Ne tikai Usiks pret Fjūriju - kad smagsvaru supercīņa netiek līdz ringam

2023-06-03 15:56 Krišjānis Pundurs

Ne tikai Usiks pret Fjūriju - kad smagsvaru supercīņa netiek līdz ringam — Maiks Taisons (pa kreisi) un Džordžs Formens - viena no 90. gadu gaidītākajām cīņām, kas nenotika. Foto: imago images/Nagel/Horstmuller/Scanpix

2023. gads boksa līdzjutēju vidū tika gaidīts ar lielu nepacietību, soloties sagādāt vēl nepieredzētu dueli par visu četru vadošo boksa organizāciju (WBA, WBC, WBO, IBF) titulu apvienošanu smagsvaros starp trīs jostu īpašnieku Oleksandru Usiku un WBC čempionu Taisonu Fjūriju. Pirmās pazīmes liecināja, ka duelis no sapņa tiešām drīz varētu pārtapt realitātē, tomēr abu bokseru nometnes vienošanos tā arī nepanāca, un vēsturiskā cīņa par absolūtā smagsvaru čempiona titulu aizvien palikusi fantāziju līmenī. Nu jau klāt gada sestais mēnesis, un Usiks gatavojas nākamajai cīņai pret citu pretinieku. Abi stāsta ievada varoņi gan nebūt nav pirmie, kas atstājuši boksa fanus bez kārotā saldā ēdiena.

”Darījām visu, lai tas notiktu”

Pirmās indikācijas un publiskie izteikumi no abu bokseru pārstāvjiem liecināja, ka Usika un Fjūrija dueli varētu sagaidīt jau gada sākumā. Pirmoreiz nopietnākas aprises šādi plāni ieguva pagājušā gada decembrī, kad abi bokseri aci pret aci tikās ringā pēc Taisona Fjūrija uzvaras pār Dereku Čisoru.

“Mēs viens otru zinām – nebūs nekādu muļķību vai stīvēšanās. Varēsim to nokārtot drīz vien,” izteicās Fjūrija promouters Bobs Arums. “Šai cīņai ir jānotiek, un to vēlas visi,” piebalsoja Usika pārstāvis Aleksandrs Krasjuks. Jāatzīst, ka “zirgā” toreiz bija uzlēcis arī šī raksta autors, tomēr, kā vēsta senā patiesība - solīts makā nekrīt.

Ne “muļķību”, ne “stīvēšanās” Fjūrija un Usika komandu pārrunās netrūka, kā rezultātā vienošanās par smagsvaru titulu apvienošanas cīņu izpalika. Par plānu izjukšanu gan vairāk akmeņu samests Fjūrija dārziņā – WBC čempions neesot bijis mierā nedz ar paredzēto honorāra sadalījumu, nedz cīņas līgumā iekļauto punktu par obligātu revanšu, kas, pēc Krasjuka teiktā, kļuvis par pagrieziena punktu pārrunu gaitā.

“Tas vienkārši bija punkts, kurā viss “eksplodēja”. Usiks ļoti gribēja šo cīņu. Un runa nebija pat par Taisonu Fjūriju, bet gan par WBC jostu. Kā par nožēlu mums, tā ir tieši pie Taisona Fjūrija, un mums jātiek galā ne tikai ar viņu, bet ar viņa attieksmi,” skaidro ukraiņu boksera promouters. “Mēs tiešām darījām visu, lai tas notiktu. Ne tikai mēs [Usika komanda], bet arī Frenks Vorens, Džo Vorens [Fjūrija pārstāvji]. Cenšamies meklēt labākos risinājumus saviem bokseriem, bet tomēr ir brīži, kad mēs vairs neesam gala lēmumu pieņēmēji.”

Revanša punkta vietā Fjūrijs Usikam piedāvāja aizvadīt vienu cīņu, kurā uzvarētājs savāktu visu, savukārt Usiks atbildēja, ka prasība par revanšu nemaz nenākot no viņa, bet gan tieši Fjūrija puses. Čigānu karalis nekad nebija slēpis arī savas augstās finansiālās prasības, tomēr brīdī, kad WBA, WBO un IBF titulu īpašnieks Usiks pēc Fjūrija uzstādījuma piekrita arī honorāra sadalei arī 30%/70% proporcijā sev par sliktu, un arī ar to izrādījās par maz, lai sarunas par cīņu uzņemtu progresu, liela daļa boksa sabiedrības kā galveno vaininieku pārrunu izjukšanā noteikusi tieši kolorīto WBC čempionu.

