Valdis Voins: Par galvenajām lietām noteikti var vienoties. Arī basketbolisti

Interneta komentāros jau lasīts, ka Latvijas basketbolā laikam viss sagājis šķērsām, ja LBS prezidenta amatā jāvirza policists. Cik daudz šajā jokā ir nopietnības?

Neapšaubu iepriekš paveikto, viss, kas darīts, ir darīts basketbola labā. Situācija nekādā ziņā nav kritiska. Bet Latvijā visās sfērās tā ir nopietna un basketbolā tai skaitā. Cilvēku resurss ir ierobežots, lai sasniegtu rezultātu, tas jāizmanto ļoti racionāli. Atsevišķas sporta spēles Latvijā jau nonākušas amatieru līmenī. Basketbolā līdz tam nevajadzētu nonākt. Iespējams, kaut kas jāpamaina, vajadzīgs svaigs skats, savādāks piegājiens. Taču jāstrādā visiem kopā. Ne Voins, ne Aizpurs nav burvji.

Kāda ir jūsu saikne ar basketbolu un kas ļauj domāt, ka esat īstais cilvēks šim amatam?

Visciešāk ar basketbolu esmu bijis saistīts kā Policijas basketbola kluba vadītājs. Pie mums spēlēja gan cilvēki, kuri reāli strādāja policijā un turpina to darīt vēl tagad. Devām arī iespēju jaunajiem, kuri vēl netika Skonto pamatsastāvā. Klubs neizjuka un nebankrotēja, taču ļoti žēl, ka 2003.gadā politisku iemeslu dēļ tas tika likvidēts.

Pats basketbolu esmu spēlējis amatieru līmenī un, atzīšos, pēdējā laikā biežāk spēlēju tenisu. Toties ir liela pieredze sporta organizatoriskajā darbā. Gan policijas sporta organizācijās, gan sadarbības ar federācijām, LOK. Es jau pats netrenēšu un nespēlēšu, bet vadīšanas pieredze pietiekami liela. Pazīstu daudzus basketbola cilvēkus, viņi pazīst mani. Acīmredzot tāpēc mani uzrunāja.

Jābūt menedžerim, organizatoram. Nekādā ziņā nedomāju, ka visu izdomāšu viens pats visu. Jāuzklausa viedokļus, jākontrolē.

Basketbola savienība ir plaša organizācija ar dažādiem darbības virzieniem, skaļām emocijām, šķietami nesamierināmām pretrunām. 

Jā, basketbols ir tādstautiskais veids, kas raksturo latviešus (smejas). Kamanās visus 20 cilvēkus nostādi ierindā katru dienu un pārbaudi, vai viss kārtībā. Basketbolā laukums un līdz ar to arī izaicinājums ir daudz lielāks. Bet liela saimniecība mani nebaida. Varbūt tāpēc, ka esmu atradis risinājumus šķietami neatšķetināmās lietās.

Kādas ir galvenās basketbola saimniecības problēmas, kuru risināšanai jāķeras klāt uzreiz?

Jauno talantu attīstīšanas sistēma. Neesmu pārliecināts vai tagad ir tik labi jaunie spēlētāji, kādus Skonto 2003.gadā atsūtīja mums, Policijas klubam.

Ir, bet agri aizbrauc uz ārzemēm...

Cik tad latviešu ir laba līmeņa klubos?

Nav, toties uz ārzemēm raujas jau padsmitnieku vecumā, jo netic, ka Latvijā var veiksmīgi izveidot karjeru!

Aizbrauc un lielākā daļa pazūd... Jāskatās, kā jaunos stingrāk piesaistīt basketbola centriem.

Liela problēma ir klubu nestabilitāte, arī dzīšanās pēc īslaicīgiem mērķiem. Ko LBS var darīt, lai sistēmu sakārtotu?

