Viedoklis: Gdaņskas secinājumi un vērtējumi
Esmu viens no tiem tūkstošiem, kas devās uz Gdaņsku atbalstīt Latvijas izlasi. Kā visi, arī pats esmu vīlies, tāpēc nolēmu pierakstīt savus secinājumus par notikušo.
Pirmo reizi mūžā vēroju Eiropas čempionātu basketbolā klātienē. Spēles neizvērtās kā cerēts, no līdzjutēju skatupunkta bija trīs zaudējumi, ja reiz pēc vienīgās mūsu uzvaras priecīgi vien pretinieki. Vērojot spēles, esmu izdarījis arī vairākus secinājumus, piedodiet, ja ko atkārtošu. Viedoklis paliek viedoklis, protams, subjektīvs.
1. Trenerim Kemzuram tika doti divi mēneši lai tiktu skaidrībā kā tiks izmantoti abi centri (Biedriņš un Kambala) laukumā vienlaicīgi. Tas acīmredzami netika izdarīts, jo bieži valdīja apjukums un abu spēlētāju atrašanās laukumā optimālo rezultātu nesasniedza. Manuprāt, vajadzēja tomēr noteikt, ka Kambala šādā situācijā spēlēs kā 4. numurs, respektīvi, nespēlēs zem groza. Kambalam ir labs pustālais metiens, kura uzlabojums ir liels paša nopelns atgriežoties basketbolā. Ja Kambala spēlētu soda laukuma robežās un izdarītu šādus pustālos, tad zem groza brīvāks cīņā par atlecošo bumbu atrastos Biedriņš. Dzīvē tas izskatījās savādāk – viens no viņiem bumbu saņēma jau pāris metrus no groza, kamēr otrs, spiežoties groza apakšā panāca, ka tā sedzējs arī tiek iesaistīts aizsardzībā pret metienu. Cīņā par atlecošo bumbu "2pret2" zem groza ir grūtāk to iegūt nekā ja cīņa būtu "1pret1", turklāt tajā pārmaiņus spēkus tērētu tikai viens no mūsu garajiem. Aizsardzība bija OK – ar tādiem smagsvariem zem groza pretiniekiem bija grūti ko iesākt tiešā groza tuvumā.
2. Reti bija uzbrukumi, kad centri bumbu saņēma kustībā. Ja Kambala, saņemot bumbu ar muguru pret grozu, vēl spēja ko iesākt lietas labā, tad Biedriņš izskatījās diezgan bezspēcīgs. Centra spēlētājs ir spēcīgs, ja pie bumbas tiek kustībā uz grozu un tas nav nekāds mans izgudrojums, bet visiem zināma aksioma. Šajā gadījumā reti bija redzams, ka tempā esošs Biedriņš saņemtu bumbu. Bet tieši ar savu izveicību kustībā Biedriņš ir izpelnījies spēles laiku NBA...
3. Fatāli pietrūka vēl viens aizsargs. Kristaps Valters ar Blūmu ne vien vadīja saspēli, bet arī divās spēlēs sedza pretinieku labākos spēlētājus (Bikovu un Pārkeru). Bija acīmredzams, ka tieši smagais darbs aizsardzībā bija par iemeslu, kāpēc mūsu allaž rezultatīvajiem mazajiem pietrūka jaudas uzbrukumā. Vēl viens saspēles vadītājs, kas laukumā spētu uz 10 minūtēm darboties aizsardzībā dotu nepieciešamo atelpu abiem pārējiem, kas, savukārt, garantētu krietni lielāku punktu ražu kā Kristapam, tā arī Blūmam. Mana izvēle būtu Buškevics (piem. Jahoviča vietā), kas pazīstams ar labu aizsardzību, turklāt punktus no viņa neviens neprasītu. Un to ka vajadzēs krietni pasvīst gan pret Bikovu, gan Pārkeru zinājām jau labu laiku pirms konkrētajām spēlēm.