“Fakts, ka Usiks bija gatavs parakstīt līgumu, saņemot tik mazu daļu, parāda, cik ļoti viņš gribēja šo cīņu. Usiks principā deva Fjūrijam visu, ko viņš bija vēlējies, bet Fjūrija prastais alkatīgums un vajadzība visu kontrolēt Usiku noveda pārāk tālu. Fjūrijam patīk teikt, ka tas viss nav par naudu, bet viņam tas ir tikai par naudu un vēlmi uzspiest savu kontroli pretiniekam pie pārrunu galda. Pēc tam, kad bija piekāpies visur, Usiks to nebija gatavs darīt arī revanša cīņas gadījumā,” savā blogā raksta ietekmīgais boksa žurnālists Dens Rafaels.

“Es pats šādas detaļas nepubliskoju, taču tas vispār ir labi, ka cilvēki tagad redz, kādas lietas īsti notiek pārrunās ar Fjūriju. Ļoti labi, ka cilvēki redz, kas nepieciešams, lai sarīkotu cīņu. Bet man ar Usiku tika noorganizētas divas cīņas pēc kārtas,” izteicās bijušais Usika pretinieks Džošua, par kura supercīņu ar Fjūriju arī ticis spekulēts jau ilgi, tomēr līdz taustāmam rezultātam nav nonākts.

Mūžīgi šāds riņķa dancis starp Usiku un Fjūriju nevarēja turpināties, jo bokseriem bija jāņem vērā arī organizāciju prasības attiecībā uz jostu obligātajiem pretendentiem. Usika gadījumā 1. aprīli kā termiņu vienošanās panākšanai ar Fjūriju bija uzstādījusi “World Boxing Association”, un tagad ukraiņu bokseris, atbilstoši kārtībai, jau gatavojas jostas aizstāvēšanai pret WBA obligāto pretendentu, 25 gadus veco britu Danielu Dubuā. Turpat rindā savu iespēju izaicināt čempionu jau gaida arī IBF pretendents, piecus gadus vecākais Horvātijas smagsvars Filips Hrgovičs.

Līdz ar to Usika un Fjūrija duelis - vismaz pagaidām - papildinājis boksa “kā būtu, ja būtu” supercīņu sarakstu. Vēl pagājušogad tam varēja pievienot, iespējams, lielāko iespējamo cīņu ārpus smagsvariem - WBO čempiona Terensa Kroforda un WBC, WBA, IBF titulu īpašnieka Erola Spensa dueli. Pārrunas par abu cīņu novembrī pajuka aptuveni mēnesi pirms provizoriskā cīņas datuma. Krofords vainoja Spensu un boksa biznesu, jo esot devis pretiniekam visu, ko tas vēlējies, bet to pašu lika pretī arī Spenss, kurš apgalvoja, ka būtu gatavs cīnīties kaut pēc nedēļas. Tomēr pagājušajā nedēļā abas ASV boksa zvaigznes lika parakstus uz līguma par cīņu 19. jūlijā Lasvegasā.

If you could only choose one of these undisputed title fights to happen this year, which one would it be? 🤔#SpenceCrawford #FuryUsyk pic.twitter.com/ZaYuLXPei5
— ESPN Ringside (@ESPNRingside) April 15, 2023

Vaildera stāsts: vienas durvis ciet, citas - vaļā

Boksa prestižākajā divīzijā - supersmagajā svarā - Usika un Fjūrija gadījums gan nebūt nav vienīgais, kad no iecerētās supercīņas starp diviem labākajiem sanāk vien čiks. Vēl pirms pašreizējo čempionu valdīšanas laika par visu četru titulu apvienošanu 2018. gadā nespēja vienoties jau minētais Entonijs Džošua (WBA, WBO un IBF jostas) un bijušais WBC čempions Deontejs Vailders.