Klubiem, protams, ir savas intereses, kuras jārespektē. Bet esmu gatavs sēsties pie galda un visu apspriest. Pirmkārt, vienoties par vadlīnijām, lai nav tā, ka katrs deķi velk uz savu pusi. Kas jūtas stiprāki, tie dara kā grib un nerēķinās ar citiem. Esmu gatavs runāt ar pašvaldībām, mācību iestādēm par atbalstu basketbolam. Labs process sācies ar Turību, Latvijas Universitāti. Varētu mēģināt ar Daugavpils universitāti runāt – lai paņem sešus septiņus basketbolistus uz labiem nosacījumiem. Skaidrs, ka visi, kas sporta skolas absolventi nespēlēs basketbolu profesionālā līmenī. Bet basketbols var palīdzēt nepazust dzīves virpulī, iegūt izglītību, ievadīt dzīvē.

Finanses – LBS budžets samazinās, nav pilnas pārliecība, ka izdosies sagādāt līdzekļus, lai kvalitatīvi sagatavotos nākamvasar paredzētajiem deviņiem pasaules un Eiropas čempionātiem. Kādas ir jūsu ieceres šīs problēmas risināšanai. 

Pirmkārt, noteikti jānosargā to, kas ir. Aktīvāk jāpiesaista līdzekļus atsevišķiem projektiem. Un visiem esošajiem un potenciālajiem atbalstītājiem jāpierāda, ka līdzekļi tiek izmantoti mērķtiecīgi un Basketbola savienībai var uzticēties.

Prezidentam jābūt garantam – ja jūs atbalstiet, mēs saimniekosim ļoti saprātīgi. Skaidrs, ka patlaban nevaram atļauties milzīgas ekstras ne valstsvienībām, ne citiem. Korekti tā arī pateiksim: būs tas un tas, bet vairāk nevaram.

Nākamā problēma?

Jaunatnes sacensību sistēma. Katram basketbola centram ir savas intereses, katrs grib uzvarēt – lielajā līgā, jauniešu sacensībās. Tas ir loģiski, taču nav labi, ja talantīgākie spēlē dienu un nakti, bet nemaz netrenējas. Vai Latvijas basketbolā galvenā prioritāte ir, piemēram, Tukuma uzvara pār Saldu? Tas ir svarīgi, bet vai tas ir galvenais, pēc kā vērtēt darbu?

Treneri. Visu cieņu veterāniem, bet jābūt lielākam ideju pieplūdumam. Basketbols mainās, jaunas idejas, koncepcijas, Ikdienas ruīnā grūti atteikties no ierastajām shēmām. Maz treneru.

Jo atalgojums tāds, ka nemudina pievērsties šai profesijai...

Jā, esmu dzirdējis, ka treneru atalgojuma sistēma nav pareiza. Izskatīšu no apakšas līdz augšai. Naudas plūsmas menedžēšana valsts iestādē man bija pierasta lieta.

Treneru licences, tālākizglītības kursi, semināri, metodiskie materiāli. Arī sadarbības veicināšana. Lielo komandu treneri sūdzas, ka jaunie spēlētāji nav pietiekami labi sagatavoti, bet klubiem taču ir sadarbība  ar sporta skolām – paskatieties paši, kas tur notiek!

Basketbola savienība jau pirms dažiem gadiem pauda vēlmi no Izglītības un zinātnes ministrijas pārņemt basketbola treneru algām atvēlētā finansējuma apsaimniekošanu, lai varētu kontrolēt trenerus un stimulēt labākos. Taču ministriju pārliecināt pagaidām nav izdevies.

Tātad mēģināsim to izdarīt vēl un vēl. Valsts iestāde jau tikai uz pārliecināšanu dzīvo, prakse man liela. Jāizpēta likumdošana, tagad būs vairāk laika to izdarīt.

Basketbola sabiedrībā gan organizācijas, gan personības ir ne tikai kopīga darba darītāji, bet arī konkurenti, un publiskajā telpā savstarpējie cīniņiem mēdz aizēnot kopīgos mērķus...

Gribu, ja ne panākt pilnīgu vienotību, tad vismaz vienoties par galvenajiem darbības virzieniem. Skaidrs, ka LBS prezidents nevar atļauties sēdēt kabinetā un dot direktīvas. Jārada sistēma, jārunā, jāvienojas, kamēr panākam jēdzīgus kompromisu.

