Fils projām. Kas tālāk?

Prezidents projām, īpašnieks paliek

Vēl pirms gada, neskatoties uz jau tobrīd dažādām interesantām darbībām, joprojām biju Fila Džeksona aizstāvis - negribēju ticēt, ka 13-kārtējs NBA čempions pilsētā, kurā pats izcīnīja savus pirmos un vienīgos divus titulus kā spēlētājs, ieradies, lai nemēģinātu darīt savu iespējami labāko darbu un padarīt "Knicks" atkal sportiski svarīgu līgā. "Tikai muļķi un mirušie nemaina domas," sacīja 19./20. gadsimta amerikāņu uzņēmējs Džons Patersons. Gribētos domāt, ka muļķis neesmu, un jāatzīst, ka savā pārliecībā par Džeksonu biju kļūdījies.

Aizvadītajā sezonā "Knicks" nebija vairāk kā viduvēja komanda ar iespējām Austrumu konferences piedāvātajā konkurencē pacīnīties par iekļūšanu izslēgšanas turnīrā, ne vairāk. Džeksons nebija savācis komandu, kas varētu pretendēt uz ko vairāk. Beigu beigās nesanāca pat tā pati cīņa par "play-off", un arī tā lielā mērā bija Džeksona vaina. Sākot ar jaukšanos trenera darbā (kā citādi lai nosauc uzstājību lietot trijstūra uzbrukumu) un turpinot ar komandas cīņasgaru demotivējošām darbībām (kā citādi lai nosauc Džeksona paša vai viņam pietuvinātu personu publiskiem izteikumiem attiecībā uz komandas lielāko (vismaz pēc statusa) zvaigzni).

Arvien negribu ticēt sazvērestību teorijām, ka Fils "Knicks" bija tikai naudas dēļ un nevēlējās strādāt kluba labā, taču stūrgalvīgā turēšanās pie tikai savas pārliecības par to, kā lietām jānotiek, noveda pie vairāk sliktā nekā labā. Tiesa, piemēram, Derika Rouza parakstīšana un runas par iespējamo Rouza paturēšanu arī uz nākamo sezonu varbūt pat liek domāt pretēji - vēl kādu trijstūra uzbrukumam nepiemērotāku it kā zvaigznes statusa spēlētāju būtu kārtīgi jāpameklē. Kluba prezidents ir viens no tiem cilvēkiem, kas var veidot tā saucamo "komandas kultūru" - vai komanda ir uzvarētāja vai zaudētāja. Vairojot dažādu blakus intrigu rašanos, kas tādā vietā kā Ņujorka tāpat nekad netrūkst, kluba prezidents nevairo spēlētājiem pārliecību, ka aiz muguras ir spēcīgs balsts kluba vadības veidolā un ka kluba vadība vēlas to pašu, ko vajadzētu vēlēties komandai - uzvarēt.

Džeksonam bija laiks doties prom, un beidzot tas arī notiks, taču ir priekšlaicīgi priekā sist plaukstas, jo tas negarantē tūlītējas izmaiņas arī basketbola laukumā. Kluba lielākā problēma joprojām ir aktuāla - tā ir kluba īpašnieks Džeimss Doulens. Absolūti neieinteresēts komandas sportiskajās veiksmēs vai neveiksmēs un esmu pārliecināts, ka ne jau Doulens patstāvīgi nonāca līdz lēmumam atbrīvot Džeksonu, drīzāk tas bija kāda/-u ausīs čukstētāja/-u padoms, un Doulens lūza, lūza, līdz padevās spiedienam atbrīvoties no sev tik ērtā Džeksona. Kamēr "Knicks" būs pelnošs bizness, tikmēr Doulenam tas interesēs. Un, tā kā "Knicks" būs pelnošs bizness vienmēr, lai kā arī komanda spēlētu, īpašniekam-Doulenam tas interesēs. Un tikai tādā līmenī.

