Kalniņš: "Zvirgzdiņa attieksme ir nepieņemama"

Čempionāts mūsu meitenēm tikko beidzies. Kā vērtē komandas sniegumu?
- Uzskatu, ka šī izlase bija viena no labākajām, kāda mums jebkad basketbolā ir bijusi. Jāsaka liels paldies meitenēm un zināmā mērā arī trenerim Zvirgzdiņam par to, ko viņas paveikušas. Izlase ir pacēlusies jaunā līmenī.

Kāpēc trenerim tikai zināmā mērā?
- Zvirgzdiņa attieksme pret spēlētājām, komandas vadīšanas stils spēļu laikā ir nepieņemams. Nu jau varu teikt, ka man bija tas prieks divus gadus strādāt kopā ar tādu treneri kā Ramūns Butauts, un varu teikt, ka lielākā daļa Latvijas treneru ir aizspriedumaini un kompleksaini, ar jau noformulējušos viedokli par katru spēlētāju un tā pielietojumu laukumā. Stresa situācijās emocijas ņem virsroku un netiek pieņemti pareizi un, galvenais, savlaicīgi lēmumi. Tāpēc arī mums diemžēl ir jāpiesaista speciālisti no ārzemēm, kā tas ir vīriešu izlasē. Ja Zvirgzdiņš spēles laikā savu asistentu, maigi sakot, var pasūtīt trīs mājas tālāk, ja uz spēlētājam var nejēgā bļaut, ja pārtraukumā, kad citas viena otru uzmundrina, treneris ienāk ģērbtuvē un visas nolamā trīsstāvīgiem vārdiem, tad tas nav un nevar būt normāli. Pat, ja visa šī aizkulišu informācija ir pārspīlēta, tad noteikti nav tā, kā līdz šim presē tas tiek publicēts – mums komandā ir labākais mikroklimats pasaulē. Arī Ievas Kubliņas "savainojums" vēl ir ļoti diskutabls jautājums...

Kāpēc, tavuprāt, neizdevās sasniegt mērķi – tikt uz pasaules čempionātu?
- Sagatavošanās čempionātam, skautings, taktiskās analīzes bija labā līmenī, bet jāsecina, ka Zvirgzdiņš nav pirmais treneris. Viņš var būt izcils otrais treneris, bet tas jāsaprot viņam pašam. Man nav saprotamas trenera haotiskās spēlētāju maiņas, un arī taktiskajā ziņā bija pilnīgas auzas. Nevar spēlēt ar piecām ārējām spēlētājām vienlaicīgi un arī tad, kad laukumā ir Tamane, viņai jāuzsāk caurgājiens no ārpuses. Pa visām šīm spēlēm Jansonei un Tamanei zem groza, postā tika iespēlēts minimāli vai nemaz, kā pēdējās trīs spēlēs. Tā ir viena no basketbola aksiomām – veido spiedienu uz apakšu un arī ārējās spēlētājas būs brīvākas. Tā tas bija 50, 30, desmit gadus atpakaļ, tā tas ir tagad un būs arī turpmāk.

Tāpat neuzticēšanās Putniņai un Niedolai man nav saprotama. Sabīne pēdējā spēlē parādīja, ka bija pelnījusi spēlēt daudz vairāk. Zvirgzdiņš var teikt kaut ko par to, ka viņa neiederas aizsardzības sistēmās un tā tālāk, bet viņa ar savu azartu un atdevi ienesa komandas spēlē enerģiju. Par aizsardzību kopumā tiešām var uzslavēt Zvirgzdiņu, tā bija labā līmenī, bet uzbrukums? To jau pierādīja Fils Džeksons, gan ar Čikāgas "Bulls" un Maiklu Džordanu, gan ar "Lakers" un Kobe Braientu - viena superzvaigzne uzbrukumā neder. Uzbrukumā, tāpat kā aizsardzībā ir jāiesaistās visiem spēlētājiem vai spēlētājām.

Tas nozīmē, ka jaunā maiņa aug...
- Paldies Dievam, ka mums ir tādas jaunās spēlētājas kā Putniņa un Niedola, tā pati Babkina, izskatās, ka Kārkliņa ir gatava kļūt par vadošo saspēles vadītāju uz nākamajiem 2-3 gadiem, citādi nākotne neizskatītos pat mazliet cerīga. Vairākas spēlētājas gatavojas kļūt par māmiņām. Ja tas tā notiks, tad uzskatu, ka šādu izlasi redzēsim labi, ja pēc kādiem gadiem desmit vai 15, ne ātrāk. Man basketbols ir sirdslieta, ar ko naudu es nekad nepelnīšu, tāpēc es varu teikt to, ko es patiesi domāju, neriskējot ar to, ka man netiks nozīmēta kāda jauniešu, junioru vai pieaugušo izlase. Ir ļoti žēl skatīties, ka šādi tika izpurgāta tik talantīga izlase. Šim modelim šī bija pēdējā iespēja kaut ko izcīnīt.

Kuru tu redzi kā nākamo izlases treneri?
- Ja runājam par treneriem kopumā Latvijas basketbolā, tad man ir dziļa cieņa pret tādiem speciālistiem kā Gundars Vētra, kuram ir savs redzējums par basketbolu, kā arī stingrs mugurkauls, arī Agris Galvanovskis, kurš pateica, ka strādās ar jaunajiem spēlētājiem Ventspilī un to arī darīja, paceļot viņus jaunā līmenī. Ir vēl vairāki speciālisti un speciālistes, kuriem ir potenciāls kļūt par augsta līmeņa treneriem. Problēma Latvijas basketbolā ir tā, ka, no vienas puses mums ir speciālisti, kas basketbolu saprot pietiekami dziļi, bet no otras puses visi ir tik ļoti nobijušies, ka atklāti par nejēdzībām baidās runāt, vai arī ir gatavi locīt muguru un viedokli vajadzīgā virzienā, cerībā, ka dabūs nozīmējumu nākotnē. Tiešām cieņu izraisa tādi speciālisti kā Aivars Vīnbergs, Pēteris Višņēvics, kuri jau šī čempionāta gaitā vairākkārtīgi izteica savas domas par izlases sniegumu un treneru lēmumiem. Jāsaprot ir viena lieta, ka viedokļu apmaiņa ir vajadzīga, ir vajadzīgs arī uzskaitīt kā labās, tā sliktās lietas, lai par tām sāktu diskutēt, un, jo plašākā lokā, jo labāk. Latvijā gan ir pieņemts, ka visi ir gudri, kad jārunā aiz muguras, bet kad tas jādara publiski vai personīgi, aci pret aci, tad parasti ir tādas salkanas, nodrillētas frāzes.

Valsts prezidents Valdis Zatlers bija tribīnēs spēles par 7. vietu laikā, bet LBS prezidents Ojārs Kehris ne.
Diemžēl, tas lieku reizi apstiprina tēzi par to, ka "zivs pūst no galvas!"