Zinu, ka basketbola cilvēki dažos jautājumos pauž pretējus viedokļus un katram sava daļa taisnības. LBS misija ir saregulēt visu, lai neciestu kopīgās intereses. Protams, ir arī lietas, kur jābūt stingriem – licenzēšana, sacensību organizācija. Kārtībai jābūt.

Tādai jābūt arī sacensību sistēmā, bet mums viens klubs spēlē četros turnīros, cits – tikai vienā.

Jā, kurš Latvijas basketbolā ir pirmais – Vefs, kas spēlē Eiropas kausos un VTB Vienotajā līgā vai Barons, kā Latvijas čempions. Nav skaidras atbildes. Hokejā ir vienkāršāk – Dinamo Latvijā ne uz ko nepretendē, bet tribīnes pilnas. Basketbolā bez Rīgas vēl ir Ventspils ar savām pamatotajām ambīcijām.

Un arī citas pilsētas, kuras vēlas attīstīt savas komandas, nevis apgādāt Rīgu ar spēlētājiem, taču ne vienmēr  spēj kvalitatīvi ar viņiem strādāt.

Jā, vēl viens sarunu temats. Esmu gatavs. Konfrontācija nevienam nenāk par labu, jo esam pārāk maz. Protams, jārunā. Lai izlases treneris aizbrauc un sniedz metodisko palīdzību.

Bet tur vietējais speciālists pretī – pats esmu gudrs...

Jā, paši esam lieli un gudri. Bet, ja jaunais talants sāks labāk spēlēt, klubs jau būs ieguvējs. Klubu intereses jārespektē. Bet tās taču nevar būt pavisam pretējas kopīgajām  interesēm. Valstsvienībām ārzemniekus nepirksim, mums taču nav naturalizācijas veiksmes stāsta.

Basketbola savienībā profesionālos jautājumus skata attiecīgās komisijas – jaunatnes, sacensību, treneru. Ne vienmēr to darbs ir gana aktīvs un veiksmīgs, bet tomēr. Kā šādā sistēmā redzat prezidenta misiju?

Koordinēt, aktivizēt, pareizi ievirzīt. Lai komisija ar esošajiem resursiem savu darbu paveic vēl labāk. Protams, liels darbs būs jāveic ar sadarbības partneriem – ministriju, pašvaldībām, LOK, starptautiskajām organizācijām. Kā sabiedriska organizācija neko nevaram panākt administratīvi. Tikai sarunu ceļā.

Pieredze liecina, ka basketbola cilvēki pie galda apsēžas kopā, taču pieceļas tik un tā ar savām domām.

Tā jau visur ir, bet esmu pietiekami pacietīgs un neesmu slinks. Ja nevienojamies – pēc trim nedēļām sanākam vēlreiz. Un vēlreiz, līdz atrodam sakarīgu kompromisu. Jo neviens taču negrib sliktu basketbolam. Jā, ir atšķirīgi viedokļi par attīstību, taču vienmēr ir iespēja vienoties.

LBS prezidenta amats ir sabiedrisks pienākums. Vai pietiks enerģijas un laika basketbola problēmu risināšanai?

Tie, kuri mani pazīst, zina, ka man patīk daudzas lietas darīt pašam. Tvaiks tuvākajam laikam pietiks un savienot ar pamatdarbu – Ostas policijas vadīšanu – varēšu. Jau laikus informēju ostas vadību, ka kandidēšu uz šo amatu un varu tikt ievēlēts. Nevienam nebija pretenzijas. Mani neinteresē amats , lai iesēstos krēslā un reizi mēnesī novadītu sanāksmes. Esmu gatavs ikdienā sekot līdzi un risināt konkrētus jautājumus.

Vai priekšvēlēšanu kampaņu rīkosiet?

Jā, bet pagaidām daudz neesmu domājis, kādā veidā. Nesolu, ka apmeklēšu visas 37 organizācijas, bet savu viedokli neslēpšu. Arī papētīšu LBS saimniecības struktūru un mehānismiem, lai būtu gatavs atbildēt uz āķīgiem jautājumiem. No otras puses, neievēlēšana prezidenta amatā nemazinās manu interesi  par basketbolu.

Guntis Keisels