Tāpēc arī laiku pa laikam, atbildot uz kādu no retajiem jautājumiem par komandu, atskanēja tādi teksti kā: "Prasiet Filam!" Džeksons bija Doulena gaisa spilvens, visai dārgs gan - neviens cits prezidents līgā nesaņēma ne tuvu tik lielu atalgojumu kā Fils, taču tā bija samaksa, ko Doulens bija gatavs maksāt, lai prezidents ne tikai nodarbotos ar saviem tiešajiem darba pienākumiem, bet arī apslāpētu spiedienu, ja tāds parādās uz īpašnieku. Fils paveica minimālo programmu, ar medijiem komunicējot ļoti minimāli, taču ilgu laiku Doulenam ar to bija gana. Jaunajam prezidentam jārēķinās ar tādiem pašiem papildus darba pienākumiem.

NBA sen vairs pirmām kārtām nav basketbols, tas ir bizness. Tomēr Doulena neieinteresētība basketbola jautājumos stāv pāri jebkura cita kluba īpašnieka attieksmei. Ja Džeksona atbrīvošana būtu Doulena patstāvīgi pieņemts lēmums, rīcība būtu sekojusi jau agrāk. Ja Doulens pieņemtu lēmumu pats, nebūtu pagarināts līgums ar Džeksonu aprīlī, kas nākamo divu gadu laikā garantēs Filam 24 miljonus dolāru lielus ienākumus no organizācijas, kurā viņš vairs nestrādās. Ja Doulens pieņemtu lēmumu pats, netiktu ļauts Filam izvēlēties spēlētājus draftā. Galu galā 18 gadus vecais Franks Ntilikina pēc savām īpašībām ir teicami piemērots tieši trijstūra uzbrukumam - jādomā, ka Džeksons tieši tādēļ arī francūzi izvēlējās.

Nost ar trijstūri!

Un te mēs nonākam līdz pašai spēlei - Džefs Hornačeks (?) beidzot varēs izpausties kā treneris ar savu filozofiju par to, kā jāspēlē basketbols, nevis akli sekot norādēm no kabineta augšstāvā. Nevienam no Džeksona laikā pie "Knicks" stūres bijušajiem treneriem tāda privilēģija nav bijusi. Trijstūra uzbrukums teorijā ir perfekts, bet praksē 21. gadsimta padsmitajos gados tas vairs nav aktuāls. NBA basketbols ir attīstījies virzienā, kurā trijstūra uzbrukumam klasiskā tā izpratnē vairs nav reāla pielietojuma. No tā var (un vajag!) aizņemties idejas, elementus, sagatavot opcijas, bet to nevar izmantot kā galveno uzbrukuma veidošanas struktūru. Ja ir kāda komanda, kas mūsdienās varētu ar panākumiem spēlēt trijstūri kā galveno uzbrukumu, tā ir ASV izlase, kurā sapulcināti visi labākie pasaules spēlētāji vienkopus un kuru spēks uz konkurentu fona ir nesalīdzināms. Kāpēc aiz Džefa Hornačeka vārda pirmajā šīs rindkopas teikumā ieliku jautājuma zīmi? Nav jau zināms, vai Hornačeks līdz ar visām pārmaiņām paliks amatā.

Viņš būtu to pelnījis, tāpat kā Dereks Fišers, lai tiktu pie iespējas būt par īstu galveno treneri, kas atbild par to, kādu basketbolu komanda spēlē. Ne vienam, ne otram tāda iespēja ar "Knicks" līdz šim nav bijusi (Fišeram tāda nav bijusi arī nekur citur). Ir aizdomas, ka, spēlējot ko modernāku par klasisko trijstūra uzbrukumu, Porziņģa zvaigzne laukumā var uzmirdzēt vēl spožāka. Jo līdz šim Kristaps savu vietu zem saules izcīnījis pats, taču cita uzbrukuma sistēma var tikt veidota tieši uz liepājnieku kā centrālo figūru laukumā. Jautājums par treneri, protams, būs jaunā prezidenta atbildībā.

Kuru ņemt Fila vietā?