Toreiz situācija bija līdzīga, jo arī Džošua bija jārēķinās ar WBA prasību laikā vienoties par cīņu ar organizācijas obligāto pretendentu Aleksandru Povetkinu. Britu smagsvara pārstāvji centās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, vedot paralēlas pārrunas gan ar Vailderu, gan Povetkinu, kā prioritāti uzstādot titulu apvienošanas cīņu. Uz Džošua promoutera Edija Hērna piedāvājumu cīņai par 12,5 miljoniem dolāru Vaildera komanda atbildēja ar 50 miljoniem, taču, kad Hērns gribējis uzzināt sīkākas detaļas un lūdzis nosūtīt pašu līgumu, atbilde neesot saņemta – no pretinieku nometnes puses nākusi prasība sniegt publisku piekrišanu piedāvājumam, ko Hērns, neredzējis līgumu, neesot bijis gatavs darīt.

“Citreiz šādās situācijās tu saņem vienošanos par pieciem – sešiem punktiem, pieņem tos, un tad lūdz atsūtīt līgumu. Taču šoreiz nebija pat tā,” toreiz izteicās Hērns. Vēlāk Džošua komanda izteikusi vēl vienu piedāvājumu 15 miljonu vērtībā un atsūtījusi līgumu, tomēr Vaildera pārstāvji, pēc Hērna versijas, novilcinājušies ar atbildi tik ilgi, ka WBA jau vairs nebija gatava dot Džošua kārtējo vienošanās termiņa pagarinājumu, un pārrunas ar Vailderu tika pārtrauktas, Džošua sākot gatavoties cīņai ar Povetkinu.

“Tu esi pārskatījis līgumu, tev ir radušies kādi komentāri, un tu tos neatsūti veselas sešas dienas. Viņi zināja, ka WBA rīkosies, un varbūt tāpēc vienkārši centās novilcināt laiku – es nezinu. Zinu, ka, ja tu gribi cīnīties, tad saņem līgumu, nosūti to saviem juristiem, un pēc 48 stundām saņem atpakaļ – tik vienkārši. Es domāju, ka Vailders tiešām grib šo cīņu, bet, manuprāt, problēma ir viņa menedžementā,” pārmetumus konkurentu virzienā raidīja Hērns. Sava versija par izjukušo scenāriju gan bija arī amerikāņu smagsvara menedžerim Šellijam Finkelam: “Viņš [Džošua] prasīja 50 miljonus, domājot, ka to nekad nespēsim dot. Kad to arī piedāvājām, viņš teica, ka negrib cīnīties ASV, bet cīnīšoties par mazāku summu Lielbritānijā. Viņš mums nosūtīja sūdīgu piedāvājumu, domājot, ka to noraidīsim, bet mēs to pieņēmām.”

“Mums tika nosūtīts piedāvājums par fiksētu honorāru 15 miljonu vērtībā un revanša punktu, ko pieņēmām, un tad nāca 15. septembra datums “Wembley” – viņi zināja, ka todien ir cīņa arī Kanelo [vidējā svara čempions Sauls “Kanelo” Alvaress]. Līdz ar to viņiem nebija nolūka tiešām cīnīties. Kā lai šādu cīņu sarīko vienā dienā ar Kanelo? Cīņa ar Povetkinu viņiem būs vēlākā datumā – kāpēc gan tas nevarēja tikt piedāvāts mums?” atbildēja Finkels.

Tiesa, bez lielas smagsvaru supercīņas boksa fani nepalika, un par Džošua un Vaildera cīņas izjukšanu ilgi pārdzīvot nenācās, jo šāds scenārijs vēlāk, 2018. gada nogalē, pavēra durvis izcilajai Vaildera un Taisona Fjūrija triloģijai.

🗓 ON THIS DAY last year...

Tyson Fury and Deontay Wilder went to war in one of the most memorable trilogy fights of all time.

What a fight 👏🏼

The best trilogy fight EVER?

🎥 @TRBoxing #FuryWilder3 #tysonfury #deontaywilder #boxingfans #boxinglife pic.twitter.com/pVJDPn82jh
— IFL TV (@IFLTV) October 9, 2022

Dzelzs Maiks un Lielais Džordžs

Par smagsvaru divīzijas zelta laiku boksā pieņemts uzskatīt aizvadītā gadsimta nogali, kad lielākās zvaigznes un labākie bokseri ne tikai strīdējās kabinetos, bet arī nonāca līdz reāliem darbiem – ringā tikās tādi cīkstoņi kā Maiks Taisons, Evanders Holifīlds, Džordžs Formens, Lenokss Lūiss un citi. Tomēr arī tolaik atsevišķas cīņas, kas diezgan droši varēja kļūt par kases grāvējiem, dažādu iemeslu dēļ tā arī netika sarīkotas.

