Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:134, Did:0, useCase: 0

Bez Jokiča un Bogdanoviča: ko pēdējos gados spējuši Latvijas pretinieki?

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Bez Jokiča un Bogdanoviča: ko pēdējos gados spējuši Latvijas pretinieki?
Dairis Bertāns spēlē pret Baltkrieviju. Foto: LBS

Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība novembra beigās dosies uz Belgradu, lai Pasaules kausa kvalifikācijas pirmajā spēlē sacenstos pret Serbiju. Vēl A grupā spēlēs Beļģija un Slovākija. Kā šīm komandām klājies pasaules meistarsacīkšu un Eiropas čempionāta atlasē?

Īsumā

Serbija zem sava karoga startē kopš 2007. gada. Latvieši un serbi sacentušies astoņas reizes, turklāt visas cīņas beigušās ar pretinieku uzvarām. Līdz šim pēdējā tikšanās notika 2017. gada 1. septembrī – Eiropas čempionāta pirmajā spēlē Latvija nākamajai finālistei zaudēja ar 82:92.

Pret Beļģiju spēlēts trīs reizes un izdevies izcīnīt divas uzvaras. “EuroBasket 2017” otrajā dienā “Trīs zvaigznes” sagrāva flāmu un valoņu zemju pārstāvjus ar 92:64. Slovākija pārspēta visās sešās oficiālajās tikšanās reizēs, ieskaitot 2021. gada 1. augustā izcīnīto panākumu Valmierā – 91:84.

Pasaules kausa pieredze

Serbija četras reizes pēc kārtas kvalificējusies Pasaules kausam. Debijas reizē 2006. gadā Japānā serbi – toreiz vēl kopā ar Melnkalni – finišēja devītie, bet vēlāk nekad nav bijuši zemāk par piekto vietu. Turcijā viņi bronzas spēlē zaudēja Lietuvai, 2014. gadā finālā piekāpās ASV, bet 2019. gadā ceturtdaļfinālā atzina Argentīnas pārākumu – 87:97.

Kvalifikācijā serbi cīnījās ar mainīgām sekmēm. “Ērgļi” gan izbraukumā Frankfurtē (74:79), gan mājās Novisadā (81:88) zaudēja Vācijai, tādējādi no grupas izgāja kā otrie. Vidū bija arī knapa uzvara Vīnes priekšpilsētā Švehatā pār Ķēstuša Kemzūras trenēto Austriju – 82:81.

Nākamajā kārtā Serbija piedzīvoja zaudējumus visās spēlēs viesos – Hēraklejā pret Grieķiju (63:70), Telavivā pret Izraēlu (74:83) un Tallinā pret Igauniju (70:71). Beigās trešā vieta L grupā aiz Grieķijas un Vācijas. Jāmin, ka serbi sagādāja grieķiem vienīgo zaudējumu – 84:61.

Galvenais treneris Aleksandrs Džordževičs kvalifikācijā izmantoja 30 spēlētājus. Marko Simonovičs vienīgais piedalījās visās 12 spēlēs, savukārt zvaigznes ieradās epizodiski. Eirolīgas spīdekļi Vasile Mičičs un Nikola Milutinovs sacentās piecās spēlēs, Milošs Teodosičs, Bogdans Bogdanovičs un Bobans Marjanovičs izgāja laukumā pa divām reizēm katrs.

Pasaules kausā spēlēja Marko Simonovičs (12 spēles kvalifikācijā), Bogdanovičs (2), Nemaņa Beļica (2), Vladimirs Lučičs (3), Miroslavs Raduļica (10), Stefans Birčevičs (7), Nikola Jokičs (0), Nikola Milutinovs (5), Vasile Mičičs (5), Marko Guduričs (0), Stefans Jovičs (3) un Bobans Marjanovičs (2).

Latvijas, Beļģijas un Slovākijas vīriešu valstsvienības Pasaules kausā vēl nav spēlējušas. Salīdzinājumam, slovāku dāmas 1994. gadā debitēja Pasaules kausā Austrālijā un 1998. gadā spēlēja Vācijā, savukārt Latvijas un Beļģijas pirmais iznāciens notika 2018. gadā Tenerifē.

