TwitterNEkusties kā Džegers
Kad 16 gadīgā Mira Andrejeva trieca raketi pret nevainīgo Vimbldonas zālienu un saņēma par to sodu, pēc mača viņa demonstratīvi nepaspieda roku “vainīgajam” tiesnesim. Taču nelielā drāmiņa jeb liela čempiona atdarināšana nu nekādi netuvināja viņu Serēnas Viljamsas līmenim tenisā, kurai arī patika “flirtēt” ar soģiem. Lai nu kā, viena tīņu izgājienu dēļ neviens jau arī uzreiz nepiešķir titulu “sweet but psycho” vecumā, kad sportists ir knapi iespurdzis pieaugušo pasaulē.
Kad Pasaules čempions-2017 šķēpa mešanā Johanness Vetters stāsta, kā trenējas, viņa metodiku tāpat ir grūti, ja ne neiespējami integrēt citu sportistu sagatavošanā. Un ne jau tāpēc, ka viņš būtu kāds cinisks izdzimtenis, kam pieder Ginesa rekords melošanā, vai arī viņš būtu atkodis kādu epohālu Victory Secret, ar ko negrib dalīties. Vienkārši katrs sportists dzīvo samērā atšķirīgā “galaktikā” gan apstākļu vai finansējuma ziņā, gan arī anatomiski, bioķīmiski un mentāli. Tāpēc svešā galvā dzimušu ideju nevar tā automātiski pārcelt savā.
Cik daudz ir vērts atdarināt vai kopēt no citiem sportistiem viņu uzvedību, metodes vai tehniku? Skaidrs, ka iedvesmoties vajag, un ir jāredz (vismaz virspusēji) citu atlētu ceļš un kļūdas. Taču mēs nevaram zināt, kā nepazīstama skola ir evolucionējusi, kā tā liek justies sportistam, un kā ikdienā sevi uztver kāds čempions, rezonējot ar vietējo klimatu, draugiem un savu siāmas kaķi.
Katrā meistarklasē vienmēr rodas jautājums – bet ko man tomēr nepateica?! Šādi noteikti domāja arī tenisists Fēlikss Ožē Aliasims, kad trenējās pie Nadala tēvoča. Taču es uzskatu, ka tas ir pat labi. Jo, ja gribi būt veiksmīgs sportists, ir jāattīsta sava metodika. Protams, balstoties uz jau izgudrotu velosipēdu, bet vismaz 10% ir jābūt paša idejām. Tāpēc, ieviešot jauninājumus, tie ir jādod it kā nepilnīgi. Bet tas ir speciāli.
Pie vingrinājuma vai sistēmas, vai… uztura apguves uz kādiem 80%, sportistam (vecumā 16+) ir jāliek tālāk loģiski izdomāt, izsecināt pašam, protams, piebremzējot, ja viss iet auzās. Vēl vairāk – tieši viņš lai māca treneri, kas šķietami nezina (un varbūt, ka nezina arī), taču šī mijiedarbība un tēmas dziļa analīze dod fantastisku rezultātu. Tāpat ir skolā, ja nevis vecāki skaidro bērnam jauno vielu, bet gan otrādi.
Neviens nepiesakās draftam negatavs. Biznesā, ja esi mazs, tev neder lielo stratēģija. Tāpat kā zīdaini nebaro ar čili, arī iesācējs netrenējas kā sporta meistars. Jo augsta līmeņa vai intensitātes treniņu pamatā ir pavisam cits spēks, ātrums, neironu savienojumi un ķermeņa struktūras. Līdz zināmam vecumam var mierīgi kopēt slavenības, “dejot kā Džegers” vai valkāt krekliņus ar numuru 6, 7, 8, 10, 23, vai pat 0, jo dzīvē ir jābūt arī jautrai spēlei… Galvenais, lai reālā attīstība nebūtu 0 vai 00.
Ar jaunām metodēm eksperimentēt vajag, taču adaptējot stingri individuāli. Jo katram sportistam ir ne tikai savs temperaments, bet viņš arī pieder pie kāda no 12 arhetipiem un 16 sociotipiem. Jā un vēl taču pastāv audzināšana, izglītība un runas semantika. Kurš komandas treneris spēj iebraukt potenciālās 192 kombinācijas un vadīt sportistu tieši viņam saprotamā “valodā”?
Bet šī individuālā “karte” ir virziens, kurā jāiet. Jo ikviens sportā grib justies kaut nedaudz īpašs, kā zvaigzne. Plika kopēšana ir kā tukša čaula. Ja nav iekšējās sajūtas, pārliecības, kāpēc tā rīkojies, tas ir vienkārši feiks. Vēl vairāk – ja sportists ir inerts un neko no savas būtības neienes, tas patiesībā sportu tikai degradē un novecina.
Tāpat kā Andrejevai, katram no mums ir sava “ēna” - slēptais arhetips, kas pamatīgā spriedzē uzpeld kā, piemēram, jokdaris, episks varonis vai nešpetna dumpiniece. Parasti tas veido katra atlēta individuālo tehniku un uzvedības stilu. Skatītājam tas ir liels papildus bonuss. Tas arī labi noder sportista personīgajam zīmolam, ja vien viņa mārketingā neieperinās “iznīcini reputāciju nekavējoties!” tieksmes.