1990. gada 16. jūnijā vienā cīņu vakarā slavenajā Lasvegasas viesnīcā “Caesars Palace” ringā kāpa gan tobrīd jaunā boksa superzvaigzne Maiks Taisons, gan tobrīd jau leģendas statusu ieguvušais Džordžs Formens. 23 gadus vecais Taisons, kurš jau tobrīd bija kļuvis par visu laiku jaunāko smagsvaru čempionu boksa vēsturē, savā iepriekšējā cīņā vienā no negaidītākajiem scenārijiem boksa vēsturē bija zaudējis savus WBA, WBC un IBF smagsvaru titulus Džeimsam Daglasam. Taisona cīņa 16. jūnija vakarā pret Henriju Tilmenu tika afišēta kā “The Road Back” jeb “atpakaļceļš”. Savukārt Formens jau 41 gada vecumā, bija uzkrājis 20 (!) uzvaru sēriju, atsākot karjeru pēc desmit gadu pauzes, un turpināja arī savu atgriešanās ceļu – pēc tituliem, kurus pirms 16 gadiem bija zaudējis (WBA, WBC) Muhamedam Ali.

Gan Dzelzs Maiks, gan Lielais Džordžs savas cīņas pret mazāk zināmiem pretiniekiem tonakt pārliecinoši uzvarēja, un vairākas zīmes norādīja uz abu smagsvaru dueli turpinājumā, ņemot vērā gan ambīcijas atgūt zaudētās jostas, gan lielo publikas interesi. Spriežot pēc pieejamās informācijas, šādu cīņu starp diviem nokautu meistariem gribēja redzēt visi, izņemot pašus bokserus.

Mike Tyson and George Foreman clown around prior to competing on the same fight card in #LasVegas in 1990. Both won by early KO and fans were hyped for an "Iron Mike" vs "Big George" showdown, but it never happened. #Heavyweight #History #Boxing #MikeTyson #Legends pic.twitter.com/QtAIkWO64U
— Heavyweight History (@HVYWeightHeroes) March 20, 2023

Eksperti jau tolaik sprieda, ka Formena stils Taisonam esot pats neparocīgākais. Agresīvais Taisons, kura galvenais trumpis līdzās sitiena spēkam bija sitienu ātrums, bija augumā krietni īsāks par savu tautieti, un Formens savas karjeras laikā jau bija atradis panākumu recepti cīņās ar šādiem pretiniekiem, to pierādot arī divās uzvarās pār leģendāro Džo Freizeru. Vēl pēc karjeras beigām pats Taisons par visu laiku spēcīgāko sitēju nosaucis tieši Formenu: “Nevarēju sacensties spēkā ar kādu, kurš bija tik liels. Tas, kas man ļāva demonstrēt tik aizraujošas cīņas, bija spēja izpildīt sitienus ātrāk nekā to darīja visi pārējie.”

Boksa apskatnieks Frenks Lotjerzo, atsaucoties uz Taisona menedžementam tuvu stāvošiem avotiem, tolaik vēstīja, ka stopkrānu promoutera Dona Kinga iecerei sarīkot cīņu pret veterānu Formenu norāvis pats Taisons, kurš nav bijis gatavs riskēt ar vēl vienu zaudējumu pēc šokējošās sakāves Daglasam. Bokseris neesot noticējis Kinga stāstam par veco un lēno Formenu, kuru varot viegli uzvarēt un nopelnīt daudz naudas. Kinga cīņu rīkotājs [“matchmaker”] Bobijs Gudmens žurnālistam atklājis, ka Taisons īsa un agresīva boksera cīņu pret Formenu esot nosaucis par pašnāvību, un Kingam pateicis, ka “es ar to dzīvnieku necīnīšos – ja tu to tik ļoti gribi, tad cīnies ar viņu pats”.