4. Komandai pietrūka tikai viens punktu guvējs. Ja būtu realizējies iepriekš minētais punkts, tad šo robu aizpildīto kāds no pirmajiem numuriem, bet bija arī citas iespējas. 2.numurs (Šķēle) punktus guva maz, Janičenokam, šķiet, stabilitāti iedragāja Itālijas otrā līga, bet pārējie trešie numuri (Štālbergs, Kalve, daļēji Vītols) vairāk ir aizsardzības spēlētāji, vismaz izlases skatījumā. Šo robu veiksmīgi būtu aizpildījis kāds spēlētājs, kas nebaidās (un prot) mest un kas varētu dot 5-10 punktus ~15 minūtēs. No mājās palikušajiem man šķiet, ka noderētu Jurevičus (Freimaņa vietā), cits teiks, ka Kravčenko, Bankevics vai Vairogs. Lai nu kā, Sandis Valters guva traumu un tieši šie viņa punkti bija citu spēlētāju vidū jāatrod. Tā vietā tika paņemti divi, kas tā arī uz soliņa čempionātu nosēdēja...
5. Ņemot vērā, ka visās spēlēs iznākums vairāk vai mazāk izšķīrās pēdējās minūtēs, bija redzams, ka mūsu izlasē nav īsti izšķirošo minūšu līdera. Bija smagi vērot, kā tik vajadzīgo metienu baidījās uzņemties visi laukumā esošie spēlētāji. Turklāt tieši šādos momentos izpaudās kombināciju trūkums – mūsu izšķirošie trīspunktnieki bija samocīti, pāri sedzēju rokām, kamēr tā pati Francija izspēlēja līdz brīvam spēlētājam. Un tas ir akmens Kemzuras lauciņā...
6. Tā arī neradās pārliecība, ka Kemzura ir iepazinis visu spēlētāju spējas un prasmes. Taustīšanās ar optimālo sastāvu noveda pie saraustītas spēles, kas rezultātu nenesa. Piemēri nav tālu jāmeklē – tas pats Kalve pirmajā spēlē sēdēja uz soliņa, bet trešajā jau bija iesaistīts spēles izšķirošajos momentos. Ar Štālbergu situācija pretēja.
7. Pozitīvs vērtējums Kemzuram no manis par darbu ar citiem treneriem spēles laikā. Īsu brīdi pirms vai taimauta pašās pirmajās sekundēs Kemzura apspriedās ar pārējiem treneriem un tikai tad vērsās pie spēlētājiem. Šāda rīcība no malas izskatās kā visa treneru korpusa kopdarbs, kas Kemzuram spēlētājiem ir jāizstāsta. Šāda prakse (treneru diskusija taimauta sākumā) ir ierasta lieta NBA, vienīgi tur taimauta pārtraukums ir trīs reizes garāks. Arī spēles laikā Kemzura mēdza pārspriest detaļas ar trenera palīgu (parasti ar Miglinieku), pēc kā otrais parasti tālāk informēja spēlētājus uz soliņa, savukārt, Kemzura varēja turpināt dot norādījumus laukumā esošajiem.
8. Pats izlases spēles stils ir atstājis daudz jautājumus. Kemzura, ejot uz rezultātu, ieviesis krasas izmaiņas tik ierastajā izlases spēles stilā, ka brīžiem likās, ka tie nemaz nav latvieši, kas tur tajos mūsu izlases kreklos. Manā skatījumā Latvijas izlase ir ātri spēlējoša komanda, kas mīl "skrien - met" basketbolu un katrā spēlē izmet vismaz divreiz vairāk trīspunktniekus kā pretinieki. Tā mēs esam izcīnījuši vēsturiskas uzvaras, tā, diemžēl arī zaudējuši, tomēr tieši šis stils ir tas, kas man šajā čempionātā pietrūka. Jā, mums bija lieliski centri, kurus vajadzēja (un diemžēl tā īsti nepratām) izmantot, tomēr brīžiem likās, ka treneris ir pavēlējis mest labāk pustālo nekā brīvāku tālmetienu. Tikai pēdējā spēle atgādināja izlases tipisko rokrakstu. Un par pustālo precizitāti labāk vispār nerunā
9. Sīkāk par visām (diemžēl) trim spēlēm:
a) Spēle ar Krieviju, diemžēl, beidzās ar iespējami nelabvēlīgāko rezultātu. Jā, visas spēles laikā Krievija atradās vadībā, tomēr beigās lielā punktu starpība, kas tika burtiski uzdāvināta spēles izskaņā, nospēlēja izšķirīgu lomu grupas tabulas noslēgumā. Protams, ka nepaveicās, ka krievi nevinnēja ne vāciešus, ne frančus (tad mums pēdējā spēlē ar vāciešiem derētu uzvara kaut ar vienu punktu), tomēr bija iespējas arī šo spēli pabeigt solīdi. Lai to izdarītu, daudz nebija nepieciešams, tikai nenolaist rokas un cīnīties par punktu starpību arī tad, kad iespēja uzvarēt bija zudusi.