Piedāvāšu trīs savas versijas - visi trīs ir spēlētāju ieredzēti, cienīti un sevi darbos apliecinājuši. Publiski izskanējis viens vārds - Nigērijā dzimušais Masai Udžiri, kurš pagājušā gada rudenī pagarināja līgumu ar Toronto "Raptors". Udžiri paveica lielisku darbu Denverā, 2013. gadā kļūstot par pirmo ASV nepilsoni, kas saņēmis NBA labākā ģenerālmenedžera atzinību. Aizejot no Denveras, "Nuggets" nav spējusi atgriezties tā brīža līmenī. Arī "Raptors" Udžiri pacēla nākamajā līmenī, padarot to par vienu no reālākajām pretendentēm uz Lebrona ievainošanu Austrumu konferencē, kas pašreizējā konferences spēku sadalījumā ir jāvērtē kā sasniegums.

Man gan prātā ir divas citas kandidatūras un par abām nebūtu jāmaksā tik liels izpirkums, kāds noteikti būtu Udžiri gadījumā. Tiem, kas peld pa virsu, Kriss Grants palicis atmiņā kā "Cavs" ģenerālmenedžeris, kurš draftēja Entoniju Benetu ar pirmo numuru vai Dionu Veitersu ar ceturto, bet, iedziļinoties jautājumā, tieši šis vīrs uzlēja asfaltu viņa pēcnācēja Deivida Grfina ceļam uz 2016. gada titulu. Plašāk par šo tēmu iesaku izlasīt Terija Pluto grāmatu "Atgriešanās: Lebrons, "Cavs" un Klīvlenda". Vai Lebrons būtu atgriezies Klīvlendā, ja tur nebūtu Kairija Ērvinga - superzvaigznes, ko draftēja tieši Grants? Viņš draftēja arī Tristanu Tompsonu, šī brīža "Cavaliers" neatņemamu sastāvdaļu. Tieši Grants deva iespēju nedraftētajam Metjū Delavedovam, kurš spēlēja svarīgu lomu "Cavs" titula izcīnīšanā. Granta darbs palika ēnā, jo viņa vietā tika nolīgts Deivids Grifins, kurš starp citu nu jau arī ir pieejams, bet par kura spējām spriest ir grūtāk, jo divus mēnešus pēc Grifina atnākšanas atgriezās Lebrons. Kuram - Grifinam vai Lebronam - bijusi lielāka ietekme "Cavs" veiksmēs un neveiksmēs pēdējās divās sezonās, grūti pateikt.

Džo Dumarss jau trīs gadus nestrādā NBA sev atbilstošā amatā, taču savulaik 14 gadus bija Detroitas "Pistons" prezidents basketbola operāciju jautājumos. Šajā laikā "Pistons" sakrāja pozitīvu bilanci, sešas reizes pēc kārtas (!) tika līdz konferences finālam, divas reizes uzvarēja konferencē, sasniedza labāko sezonas bilanci kluba vēsturē (64 uzvaras 2005.2006. gada sezonā) un 2004. gadā izcīnīja NBA titulu. Dumarss pats labākā ģenerālmenedžera (precīzāk šo apbalvojumu latviski šobrīd jau būtu dēvēt par "labāko prezidentu") balvu saņēma gadu ātrāk. Kas, manuprāt, svarīgi - Dumarss nav analītikas piekritējs, bet izvēles balsta uz savu kā izcila basketbola lietpratēja pārliecību par to, kā komanda jābūvē un kādā virzienā tai jāiet. Atceramies 2004. gada "Pistons" čempionkomandu - vienība, kurā Dumarss bija salasījis virkni citur līdz galam nenovērtētus spēlētājus. Varbūt tas ir arī "Knicks" ceļš.

Tieši tāpēc Dumarsa izvēle man šķiet loģiskāka, nekā, piemēram, Sema Hinkija piesaiste - "Knicks" līdzjutēji nekad nebūs mierā ar ilglaicīgu pārbūves procesu. Pasaules lielākajai metropolei piestāv komanda, kas spēj uzvarēt (vai kaut būt pa īstam konkurētspējīga) pēc iespējas īsākā termiņā. Lai kurš kļūtu par jauno "Knicks" prezidentu, viņam jāsaprot, ka ar īpašnieku lekties nevajag - darbs Ņujorkā šajā gadījumā nozīmē arī vairoga turēšana priekšā īpašniekam, kad tam kāds vēlas uzbāzties ar jautājumiem par basketbolu. To pieņemot, jaunais prezidents var tikt pie pietiekami ilga laika, lai savu plānu realizētu.