2019. gadā intervijā ESPN gan arī pats Formens pauda līdzīgu nostāju, sakot, ka cīņa ar Taisonu nebūt nav tas, ko viņš vēlējies: “Taisons bija nezvērs. Viņš bija no tiem džekiem, ko redzi murgos, tad pamosties, un nodomā – labi, ka tas bija sapnis. Ja viņš tev netrāpīja ar labo vai ar kreiso, tad varēja iekost. Tiešām negribēju neko no Maika Taisona. Viņš bija nobijies no manis, jo es biju eksperts sitienos no apakšas. Viņš bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Un man prieks, ka viņš bija nobijies, jo arī es ar viņu cīnīties negribēju.”

Vēlāk gan abi atgriezās čempionu statusā. Pēc minētās 1990. gada 16. jūnija cīņas Taisons paspēja arī izciest teju trīs gadu cietumsodu par izvarošanu, bet sešus gadus vēlāk izcīnīja WBC un WBA titulus. Savukārt Formens, neskatoties uz pēcāk piedzīvotiem diviem zaudējumiem titulcīņās pret Evanderu Holifīldu un Tomiju Morisonu, 1994. gadā ar trešo mēģinājumu atkal sasniedza virsotni, nokautējot Maiklu Mūreru. Par WBA un IBF smagsvaru čempionu Formens kļuva 45 gadu un 299 dienu vecumā, kas aizvien ir nepārspēts rekords.

📅ON THIS DAY: Foreman KOs Moorer😲

⏪Back in 1994, twenty years after he held a world title, a 45 year old @GeorgeForeman won the WBA and IBF belts after stopping Michael Moorer in the tenth round🤜💥 pic.twitter.com/5kU7wigqBe
— Sky Sports Boxing (@SkySportsBoxing) November 5, 2021

Čempiona josta miskastē

Deviņdesmito gadu sākumā starp citām boksa zvaigznēm skaļi sevi pieteica vēl viens amerikāņu smagsvars – Ridiks Bovs. Uzkrājis 31-0 bilanci, Bovs 1992. gada novembrī tika pie karjeras pirmās iespējas izcīnīt pasaules čempona titulu, divu neuzvarētu bokseru duelī tiekoties ar WBA, WBC un IBF čempionu Evanderu Holifīldu. 26 gadus vecais Bovs sagādāja Holifīldam pirmo zaudējumu karjerā, gūstot uzvaru ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu pēc punktiem.

WBC par savu obligāto pretendentu uz Bovam piederošo titulu izvirzīja britu smagsvaru Lenoksu Lūisu, kurš divas nedēļas pirms spožās Bova uzvaras bija pieveicis Donovanu Radoku. Angļu bokseris tobrīd vēl bija tikai ceļā uz leģendas statusu un vēl nebija ieguvis tik lielu vārdu otrpus okeānam, taču abus ar Bovu jau vienoja kopīga vēsture – Lūiss amerikāni bija pieveicis 1988. gada Seulas olimpisko spēļu zelta cīņā.

🥇 Did you know Lennox Lewis defeated Riddick Bowe via TKO at the 1988 Seoul #Olympics to win gold at super heavyweight.

It was second time lucky for Lewis, who had previously been eliminated in the quarter-finals of the 1984 Games to Tyrell Biggs. #BoxingFacts #LewisBowe pic.twitter.com/W5KWhRJKxS
— Planet Sport Boxing (@PlanetSportBox) May 16, 2020

Kad WBC Bovam darīja zināmu prasību par titula aizstāvēšanas cīņu pret bijušo sāncensi, ASV smagsvars preses konferencē demonstratīvi iemeta zaļo čempiona jostu atkritumu tvertnē. Mēnesi vēlāk Bovam tituls tika atņemts un nonāca tieši Lūisa īpašumā. Arī šīs cīņas sakarā atrodamas ziņas par nesamērīga honorāra pieprasīšanu – Bova menedžeris Riks Ņūmens piedāvājis no 32 miljonu līguma Lūisam atvēlēt tikai desmit procentus. Britu smagsvara komanda pieņēmusi arī piedāvājumu, kurā uzvarētājs savāktu visu honorāru, taču, kā Lūisa autobiogrāfijā atcerējās viņa menedžeris Frenks Melounijs, atbilde no Bova komandas tā arī neesot saņemta.