Netikām galā ar diviem spēlētājiem – Bikovu, kam šī bija iespējams labākā spēle turnīrā, un Makkartiju, kura spēlētprasmi neviens neapšauba. Pret Bikovu aizsardzībā nomocījās Valters, tomēr bija jūtams, ka pat ar visu ciešo segšanu Bikovam šī bija lielā diena un viss gāja no rokas (grozā). Iztērētie spēki aizsardzībā pietrūka uzbrukumu veidošanā un noslēgšanā. Visu cieņu Valteram un Blūmam, tomēr viņiem pietrūka šis iepriekš minētais palīgs.
Makartija segšana nevedās nevienam no iesaistītajiem spēlētājiem. Manā skatījumā vistuvāk rezultātam bija Štālbergs. Janičenoks šajā spēlē aizsardzībā darbojās pavāji. Manuprāt, tika piemirsts, ka sastāvā ir viens spēlētājs, kam tieši aizsardzība ir firmas zīme un no kura lielu punktu ražu nekad neviens nav prasījis – tas ir Vītols. Vītolam nav tādu auguma parametru kā Makkartijam, tomēr viņš manās acīs joprojām ir ar lieliskām aizsardzības prasmēm un sliktāk par Janičenoku cīņās ar krievu melni neizskatītos... Turklāt, beigās, kad krievi palika bez abiem centriem Kemzura laukumā izlika..mazo sastāvu. Kliegt gribējās, redzot iespēju pa īstam izmantot duetu Biedriņš-Kambala, tomēr treneris lēma citādāk...
b) Spēle ar Franciju bija lieliska vienā komponentā – aizsardzībā. Jau pats pirmā puslaika rezultāts (21:16) parāda uz ko mūsu izlase ir spējīga, ja aizsardzībā cīnās ar maksimālu atdevi. Labi, piekritīšu, ka frančiem nekrita, tomēr arī tik daudz brīvu metienu kā pret citām izlasēm šajā puslaikā frančiem ne tuvu nebija. Otrajā puslaikā izpaudās fiziskā sagatavotība, kura, diemžēl, frančiem bija par galvas tiesu augstāka. To, ka melņi ir atlētiskāki zina jebkurš, tomēr izturība ir uztrenējama lieta. Pie tā, ka izlase nogura, Kemzuram vaina jāuzņemas daļēji (teorētiski varēja spēlēt ar plašāku spēlētāju loku, bet man ir aizdomas, ka rezultātu tas tāpat neuzlabotu). Mums tie spēlētāji ir tādi kā ir un laikam jau nevar prasīt, lai kāds no tiem skrien 30 minūtes, ja čempionātā, kādā tie ikdienā pelna maizi, tas nav bijis vajadzīgs un organisms tam nav pielāgojies.
Un vēl, Francijas izlasē ir spēlētājs, kas tieši izšķirošajos momentos parāda savu īsto vērtību – Pārkers. Šis spēlētājs "uztaisīja" rezultātu arī abās pārējās apakšgrupas spēlēs tieši tad, kad tas bija vajadzīgs. Tāpēc viņš spēlē NBA. Un mums šāda spēlētāja nav un tur nu neko mainīt pagaidām nav iespējams.
c) Pirms spēles ar Vāciju, aprunājos ar poļu šoferi, kas čempionāta laikā vadā Vācijas izlasi. Un viņš atzina, ka tik satraukti, kā dodoties uz šo spēli, vācieši šajā čempionātā nav bijuši. Tieši tādēļ arī spēles sākums tāds saraustīts ar dumjām kļūdām abu komandu izpildījumā. Acīmredzams, ka vācieši labi apzinājās, ka uzvara būs arī zaudējums līdz noteiktiem punktiem, tādēļ ātri samierinājās, ja pašu maču tā arī neuzvarēs. Abas komandas cīnījās par šo te vāciešu iegūto handikapu un kā tas viss beidzās, lieki nav jāstāsta.
