Feierbergs: "Agrāk tiku uzskatīts par sofķiku, bet šogad cīnos par katru centimetru"

Kristians Feierbergs līdz šim Latvijas - Igaunijas basketbola līgā aizvadījis duci spēļu, sakrājot caurmērā 8,5 punktus un 8,9 atlēkušās bumbas, kas ir labākais rādītājs starp "Liepājas" spēlētājiem. Pagaidām spēka uzbrucējam nav izdevies pielietot savu ieroci, kas viņam sekmīgi strādāja ASV studentu basketbolā. "Liepājas" rindās Feierbergs vidēji spēlē četras reizes uzbrūk grozam no tālās distances, bet precizitāte no tālienes bijusi pieticīga - 18,4%.

Saruna ar Feierbergu notika piektdien pēc spēles Valmierā, kurā liepājnieki mājinieku vienībai netika līdzi noslēdzošajā ceturtdaļā, piekāpjoties ar 81:95. Nākamajā dienā liepājnieki spēlēja pret turnīra līderiem "Tartu Universitāti", piekāpjoties uz turnīra zeltu pretendējošajiem igauņiem ar 77:87. Sarunas laikā Feierbergs pastāstīja par Ahileja cīpslas plīsumu starpsezonā un brīžiem nenopietno atmosfēru "Liepājas" ģērbtuvē.

Atgriežoties pēc vairākiem gadiem Amerikā, kā ir izvēlēties to klubu, kur sākt savu profesionālo karjeru, lai gan spēles laiks būtu pietiekošs, gan līmenis gana augsts? Kā tev nāca tieši šī izvēle par labu "Liepājai"?
Galvenais treneris un komandas korpuss stāstīja to, kā viņi mani redz, un rādīja pagātnes piemērus. Kaut vai tas, kā Kārlis Šiliņš caur "Liepāju" ir izsities. Domāju, ka tā ir organizācija, kurā varu kļūt labāks un likt soli uz augšu.

Kāds ir spēles līmenis šeit, jo kādreiz skatītāji mēdz pakritizēt, ka tas Latvijas klubu basketbola līmenis nekāds dižais neesot, bet redzam, ka atbrauc šeit arī it kā laba līmeņa leģionāri, bet tik viegli arī viņiem šeit neiet.
Nē, protams, šeit nav tik vienkārši. Basketbols šeit ir ļoti fizisks. Te ir arī ļoti gudra spēle, jo ir veterāni, kurus tu nedrīksti atstāt brīvus. Šodien redzējām, Kohs iemeta visu. Tu šeit nevari atnākt nesagatavojies. Amerikā tu vari izsprukt sveikā ar kaut kādām gudrībām un niansēm. Šeit tas tik vienkārši nav.

Pavelkam atpakaļ to pirmsezonas procesu. Kad tev gadījās tā trauma, kuras dēļ nevarēji sezonu uzsākt pilnos auļos?
Mājās atbraucu maijā un uzreiz sāku gatavošanās procesu pirmajai sezonai. Kā reizi Gunārs Gailītis pajautāja, vai vēlos uzspēlēt vasarā pie studentu izlases. Biju nometnē un aktīvi trenējos. Tad pārbaudes spēlē pret Somiju vienā epizodē pārtvēru bumbu un skrēju ātrajā uzbrukumā. Tad jutu, ka tas Ahils tā čuž (ar dūrēm rāda kustību, pavelkot tās katru uz savu pusi), ieplīsa... Teica, ka būs jāizlaiž divi līdz seši mēneši. Tāda liela amplitūda, tādēļ nezināju, kā būs. Sanāca atgriezties novembrī. Sanāca četri mēneši - trāpīju tā kā pa vidu. Žēl, ka tā sanāca, bet jādzīvo tālāk.