Bovs turpinājumā aizstāvēja sev vēl joprojām piederējušos IBF un WBA titulus pret mazāk pazīstamajiem Maiklu Douksu un Džesi Fergusonu, kas tika saukts par vieglu darbiņu Bovam, bet 1993. gadā revanša cīņā viņš zaudēja abas jostas Holifīldam. Lūiss tikmēr trīs reizes bija paguvis nosargāt WBC titulu, un 1994. gada vasarā tika ziņots, ka beidzot vienošanās par Lūisa un Bova cīņu tikusi panākta. Tomēr šoreiz kāju priekšā šādām iecerēm aizlika Lūisa negaidītais zaudējums Oliveram Makolam septembrī, un Bova-Lūisa revanšam profesionālajā boksā tā arī nebija lemts īstenoties.

On this date (12/14) in 1️⃣9️⃣9️⃣2️⃣ Undisputed Heavyweight Champion Riddick Bowe tossed the WBC belt into the trash can during a press conference in London.
.#riddickbowe #brooklynsfinest #wbcchampion #lennoxlewis #thisdayinboxinghistory #jamonsportshistory #jamonboltonshow pic.twitter.com/2PRkXRt6cF
— Jamon B. (@Jboltonshow) December 14, 2020

Karjera krietni veiksmīgāka pēc tam izvērtās Lūisam, kurš joprojām ir pēdējais smagsvars, kuram izdevies apvienot visas vadošo boksa organizāciju jostas [tobrīd WBC, WBA, IBF un IBO – ne WBO. Par jostu sadalījumu sīkāk – šeit.]. Lūiss (41-2-1, 32 KO) to noslēdza 2004. gadā, vēl atrazdamies čempiona statusā, ar uzvaru pār Vitāliju Kļičko. Savukārt par Bova spilgtāko sasniegumu saucama ar uzvaru noslēgtā triloģija pret Holifīldu 1995. gadā. Gadu vēlāk amerikānis kāra cimdus uz nagliņas pēc divām skandalozām cīņām pret poli Andžeju Golotu. Vēlāk Lielais Tētuks [Bova iesauka “Big Daddy”] gan atgriezās ringā, un no 2004. līdz 2008. gadam aizvadīja vēl trīs cīņas, visās izcīnot uzvaras. Lai arī karjeru Bovs noslēdza ar iespaidīgo 43-1 (33 KO) bilanci, tās laikā kļuva par pasaules čempionu un pēcāk tika iekļauts arī boksa Slavas zālē, tiek uzskatīts, ka pilnībā savu potenciālu smagsvars tomēr nerealizēja.

Meklējot zaļāku zālīti

Vai arī Oleksandra Usika un Taisona Fjūrija duelim, līdzīgi kā citām milžu cīņām, varam uz visiem laikiem pārvilkt treknu krustu? Šoreiz jācenšas nesteigties notikumiem pa priekšu. Kā izteicies Fjūrija promouters Bobs Arums, tad ienesīgākais piedāvājums abiem smagsvariem vēl tikai varētu sekot.

“Nekas īsti nenogāja greizi. Domāju, ka sākotnējo vienošanos nebija panākt nemaz tik grūti, bet ne vienam, ne otram uz šo cīņu nebija pārāk lielas steigas, jo Saūda Arābijā viņiem tika piedāvāts sarīkot cīņu par ļoti lielu naudu novembrī vai decembrī,” atklāja Arums. “Līdz ar to bija grūti sarīkot cīņu pašreizējos apstākļos, jo, ja piedāvājums no arābiem būtu īsts, tur viņi nopelnītu nesalīdzināmi vairāk kā Anglijā vai ASV.”

“Nevainoju nevienu. Piedalījos pārrunās - šis ir bizness, un redzu argumentus katra pusē. Usiks zina, ka viņam tagad jācīnās ar Dubuā – tā nebūs viegla cīņa, bet Usikam vajadzētu uzvarēt. Un Taisons varētu mēģināt vienoties ar Džošua. Ja viņi šajās cīņās uzvar, tad varētu atgriezties pie pārrunām uz cīņu gada beigās,” sprieda pieredzējušais promouters. “Ja tu esi Usiks, un tiksi pie, teiksim, 15 miljoniem cīņā pret Fjūriju – kas nav slikta summa – bet izvēlies iet citā virzienā, un ziemā ar cīņu Saūda Arābijā vari saņemt 50-60 miljonus, tad tā ir nozīmīga atšķirība. Līdz ar to nav nekādas steigas pieņemt lēmumus, jo visi raugās uz zaļāku zālīti.”