H. Rodke: "Vai tiešām Sūnu ciems?"

Sūnu ciema pazīmes var būt jebkurā sporta veidā. Vispār jau daudziem apstākļi ir pat ekstra labi. Bet, ja kāds jūtas iestrēdzis 90-jos vai nevarībā, tas tikai nozīmē, ka ir labas iespējas augt. Šeit rakstu tikai par fizisko sagatavošanu. Un galvenā problēma ir – tās nepietiek.

Rezumējums: no visa treniņu laika tai ir jāvelta puse. Vienmēr. Visās vecuma grupās, izņemot bērnus, kuriem vēl vajag rotaļas. Un tas atrisinātu bieži uzsvērto, ka mums ir maz fiziski spēcīgu sportistu. Īpaši jau populāros un masveidīgos sporta veidos.

Fiziskā sagatavošana neder tikai uz papīra vai skata pēc. Tai ir jābūt tikpat perfektai kā visniansētākajam tehniskajam darbam. Tā ir jādara starpsezonā, sezonā, tieši pirms un uzreiz pēc sacensībām, un pat atslodzes nedēļā. Kad tā nav, audzēknim vienmēr sākas fiziskas problēmas.

Ja treniņu plāns ietver tikai sportista daļēju sagatavošanu, būtībā tiek “pārdots” nepilnvērtīgs sporta “produkts.” Tas ir kā ēst tikai reizi dienā, un pilnīgi noteikti tā ir slikta pazīme.
Jā, ne visi treneri vai sporta skolas var piedāvāt treniņu ekstras A-Z. Un mēs sakām viņiem lielu paldies jau par to, kas vispār ir iespējams tajos apstākļos.
Bet, speciāli kavēt sportista izaugsmi, neuzlabot treniņus, nesadarboties ar citiem speciālistiem un neparādīt viņam spožāku gaismu tuneļa galā, gan ir kā alkoholiķa spīts. Jo publiski atzīt, ka mums vajag Viagru, taču ir vēl ļaunāk, nekā to nesaņemt.

Es negribētu katra sportista cerības uz lielisku fizisko formu nosaukt - “patērētāja tiesības,” taču samierināties ar trūkumiem gan ir savu standartu Sūnu ciems. Jo eksistē arī “patērētāja” izvēle un atbildība par savu dzīvi kopumā.

Tagad kā atsevišķu nodarbību izanalizēsim fizisko sagatavošanu.
Viss tai atvēlētais laiks ietver:
A) Došanos uz treniņu un no tā, pārģērbšanos, socializēšanos, vispārējo iesildīšanos, atelpošanos starp piegājieniem, padzeršanos, atsildīšanos, stiepšanos – un šīs daļas vēl nekādi nevar saukt par “supertreniņu,” jo to var jebkurš cilvēks, kurš iet pa ielu. Tas ir tikai svarīgs “fons.”
B) Maksimāli labā tehnikā, piepūlē, emocijā un draivā izpildītus galvenos vingrinājumus, fokusējoties uz katra piegājiena katru atkārtojumu, katru palēcienu, katru sprinta metru… nu vismaz acīmredzama centība – tieši tas arī atšķir mērķtiecīgu sportistu.

Ja saskaitītu šīs smadzeņu un ķermeņa maksimālās piepūles sekundes vai minūtes, kas tiešā veidā sekmē izaugsmi, būsiet pārsteigti, cik patiesībā vienā treniņā to ir maz. Lielās grupās kādam gadās, ka pat nemaz.

Nākamā problēma ir tad, ja trūkst sportista fiziskās kondīcijas un ķermeņa attīstības kontroles. Ja netiek pievērsta uzmanība katra audzēkņa individuālajām vajadzībām (stāja, mugura, ceļi, pēdas, utt.), ja nav savlaicīgu risinājumu, ja nav sistēmas, kā to darīt, un pat netiek dots padoms, kur vērsties, tas gan izskatās pēc Sūnu ciema.
Jo trenerim vajag zināt, ko jeb kādu materiālu viņš trenē.

Sistēma, profesionāli speciālisti, nevar uzkraut vecākiem (neprofesionāļiem) risināt specifiskas lietas. Jo viņi var nezināt, ko un kā saprast, interpretēt un rīkoties. Tāpēc sanāk, ka daudzi jaunieši atrodas fiziski sliktā “klīniskā ainā” pat gadiem.

Tālāk, visiem ir zināms fakts, ka komandās, arī jauniešu izlašu, trūkst speciālistu – gan fiziskās sagatavošanas, gan fizioterapijas. Pat ja viens speciālists ir, tad otra nav pat uz pusslodzi. Viens otru arī nevar pilnvērtīgi aizvietot, jo katram ir cita specializācija. Ir taču jāzina, kā tieši izpildīt smagu vingrinājumu, asu pliometriju (dažādus lēcienus), starta uzrāvienu, vai iemācīt skrējiena tehniku. Līdzīgi būtu, ja slimnīcā proktologs sāktu tēlot to, kas viņš nav, un piestrādāt par neiroķirurgu. It kā jau abi ir ārsti…

Tāpēc vecāki meklē individuālus risinājumus. Šādā sadarbībā ar vajadzīgajiem treneriem atsevišķa ģimene var izaudzināt pat ļoti konkurētspējīgu sportistu, kurš ir kā privātas dizaina studijas muskuļauto prototips. Piemēru ir daudz, un es pat teiktu, ka “uzražot” vienu sportistu ir salīdzinoši viegli.

Taču masveida “ražošana” ir pilnīgi cita lieta. Nevar automātiski pavairot individuāla fiziskā treniņa kvalitātes veselā komandā. Jo uzreiz trūkst tiešā kontakta “aci pret aci” minūšu, un nevienam speciālistam nav tādas spēka, laika un nervu kapacitātes. Un trīs treneri uz komandu jau ir greznība.
Ja vien pusaudzis nav sevišķi apzinīgs, viņš reti kad trenēsies maksimāli labi, ja viņu kontrolē attālināti. Un reizēm sportists nespēj fokusēties arī tad, kad stāv viņam blakus un skatās tieši virsū. Tāpēc viņam vajag palīdzēt nepārtraukti, jo audzēknim uzdevums var neizdoties, pat ja viņš to vēlas.

Tomēr es nedomāju, ka uz “masu produktiem” mēs esam bezcerīgs Sūnu ciems. Drīzāk – ka mums ir liels potenciāls. Pat ja tas neattiecas uz finansēm, tomēr uz treniņu organizēšanu, sportistu fiziskajiem “mājasdarbiem,” apmācību, audzināšanu un disciplīnu gan. Vārdu sakot, ir pozīcijas, kurās noteikti var uzlabot treniņa kvalitāti.
Diemžēl vēl ir dzīvas padomju laiku “dinozauru” treniņa metodes. Tāpēc ir laiks apgreidot sportu uz citādāku treniņu struktūru un filozofiju.

Metodikas attīstās, vingrinājumi uzlabojas, un portāls uz panākumiem saucas – rūpīgums. Laba fiziskā forma ir kā vista, kas dēj zelta olas. Pavisam viegli ir to nokaut vai turēt badā. Taču, ja vien cilvēks ir motivēts un nav izšķīdis 101 novirzē, var ātri sakārtot savu sportu A-Z. Un ja sāk ar labiem pamatiem, tad drīz var domāt arī par ekstrām.