Beļģija 2018. gadā palika ceturtajā vietā E grupā un nekvalificējās nākamajai kārtai. “Lauvas” piedzīvoja piecus zaudējumus pēc kārtas, tikai pēdējā cīņā 2. jūlijā Antverpenē pieveicot Bosniju ar 79:77. Pret Franciju un Krieviju nācās palikt tukšā.

“Lauvu” apritē sešās spēlēs bija 22 basketbolisti, no kuriem visos trīs sabraukumos piedalījās vienīgi Pjērs Antuāns Žilē. Viņš izgāja laukumā piecās spēlēs, kamēr tādi vīri kā Sems Van Rosoms (vidēji 17,5 punkti), Kventins Serons (14,5) un Makss De Zēvs (6,5) piedalījās tikai divās cīņās.

Slovākija nepārvarēja priekškvalifikācijas barjeru, jau 2017. gada 19. augustā izstājoties no cīņas. Slovāki A grupā pamanījās izcīnīt tikai vienu uzvaru sešās spēlēs, tostarp divas reizes zaudēja Armēnijai – Erevānā 61:75, Bratislavā 78:92. Mājās izdevās apspēlēt zviedrus (68:59), bet bosniešu uzdotās mīklas palika neatminētas.

Ivana Rudeža trenētā Slovākija pirms četriem gadiem izmantoja naturalizēto amerikāņu aizsargu Andrē Džonsu. Vēl komandas kodolā bija saspēles vadītāji Mario Īrings (spēlējis Latvijas-Igaunijas līgā) un Milans Ziaks, spēka uzbrucējs Radoslavs Rančiks, kā arī centri Peters Sedmaks (dzimis 1985. gadā) un divus gadus jaunākais Mihals Batka. Īringam tobrīd ritēja divdesmitā vasara.

Eiropas čempionāta pieredze

Latvija zaudējusi Serbijai visās trīs cīņās finālturnīros – tostarp 2011. gadā Šauļos ar 77:92 un 2013. gadā Slovēnijā ar 71:80. Jūlija Alpu pakājē nācās zaudēt arī Beļģijai (56:60), taču pēdējās divas spēles pret “lauvām” beidzās ar latviešu uzvarām, tai skaitā 2015. gadā Rīgā ar 78:67.

Serbija nākamgad spēlēs septītajā Eiropas finālturnīrā pēc kārtas. Kvalifikācijas cīņās Igors Kokoškovs izsauca 26 dažādus spēlētājus, tai skaitā Pasaules kausa dalībniekus Raduļicu (piedalījās četrās spēlēs) un Simonoviču (3). Pārējie nemaz nebrauca, taču serbi grupā uzvarēja tāpat.

Pirmajā aplī “ērgļu” bilance bija 1-2. Pēc viesos izcīnītās uzvaras pār Somiju (80:58) sekoja zaudējums mājās pret Gruziju (90:94) un negaidīts klupiens Espo “burbulī” pret Šveici – 90:92. Tovakar serbi netika galā ar Dušanu un Marko Mladžaniem, kuri pret etnisko dzimteni sameta 34 punktus.

Divas dienas vēlāk serbi “mājas spēlē” vēlreiz pieveica Somiju – 75:66. Kvalifikācijas kampaņa tika pabeigta ar divām uzvarām Tbilisi “burbulī”, revanšējoties gan Gruzijai (92:66), gan Šveicei – 88:81. Labvēlīgā gūto un zaudēto punktu attiecība pret gruzīniem nodrošināja pirmo vietu.

Horvāts Dario Gjergja par Beļģijas galveno treneri kļuva 2018. gada septembrī. Desmit sezonas un desmit čempiona tituli ar “Oostende” komandu (2012-2021) palīdzēja viņam iegūt Beļģijas pilsonību, kā arī izpildīt pirmo uzdevumu ar valstsvienību – kvalificēties Eiropas čempionātam.

Beļģija ar bilanci 4-2 izcīnīja pirmo vietu C grupā, apsteidzot Lietuvu, Čehiju un Dāniju. Mājās izdevās aizvadīt tikai vienu spēli – 2020. gada 21. februārī Monsā “lauvas” sakāva lietuviešus ar 86:65. Sekoja izbraukuma uzvara Kopenhāgenā (88:72) un divi “burbuļi” Viļņā. Lietuvieši revanšējās, taču svinēja panākumu tikai spēlē, nevis divcīņas summā – 71:84.