Šī spēle atmiņā paliks ar pēdējām 23 sekundēm, kuras sākot Latvijas izlasei bija tik nepieciešamais 11 punktu pārsvars. Sekoja faktiski nenosegts Jaglas trīspunktnieks. To ka vācieši metīs tālmetienu saprata ikviens. Starp laukumā esošajiem pretinieku spēlētājiem jebkurš bija spējīgs to realizēt. Tomēr šī bija Jaglas spēle. Jau pirms tam viņš bija guvis ievērojamu punktu ražu, turklāt veiksmīgi cīnījās ar mūsu garajiem. Un patinot iepriekšējo spēļu notikumus, jāatceras, ka viņš jau vairakkārt bija uzbrucis no tālās distances. Tas lika saprast, ka tieši viņš varētu izpildīt izšķirošo metienu. Turklāt tas tika izdarīts ļoti ātri, tiklīdz spēlētāji bija pārskrējuši pāri laukuma vidus līnijai. Metienu nosegt bija grūti – tas bija pēkšņs, turklāt pats Jagla ir augumā krietni padevies. Jā, var jau teikt, ka bija jāsit sods pirms metiena, bet tad sekotu loģiski soda metieni arī mūsu izpildījumā, bet, kā Latvijas izlase izpilda soda metienus, laikam nav vērts pieminēt.
Par izspēli, kas noslēdzās ar ātru sodu pret Kalvi – vainīgais, manuprāt, ir Kemzura. Bijām izmantojuši visus minūtes pārtraukumus, izplānot kurš šajā situācijā tiks pie bumbas bija grūti, un tomēr.. bija iespēja izdarīt spēlētāju maiņu. Tas dotu apmēram 15 sekundes laika, kurās treneris varēja ātri instruēt izspēles norisi. Kaut vai norādīt, kam jāskrien pēc bumbas izdevīgākajā trajektorijā. Varēja Kalve iemest kaut vienu, tomēr vai viņš bija tas, kuram bija jāuzveļ šī smagā nasta? Pēdējais uzbrukums jau bija tipisks – neviens tā īsti nesaprata, kurš uzņemsies izšķirīgo metienu, divu savējo sadursme + izmisīgs tālmetiens Šķēles izpildījumā no ļoti sarežģītas situācijas. Laiks bija maz, bet pietiekams, lai metiens tiktu izdarīts vismaz metru, pusotru tuvāk... par nepieciešamo punktu starpību uzzināju tikai atbraucot mājās. Gdaņskā mēs cīnījāmies par deviņiem punktiem, ko arī nesametām.
10. Neliels apskats uz komandu individuāli – mans vērtējums:
Kristaps Valters – čempionātu nospēlēja kā izlase kopumā, bija labi momenti, bet kopumā varēja labāk un stabilāk. Nevarēja izpausties uzbrukumā, jo daudz spēka atstāja cīņās aizsardzībā, turklāt, iemest pret tiem pašiem Pārkeru un Bikovu arī nav viegls uzdevums. Pašlaik labākais mūsu saspēles vadītājs un par to arī jāpriecājas.
Jānis Blūms – to, ka prot iemest, parādīja vien pēdējā spēlē. Prasījās asāka spēle uzbrukumā, vairāk caurgājieni, bet aizsardzībā brīžiem izskatījās ļoti solīdi. Kopumā čempionāts vērtējams kā pieklājīgs – varēja labāk, bet priecājamies par to, ko paveica.
Armands Šķēle – vājākais čempionāts no spēlētajiem. Centās, bet bieži nesanāca. Jūtams, ka nespēja apdriblēt pretinieku un līdz ar to neizmantoja savu uzskatīto trumpi. Brīžiem labi pacīnījās aizsardzībā, bet uzbrukumā tika gaidīts krietni, krietni vairāk. Ja pieļāva kļūdu, tā satraucās, ka sekoja vēl vismaz pāris muļķīgu epizožu. Liela mīnusa zīme ir spēle pret Krieviju, arī abās pārējās varēja daudz labāk.
