Viedoklis: Treneri bez darba, bērni ielās?

Kā zināms, kopumā valdība mēģināja atrast un atrada iespēju ietaupīt 500 miljonus latu. Tiesa, 1.7 miljoni uz to fona ir diezgan niecīga summa, tikpat labi valdība varēja noņemt šo summu no kādas turīgākas ministrijas, kas šādu samazinājumu iespējams tik traki nemaz neizjustu. Iepriekšminētajai summai gan patiesības labad jāpieskaita 2.39 miljoni, kas paredzēti treneru algās. Tātad – 4.09 miljoni latu...

Zinu, ka lielā daļā sporta skolu treneri ir sava darba fanātiķi, kas strādā ar sirdi un dvēseli. Tāds ir arī mans bijušais treneris, kas man iemācīja pirmos soļus basketbolā. Bez viņa un vecākā brāļa, kurš arī ir treneris, zināšanām es noteikti nebūtu kļuvis par vismaz lokāla mēroga "zvaigznīti". Visas medaļas, kausi un apbalvojumi, pirmkārt, ir viņu nopelns, un tikai neliela daļa no tā ir mana neatlaidība un apņēmība sasniegt mērķus.

Vai apcērpot algas treneriem un atstājot sporta skolas bez finansējuma, valsts apzinās, kas notiks ar jaunatnes sportu un sportu kopumā? Cerēt uz pašvaldību atbalstu un vecāku nesavtību? Jaunās pašvaldības pašas liks galvas kopā, lai tiktu skaidrībā, kā nenoiet pa burbuli. Vecāki? Par kādu vecāku nesavtību var būt runa, ja daļa no viņiem ir bez darba, daļai ir samazinātas algas. Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe sākusi domāt vai 69 sporta skolas nav par daudz... Drīzāk par daudz mums ir ministriju un deputātu, kas darbā jūtas kā kūrortā, sarunājas draugos vai vienkārši dzen luni un ik pa laikam nobalso, visticamāk, pieņemot kārtējo pretrunīgo likumu. Vai jau tā nepietiek ar korumpētību, kas apdraud dažu sporta skolu likteni? Tagad arī valsts tām, maigi sakot, uzliek mīksto.

Kā pirms neilga laika paziņoja Koķe, tad, apvienojot un optimizējot IZM padotībā esošās aģentūras, līdzekļi tiks pārdalīti par labu sporta skolu treneru atalgojumam. Taču tas ir šim gadam. 2010 .gada valsts budžetā nauda šim mērķim (treneru algām) vispār netiek paredzēta. Ja sporta skolām nebūs finansējuma, ja treneriem nebūs algu, kur paliks jaunie, talantīgie un perspektīvie bērni? Lielāka perspektīva viņus redzēt sūcot lētu aliņu sētmalē un uzpīpējot, jo pēc skolas jau viņi vairs nedosies trenēties. Apzinīgākie varbūt dosies mājup, pildīs mājasdarbus, kamēr citi, visticamāk. savu enerģiju izlietos citur un ne tajā lietderīgākajā veidā.

Un tagad atcerēsimies, ka tieši politiķi, Latvijas sportistiem gūstot starptautiskus panākumus, ir līduši kameru priekšā, smaidījuši, sak "tas ir mūsējais, tas ir latvietis"! Kad latvieši gūst panākumus, tad politiķi ir pirmie, kas kā apnicīgi kukaiņi izmantos katru iespēju pagozēties kopā ar olimpiskajiem čempioniem, basketbola zeltenēm un tā tālāk. Pavisam nesen, pēc Latvijas sieviešu izlases pirmajām uzvarām, IZM izplatīja preses relīzi, kurā jau pieminētā Koķe tika lepni nodēvēta par "sporta ministri" (IZM atbildīga arī par sporta nozari – aut.), lai gan sajēga par sportu, pieļauju, viņai ir tikai mazliet vairāk kā man par baletu. Meitenes tika sveiktas par lielisko sniegumu, Koķe solīja apmeklēt dāmu izlases spēles Rīgā, taču nezinu vai patiešām to izdarīja. Pēc uzvarām jau mūsējos atceras, bet dīvaini, ka pēc neveiksmēm ir klusums. Pēc Latvijas meiteņu zaudējumiem netika izplatīta neviena relīze, kurā tiktu pausti meitenēm tobrīd tik ļoti nepieciešamie uzmundrinājuma vārdi. Kad "esam virsotnē", tad jau visi izmantos iespēju paspīdēt medijos, uzmetoties par sportistu kvēliem faniem un draugiem.

Protams, šī valsts "uz grunti" tika sākta laist jau tad, kad kāds omulīgs vīriņš solīja mums septiņus treknos gadus vai pat agrāk. Kas no tā ir sanācis, mēs visi paši labi redzam – mēs esam tādā, atvainojos, pakaļā kā reti kura valsts pasaulē. Tikai žēl, ka, glābjot valsti no bankrota, mēs iedzenam izmisumā un bankrotā pensionārus, medicīnas darbiniekus, pedagogus - tās sabiedrības grupas, ko mums vajadzētu pasargāt...