Kvalifikācijā “lauvu” godu aizstāvēja 22 dažādi spēlētāji. Par līderi kļuva Retins Obasohans. Čehu kluba “Nymburk” aizsargs vidēji sameta 19,7 punktus spēlē, tostarp divreiz salādēja 21 punktu Lietuvas izlases grozos. Visās sešās cīņās piedalījās arī Žilē, uzbrucējs Žans Marks Mvema un aizsargs Aleksandrs Libērs.

Atšķirībā no serbiem, Beļģijas kodols kvalifikācijā bija daudz izteiktāks – 10 spēlētāji piedalījās vismaz četrās spēlēs. Viņu vidū bija saspēles vadītājs Emanuels Lekomtē, Makss De Zēvs un centrs Kevins Tumba, kā arī rezervisti – centrs Halids Bukiču, uzbrucējs Vensāns Kestelo un saspēles vadītājs Tomass Akjazili.

Katalāņu kluba “Manresa” saspēles vadītājs un trīspunktu metienu speciālists Žonatans Tabū pievienojās uz trīs spēlēm. No rotācijas vīriem tikpat daudz varēja palīdzēt uzbrucējs Hanss Vanvijns un spēka uzbrucējs Endijs Van Vlīts, bet Kventina Serrona rēķinā par vienu cīņu mazāk.

Meļeščenko ved slovākus ārā no "pagraba"

Slovāki neiekļuva Eiropas 32 labāko komandu vidū, tāpēc spēļu praksi krāja B divīzijā jeb Pasaules kausa agrajā priekškvalifikācijā. “Pagraba” cīņās viņi divreiz zaudēja Islandei (0-2), līdzīgi spēkojās ar Luksemburgu (1-1) un divreiz apspēlēja Kosovu (2-0). Labvēlīgā gūto un zaudēto attiecība palīdzēja izcīnīt otro vietu grupā, kā arī dāvāja ceļazīmi uz nākamo kārtu.

Augusta vidū Slovākija aizvadīja četras cīņas Skopjes “burbulī”. Pārbaudes spēlēs pret Latviju gūtais rūdījums sekmēja labvēlīgu divcīņas iznākumu pret Šveici (1-1, +3). Vienreiz izdevās apspēlēt arī mājiniekus, taču summā slovākiem nācās piekāpties (1-1, -6). Otrā vieta grupā ļāva kvalificēties nākamajai atlases kārtai.

Naturalizētais amerikānis Džonss talkā nāca tikai pirmajā priekškvalifikācijas kārtā, izejot laukumā divās no sešām spēlēm. Jauns līderis atradās Vladimira Brodzjanska personā. Badalonas “Joventut” spēka uzbrucējs 10 cīņās vidēji izcēlās ar 19,5 punktiem un 10,0 atlēkušajām bumbām. Ārējā līnijā brieduma pazīmes demonstrēja mazie spēlētāji Simons Krajcovičs un Mario Īrings.

Slovākijas galvenais treneris ir Kazahstānā dzimušais krievu speciālists Oļegs Meļeščenko. Kādreizējais Almaatas SKA saspēles vadītājs karjeras virsotni sasniedza, 1990. gadā ar Padomju Savienības izlasi nopelnot sudraba medaļu Pasaules kausā.

Pārmaiņu vēji aizpūta Meļeščenko uz slovāku klubu “Banik Cigel Prievidza”, kas 1993. gadā – dažus mēnešus pēc “Samta šķiršanās” – uzvarēja pēdējā Čehoslovākijas čempionātā. Minētajā klubā vienu sezonu nostrādāja arī leģendārais lietuviešu treneris Vlads Garasts.

Meļeščenko 2011. gada sākumā trīs mēnešus bija Maskavas apgabala “Himki” galvenā trenera pienākumu izpildītājs, pārējā laikā lielklubā veicot asistenta pienākumus. Turpinājumā viņš strādāja Slovākijas Ekstralīgā un Krievijas Superlīgā, bet no 2020. gada ir Bratislavas “Inter” galvenais treneris.