Kristaps Janičenoks – savulaik, ļoti produktīvs uzbrukumā, šobrīd, negatavs cīnīties ar labu aizsardzību. Brīžiem centās uzņemties līdera lomu, tomēr ne vienmēr tas deva augļus. Prasījās biežāk iet caurgājienos. Šis nebija viņa čempionāts, tika gaidīts labāks sniegums, īpaši punktu izteiksmē.
Aigars Vītols – viens no pieredzējušākajiem izlases spēlētājiem (ja nemaldos, piektais finālturnīrs). Vītols ir labs aizsardzībā, to zina ikviens. Uz šo čempionātu tika ņemts tieši šādam darbam, tomēr mani nepamet sajūta, ka Kemzura tā īsti viņu nenovērtēja. Jau labu laiku viņš vairs nav nekāds jaunulis, tomēr tieši minētās prasmes un pieredze lieti noderētu tik neveiksmīgajās spēles izskaņās. Kopumā spēlēja maz, uzbrukumā vāji, īstās Aigara spējas tā arī nevarējām novērtēt.
Artūrs Štālbergs – ar labu sniegumu pārbaudes spēlēs (un, iespējams, arī treniņos) maz zināms puisis nokļuva izlases pirmajā pieciniekā. Fiziski spēcīgs spēlētājs, kas nebaidās no kontakta ar sedzēju vai sedzamo. Noteikti noderēs nākamajos izlases sasaukumos, varam teikt, ka šis ir Kemzuras atradums. Čempionātā ar līdera spēli neizcēlās, bet nospēlēja, manuprāt, pieklājīgi – sev atvēlētajā laikā (kas gan ar katru spēli saruka) lielus sū*us nesataisīja, kas jau vērtējams ar lielu + zīmi EČ debitantam.
Ernests Kalve – spēlētājs, ko Kemzura tā īsti neprata izmantot. Spēlēja visās pozīcijās no 2. līdz 4. numuram, kas, protams, lika daudz vairāk mainīt paša spēles stilu. Kalvem karjera ir kā amerikāņu kalniņi, kuros smagi kritumi ir dēļ traumām, tāpēc arī no viņa tika gaidīta pirmā piecinieka spēlētāju atslogošana nākot no soliņa. Ar neko īpašu spēles laikā neizcēlās, tomēr arī no kopējā fona krita ārā reti (vienīgi kad bija kā 2.numurs). Žēl, ka bija jāuzņemas soda metieni spēlē pret Vāciju, žēl, ka neiemeta. Jācer, ka reabilitēsies nākamajos EČ, jo puisis jauns – tātad viss vēl priekšā!
Uvis Helmanis – vispieredzējušākais izlases spēlētājs. Allaž bijis izslavēts ar savu "mīksto" roku, tomēr šis čempionāts Uvelim ir rakstāms ar mīnusa zīmi. No viņa netika gaidīta tā spēle, kas pirms 10 gadiem, tomēr tik vāju tālmetienu realizāciju arī neviens neprognozēja. Labi nocīnījās aizsardzībā, īpaši pret vācu garajiem, tomēr rādās, ka šis bija Helmaņa pēdējais čempionāts, turklāt viennozīmīgi arī vājākais. Ja būtu Bērziņš, pieļauju, ka Uvelis laukumā būtu bijis stipri vien fragmentāri.
Kaspars Kambala – daudzu, arī manā, skatījumā labākais izlases spēlētājs šajā EČ. Pašaizliedzīgs, dedzīgs, bet tajā pašā laikā brīnumaini mierīgs brīžos, kad pretinieks ir ass, pat rupjš. Spēlē viens pret vienu grūti apturams jebkuram pretiniekam. Žēl, ka lielāko daļu piespēļu saņēma ar muguru pret grozu, tomēr prieks, ka uzbruka ar labu precizitāti un no soda līnijas bija vienīgais ar normālu (Latvijas izlases mērogā – ļoti augstu) precizitāti. To momentu pēc finālsvilpes pret Vāciju neredzēju, bet spēles laikā Kaspars bija ļoti savaldīgs. Pieļauju, ka niknums bija dēļ iztērētās enerģijas, kas beigās nedeva rezultātu, pēdējā spēlē arī tiesneši nebija Kambalam labvēlīgi.