Par saprotamu attīstības stratēģiju

Jā, Dumarsa kopumā lieliskajā CV ir arī kāds traips - neilgi pēc šīs balvas saņemšanas Dumarss draftēja Darko Miličiču, nevis Dveinu Veidu, Krisu Bošu vai Karmelo Entoniju. Ja līdz Entonijam esam nonākuši, tad arī šī spēlētāja palikšana vai aiziešana ir aktualitāte 2018. gada sezonas "Knicks" modelī. Skaidrības nav. Dzeltenākos avotos parādās informācija, ka ģimenes apstākļu dēļ (šeit sīkāk tos neiztirzāsim) Melo vēlas palikt Ņujorkā. Citos resursos pavīd informācija par vēlmi doties projām, taču ar nosacījumu, ka viņa līgums tiek izpirkts - tādējādi Melo nezaudētu naudu, kas garantēta par nākamajām divām sezonām, un varētu parakstīt mazāku līgumu ar kādu reālu titula pretendenti. Jāatceras, ka Džeksona atstātais mantojums ir arī Melo līgumā esošais punkts, ka spēlētājs var noraidīt jebkuru maiņas darījumu. Ņemot vērā Džeksona ietiepīgo vēlmi kontrolēt situāciju pa savam, šāda 21. gadsimta NBA politikai atbilstoša punkta atstāšana kontraktā šķiet nesaprotama. Bet ir tā, kā ir. Runā, ka Melo jau bija piekritis vairāku komandu savstarpējam darījumam, kā rezultātā viņš nonāktu Klīvlendā, taču viena no iesaistītajām komandām neesot bijusi ar mieru ņemt pie sevis Kevinu Lavu.

Lai cik daudz patiesības būtu iepriekšējā rindkopā, ir skaidrs, ka "Knicks" šobrīd kļuvusi par Kristapa Porziņģa komandu. To apliecina ne vien darbība laukumā, bet arī aizkulisēs. Neierašanās uz sezonas noslēguma sapulci, nostājas paušana, neko sīkāk nepaskaidrojot par situāciju - Porziņģis ir lieliski iejuties mūsdienu NBA politikā un izcīnījis savu pirmo uzvaru arī tajā. Un, kad saku Porziņģis, domāju visu viņa komandu. Kristaps turpina veidot savu statusu, pamazām kļūstot par īstu superzvaigzni. Ar vārdu "superzvaigzne" saprotu ne tikai laukumā iespēto, bet arī ietekmi mārketinga un kluba sportisko lēmumu pieņemšanā. Porziņģis pēc dabas ir uzvarētājs, apsēsts ar basketbolu, taču saglabājot cilvēcību - par to viņu mīl Liepājā, Rīgā, Ņujorkā un citur pasaulē. Šāda spēlētāja klātbūtne ir priekšnoteikums labas komandas izveidei.

Līdz ar deviņdesmito gadu līgas politikā iesprūdušā Džeksona aiziešanu Ņujorkai ir iespēja atkal kļūt nozīmīgai cīņā par tiešām labu spēlētāju piesaisti. Ja vien Doulenam paveiksies ar pareizā prezidenta izvēlēšanos... Izejas pozīcija jaunajam prezidentam, lai kurš tas arī būs, būs pietiekami izaicinoša - uzreiz sevi jāpierāda, tiekot galā ar Karmelo situāciju, jāatrod pamata saspēles vadītājs, bet līdz paredzētajiem algu griestiem pēc pašreiz spēkā esošo līgumu (11 parakstīti spēlētāji) kopsummas palikuši vēl aptuveni 20 miljoni dolāru. Un tas viss tikai daļa no lielās ilgtermiņa attīstības stratēģijas ar Porziņģi kā centrālo figūru. Ja Džeksonam tāda bija, tad saprotama un/vai pieņemama tikai viņam pašam.