Kas bija galvenie pārbaudījumi rehabilitācijas procesā? No vienas puses ļoti gribi iet un spēlēt, bet panākumi nāk pacietībā.
Jā, tas viss bija pacietībā. Sākumā nevari pilnīgi neko darīt. Pirmās sešas nedēļas esi mājās un staigā klibodams. Strādā ar sevi un nostiprini dziļo muskulatūru. Pēc tam lēnām sāc likt muskuļus klāt un vari sākt taisīt pietupienus. Visgrūtākais ir mentālā daļa, jo liekas, ka nedari to procesu uz priekšu. Vienā brīdī tu ņem un iestrēgsti. Ir jānotic, ka kļūs labāk, un ir jāpārvar bailes.

Brīdī, kad komanda jau ir iesākusi sezonu un spēlētāji jau savas lomas ir sadalījuši, kā ir ieiet iekšā tajā mehānismā un iejusties spēlē?
Īstenībā tas ir ļoti grūti. Galvā ir tāda doma, ka negribi izjaukt to komandas ķīmiju. Man jau bija viens tāds gadījums, kad Meinā bija jātaisa operācija meniskam. Tas, ko paņēmu no tās pieredzes, bija tas, ka no tevis sākumā ļoti daudz netiek gaidīts. Cilvēki tur bija ļoti pretimnākoši, un tas ir arī šeit ar treneri Visocki-Rubeni un visu treneru korpusu. Ir jāturpina darīt tas, ko dari. Ar laiku sanāks. Galvenais ir nepārdzīvot un nekrist pankā, jo atnāc uz pirmo treniņu un esi noelsies. Neko nesaproti, kas notiek laukumā un nezini, kādas ir kombinācijas. Esi tādā kā apjukumā. Spēle sākumā ir ļoti ātra, viss traucas apkārt tā kā bite. Pēc tam tā sāk palikt lēnāka. Šo spēli spēlēju jau 16 gadus - sapratīšu to, kas ir jādara.

Kas ir tās lietas, ar kurām vari komandai tūlītēji palīdzēt un kas ir tas, domājot karjeras ilgtermiņa kontekstā, kur vēlies savā meistarībā pielikt?
Ļoti interesants jautājums, jo teikšu, ka četrus gadus koledžā biju nominālais šūters [metējs]. Biju domājis, ka arī šeit ar to palīdzēšu komandai, bet pašreiz statistiski metienu precizitāte nav laba. Tas varbūt zemapziņā ir nosēdies. Metienu es jūtu. Kāpēc viņi nekrīt iekšā? Es nezinu... Tā es būtu teicis, ka ar metienu varu palīdzēt un paplašināt laukumu, būt ļoti mobils. Nav jau tā, ka pavisam nevaru iemest. Cenšos palīdzēt komandai aizsardzībā, mainoties ar pozīcijām. Ļoti labi cīnos par bumbām. Negribu jau sevi slavēt, bet šajā elementā ir labi. Man patīk dalīties ar bumbu, atdot piespēles. Esmu enerģisks džeks. Nezinu, vai to tā no malas var manīt, bet komanda man ir pirmajā vietā.

Tas insaidiņš [iekšējā informācija], kas man pienāca, ka tevi noraksturoja tā, ka esi pārāk jauks un vajadzētu mazliet vairāk sportiskā niknumiņa. Ko tu saki par šādu repliku?
Tiešām? [sirsnīgi smejas] Gan jau, ka nav melots. Grūti runāt par sevi. Tas ir kā darba intervijā - atnāc iedod piecas labākās īpašības par sevi. Es uzskatu, ka, jā, esmu jauks cilvēks. To sportisko nekaunību tiešām varētu vairāk, lai iedotu kādam "elkonīti", ja vajag.