Andris Biedriņš – labākais šī brīža Latvijas basketbolists, no kura tika gaidīts NBA cienīgs sniegums. Diemžēl tāds tika sagaidīts ne vienmēr. Otrajā un trešajā spēlē pierādīja, ka ne velti arī NBA vāc lielisku statistiku cīņā zem groziem, pirmajā spēlē šajā elementā tik ļoti nepārliecināja. Andra trumpis ir spēle kustībā, diemžēl tas reti tika izmantots. Lielāko daļu piespēļu Biedriņš saņēma vai nu ar muguru pret grozu, vai par tālu no tā, tādēļ arī gaidītā rezultativitāte izpalika. Turklāt no malas izskatījās, ka Biedriņš vairījās no asa kontakta ar pretinieku. Iespējams, ka tā bija ziņa no kluba, kurš nevēlas traumētu sākumsastāva spēlētāju, iespējams, pats Biedriņš bija iedomājies, ka apspēlēs visus ar pusspēku, tomēr mani nepameta sajūta, ka spēlētājs reti spēlēja ar pilnu atdevi. Kopumā viņa sniegumu vērtēju kā labu, tomēr ne tādu, kādu visi no viņa gaidīja. Lai gan jāatzīst, ka sedza viņu ļoti smagi, kā jau līderim pienākas.
Gatis Jahovičs un Rolands Freimanis neizpelnījās treneru uzticību. Nemāku spriest, kāpēc. Abi gados jauni (īpaši otrais), tādēļ cerēsim uz viņu progresu nākamajos EČ!
11. Par čempionāta norisi Gdaņskā – jāteic, ka poļi neizskatījās gatavi šim pasākumam. Vismaz Gdaņskā noteikti ne. Gan jau ka poļi bija informēti, ka gaidāms liels fanu pūlis no Latvijas, tomēr viņi nenojauta, ka latvieši būs kādi 95% no visiem viesu līdzjutējiem. Lauvas tiesu atlikušos 5 % sastādīja ap simts Vācijas faniem, frančus un krievus atbalstīt ieradušies bija vien kāds ducis fanu. Kopumā "Hala Oliwa", kur norisinājās spēles, bija teju pilna visos mačos. Pirmajā dienā biļetes tika pārbaudītas ar svītrkoda lasītājiem, pa vienam, diviem uz katru ieeju. Tas noveda pie pamatīgām rindām. Sākotnēji, šķiet, bija paredzēts lasīt kodus arī pametot halli, tomēr, ņemot vērā kārtējās rindas, vakara gaitā lasītājus aizstāja pildspalvas un apsargu paraksti uz biļetēm. Nākamjās dienās svītrkodus ņēma vien pirmo reizi ieejot hallē (jau 4-5 aparāti uz ieeju), tālāk iztika ar smieklīgiem krāsainiem zīmogiem un tiem pašiem rakstiskiem autogrāfiem.
Problēmas radīja pareizā sektora atrašana, jo, atšķirībā no mūsu hallēm, uz katriem 4 sektoriem bija viena konkrēta ieeja. Par to, kuras durvis atbilst kuram sektoram norādīja vien beigās atrasts neliels attēls netālu no biļešu kasēm. Nebijām vienīgie, kas pirmajā dienā maldījās ieejas meklējumos.
Vēl viena problēma bija gaisa trūkums – hallē bija sasodīti bezgaisīgs un karsts. Izteicām minējumu, ka tie mazie ventilatoriņi pie griestiem drīzāk domāti prožektoru dzesēšanai, nevis skatītāju labsajūtai. Pieļauju, ka arī spēlētājiem šādos apstākļos neklājās viegli.
