un tagad viņam atdarīju - aizvedu uz lielu maču, kādā viņš nekad nebija bijis.

Vīrieši trīs paaudzēs.

Mani sajūsmināja stadiona aura un atmosfēra. Augstā līmenī bija viss – PSG ultras (iespaidīgi sāka dziedāt 45 minūtes pirms mača sākuma un tā līdz pat spēles beigām), tribīņu dzīvīgums, pirmsspēles šova elementi un arī pati spēle. Parīze manā rangā uzlidoja virs Madrides "Atletico", "Milan" un Vemblija ("Championship" fināls par vietu Premjerlīgā) iespētā. Tik ļoti gribētos, lai ikviens Latvijas sporta fans kaut reizi apmeklē tādu vai tamlīdzīgu maču - inficēšanās ar futbolu garantēta. Mača gaitā savā "Twitter" kontā saliku šo to no stadionā piedzīvotās atmosfēras, skatīties šeit (skrollēt arī zemāk) un šeit.

Lai gan PSG sezonu sāka ar iznīcinošiem 5:0, 5:2 un 7:1, kamēr “Monaco” bilance 1-1-1, ceturtā sagrāve nesekoja. Monako ātri un kvalitatīvi veidoja pretuzbrukumus, līdz pirmā guva vārtus. Dēls pārdzīvoja, bet es klusībā priecājos – būs intrigas pilns mačs. Otrā puslaika sākumā “Monaco” varēja panākt 2:0, tomēr beigās 1:1, viesiem izmisīgi nosargājot šo rezultātu.

Brīžiem šķita, ka PSG lēni darbojas uzbrukumu sākumu fāzē un totāli trūkst spēles uz priekšu, taču neba viņi šauj sev kājā. Uzbrukumu pacietīgā iesākšana visdrīzāk saistīta ar vēlmi izstaipīt pretinieku izvietojumu, kā arī pašiem pēc iespējas izvairīties no prettriecieniem – ar elementārām tālām piespēlēm uzlauzt “Monaco” aizsardzību bija gandrīz nereāli, pat ja sastāvā ir gepards Mbapē. Kilians fenomenāli no statiska stāvokļa paraujas uz vienu no pusēm, atstājot jaņos pretspēlētāju.

Patika Neimāra spēle uz komandu, arī centība aizsardzībā. Tomēr joprojām esmu Mesi cienītājs – jā, vairs nav tik dominējošs un zibenīgs kā “Barcelona” sastāvā ziedu gados, taču arī pašlaik Leo spēj no snauduļojošas pastaigas režīma ieslēgties tā, ka pretinieku aizsargi ir izmisumā.

Teicams bija sešinieks Verati, kurš superzvaigžņu kompānijā pilda daudz melnā darba – izklupiens pēc izklupiena, prāvs skaits atņemtu bumbu, kad priekšā esošie elitārie spēlētāji kļūdījušies, mēģinot apspēlēt viens pret vienu. Īpaši vēl izcelšu kreisās malas aizsargu Mendešu – arīdzan neticams ātrums un fiziskā ziņā apdāvināts spēlētājs. Pēc reida nokritis, zaudējis bumbu, pavēršu acis citai divcīņai 30 metru attālumā un pēkšņi pēc burtiski dažām sekundēm Mendešs jau tur atkaro bumbu. Pa kuru laiku piecēlies un atlidojis līdz divcīņai – nudien nezinu.

Pēc finālsvilpes skatītāji ātri sāk rosīties mājup. Iztrūkst uzvaru dziesmu, jo spēle noslēgusies neizšķirti. Mēs vēl fotografējamies, tomēr jāatzīst, ka sevišķi ilgi pakavēties stadionā neļauj – apsargi arī grib doties mājās un steidzina pēdējos palikušos iet ārā. Lai gan dodamies prom vēlāk, metro stacijā simtiem un simtiem cilvēku, lēna rinda. Es smaidu, jo mīlu deja vu sajūtas – 2016. gadā Francijā baudīju “Euro 2016” futbolu un toreiz pēc izlašu spēlēm veidojās līdzīgas situācijas. Šoreiz klubu sacensības, taču futbols jebkurā formātā ir debešķīgs. Pavadījām Parīzē trīs dienas, ļoti piesātināti aizpildīts laiks ar visu slavenāko vietu apskati – no Luvras un Monas Lizas, Eifeļa torņa un Triumfa arkas līdz pat pastaigai Versaļas dārzos. Tā ir vēl viena futbola milzīga priekšrocība – gandrīz allaž spēli var apvienot ar tūrismu un paplašināt redzesloku, uzzināt un redzēt jaunas lietas un vietas.

Kas tālāk? Jau šai trešdienas rītā ar vairākiem kolēģiem lidošu uz Florenci. Tūrisms? Gan jau jā! Futbols? Pavisam noteikti! RFS rakstīs vēsturi un ceturtdienas vakarā mūsu Dāvids stāsies pretī Goliātam - “Fiorentina”. Virsrakstā pasteidzos pavēstīt par Florenci kā notikušu faktu, jo esmu pārliecināts - arī tur būs daudz feinu iespaidu. Futbols un dzīve ir skaista!