Kristians Feierbergs aizsardzībā pret Malkomu Bernardu. Foto: Tartu Ülikool

Tā lietiņa, ko savilku, ka tavs fāteris [Normunds Feierbergs] tieši šeit Valmierā pabeidza savu karjeru Latvijas augstākajā līgā. Tobrīd tev ir kāds viens vai divi gadiņi. Deviņdesmito beigās, divtūkstošo sākumā viņš pietiekami normāls dūzis Latvijas basketbola līgā bija. Pēc tam daudz viņš ir spēlējis visādās amatieru līgās, bet vai no tiem viņa ziedu laikiem profesionālajā basketbolā ir sanācis kādus klipus redzēt?
Cik nu viņš ir rādījis, bet tas jau bija gadus atpakaļ. Atminies - bija tās VHS kasetes? Ir bijis, kad viņš ir uzlicis kādus ierakstus. Bija Zvaigžņu spēle vēl vecajā manēžā. To esmu redzējis. Vēl kādus hailaitiņus esmu redzējis. Viss, ko es vairāk atceros, ir tā amatieru līga, kad biju maziņš, kur viņš gāja un kapāja. No profesionālā basketbola diezgan maz ir sanācis redzēt, jo arhīvos ir grūti ko tādu atrast. Žēl, ka tā.

Ir kāds priekšstats, kuras ir tās īpašības, kas no viņa basketbolā ir pārmantotas?
Ja godīgi, es gribētu teikt cīņas spars. Lai gan publikā to varbūt apšaubītu, jo mani vēl pāris gadus atpakaļ par tādu sofķiku uzskatīja. Es domāju, ka viņš ir bijis kā angliski saka dogs - kapātājs. Gribu domāt, ka šosezon tāds esmu. Cīnos par katru laukuma centimetru. Jā, noteikti tas ir cīņas spars.

Atpakaļ pie "Liepājas" komandas. Jums Emīls Krūmiņš savos 24 gados ir komandas veterāns. Uzvaru tabulā nenāk tik daudz, cik pašiem noteikti gribētos, bet visi esat ļoti jauni džeki. Ķerat viens otru uz zoba. Kas ir tā "odziņa" komandas ģērbtuvēs?
Tas ir tāds dubultais asmens, jo no vienas puses ir ļoti forši, ka esam šitik jauni. Esam savstarpēji labi draugi. Esam jauns kolektīvs, un ir prieks nākt uz treniņiem. Esmu dzirdējis, ka "vecie" kādreiz par treniņiem čīkst. Mēs nečīkstam, ejam un kapājamies. Tas ir pluss. No negatīvās puses varbūt ir tas, ka mums nav tās pieredzes un dažkārt esam nenopietni.

Esi vēl savas karjeras pirmajos solīšos. Kas ir tas, pēc kā tev dvēsele basketbolā alkst?
Kad esi nospēlējis basketbolu jau no septiņu gadu vecuma, tad ir domas - vai es vēl varu? Tas nav tik vienkārši pabeigt spēlēt to basketbolu. Viss, ko gribi izdarīt, ir atdot maksimumu, lai pēc tam, četrdesmit gados atskatoties, ir tāda apziņa, ka okey - es izspiedu maksimumu. Tas ir tas, ko gribu sasniegt. Es nezinu, kāda tipa spēlētājs es varu būt. Ar labu veiksmi tā karjera var aiziet ļoti labi. Tik pat labi tā karjera var ātri beigties. Galvenais ir tas, lai varu pats sev pateikt, ka izdarīju maksimumu.

Lasi vēl...

# Teits-Džounss: "Kad dodos laukumā, gribu skatītājiem sagādāt šovu"
# Ate: "Pēc septiņām uzvarām bijām pārāk lielā eiforijā un domājām, ka visus vinnēsim"
# Aizpurs: "Mana pirmā prioritāte ir nodot zināšanas tālāk buku jaunajiem spēlētājiem"
# Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu"
# Mačoha: "Pagājušajā gadā pirmo reizi vairs nebiju soliņa tālākais spēlētājs"
# Mežulis: "Vairs nedomāju - būs vai nebūs iekšā, jo par brīvu metienu neviens nepārmetīs"