Karjera basketbolā: mūsu cilvēks FIBA Europe mītnē

Kopš 1932.gadā Jāzeps Šadeiko parakstīja FIBA dibināšanas protokolu latvieši šajā organizācijā, šķiet, nav strādājuši.

Vismaz kopš FIBA Eirope nodibināšanas un atdalīšanās no lielās fibas patiesi esmu pirmais (smejas). Vispār esam internacionāla komanda, 30 darbinieki pārstāv vismaz 13 nācijas. Ir ari viens lietuvietis – (piecdesmito gadu zvaigznes, Helsinku un Melburnas olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvēja) Staša Stonka mazdēls. Tiesa, viņš ar basketbolu saistīts pastarpināti – tipisks IT cilvēks.

Kā nokļuvi Minhenē?

Pirmais darba piedāvājums izskanēja 2009.gada Eiropas sieviešu čempionāta laikā, taču tad vēl diezgan neskaidrs. Kā ārštatnieks palīdzēju FIBA cilvēkiem pie kāda projekta, līdz 2010.gada janvārī (FIBA Europe ģenerālsekretārs Nars) Zanolina kungs ierāva kabinetā un nolika izvēles priekšā – vai pēc mēneša varot pārcelties uz Minheni pastāvīgā darbā? Ar sieviņu ātri izlēmām un martā jau sāku strādāt. Formāli līgums noslēgts ar firmu FIBA Europe Properties, kas darbojas kā FIBA Europe mārketinga nodaļa. Sēžam vienā birojā, uz visiem attiecas vieni un tie paši iekšējās kārtības noteikumi utt.

Kas īsti jādara?­

Amata nosaukums – turnīru koordinators. Proti, manā pārraudzībā ir virkne dažāda līmeņa Eiropas čempionāti. Attiecībās ar to rīkotājiem jābūt gan padomdevējam, gan mazliet arī policistam. Kopā ar sporta nodaļas pārstāvi braucam uz konkrēto valsti, pārbaudām, vai zāle, viesnīcas un transports atbilst noteiktajiem standartiem, vai rīkotāji izpilda visu, kas paredzēts nolikumā. Jāpieskata, lai pienācīgi tiktu aizsargāti FIBA Europe intelektuālie īpašumi. Sacensību laikā jārisina komandu aktuālās problēmas – kam viesnīca nepatīk, kam transports kavējas. Galvenais, lai kopīgi strādājot varam panākt, ka turnīrs dod labumu rīkotājiem un dalībnieki aizbrauc apmierināti.

Vai sportiskos konfliktus arī jārisina?

Nē, sportiskais aspekts nekad nav bijis mans jājamzirdziņš. Vislabāk jūtos organizatoriskajā lauciņā. Bet mūsu sporta nodaļas vīri ir ļoti spēcīgi profesionāļi.

Cik turnīrus vienlaikus jāpārrauga?

Saskaitīsim: pagājušajā pavasarī bija EuroChallenge Final 4, tad U20 vīriešu turnīri Horvātijā un Austrijā, U18 meitenes Slovakijā, U16 meitenes Grieķijā.  Rudenī analizēju Slovēniju kā kandidāti uz 2013.gada Eiropas čempionāta rīkošanu. Nākamvasar esmu atbildīgs par sešiem, tai skaitā sieviešu čempionātu Polijā. Slodzi variē, atkarībā no konkrētā cilvēka kapacitātes, bet man labāk patīk strādāt ārpus biroja, nelaižu garām nevienu tādu darbiņu.

Kādas ir karjeras attīstības iespējas?

Nekādas, jo augstāk ir tikai divi pakāpieni – nodaļas vadītājs un ģenerālsekretārs. Ja būtu karjeras cilvēks, nebūtu pieņēmis šo piedāvājumu. Gribējās pārbaudīt spēkus starptautiskā vidē. Pirmie mēneši bija traki. Kultūršoks. Šķiet jau, ka Latvijā valda džungļu likumi, bet patiesībā tur ir daudz trakāk. Bet pats darbs ļoti patīk. Daudz jāceļo, jaunas valstis, cilvēki.

Vai Latvija tagad var rēķināties ar savu advokātu FIBA Europe kuluāros?

Nesanāk. Par Eiropas U20 sieviešu čempionātu Liepājā uzreiz pateica, ka tas uz mani neattiecas. Pareizi vien ir.

Bet kolēģu atsauksmes taču dzirdēji?

Jā, un bija patīkami klausīties. Droši var teikt, ka latviešu organizēšanas spējas ir galvastiesu pārākas nekā lielākajā daļā Eiropas valstu. Vāciski kārtīgais piegājiens, bet saglabājot virtuozitātes, improvizācijas elementu. Šai ziņā mūs mazliet atgādina slovēņi.

Slovēnijai tikko piešķīra tiesības rīkot 2013.gada Eiropas čempionātu. Procesa gaitā izskanēja, ka FIBA Europe šo prieku padarījusi ļoti dārgu. Kā izskatās no Minhenes puses?

Pašu rīkošanas tiesību cena palielināta no 3 uz 4 miljoniem eiro, kas ir loģiski, jo turnīrs kļuvis lielāks un vērtīgāks. Ja tiek pareizi noorganizēts, tas valstij nes lielus ienākumus. Otrais noteikums – ne tikai mēs, visas starptautiskās federācijas grib, lai lielo sacensību rīkotāji atrod kompāniju, kas ilgtermiņā investē līdzekļus sporta veida attīstībai. Tur apakšā ir konkrētas programmas – jaunatnes basketbola  attīstība,  palīdzība jaunattīstības valstīm. Slovēnijā par tādu partneri kļuva valsts tūrisma aģentūra.

Kopumā biju pārsteigts, ka slovēņi tik precīzi strādā.  Strādājot ar viņiem redzēju, ka slovēņiem aiz organizācijas plāna jau ir ļoti konkrēti aprēķini. Viņi precīzi zināja, kas ko maksās un cik viņi dabūs pretī. Domāju, ka 2013.gadā Slovēnijā būs ļoti skaisti.

Bet pirms tam būs 2011.gads Polijā un Lietuvā...

Polijai vēl daudz darba priekšā.

Vari pavērt priekškaru – kam visvairāk jāpateicas, ka vīriešu čempionāta dalībnieku skaits negaidīti tika palielināts līdz 24 komandām un arī vīriešu valstsvienība spēlēs finālturnīrā?

Mums, darbiniekiem, pašiem ir tikai vairākas pretrunīgas versijas. Vispār no lielās basketbola politikas cenšos turēties pa gabalu, to nosaka trīs četri cilvēki.

Guntis Keisels, Lodzā