Facebook
GoogleTreneris H. Rodke: "Šlateris". Ko un kā darīt
Sāpoši ceļi un vismaz pieci mēneši ārā no komandas. Taču var būt arī gads-pusotra. Osguda-Šlatera slimības dēļ daudzi bērni pārtrauc sportu. Reizēm – pavisam. Taču par spīti problēmai, ir veidi, kā stāvokli atvieglot un fizisko kondīciju uzlabot.
Ja straujas augšanas periodā (8-15 gadi, meitenēm ātrāk, zēniem vēlāk) sāp cīpsla zem vienas vai abām ceļa bļodiņām, un, ja minētā diagnoze ir apstiprināta, noteikti ir jāsamazina vai jāpārtrauc pierastā slodze. Taču tas nenozīmē, ka pusaudzis ir “norakstāms”, un ka visa pasaule tagad sabrūk. Jo paralēli terapijai - augšstilba masāžai, stiepšanai un atsāpinošām procedūrām (ledus u.c), trenēties var un arī vajag daudz. Parasti sportists pat neiedomājas, cik daudz patiesībā viņš var.
Gadījumi, kad sanāk pilnvērtīgi atgriezties sportā tikai pēc gada, ir ļoti bieži. Bet par to uztraukties nevajag. Vienkārši, lai ķermenis nepanīktu, bet tieši attīstītos, šajā laikā ir īpašā veidā jātrenē visas fiziskās spējas, izmantojot: 1) individuālu pieeju, 2) specifisku aprīkojumu un trenažierus, 3) pielāgotus vingrinājumus, un 4) ideomotoro treniņu.
“Šlatera” gadījumā problēmas var būt ne tikai sāpošajam celim, bet arī potītēm, iegurnim un mugurai. Jo bez pierastās slodzes saistaudi vienkārši atrofējas un var viegli traumēties. Vai arī izmainās kustības, kāju darbības tehnika kļūst neracionāla un tiek pārslogoti visi “asistējošie” muskuļi uz augšu un uz leju no ceļa. Tad pasliktinās ne tikai skriešanas, bet arī gaitas tehnika un stāja, un tas var iesēsties galvā.
Kuram ir lielāks risks dabūt “Šlateri”? Tam, kurš ir fiziski spējīgāks par vienaudžiem, un tāpēc viņš tiek vairāk noslogots gan treniņos, gan sacensībās. Ir lielāka auguma, masīvāks (plus ja ir nepietiekama iesildīšanās), un tāpēc viņam tiek papildus slodze jau divās vecuma grupās. Šādi sportisti ir jāuzmana īpaši.
Parasti ceļu sāpes pāriet, kad augšstilba kauls pārstāj strauji stiepties, taču tas nenozīmē, ka uzreiz var sportot kā iepriekš. Jo pirmkārt, jaunu ķermeņa proporciju dēļ arī biomehānika jau ir cita, otrkārt - cīpslas un muskuļi nav gatavi “agresīvai” zemskarei un atspērieniem, kādi normāli ir uzstartējot, skrienot, lecot, sabremzējot, utt. Ņemot vērā, ka arī ķermeņa masa ir pieaugusi. Tādā veidā daudzi sportisti tiek pie cirkšņu vai Ahilleja cīpslas iekaisuma, kad atkal vismaz pusgadu nevar paskriet.
Tāpēc “slimošanas” laikā sevišķu uzmanību vajag veltīt gurnu, muguras, ikru un pēdu “supertreniņam”. Darot labākos un pieļaujamos spēka, ātruma, izturības un (dažreiz) pat atsperīguma vingrinājumus. Tas ļauj atgriezties sportā kā pavisam citam cilvēkam ar ekstra funkcionālu ķermeni, labāk turēt slodzi, un atsevišķās kvalitātēs pat pārspēt komandas biedrus. Jo ir pieticis laika rūpīgi piestrādāt.
Šādi fiziskie treniņi katrs ir kā maza uzvara, un pusaudzim tas ir svarīgi, jo viņš jūtas spējīgs, redz labu progresu un izredzes viņu iedvesmo.
+1 [+] [-]
Ko man toreiz ieteica - aizej uz LSPA pie "kaķīša" Strēļa - viņš ir šlateru eksperts. Un tās manipulācijas, ko veica - ceļa kaulos zem bļodiņas dūra garu, garu šprici un laida iekšā kaut ko, lai stimulētu... sāpes bija tik briesmīgas, ka gandrīz ģībonī kritu, bet "kaķītis" tik noteica - droši vari skaļi bļaut un raudāt - zinu, kas tas ļoti sāp... tas bija pirms kādiem gadiem 25.
Vai tas ko uzlaboja? Grūti spriest - sāpes ceļos pēc slodzēm pārgāja ap gadiem 18-20...
-1 [+] [-]
[+] [-]