Īsts fans nav iedomājams bez alus kā hokejā, tā basketbolā. Alus tika tirgots vienīgi nelielā, ierobežotā teritorijā ārpus halles, kur arī tika atļauts to lietots. Jāteic, ka alus bija izcili pretīgs – netika piedāvāta neviena no populārākajām un labākajām poļu alus markām, tā vietā bija nenosakāmas izcelsmes "alus dzēriens". Hallē ienest neko nedrīkstēja, tas noveda pie pamatīgām slāpēm. Beidzamajā dienā beidzot tika par to padomāts un hallē tika piedāvāts vismaz auksts, atspirdzinošs bezalkoholisks dzēriens. Cerams, ka tagad gdaņskēnieši zinās, kā šāda mēroga pasākumi jārīko.
12. Tagad vai nekad – nu vismaz pagaidām izskatās, ka nekad. Bet nāks jauns (cerams) treneris, progresēs virkne gados jauni potenciāli izlases spēlētāji, un divi gadi tomēr ir gana daudz, lai atkal mums būtu laba, Eiropas čempionātam atbilstoša izlase. Kā līdzjutēji kliedza 23 sekundes pirms spēles ar Vāciju beigām – "UZVARĒSIM!!!"
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Par Buškevicu piekrītu 100%!!!!
[+] [-]
+1 [+] [-]
Manuprāt, tagad tik viss izlasei jāsaliek pa plauktiņiem. Aplikt spēlētājus nevajag- paši zin kā spēlējuši, kas jāuzlabo un pie kā jāpiestrādā, jo ar šādu spēli daži basketbola līdzjutēji, ja ne no šā sporta veida novērsīsies, tad apdomās, vai iet uz Arēnu un atbalstīt. Tiešām, sāpīgi bija skatīties kā neviens negrib uzņemties metienu.. Tas tā. Jāapdomā arī par treneriem. Un nesaprotu par ko uzjautrinājās Šneps vienā TV intervijā, kad jautāja izlases snieguma vērtējumu. Tāda reakcija it kā runātu par brīvdienu pavadīšanu zoodārzā. Man, kā vienkāršajam līdzjutējam, vienkārši kremt šāda attieksme. Prātīgāk būtu parasījuši viedokli Vecrīgas dejojošajai tantiņai..
Tagad jāraugās ar pozitīvām domām uz nākamo atlases ciklu! Būs labi! Mēs varam!!!
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
1. galīgi nepatika attieksme- K.Valters, A.Šķēle, A.Biedriņš- neatgādināja profesionāļus.
2. sapratu, ka Biedriņam ir iedots nenormāli liels avanss ($, NBA), kurš tomēr būs jāatmaksā. un vēl uzbrukumā NBA spēles stils ļoti atšķiras no Eiropas, tāpēc Biedriņš izskatījās diezgan bezspēcīgs Eiropā, aizsardzība un cīņa par atlecošo bumbu gan viņam ir laba, viennozīmīgi jātrenē pustālais metiens.
3. Bērziņš tomēr pietrūka kā spēlētājs.
4. Spēli ar vāciešiem noraka K.Valters, ejot mest gala autu un atdodot pirmo piespēli Kalvem.Saspēles vadītājam ar nelielu pieredzi nopietnās spēlēs tas tā kā būtu jāsaprot.
5. Kambis - labākais Latvijas spēlētājs šobrīd (Biedriņam vēl tālu līdz Kambalam).
6. Kemzura-ok, palīgi izskatījās nepārliecinoši, kā var neizskaitļot, ka pie tik zemas rezultativitātes Latviaji pret Vāciju pietiktu ar +8.
Kemzura vai kāds cits treneris kaut vai Fils Džeksons diez vai tiktu galā ar sīkajām mūsu zvaigznītēm, kuriem želeju zieķēt matos ir svarīgāk nekā gatavoties spēlei psiholoģiski. Kemzura nevar skriet laukumā un izmest autu, vai mest sodus. Te vajadzīgs raksturs un cīnas griba.Skaudība rauj, kad redzu citas izlases kapājamies līdz pēdējai sekundei.
7. Tracina Valtera pārmēriģā driblēšana, tas pats Šķēlem. Jaunībā jau mācīja, ka uzbrukumā jākustina bumba ar piespēlēm, svarīga ir kustība bez bumbas, bet mums liela daļa uzbrukumu- 18 sek. ādolfs nodriblē un tad Biedriņ nāc šurp uz pick and roll!!
8. Helmanism laikam pēdējais čempis
9. Simpatizēja Štālbergs, epizodiski